Jaunbūves apkaimē, netālu no Baznīcu kalna, atrodas baptistu lūgšanu nams. Tā būvniecība sākās 1932. gadā, un 1933. gada 1. oktobrī notika svinīgā atklāšana. Lūgšanu nams ieguva nosaukumu “Baltā baznīca”.

Latvijas okupācijas laikā ēkā atradās Strādnieku gvardes štābs. 1948. gadā šajās telpās tika atklāts kinoteātris “Uzvara”, kas darbojās līdz 1958. gada beigām. Pēc tam, līdz ar blakus esošās Daugavpils Medicīnas koledžas izveidi, lūgšanu nama ēka nonāca koledžas lietošanā. 1994. gadā baptistu draudze atguva savu dievnamu, un tas ir atvērts arī šodien visiem interesentiem.

Svētdienās plkst. 10.00 lūgšanu namā notiek dievkalpojums. 

The post Daugavpils baptistu lūgšanu nams “Baltā baznīca” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Mežciema parks ir pastaigu un atpūtas vieta vēsturiskajā sanatorijas teritorijā, Mežciema apkaimē, kas atrodas gleznainajā Daugavas upes krastā. Parks ir izvietots 8 km attālumā no Daugavpils pilsētas centra.

Par Mežciema sanatoriju
Mežciema sanatorijas vēsture aizsākās 1883. gadā, kad Daugavas krastā tika atklāta ūdenskumisa dziednīca “Poguļanka”. Tās dibinātājs Līksnas muižas īpašnieks grāfs Jans Kazimirs Jozefs Plāters-Zībergs (1850-1922). Kopš tā laika Poguļanku (apkaimes nosaukums līdz 1937.gadam) dēvēja par kūrortu.

Dziedniecības iestādes darbības pamatā bija no ķēves piena gatavotais kumiss, ārstnieciskās dūņas no netālu esošajiem Trikartu ezeriem, kā arī minerālūdens. Kumisu Poguļankā gatavoja uz vietas — īpašā dzēriena pagatavošanai tika turētas pat 90 ķēves, kuru piens tika pildīts lielās vannās, lai tālāk tas pārtaptu kumisā.

1886. gadā grāfs izveidoja tvaikoņa maršrutu starp Daugavpili un kūrortu.

20. gadsimta sākumā šeit atradās plaša ūdens, dūņu un gaisa vannu dziedinātavas ēka, kumisa un kefīra “iestāde”, acu klīnika, sava aptieka, bibliotēka, teātris un daudz kas cits. Pastaigām Poguļankā bija paredzēts labiekārtots parks, kas vakara stundās tika apgaismots ar elektriskajām lampām, jo kūrortam bija sava elektrostacija.

20. gadsimta sākums līdz Pirmajam pasaules karam ir kūrorta zelta laiki gan kā dziedniecības iestādei, gan kā krāšņai un labiekārtotai atpūtas un izklaides vietai. Šajā laikā uz Poguļanku no Dinaburgas kursē jau divi tvaikoņi un motorlaiva. Te notiek koncerti un teātra izrādes ar slavenu Eiropas mākslinieku piedalīšanos, vērienīgas grāfu Plāteru-Zībergu viesu pieņemšanas ar ballēm un svinīgām vakariņām.

Pēc Pirmā pasaules kara kūrorts ilgu laiku nedarbojas. Karš ārstniecības ēkas un vasarnīcas ir krietni papostījis, situāciju ietekmē arī 1920. gadā sāktā agrārā reforma, kas nozīmē, ka grāfi Plāteri-Zībergi zaudē Līksnas muižu un plašās zemes, tostarp arī kūrvietu.

1937. gadā Poguļanku pārdēvē par Mežciemu. 1939. gadā Poguļankas sanatorija tika no jauna atremontēta. Sanatorijā bija 27 numuri, kur taisīja ārstnieciskās dūņu, dubļu un citas procedūras. Ārstēties uz Mežciemu brauca no dažādām Latvijas pilsētām.

Tomēr tālāku šīs vietas attīstību pārtrauc Otrais pasaules karš. No 1947. gada sanatorijā sāk ārstēt tuberkulozes slimniekus un organizēt pionieru nometnes, bet no 1959. gada – sirds un asinsvadu slimniekus. 90. gadu sākumā sanatorija “Mežciems” beidz savu darbību.

Sanatorijas teritorija mūsdienās
Šobrīd Mežciema sanatorijas parka teritorija ir uzkopta, bet tehniskie darbi parkā turpinās. Parks ir piemērots mierpilnām pastaigām, vēstures izzināšanai  un dabas baudīšanai. Īpašu noskaņu pastaigām parka takās piešķir vēsturiskās sanatorijas ēka un blakus ēkas, kuras apskatāmas no ārpuses. No parka paveras skaists skats uz Daugavu, tāpēc tā ir laba vieta klusai un mierīgai dabas baudīšanai. Parku vēlams apmeklēt diennakts gaišajā laikā, jo vakarā tas nav apgaismots.

Nokļūšanas iespējas:
Braucot no pilsētas centra var nokļūt ar autobusu – Nr. 4, Nr. 5, Nr. 21. Izkāpšana pieturā “Mežciems”. Informācija par sabiedriskā transporta satiksmi – www.satiksme.daugavpils.lv.

Avots:
Grīnuma, I. 01.07.2022. Kumisa un dūņu dziedinātāva Poguļanka. Ilustrēta Pasaules Vēsture. Iegūts šeit [sk.21.08.2025.].
Fotogrāfijas no Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja arhīva.

The post Mežciema parks appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Lašu draudzes pirmsākumi meklējami tajā tālajā 1596. gadā, kad pie pašreizējās Latvijas – Lietuvas robežas Kurzemes un Zemgales hercoga Frīdriha Ketlera valdīšanas laikā Lašu muižnieks Taube Pabēržu miestā uzcēla baznīcu, ko apkalpoja Ilūkstes mācītājs. Un visus šos 423 gadus draudze nevienu brīdi nav pārtraukusi savu darbību un allaž blakus savam tiešajam uzdevumam – būt vietai, kur tiek vēstīts Evanģēlijs – ir bijis arī garīguma centrs visai apkārtnes ļaužu dzīvei. Arī visus piecdesmit okupācijas gadus draudze un tās locekļi baznīcā turpināja savu darbību, turpināja savu pastāvēšanu  1996. gada 13. oktobrī Lašu draudze atzīmēja 400 gadu pastāvēšanas jubileju. Svinības sākās ar piemiņas brīdi un svecīšu iedegšanu uz mūžībā aizgājušo draudzes locekļu kapiem. Vēlāk tika rīkota tikšanās Stendera muzejā un svecīšu iedegšana pie Gotharda Fridriha Stendera piemiņas akmens. Svinīgajā dievkalpojumā piedalījās arhibīskaps Jānis Vanags. Arī šodien blakus Dievkalpojumiem draudze turpina iesāktās tradīcijas ik gadu piedaloties Vislatvijas Baznīcu naktī, Vislatvijas Gaismas ceļā. Kā īpašs svētku akcents, kas ir raksturīgs tikai Lašu draudzei ir “Stendera svētki”,  kas veltīti Apgaismības laikmeta vācbaltiešu luterāņu teologa un izgudrotāja, Sēlpils un Sunākstes mācītāja, latviešu laicīgās rakstniecības dibinātāja, “Latviešu valodas vārdnīcas” (Lettisches Lexikon, 1789) autora  Gotharda Fridriha Stendera (1714 – 1796) piemiņai. Tie ir svētki ne tikai pašiem Lašu pagasta iedzīvotājiem, bet gan visa Ilūkstes novada  un visas Sēlijas iedzīvotājiem. Esošajā  draudzes Mācītājmuižā ir iekārtots šī izcilā cilvēka piemiņas muzejs. Šobrīd draudzes locekļu skaits ir 105 cilvēki. Zinot Latvijas iedzīvotāju straujo sarukumu kā lauku draudzei  un Lašiem (Eglainei) – tas ir normāli. Savukārt pašiem draudzes locekļiem, tas dod sparu strādāt ar lielāku atdevi draudzes labā.

The post Lašu evaņģēliski luteriskā baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Raiņa centrs darbojas Latgales Centrālās bibliotēkas paspārnē, piedāvājot interaktīvas ekskursijas un kultūras pasākumus. Te var iepazīt Daugavpils pilsētas Daugavas kreisā krasta vēsturi, kultūras mantojumu un ievērojamās personības.

Centra ekspozīcija veltīta trim šīs skolas audzēkņiem: latviešu dzejniekam, dramaturgam, tulkotājam, teātra darbiniekam, žurnālistam un politiķim Jānim Pliekšānam – Rainim; botāniķim, matemātiķim un filozofam Kārlim Reinholdam Kupferam; grafiķim, vienam no Latvijas ģerboņa veidotājiem, vērtspapīru, naudas zīmju un monētu metu autoram Rihardam Zariņam. Ir iespējams piedalīties ekskursijā ar gidu un radošās nodarbībās skolēniem, ģimenēm un pieaugušo grupām.

Patstāvīgās ekspozīcijas apskate
Raiņa centrs atrodas bijušās Grīvas vācu skolas un Raiņa 6. vidusskolas ēkā. Šeit mācijās daudzas izcilas personības, kuru sasniegumi dažādās jomās devuši nozīmīgu ieguldījumu Latvijas kultūras un zinātnes attīstībā.

Ekskursija “Citi laiki – cita skola”
Ekskursijas laikā dalībnieki var uzzināt, kā attīstījās skolas Daugavpils apkaimē, kādas bija 19. gadsimta vācu skolu īpatnības un kādus mācību priekšmetus apguva Rainis. Ekskursijas laikā iespējams iepazīt skolas ēkas un tās apkārtnes interesantākos vēsturiskos notikumus un noslēpumus, kā arī praktiski darboties, izmēģinot kādu no seno mācību priekšmetu uzdevumiem – glītrakstīšanu, dzejas radīšanu, retoriku vai dabaszinības.

Ekskursiju iespējams pieteikt latviešu, krievu un angļu valodā.
Vienā grupā: 6–30 dalībnieki (lielākas grupas tiek dalītas divās).
Materiāli ir iekļauti biļetes cenā.
Ilgums: 1 stunda.

Radošās nodarbības
Nodarbībā “Būsim pazīstami – GRAFIKA!” dalībnieki iepazīst R. Zariņa darbus, R. Kupfera zīmogu veidus, grafikas tehniku daudzveidību un rada savu grafikas darbu. Katrā nodarbībā uzsvars tiek likts uz radošu eksperimentēšanu, materiālu un tehniku iepazīšanu, iedvesmojoties no Raiņa, Kupfera un Zariņa unikālā devuma. Raiņa centrs nodrošina visus nepieciešamos materiālus.

Vienā grupā: 6 -16 dalībnieki.
Ilgums: 1 stunda.

CENRĀDIS

Darba laiks:
Pirmdiena – piektdiena: 11.00 – 18.00
Sestdiena – svētdiena: brīvdiena
Ir iespējams apmeklēt centru citā individuāli saskaņotā laikā pēc iepriekšējās pieteikšanās.

The post Raiņa centrs appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Gar Daugavpils cietokšņa citadeli Daugavas upes labajā krastā 2021. gadā tika iekārtota krastmalas promenāde. Promenādes kopējais garums ir apmēram 1km, tā virzās pa cietoksni ieskaujošā aizsargdambja augšējo līmeni.

Promenāde sākas vietā, kur 19. gs. atradās osta laivu un izjaucamā peldošā tilta daļu glabāšanai, un beidzas pie vēsturiskās ūdens nolaidnes, kur satek ūdens no visas citadeles aizsarggrāvja. Ostas teritorijā ir apskatāms cietokšņa makets. Promenādes centrālajā daļā apskatei ir atklāti divi posmi ar oriģinālo apaļakmeņu bruģi, kas agrāk klāja visu aizsargdambi un noeju no tā līdz peldošajam tiltam. Šeit arī ir rekonstruēta viena no akām, no kuras 19. gs. cietokšņa ūdensvadā tika sūknēts ūdens.

Cietokšņa promenāde ir piemērota nesteidzīgām pastaigām, cietokšņa nocietinājumu apskatei abos Daugavas krastos, kā arī lai baudītu saulrietus un nesteidzīgo upes tecējumu. Katrā promenādes galā ir pieejama auto un velo novietne.

The post Daugavpils cietokšņa promenāde appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpilī pie Laucesas ietekas Daugavā uzstādīts vides objekts – lielformāta burti, kas veido uzrakstu “DAUGAVPILS”.

Burtus apgleznoja MIKC Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolas “Saules skola” jaunie mākslinieki un pasniedzēji.

Objekts tapis projekta “Art4Rights – Piešķirt vietai otru elpu – Iekļaujoša publiskā māksla – Pilsoniskās līdzdalības veicināšana un ES pamattiesību saglabāšana” ietvaros.

*Objekts izvietots apskatei no pavasara līdz rudenim.

The post Vides objekts “DAUGAVPILS” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils cietokšņa 7. bastiona kazemātos jeb cietokšņa valnī ir brīvi pieejama Rotko muzeja laikmetīgās keramikas kolekcijas atklātā tipa krātuve.

Atklātā krātuve ir Latvijā līdz šim maz īstenota iespēja skatīt muzeju krājumos esošās kultūras mantojuma vērtības ārpus slēgtajām muzeja priekšmetu uzglabāšanas telpām. Šādas krātuves tiek veidotas, lai maksimāli palielinātu piekļuvi muzeju kolekcijām, kas citādi pamatā atrastos ārpus sabiedrības redzesloka. Ideja par muzeju slēgto un ierobežoto krājumu pieejamību plašākai sabiedrībai radās jau 20. gs. 70.–80. gados Kanādā. Sākotnēji šī pieeja tika uzskatīta par radikālu un atspoguļoja centienus attālināties no muzeja ierastā darbības modeļa. Taču mūsdienu muzeja definīcija nosaka daudz plašākas muzeju funkcijas, priekšplānā izvirzot pieejamību arvien plašākām sabiedrības grupām un daudzpusīgu komunikāciju, izmantojot materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma rīkus.

Rotko muzeja atklātās krātuves saturu veido desmit gadu gaitā mērķtiecīgi komplektētā laikmetīgās keramikas kolekcija. Kolekcijas pirmsākumi rodami 2013. gadā, kad Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā tika īstenots pirmais starptautiskais keramikas mākslas simpozijs “Ceramic Laboratory”, kas kļuva par ikgadēju notikumu. Turpmāk kolekciju regulāri papildināja šī simpozija dalībnieku veikums, 2016. gadā iedibinātās Latvijas Keramikas biennāles konkursa izstādes “Martinsona balva” dalībnieku mākslas darbi, citu konkursa izstāžu darbi keramikas medijā un atsevišķi mākslas darbu pirkumi. Profesionālais kuratoru darbs nodrošināja Latvijā un pasaulē atzītu keramiķu piesaisti un viņu darbu pārstāvniecību Rotko muzeja krājumā. Šobrīd Rotko muzeja Laikmetīgās keramikas kolekcijā ir vairāk nekā 500 mākslas darbu, kas ļauj to dēvēt par lielāko un mākslinieciski vērtīgāko mūsdienu keramikas mākslas medija kopumu Latvijā.

Atklātajā krātuvē ir izvietoti vairāk nekā 100 mākslinieku darbi, kas pārstāv 40 pasaules valstis. Tās atrašanās brīvpieejā ļauj iepazīt keramikas mākslas dažādās izpausmes un novērtēt mākslinieku radošo un profesionālo sniegumu darbā ar daudzveidīgiem keramikas materiāliem (māls, šamots, akmens masa, porcelāns) un apdedzināšanas tehnikām.

Krātuve apmeklētājiem pieejama katru dienu no plkst. 8.00 līdz 20.00. Bezmaksas ieeja.

Daugavpils cietokšņa 7. bastiona restaurācijas darbi bija iespējami, pateicoties dalībai projektā “Pārrobežu lojalitātes programma kultūras un tūrisma veicināšanai”, kas tiek īstenots Eiropas kaimiņattiecību instrumenta ietvaros un saņem Eiropas Savienības finansējumu.

The post Laikmetīgās keramikas krātuve appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils Tehnikas un industriālā dizaina centrs “Inženieru arsenāls” ir plašākā motorizēto transportlīdzekļu ekspozīcija Latgalē. Tā ir unikāla retro tehnikas un lietišķā dizaina ekspozīciju platforma, kas ir izvietota vēsturiskajā 19. gs. ēkā Daugavpils cietoksnī.

“Inženieru arsenālā” ir izveidotas četras ekspozīciju zonas ar kopējo platību 2500 m2: industriālā dizaina vēstures un spectehnikas, padomju spēkratu, mototehnikas un rietumu retro automobiļu sektori. Kopumā centrā izvietotas pāri 40 retro automašīnas, vairāk nekā 80 motocikli un mopēdi, liels skaits aksesuāru, auto un moto-modeļu. Īpaša loma veltīta Daugavpils industriālajam mantojumam. Kopā tas viss veido stāstu par reģiona, Latvijas un pasaules tehnikas un dizaina attīstības vēsturi.

Ekspozīcijas galvenā daļa ir pārstāvēta ar objektiem no privātkolekcijām. Vecākie no tiem datēti ar 19. gadsimtu.

Centrs piedāvā:

– Iespēju iepazīt retro tehniku un dizaina priekšmetus – pastāvīgās un mainīgās izstādes;
– Ekskursijas gida pavadībā (latviešu, krievu un angļu valodā);
– “Inženieru arsenāla” iekšpagalma apmeklējumu;
– Zonu meistarklasēm un tematiskiem pasākumiem;
– Iespēju apmeklēt centru programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros.

Iespaidīgā inženieru arsenāla divstāvu ēka ir uzcelta laikā no 1840. līdz 1845. gadam pēc A. Štauberta projekta. Ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Vēsturiski šeit izgatavoja un remontēja apbruņojuma priekšmetus, instrumentus fortifikācijas un sapieru pasākumiem. 

Darba laiks:
I – brīvdiena
II – brīvdiena
III – 10.00-19.00
IV– 10.00-19.00
V – 10.00-19.00
VI – 10.00-19.00
VII – 10.00-19.00

Kontakts medijiem un blogeriem – aleksandrs.cvetkovs@daugavpils.lv
(+371) 26715700

The post Daugavpils Tehnikas un industriālā dizaina centrs “Inženieru arsenāls” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Pirmais pasaules karš ir atstājis ilgi nedzīstošas rētas ne tikai cilvēku likteņos un sirdīs, bet arī lielā tagadējās Latvijas un Lietuvas teritorijā, kur vairākus gadus atradās frontes t.s. „Dzīvības un Nāves” līnija. Frontes līnijas abās pusēs tika būvēta sarežģīta  nocietinājumu sistēma ar ierakumiem, tranšejām un bunkuriem. Tūkstošiem karavīru te cīnījās un krita sīvās kaujās, par ko liecina neskaitāmie kritušo karavīru apbedījumi. Augšdaugavas novada Demenes, Sventes un Medumu pagastu mežos  līdz mūsdienām ir saglabājušies ļoti daudzi vācu karavīru veidotie betona bunkuri, iespaidīgas lielgabalu un munīcijas novietnes, ierakumu nebeidzamie līkloči.

Ekspozīcija 113 kv.m. platībā un sastāv no diviem tematiskiem blokiem. Pirmā daļa veltīta Pirmā pasaules kara notikumiem Eiropā un Latvijā. Šeit var iepazīties ar karavīru sadzīvi, ar inovācijām, kuras radās Pirmā pasaules kara laikā, kā arī izpētīt kādus ieročus izmantoja gan vācu, gan krievu armija. Savukārt, otrajā zālē, ekspozīcijas apmeklētājiem būs iespēja iejusties karavīra lomā un uz savas ādas izjust bunkuru dzīves sadzīvi.  Zālē ir izveidota krievu bunkura imitācija – fragments no ierakuma ar nelielu slēptuvi, karalauka atribūtiem, karavīru manekeniem. Ekspozīcijas telpās ir izveidots tieši krievu armijas bunkurs, jo tie tika būvēti no koka un nav saglabājušies līdz mūsdienām, savukārt, vācu armijas betona bunkurus ir iespējams apskatīties, apmeklējot starptautisku maršrutu pa Pirmā pasaules kara bunkuriem. Zālē ar bunkura imitāciju liela uzmanība tiek veltīta audio un video aprīkojumam, kas dos iespēju iejusties karalauka atmosfērā.  Mūsdienīgs dizains padara ekspozīciju interesantu un ērti uztveramu dažādām auditorijām. Tomēr lielāka uzmanība tiek veltīta skolas vecuma bērniem, kuriem ekspozīcijas apmeklējums ir kā atkārtojums tam, ko mācās vēstures stundās.

Darba laiks:

Pirmdiena – brīvdiena
Otrdiena – 12.00 – 17.00
Trešdiena – 12.00 – 17.00
Ceturtdiena – 12.00 – 17.00
Piektdiena – 12.00 – 17.00
Sestdiena – 12.00 – 17.00
Svētdiena – brīvdiena

Projekts īstenots “Interreg V-A” Latvijas-Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas projektā “Pirmā pasaules kara mantojuma un ekspozīcijas izveide ar mērķi piesaistīt apmeklētājus pierobežā”.

The post Pirmā pasaules kara muzejs appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Stikānu ģimene nodarbojas ar vēsturisko artefaktu vākšanu. Ir izveidota Pirmā un Otrā pasaules kara artefaktu kolekcija.

The post Pirmā pasaules kara mantojuma un vietējās novadpētniecības privātkolekcija appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Ilūkstes luterāņu baznīcas pirmsākumi meklējami tālajā 16.gs. Sēlija tolaik bija luteriska zeme.

Pēc hercoga pavēles 1568.g. Ilūkstē tiek uzcelta luterāņu baznīca, bet tai bija diezgan īss mūžs. Kad Pilskalnes muižnieks bija pārgājis katoļticībā, un miris pēdējais luterāņu mācītājs Ilūkstē, grāfs Jānis Zībergs, būdams katolis, 1635.g. dievnamu atdeva katoļiem, ko apstiprinājis Polijas karalis Vladislavs IV uz mūžīgiem laikiem. Pēc dāvinājuma apstiprināšanas Ilūkstes luterāņu draudze tiek pievienota Lašu luterāņu baznīcai. Tajā laikā Ilūkstē darbojas jezuīti, dievnamā tiek izveidots Misiju nams, pēc tam tā tika paaugstināta par rezidenci. Līdzšinējās nelielās baznīcas vietā jezuīti par muižnieku un zemnieku līdzekļiem uzcēla lielu koka baznīcu un vēlāk arī klosteri. 1748.g. baznīca ar blakus esošo koka klosteri nodega.

19. gs. Ilūkstē un tās apkaimē pieaug luterāņu skaits. Un laikam izdzīvotais mūsu tautas spīts liek luterāņu draudzei sarosīties. Lašu mācītāji noturēja dievvārdus Ilūkstē kādā lūgšanas namā. 1861.g. tiek likts pamatakmens tagadējai Ilūkstes evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Celtniecība ilga 4 garus gadus.

1865.g. 16. maijā jaunā baznīca tiek iesvētīta un ieņēma savu vietu kopējā pilsētas panorāmā.

Ilūkstes luterāņu baznīca vēstures līkločos cietusi vairākkārt. Pirmā pasaules kara laikā baznīca tika nopostīta. 1928.g. par draudzes līdzekļiem atjaunota, un 1932.g. Lašu-Ilūkstes apvienotajā draudzē jau ir 499 draudzes locekļi. Pēckara periodā baznīca tika draudzei atņemta. Baznīcas darbība tika pārtraukta.

Ilūkstes luterāņu draudze īpašumu atguva 90. gadu sākumā.

The post Ilūkstes evaņģēliski luteriskā baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Ilūkstes Bērnu un jauniešu centra mantnīca “Sēļu istaba” tapusi daudzu gadu garumā, krājot un apkopojot Sēlijas un Ilūkstes kultūrvēsturisko mantojumu. Seno lietu krātuvē ir skatāmas fotoaparātu, pulksteņu, naudas, atklātnīšu, linu dvieļu un radioaparātu kolekcijas.

Te var iepazīt Sēlijas rakstus cimdos un zeķēs, simtgadīgos tautiskos brunčos,  kā arī rokdarbnieču klubiņa “Dzīparu namiņš” mūsdienu adījumos. Te var aplūkot interesantus un retus sadzīves priekšmetus.

Iepazīstoties ar Ilūkstes apriņķa (19 pagasti un 3 pilsētas) vēstures materiāliem, var iepazīt Ilūkstes pilsētas vēsturi, kur pirmsākumi meklējami 1562.g., iepazīties ar unikālo Ilūkstes sakrālo mantojumu – dievnamu un klosteru  vēsturi.

Apceļo Sēliju un iegriezies Ilūkstē!

The post Mantnīca “Sēļu istaba” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Červonkas kapos novietots 1919. – 1920. gada, Latvijas teritorijā, kaujās kritušajiem Lietuvas karavīriem, kas šeit tika pārapbedīti no apkārtējiem pagastiem.

6,5 m augstais piemineklis celts 1932. gadā par Lietuvas valsts līdzekļiem, pieminekli vainago jaunavas figūra — Lietuvas simbols, kas tur rokās plāksni ar Sv. Jura bareljefu, pie tās kājām kritis karavīrs ar šauteni blakus. Apakšā centrā krustā sistā Kristus tēls.

Pieminekli veidoja lietuviešu skulptors Stasis Stanišauskas.

The post Piemineklis Lietuvas kritušajiem karavīriem Sārtenes (Červonkas kapos) appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Subates Romas katoļu baznīca ar blakus esošu zvanu torni celta 1831. gadā no laukakmeņiem senbazilikas stilā. Dievnamā ir vairākas sakrālās koka skulptūras.

The post Subates Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Subates luterāņu baznīcai, kas celta 1685. gadā un ir Valsts un Eiropas nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis, Latvijas mākslas vēsturē piemīt īpaša vieta. Pirmkārt, tās arhitektūra pilnīgi atšķiras no tradicionālā priekšstata par Latvijas lauku baznīcu. Otrkārt, Subates vārds tiek lietots, lai apzinātu kokgriezēju un koktēlnieku grupu, kura 17 .gs. beigās darinājusi iekārtas virknei baznīcu Latvijā un Lietuvā. No skopā ēkas apraksta uzzinām, ka tā ir 14 asis gara, 9 asis 2 pēdas plata un 5 asis 2 pēdas augsta masīva ēka ar šindeļu jumtu, labā tehniskā stāvoklī. 1940. g. baznīcai uzliek skārda jumtu. Nākošais remonts seko tikai pieminekļu valdes darbības laikā – 1935. gadā. Kopš tā brīža nenotiek nekādas būtiskas pārmaiņas līdz pat 1988. gadam, kad pamatīgi tika remontēta pati ēka un pārkrāsota baznīcas iekārta.

Baznīca atrodas kalnā, no kura paveras elpu aizraujošs skats uz Subates pilsētu, ezeru un Lietuvas robežu. Dievnama interjers ir īpašs baroka stila darinājums, ko veidojuši Stelmuižas kokgriezēji. Baznīcā ir brīnišķīga akustika.

The post Subates Pestītāja Evaņģēliski luteriskā baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Krātuve piedāvā aplūkot informāciju un senlietas, kas ir savāktas Subates pilsētas un Prodes pagasta teritorijā, iepazīties ar Subates pilsētas attīstību laiku lokos.

Ieeja: bezmaksas

The post Subates senlietu krātuve-muzejs appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atpūtas vietā ir pieejama piknika vieta, kā arī soliņi, galds un neliels bērnu laukums.

The post Biedrības “Subatieši” atpūtas vieta appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Subates Ezermalas parks ir vasaras sezonas iecienītākais subatiešu un viesu objekts. Bērnus šeit gaida rotaļu laukums, pieaugušie var izvingroties āra trenažieros.

Pludmales volejbola cienītāji var uzspēlēt pludmales volejbolu. Parkā atrodas pludmale.

Liepu aleja vasaras vidū piesmaržo parku ar liepziedu aromātu, un tieši šajā laikā tiek rīkots jau tradicionālais Subates pludmales volejbola turnīrs.

Ieeja parkā : brīva

The post Subates Ezermalas parks appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils cietokšņa Apmeklētāju centrs ir atklājis vēsturisko ekspozīciju, kas ir izvietota Nikolaja vārtos – “Nikolaja vārti – durvis pagātnē”.

Daugavpils cietoksnī vēsturiski bija uzbūvēti četri vārti, bet tieši Nikolaja vārti atšķīrās no pārējiem ar savu unikālo ārējo izskatu un sānu telpu esamību. Senākos laikos sānu telpas tika izmantotas kā sardzes telpas un īslaicīga ieslodzījuma kameras. Taču mūsdienās tām arī tika atrasts pielietojums. Jau vairākus gadus vārtos ir izvietots suvenīru veikals un Sikspārņu centrs. Bet blakus esošās tukšās sānu telpas tika izlemts pārvērst par nelielu vēsturisko ekspozīciju ar lielu artefaktu daudzumu.  Vēstures cienītāji varēs atrast tur daudz ko interesantu. Ekspozīcijā ir iekļautas padomju armijas uniformas, cietokšņa plāni, vēsturisko ķieģeļu un apdares elementu kolekcija, vēsturiskie civilo ēku un nocietinājumu logi un durvis, kā arī daudz kas cits.

Darba laiks:
Informāciju par ekspozīcijas darba laiku var precizēt Daugavpils cietokšņa Apmeklētāju centrā.

Cena:
Ekspozīcijas apmeklēšanas cena: 2 EUR pieaugušajiem; 1 EUR skolēniem, studentiem, senioriem un personām ar īpašām vajadzībām.

The post Ekspozīcija “Nikolaja vārti -durvis pagātnē” Daugavpils cietoksnī appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Šlosbergas (Pilskalnes) muižas vārti (1918.g) ir vienīgie vēstures liecinieki, kas palikuši no Plāteru – Zībergu muižas. Pilskalnes parkā atrodas arī piemineklis grāfienes sunim (1892 – 1898).

The post Šlosbergas (Pilskalnes) muižas vārti appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Dvietes pagasta novadpētniecības materiālu krātuve atrodas Dvietes pagasta centrā „Pīlādžu” mājas 1.stāvā. Izveidota ap 2001.gadu sabiedriskā kārtā ar Dvietes pagasta padomes atbalstu un iedzīvotāju aktivitāti, iniciatīvu, brīvprātīgu ieguldījumu, lai saglabātu kultūrvēsturisko mantojumu, dokumentus, liecības, priekšmetus, aprakstus. Papildu savāktajiem materiāliem un priekšmetiem laika gaitā izveidoti 20 tematiski stendi apskatei.

Tematiskie stendi un citas vēsturiskās liecības šādās tēmās:

1) Senākie laiki Dvietē, un atrastie akmens cirvji u.c. medību un darba rīki;
2) Grāfi Plāteri-Zībergi un viņu ieguldījums Dvietes attīstībā;
3) Vēsturiskie notikumi: zemnieku nemieri 1860.tajos gados, 1905.gada notikumi, I Pasaules kara notikumi, II Pasaules kara notikumi, mežabrāļi Dvietes mežos;
4) Baznīcas Dvietē;
5) Skolas Dvietē;
6) Biedrības Dvietē un to veikums;
7) Atmodas laiki;
8) Dvietes dižkoki u.c. dabas objekti;
9) Vēsturiskās ēkas, celtnes, objekti;
10) Kolhoza „Mičurins” vēsture;
11) Dvietes nozīmīgie cilvēki;
12) Dvietes kā Sēlijas vīnogu sala;
13) Dvietes lauksaimnieka Ē.Brašļa dabas, ainavu fotogrāfijas;
14) Dvietiešu rokdarbi (dažādas tehnikas) un stelles aušanas iemaņu apgūšanai un aušanai.

Izmanto:

• Dvietes ciemiņi, tūristi apskatei, iepazīstoties ar Dvieti;
• DU studenti zinātniski pētniecības darbam;
• skolēni – zinātniskiem mācību darbiem;
• ir bijušas pārvietojamas ekspozīcijas, kas papildina kultūras pasākumu daudzveidību;
• tiek izmantota jaunatnes patriotiskai audzināšanai;
• notiek nelieli pasākumi kā tikšanās ar novadniekiem par dažādām prasmēm (piem., zaļo augu izmantošana pārtikā, un ārstniecībā; pirtslietas; notiek aušanas prasmju apguve; plānota tikšanās – par cigoriņu kafiju un rudzu maizi, kā to gatavot, ar degustāciju);
• iedzīvotāji un bijušie iedzīvotāji, – lai atrastu liecības par saviem tuviniekiem, par dažādiem notikumiem, kuros paši vai tuvinieki iesaistīti.

Pirms dodies, piezvani: +371 26368637 (Iveta).

The post Dvietes novadpētniecības materiālu krātuve appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Lašu Vecajos luterāņu kapos atrodas Raiņa apdziedātās Mēnesmeitiņas (Idas Apsānes) ģimenes kapi (tie ir trīs viens otram blakus stāvoši metāla krusti uz granīta pamatnēm ar ciļņu tekstu uz katra). Raiņa bērnības ceļi veduši cauri Lašu pagastam, Ilūkstei, tālāk uz Berķeneli, tomēr bērnības laikā auklētā draudzība ar Apsānu ģimeni un Idu dziļi iespaidojusi Raiņa radošo daiļradi, viņam izaugot. Mēnesmeitiņa – sapņains un romantizēts tēls daiļradē, kuras prototipa šķautnes iemieso arī savstarpējā draudzība ar Idu Apsāni.

The post Mēnesmeitiņas (Idas Apsānes) ģimenes kapi appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Eglaines dzelzceļa stacija (1927. g.) būvēta pēc arhitekta Aleksandra Birznieka projekta. Tieši šajā vietā šķeltas ģimenes un daudzi ļaudis no kādreizējā Ilūkstes apriņķa tika izsūtīti uz Sibīriju.

Savulaik, svarīga Lietuvas – Daugavpils dzelzceļa līnija, pa kuru kursēja gan pasažieru, gan kravas vilcieni.

The post Eglaines dzelzceļa stacija appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Senais sēļu pilskalns bijis apdzīvots no 1. gs. pr. Kr. Šodien pilskalnā redzamas bijušās Veclašu (Tīzenhauzenu) muižas ēku kompleksa drupas. Ir iespējams gida stāstījums, iepriekš piesakoties: +371 26461017.

Par pilskalnu šajā vietā liecina tā ziemeļu pakājē konstatētais apmetnes kultūrslānis. Līdz ar Tīzenhauzena pils izbūvi Lašu pilskalna sākotnējais veidols ir ievērojami pārveidots.

Ceļot mūra pili un pilij piederošās saimniecības ēkas, pilskalna malas tika apmūrētas ar laukakmeņu sienu, bet Z pusē tika izveidots lokveida uzbraucamais ceļš.

The post Senais sēļu (Lašu) pilskalns ar Veclašu muižas vārtsarga mājiņu appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Dvietes muižas komplekss veidojās 19. gs. un tā īpašnieki bija grāfu Plāteru-Zībergu dzimta. Lai arī Dvieti smagi skāra pasaules kari un daudz ēku tika nopostītas, līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas kompleksa ēkas, kas ļauj sajust muižas senatnīgo garu.

Šobrīd Dvietes viesiem ir iespēja apmeklēt seno kantora būvi – „Muižas ēku”, kas kļuvusi par centrālo muižas kompleksa objektu, apskatei pieejamas arī baznīca, dzirnavas un parks. Pakāpeniski tiek atjaunotas arī citas muižas ēkas.

Atjaunotajā „Muižas ēkā” ir apskatāmi abi stāvi un mansards, kurā regulāri tiek izvietotas izstādes un rīkoti pasākumi. Katra ēkas istaba ir iekārtota īpašā stilā, veidojot kopumu, kā muižā dažādos laikos dzīvojuši tās iedzīvotāji.

Apmeklējot Dvietes muižu, interesentiem ir iespēja:

• aplūkot muižas kompleksa ēkas un parku;
• uzzināt Dvietes vēsturi;
• baudīt saldo vīnogu lapu tēju un vīnu;

Piedāvājam arī telpas semināru, svinīgu notikumu norisei.

Dvietes muižas dzīvojamā ēka līdz mūsdienām nav saglabājusies. Šodien Dvietes muižas parkā ir apskatāmas muižas pārvaldnieka māja un trīs mūra saimniecības ēkas. 19. gs. veidots ainavu parks ar laukakmeņu mūrējuma tiltu.

Uzziņām: Vanda Gronska, tālr. +371 26369215

The post Dvietes muižas komplekss appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Dvietes Sv. Staņislava Kostkas Romas katoļu baznīca tika uzbūvēta 1864. gadā baroka stilā par muižnieka Kazimira Plātera-Zīberga līdzekļiem. Ievērojams valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, viens no greznākajiem sakrālajiem baroka interjeriem Augšdaugavas novadā.

Pirmā pasaules kara laikā baznīca tika sagrauta — tika uzspridzināti torņi, sašautas sienas. Pēc kara 10 gadus dievkalpojumus noturēja muižas klētī. 1919. gadā par draudzes prāvestu kļuvis Boļeslavs Dižgalvis, kurš pēc saglabātajiem dievnama celšanas plāniem atjaunoja baznīcu iepriekšējā veidolā, tikai bez torņiem. 1929. gada 17. novembrī Ilūkstes baznīcas dekāns J. Velkme iesvētījis atjaunoto baznīcu. Vēlākos gados tika uzcelti torņi.

Baznīca ir viena joma krustveida celtne ar trijiem altāriem, divām sakristejām, dēļu grīdu, velvētiem mūra griestiem. Ieejas durvis no gala un no sakristejas. Pie baznīcas gala durvīm maza priekštelpa. Virs tās kora telpas ar harmoniju. Apkārt baznīcas dārzam mūra žogs ar kārniņu jumtu.

Mansardā ir iespēja apskatīties apģērbu un priekšmetus, kas izmantoti vadot mises, kā arī reliģiskā literatūra. Mansards ir plašs un gaišs, kas tā vien aicina pavadīt tajā ilgāku laiku, lai ne tikai iepazītu eksponātus, bet arī apsēsties un ieklausīties sevī.

Blakus baznīcai atrodas arī draudzes māja.

The post Dvietes Sv. Staņislava Kostkas Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Mēs visi nākam no savas bērnības. Kā vienas no skaistākajām bērnības atmiņām, mums katram asociējas ar smaržu. Bērnības smaržu…. Un katram no mums ir dzīvē vieta, ko dēvējam par “bērnības smaržu”. G.F.Stenderam šāda vieta bija Mācītājmuiža Lašos, kur šobrīd atrodas Stenderu dzimtas piemiņas vieta. Pēc tik daudziem gadiem ir grūti pateikt, ar kādu savas bērnības smaržu asociējās pavadītie bērnības gadi Lašu Mācītājmuižā Vecajam Stenderam, taču šodienas apmeklētājam Mācītājmuiža noteikti paliks atmiņā ar savu īpašo smaržu jebkurā gadalaikā – sākot no pirmo pavasara vēstnešu – krokusu smaržas, tad ievu, tad ceriņu, jasmīnu, liepu, mežvīnu smaržu, kuras pavadīs čaklo bišu sanoņa.

Lašu pagastā (tagad Eglaines pagasts) 1714. gada 27. augustā dzimis Gothards Frīdrihs Stenders – vācu tautības mācītājs, apgaismotājs, latviešu laicīgās literatūras dibinātājs, valodnieks, saukts arī par Veco Stenderu. 1989. gadā šeit atklāts piemiņas akmens un atvērts muzejs.

Gothards Frīdrihs Stenders (1714. – 1796.) jeb Vecais Stenders bija pirmās plašākās latviešu valodas gramatikas (1761. g.), latviešu-vācu un vācu-latviešu vārdnīcas (1789. g.), latviešu ābeces (1782. g.) un pirmās ilustrētās ābeces “Bildu ābice” (1787. g.) autors, strādājis par Sēlpils un Sunākstes mācītāju. Neretas – Ilūkstes ceļa malā ir uzstādīts piemiņas akmens (tēlnieks I. Folkmanis, arhitekte N. Tamane), uz kura atrodas G.F. Stendera krūšu tēls, dzīves gadskaitļi un lasāmi vārdi:

„Cik spēdams mācies grāmatu,
Tas prātu pacilā.
Tas ved pie augstas gudrības
Un godu sataisa.”

Stendera muzejs atvērts apmeklētājiem no maija līdz oktobrim. Muzejā apmeklētāji var iepazīt Stenderu dzimtu, kurā trīs gadsimtu garumā bija “gaismas stars” Sēlijas dzimtcilvēku ikdienā. Atcerēties, Veclašu muižas īpašnieci Mariju Tīzenhauzenu – Pšezdzecku un vēl daudzus citus….. Kaut uz nelielu brīdi aizmirsīsim ikdienas steigu un stresu. Miers, klusums un simtgadīgie ozoli Jūs gaida…..

Pēc vienošanās iespējama cienāšanās ar Mācītājmuižas “Prišuma tēju”.

Iepriekšējā pieteikšanās pa tālr. +371 29628369 vai e-pastu: ilgabrodova@inbox.lv (Ilga Brodova).

The post Stendera muzejs appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Latvijas vīnogu tēvs – Pauls Sukatnieks – meistars, kas spēja pakļaut vīnogu, dienvidu saules mīluli. Viņa mūža lielākais sasniegums bija radīt tās māsu vīnogu-ziemeļnieci, ko var ikviens audzēt savas piemājas dārzā, brīvā dabā. “Dvietes zilā”, “Supaga”,”Guna”,”Sukribe”, “Zilga” – tās ir tikai dažas no vīnogu šķirnēm, kas tiek audzētas gan Latvijas dārzos, gan Igaunijā, Norvēģijā, Sibīrijā, ASV, Kanādā un citur.

Atjaunotās  mājas “Apsītes” un piemiņas dārzs ir vieta, kur var uzzināt ar kādu mīlestību Pauls Sukatnieks selekcionēja ne tikai vīnogas, bet arī rozes, tulpes, Latvijai neierastākas ogas – cidonijas,  arbūzus,  melones. Viņš bija vispusīgs cilvēks, kuram bija lemta dzīves misija un pateicoties tai, visa pasaule zina par Dvieti un Latviju. Godājot viņa devumu tautai, tika atjaunots viņa dārzs, kurš nu jau desmit gadus priecē ikvienu apmeklētāju un garāmbraucēju.

Daudzi Latvijas iedzīvotāji vēl tagad savos dārzos audzē Paula Sukatnieka selekcionētās vīnogas, citus augus un pazīst viņa vārdu. Grūti būs atrast tādu valsti mūsu platuma grādos, kur nepazītu, neaudzētu viņa vīnogas.

Apmeklējot “Apsītes”, interesentiem ir iespēja:

• uzzināt Paula Sukatnieka stāstu no vīnogu dzimšanas brīža līdz viņa piemiņas dārza izveidei;
• nogaršot vīnogas (vasaras noslēgumā, rudens sezonā);
• baudīt vīnu un vīnogu lapu tēju;
• aplūkot vīna popularizēšanas ekspozīciju.

Piedāvājam arī telpas semināru norisei, nodarbības bērnudārza bērniem un skolēniem.

Uzziņām: Vanda Gronska, tālr. +371 26369215

The post Paula Sukatnieka mājas “Apsītes” un viņa piemiņas dārzs appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Dabas parkā „Dvietes paliene” Bebrenes pagasta Putnu salā 2008. gada vasarā izveidots Dvietes senlejas informācijas centrs „Gulbji”. Centrā var iegūt informāciju par Dvietes senlejas dabas bagātībām un kultūrvēsturiskajām vērtībām, par bioloģiski vērtīgo zālāju un dabas parka apsaimniekošanu, var saņemt konsultācijas par dabisko ganīšanu.

Simtgadīgajā informācijas centra ēkā „Gulbji” visiem interesentiem piedāvā izglītojošus seminārus par dabas tēmām, par veselīgu dzīvesveidu un zaļo dzīvesziņu. Centrā pieejams plašs grāmatu klāsts par vides jautājumiem. Te darbojas bērnu Vides klase, kur pamatskolas vecuma bērni ar skolotājiem tiek aicināti pētīt un iepazīt Dvietes palienes dabu un vēsturi.

Informācijas centrā pieejami ekskursijas vadītāja pakalpojumi, te var izstrādāt ceļojuma maršrutus pa Augšzemi, sameklēt informāciju par apkārtējo tūrisma piedāvājumu, naktsmītnēm un maltītes ieturēšanas iespējām.

Dvietes senlejas informācijas centrā iespējams iegādāties vietējos suvenīrus ar Bebrenes un Dvietes palienes simboliku, vietējo amatnieku darinājumus, dabīgas zāļu tējas.

Piedāvājam telpas konferencēm ekoloģiskā un senatnīgā lauku vidē (līdz 30 cilvēkiem). Iespējams pasūtīt maltīti – tradicionālo latviešu lauku ļaužu ēdienu, kas gatavots uz malkas pavarda „melnajā ķēķī”.

Senās lauku sētas dārzā ir iespējams izmantot ugunskura vietu un uzcelt telti.

Dvietes palienes “Putnu salā” ikviens ir aicināts nogaršot Sēlijas senos ēdienus, iepriekš piesakoties pa tālr. +371 26109353.

Blakus informācijas centram “Gulbji” ir izveidota ekspozīcija ‘’Koka priekšmets Dvietes palienes sētā’’. Eksponāti kolekcijai sākti krāt jau kopš 1984. gada, bet ekspozīcija apskatei pieejama no 2006. gada.

Rijā redzamie senie sadzīves priekšmeti paglābti no iznīcības sagruvušās, cilvēku pamestās mājās Dvietes palienes teritorijā. Gadsimtu liecinieki ir savākti, nomazgāti, novietoti zem senās rijas niedru jumta, un nu tie izskatās tik skaisti, kā vēl vakar lietoti. Senču svētības caurstrāvotie darba rīki un sadzīves priekšmeti nu var nodot informāciju nākošajām paaudzēm. Māju ‘’Atāli’’ rijā katrs ciemiņš var skatīt lauku sētas darbus – labības kulšanu un maizes cepšanu, vērpšanu un aušanu, linu mīstīšanu un veļas mazgāšanu, apavu darināšanu, virvju vīšanu un vēl daudz ko citu. Senlaiku liecības te ir uz katra soļa.

Īpaša vieta ekspozīcijas centrā iekārtota arheoloģiskajiem atradumiem, kuri savākti vienkārši pastaigājoties Dvietes palienē vai strādājot piemājas dārzā. Šajā vietā var izjust gadsimtu strāvojumu, jo ļaudis te dzīvojuši jau 11 gadu tūkstošus. Te apskatāmi arheoloģiskie atradumi, kas pārstāv gan akmens laikmetu, gan dzelzs laikmetu un viduslaikus. Vienkopus savāktas seno trauku lauskas, krama un akmens rīki, senas monētas, rotaslietu fragmenti, bedrīšakmeņi.

Senajā rijā var sajust senatnes strāvojumu ik uz soļa, var mēģināt izzināt senču atstāto mantojumu.

Ekskursija Dvietes senlejas informācijas centrā “Gulbji” – 5 eur/pers.

The post Dvietes senlejas informācijas centrs “Gulbji” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Baznīca uzcelta 1797. gadā. Baznīcas novietojums saskaņots ar grāfu Plāteru – Zībergu muižas ansambli un parku, pils ar baznīcu atrodas uz vienas ass, kuru iezīmē parka un baznīcas vārti. Baznīcai nav torņu, ir tikai divi metāla krusti uz jumta – viens priekšpusē, otrs aizmugurē. Zvanu tornis veidots kā atsevišķa celtne, kurā ir trīs zvani. Šī celtne kalpo arī kā ieejas vārti baznīcas dārzā, kuru ieskauj akmens mūra žogs. Baznīcas fasādē abpus galvenajām durvīm četrās nišās gleznoti apustuļi – Pēteris, Lūkass, Matejs un Marks.

Dievnamā ir trīs altāri. Centrālajā altārī atrodas gleznojums ‘’Marijas debesīs uzņemšana’’ (1866), vienā sānu altārī ‘’Rožukroņa Dievmāte’’, bet otrā sānu altārī ‘’Sv. Jānis Kristītājs’’ (1909).

Dievnamā saglabājušies baroka formās darināti grāfa un vienkāršo baznīcēnu soli.

Baznīcā atrodas vēl joprojām darbojošās ērģeles (19.gs.).

Dievnams ir nozīmīgs ne tikai kā savrups sakrālās arhitektūras piemineklis, bet arī kā muižas un baznīcas ansambļa kopējā telpiskā risinājuma un vietējās kultūrainavas būtiska sastāvdaļa.

Ikdienā baznīca apskatāma no ārpuses, dievnamā var ieiet svētdienās vai iepriekš piesakot ekskursiju vietējā gida pavadībā.

The post Bebrenes Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Esiet mīļi gaidīti piedzīvot seno dzirnavu burvību – laukakmeņu mūris, senie koka dēļi, savdabīgais interjers un īpašā miltu smarža piešķir ēkai senatnīguma auru.

Bebrenes muižas apbūves teritorijas ciešā tuvumā, turpat pie muižas mūra žoga ir saglabājusies dzirnavu ēka ar dzirnavnieka dzīvojamo māju blakus. Dzirnavas ierīkotas bijušajā magazīnas klētī, kura celta 1836. gadā. Klēts par dzirnavām pārtaisīta 1928. gadā, dzirnavas atvēris Indriķis Stukulis. Dzirnavas tikušas darbinātas ar 2 sūcgāzes motoriem (110 zirgspēki), darbojušies valči, grūbu gaņģi, vilnas un koku apstrādāšanas mašīnas. Dzirnavas ražojušas arī elektrību ciemata vajadzībām. Dzirnavu iekšpusē saglabājusies daļa darba iekārtu – to skaitā vēsturiskais kļava koka zobrats. Blakus dzirnavām atrodas muižas parka lielais dīķis, no kura ņemts ūdens gan muižas, gan dzirnavu vajadzībām. Dīķī, Ilzes ezerā un tuvējās upītēs (Bebrupīte, Akmeņupe, Dviete) zivis makšķerējuši un peldējušies Stukuļa ievērojamie viesi – rakstnieks J. Jaunsudrabiņš, dzejnieks A. Austriņš, gleznotājs Pladers. Dzirnavu komplekss ir vērtīgs Bebrenes vecās koka arhitektūras būvniecības paraugs, kas bagātina Bebrenes muižas apbūvi un ir viens no nedaudzajiem industriālā mantojuma objektiem Ilūkstes novadā.

Kopš 2012. gada rudens dzirnavu ēka sākta atjaunot Bebrenes amatniecības un vēstures centra vajadzībām – kultūrvēsturisko priekšmetu, lauksaimniecības un antīkās tehnikas kolekciju eksponēšanai, piedāvājam telpas amatnieku un mākslinieku radošajām darbnīcām. Pavasarī, vasarā un rudens sākumā siltā laikā ceļotāju grupiņas un ģimenes tiek aicinātas pieteikties radošām nodarbībām Bebrenes dzirnavās. Senatnīgajās telpās piedāvājam radoši, interesanti pavadīt laiku un apgūt dažādas prasmes zinoša skolotāja vadībā. Piedāvājam apgūt floristikas, dekupāžas, filcēšanas, pērļošanas, zīda un stikla apgleznošanas, veidošanas pamatus.

Netradicionālas telpas konferencēm, pasākumiem senatnīgā vidē (līdz 30 cilvēkiem). Iespējams pasūtīt maltīti – sātīgu latviešu lauku ļaužu ēdienu, kurš gatavots muižas virtuvē.

Ceļotājiem lūgums Bebrenes dzirnavu apmeklējumu savlaicīgi saskaņot ar meldergariņiem!

Ekskursija Bebrenes dzirnavās – 2 eur/pers.

The post Bebrenes dzirnavas appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Bebrenes muižas kompleksa izcila sastāvdaļa ir grāfu dzimtas kapliča, kas uzcelta 1910. gadā, ēkas arhitektūra ieturēta gotikas stilā. Virs ieejas durvīm iespaidīga dzega ar grāfu dzimtas ģerboni, uz kapliču ved akmens pakāpieni. Kapličas pagrabā, kuram nav ieejas, metāla zārkos atdusas grāfu dzimtas pārstāvji. Ārpusē, kapličas sienā iemūrētas 4 marmora plāksnes ar grāfu uzvārdiem.

Kapliča ir labi saglabājusies, to mūsdienās izmanto dievkalpojumiem bērēs un kapusvētkos. Tā ir izcils tūrisma apskates objekts un gotikas arhitektūras stila paraugs Sēlijā.

The post Grāfu Plāteru – Zībergu dzimtas kapliča appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Parks ir izcils dārzu un parku mākslas piemineklis, viens no vizuāli izteiksmīgākajiem ainavu parkiem Latvijā, tā platība 7,9 hektāri. Parks ierīkots 19. gs. beigās, bet tajā vēl joprojām saglabājušies 200 gadus veci dižozoli. Parka centrālo daļu apvij lokveida ceļš, no kura paveras skatu perspektīvas ar dažādām ainavām, kuras papildina 3 dīķi: lielākais no tiem dzirnavu dīķis, abi pārējie mazāki – viens ar ainavisku salu vidū uz kuru ved romantisks tiltiņš.

Parkā konstatēts 81 koku un krūmu taksons (sugas, pasugas, šķirnes): 30 vietējās sugas un 51 svešzemju. Starp īpašām parka vērtībām jāmin valsts un vietējās nozīmes dabas pieminekļi dižkoki un savdabīgie koki. Vecajos un dobumainajos kokos dzīvesvietu atradušas gan aizsargājamas vaboles, gan dažādi putni. Parkam ir liela dendraloģiskā vērtība un ļoti ievērojama vērtība kā dārzu un parku mākslas piemineklim, arī kā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas vietai dabā.

Apmeklētāji Bebrenes muižas parku var apskatīt gan izstaigājot kājām, gan doties izbraucienā zirga vilktā karietē.

Ziemā Bebrenes muižas parkā ir pieejama apgaismota slēpošanas un nūjošanas trase.

The post Bebrenes muižas parks appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Bebrenes muižas ansamblis ir viens no nedaudzajiem Sēlijā, kurā pilnībā ir saglabājušies visi 19. gs. Bebrenes muižas apbūves elementi – kungu māja, palīgēkas, parks ar vārtiem un žogu.

Bebrenes ciems ir viena no retajām apdzīvotajām vietām Latvijā, kura apbūve tieši piekļaujas muižas ansamblim un veido ar to kopēju plānojuma struktūru un vienotu Bebrenes kultūrvēsturisko „seju”. Tajā noteicoša loma ir muižas ēku (1836. – 1896.g.) un baznīcas (1797.g.) izkārtojumam uz vienas kompozīcijas ass, kura stiepjas dienvidu – ziemeļu virzienā. Pārējie apbūves elementi ir tai pakārtoti.

Muižas kompleksa galvenās ēkas celtniecība pabeigta 1896. gadā, to projektējis poļu – itāļu mākslinieku un arhitektu dzimtas pārstāvis arhitekts L. J. L. Markoni. Bebrenes pili viņš projektējis franču renesanses stila ietekmē. Ēka līdz mūsdienām nonākusi mazliet pārveidotā izskatā: 1960. gadā mansarda stāva vietā tika uzcelts trešais stāvs.

Pils pirmajā stāvā atradās reprezentācijas telpas, bet otrajā stāvā – dzīvojamās telpas. No bufetes telpas bija noeja pagrabā un tālāk pa pazemes eju uz attālāk stāvošo virtuves ēku. Pazemes ejas viena daļa ir saglabājusies un ir pieejama apskatei, pazemes ejas otrs atzars savienojis pili ar baznīcu, nav pārbaudīta leģendas versija par pazemes eju no pils uz kapliču.

Parka ieskautās grāfu Plāteru – Zībergu muižas teritorijā var nonākt caur grezniem vārtiem (19.gs.). Visu muižas kompleksa teritoriju ieskauj sarkano ķieģeļu žogs, kas pāriet mūrētu stabiņu žogā ar koka starpsienām. Šādas konstrukcijas žogi 17.-19. gs. bija sastopami samērā bieži gan lauku muižās, gan pilsētās. Tagad šie žogi ir saglabājušies tikai dažās vietās visā Latvijā un tikai fragmentāri. Bebrene ir tā vieta, kur šī žoga konstrukcija lielā teritorijas daļā ir saglabājusies.

Bebrenes muižas kompleksā ir saglabājušās virtuves ēka, pārvaldnieka māja, namiņš virs ledus pagraba, dārznieka māja ar augļu pagrabiem, kalpotāju māja, muižas staļļi, dzirnavas ar dzirnavnieka māju. Dzirnavas sāktas būvēt 1836. gadā, tās tika darbinātas ar tvaika dzinēja palīdzību, tur saglabājušās darba iekārtas – tai skaitā arī kļavas koka zobrats. Dzirnavnieka māja ir izcils Bebrenes vecās koka arhitektūras būvniecības paraugs.

Apmeklētāji tiek aicināti iepazīt gan muižas kompleksu ar parku, gan Bebrenes Romas katoļu baznīcu. Pils kučierim var pasūtīt vizināšanos karietē un izjādes ar zirgiem.

Bebrenes muižā ir arī iespējams nobaudīt muižā gatavotu gardu un sātīgu maltīti. Iepriekšēja pieteikšanās pa tālr.: +371 20205948.

The post Bebrenes muižas komplekss appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Dvietes senlejas informācijas centrā ‘’Gulbji’’ izveidota Bebrenes simbola un Dvietes palienes iemītnieka bebra ekspozīcija, kura iepazīstina ar Eirāzijas bebru, tā vēsturi un dzīvesveidu, paradumiem, sliktajiem un labajiem darbiem. Tiek ieteikti varianti kā sadzīvot ar bebru un to lietderīgi izmantot.

Piedāvājumā:

• uzzināt daudzus faktus par bebru dzīvi;
• apskatīt un aptaustīt bebra kažoku, zobus un apgrauztos kokus;
• noskatīties filmu par bebru dzīvi;
• uzzināt par bebru dziedzeru dziednieciskajām īpašībām;
• nodegustēt bebru dziedzeru uzlējumu;
• doties ekspedīcijā pa bebru vietām un, ja laimējas – ieraudzīt arī pašu bebru;
• iegādāties bebru suvenīrus;
• nodegustēt bebra gaļas izstrādājumus (iepriekš pasūtot).

The post Bebra ekspozīcija appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Pirmā Pasaules kara muzeja “Pie Komendanta” veidotāji piedāvā ekskursijas pa Daugavpils cietoksni ar elektrobusu. Brauciena laikā pilsētas viesi un iedzīvotāji tiks iepazīstināti ar interesantākajiem un nozīmīgākajiem Daugavpils cietokšņa objektiem un to vēsturi. Maršruts ved pa Daugavpils cietokšņa ielām un tajā ir iekļauti tādi objekti kā virsnieku mājas, karavīru kazarmas, kara hospitāļa ēka, cietokšņa dārzs, pulvera pagrabi, piemiņas vietas, kazemāti, cietokšņa vārti, nocietinājumi un daudz kas cits. Brauciena laikā varēs ieraudzīt arī atjaunotus cietokšņa objektus, piemēram, Daugavpils Marka Rotko Mākslas centru, Nikolaja vārtus, ūdens paceļamo ēku, Komandanta pārvaldes ēku u.c. vietas. Ekskursijas maršrutā ir arī pieturvietas un tiek piedāvāta iespēja doties pastaigā pa cietokšņa nocietinājumiem.

Kopumā vienlaicīgi ekskursijā var doties 7 pasažieri un brauciena ilgums ir 40-50 minūtes. Šī transporta  priekšrocība ir tā, ka ar šo mazgabarīta mašīnu ir iespējams apskatīt tās vietas, kuras parasti neapmeklē tūristi. Šis transports ir ideāli piemērots gan vecāka gadagājuma cilvēkiem, gan arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuriem ir grūti apskatīt visu cietoksni pārvietojoties ar kājām. Šī ekskursija ir piemērota arī tiem ceļotājiem, kuru brīvais laiks ir ierobežots, bet ir vēlme ieraudzīt pēc iespējas vairāk.

Papildu informācija:

• Minimālais cilvēku skaits, kas var doties ekskursijā ir 4 personas.
• Maksimālais cilvēku skaits – 7 pasažieri.
• Ekskursijas tiek piedāvātas latviešu un krievu valodā.

Cenrādis:

• Ekskursija pa Daugavpils cietoksni ar elektrobusu – 10 EUR no personas (40-50 min.).
• Pirmā Pasaules kara muzeja “Pie Komendanta” apmeklējums un ekskursija pa Daugavpils cietoksni ar elektrobusu – 15 EUR no personas (2 stundas)

Samaksu var veikt skaidrā naudā vai veicot pārskaitījumu, iepriekš vienojoties.

Darba laiks:
Pirmdiena – piektdiena
Iepriekš vienojoties pa tālr.: +371 29244651.

Sestdiena – svētdiena
Plkst. 10.00 – 18.00.
Atrašanās vieta – laukums pie Daugavpils cietokšņa Kultūras un informācijas centra, Nikolaja ielā 5.

The post Ekskursija pa Daugavpils cietoksni ar elektrobusu appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Berķeneles pusmuižā pagājusi Latvijas izcilā dzejnieka, tulkotāja, drāmas meistara, politiskā un sabiedriskā darbinieka Raiņa (1865 – 1929) bērnība, kuras iespaidi atspoguļoti dzejoļu krājumā “Dagdas piecas skiču burtnīcas”. Berķenelē veidojas nākamā dzejnieka personība, pasaules uzskats, top pirmie dzejoļi.

Seno amatu darbnīca “Klēts” izveidota Raiņa mājā Berķenelē.  Ēkas pirmajā stāvā ierīkota dažādu seno amatu ekspozīcija un daudzfunkcionāla telpa dažādu pasākumu rīkošanai. Bēniņi ir sadalīti divās daļās –  viena lielākā daļa ir izstāžu zāle, bet mazākajā bēniņu daļā ir izveidota apsildāma telpa – darbnīca, kur gan vasarā, gan ziemā var darboties amatnieki, bet apmeklētāji var apgūt dažādas seno amatu prasmes.

Apmeklētāji ir laipni aicināti aplūkot seno amatu darbnīcu “Klēts”, iepriekš piesakot savu vizīti pa tālruni 29272200.

The post Seno amatu darbnīca “Klēts” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Mūzikas skvērs ir atpūtas un pastaigu vieta Esplanādes atpūtas parkā Daugavpilī. Mūzikas skvēra centrālā tēma ir mūzikas skaņas pilsētas vidē. Tas ir ļoti simboliski, jo skvērs atrodas tieši pretī Staņislava Broka Daugavpils mūzikas vidusskolai, kas dibināta vairāk kā pirms 100 gadiem. Mūzikas skvērā brīvdabā izvietoti dažādi muzikāli vides objekti, kas ļauj gan dzirdēt, gan arī sajust mūziku tās dažādākajās izpausmēs. Šeit ir izvietoti 10 dažādi āra mūzikas instrumenti – bungas, ksilofons, cauruļu zvani un citi interesanti objekti.

Šajā neparastajā vietā ikviens var kļūt par liecinieku tam, kā dzimst mūzika, un arī pats radīt skaistu melodiju. Par skanējuma kvalitāti var pārliecināties gan tie, kam nav sveša mūzikas māksla, gan tie, kas vēl tikai sāk iepazīt skaņu daudzveidīgo pasauli: pie instrumentiem novietoti nošu raksti, kas palīdzēs atveidot pasaulē pazīstamos skaņdarbus arī pašiem mazākajiem mūzikas cienītājiem.

Papildus mūzikas instrumentiem, skvērā uzstādīti arī soliņi un atkritumu urnas, norāžu sistēmas zīmes un informācijas stendi. Paredzēta arī vieta velosipēdu novietošanai. Teritorija iekārtota tādā veidā, lai pa to būtu ērti pārvietoties vecākiem ar bērnu ratiņiem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

The post Mūzikas skvērs Esplanādes atpūtas parkā appeared first on VISITDAUGAVPILS.

2017. gada vasaras beigās draudzei izdevies realizēt jau sen iecerēto projektu par skatu laukuma ierīkošanu Mārtiņa Lutera baznīcas tornī.

Tornis paceļas 5 stāvu mājas augstumā, bet skatu laukums atrodas 21,1 m augstumā. No tā skatam paveras Daugavpils Baznīcu kalna panorāma. Mārtiņa Lutera katedrāles tornis šobrīd ir vienīgais no visiem četriem Baznīcu kalna dievnamu torņiem, kurš ir pieejams apmeklētājiem.

Darba laiks:
Tūrisma sezonā katru dienu no plkst. 10.00 līdz plkst. 16.00 vai iepriekš piesakoties.

Informācija: +371 26315707, info@luterakatedrale.lv

The post Skatu laukums Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrālē appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Jaunsventes muižas parks veidots 19. gadsimta beigās. Parka platība 5,22  ha un tajā aug 27 dažādas koku sugas, interesantākās no kurām ir Akmens (Ērmaņa) bērzs un Ungārijas ceriņš.

Parka teritorijā ir 2. pasaules karā kritušo kapi.  Parka tuvumā atrodas 1912. gadā celtā grāfa Plātera muiža (Sventes muiža) un Militārās tehnikas muzejs.

The post Jaunsventes muižas parks appeared first on VISITDAUGAVPILS.

“RetroGaraž-D” tā ir retro automobiļu un padomju laika lietu kolekcija. Retro automobiļu ekspozīcijā var apskatīties 22 “Moskvich”, 1 “Volgu”, 2 “Žiguļus”, 1 “Mercedes” automašīnu. Iespējams, ka šī ir pati lielākā “Moskvich” kolekcija Baltijas valstīs. Viens no vecākajiem kolekcijas automobiļiem ir ražots 1947. Gadā, pēckara period, kas ir arī automašīnu markas “Opel” kopija.

Darba laiks:
Darba dienās: pēc iepriekšēja pieraksta;
Brīvdienās: 10.00 – 18.00.

The post Retro automobiļu ekspozīcija “RetroGaraž-D” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Lielais Stropu ezers ir Daugavpils pilsētas lielākā ūdenskrātuve, kas atrodas 8 km attālumā no centra un vasaras sezonā pulcē lielu atpūtnieku skaitu. Ezera krastā ir izbūvēta 3,3 km gara promenāde. Dodoties pastaigā pa promenādi no centrālās pludmales pa kreisi, var nokļūt pludmalē “Stropu vilnis”, turpat atrodas piedzīvojumu parks “Daugavpils Tarzāns” un kempings. Ezera krasta labiekārtojums turpinās gar Daugavpils reģionālo slimnīcu līdz Vecstropu apkaimei.

Promenādi veido 4,5 m plats asfaltēts celiņš ar nodalītām joslām gājējiem, skrituļslidotājiem un riteņbraucējiem, tā ir apgaismota diennakts tumšajā laikā. Visas promenādes garumā uzstādīti velosipēdu statīvi un soliņi.

Stropu promenādes pievilcība ir divi ezerā peldošie atklātie baseini, kas atrodas centrālajā pludmalē. Tie ir unikālas pontonu konstrukcijas daļa, kas iekļauj 25 m garu atklātu baseinu, lēkšanas torņus, bērnu peldbaseinu ar izbūvētu pamatni dziļuma ierobežošanai, atpūtas laukumu ar saulessargiem un atpūtas krēsliem. Centrālā pludmale ir sadalīta zonās. Te ir ierīkotas grila vietas un galdi. Līdzās vingrošanas laukumam, kur uzstādīti āra trenažieri, izveidots daudzveidīgi aprīkots bērnu rotaļu laukums, pludmales volejbola laukums, stāvvietas, labierīcības, ģērbtuves.  Pludmalē ir plašs piedāvājums izklaides un aktīvās atpūtas cienītājiem: vasaras kafejnīca, elektroskūteru, elektrovelosipēdu un gokartu noma, sporta inventāra noma sup sērfošanai. Centrālās pludmales tuvumā ezerā ir izveidota strūklaka.

Stropu promenādē nodrošināta arī piekļuve cilvēkiem ar kustību ierobežojumiem, segumu veidojot vienā līmenī. Pie tam, centrālās pludmales teritorijā ir izveidota atklāta peldvieta cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Netālu atrodas arī Stropu mežs, Stropu aktīvās atpūtas un sporta trase, kuras garums ir nepilni trīs kilometri (1.1 km – kalna aplis, 2.8 km – līdzenums) un Stropu estrāde.

Stropu ezera promenāde atrodas 8 km attālumā no Daugavpils pilsētas centra. Visērtākā nokļūšana Stropos ir ar personīgo auto, tramvaju nr. 3 un nr. 5 (izkāpšana pieturā “Stropu ezers”) vai 3. un 12. autobusu (izkāpšana pieturā “Internātskola”).  Informācija par sabiedriskā transporta kustības sarakstu šeit.

Uz centrālo pludmali un promenādi var nokļūt braucot ar velosipēdu pa reģionālo velomaršrutu Nr. 35 “Daugavas loki”, kas visā garumā ir marķēts ar atbilstošām velozīmēm.

The post Lielā Stropu ezera promenāde appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavas labajā krastā, Gajoka mikrorajona apkaimē ir izbūvēta Bruģu ielas promenāde. Tās mērķis ir ielām piešķirt jaunu, funkcionālu veidolu un nozīmi. Pēc Bruģu ielas promenādes izveides Daugavpils pilsēta ieguva jaunu, labiekārtotu vietu pastaigām un dabas krāšņuma baudīšanai.

Bruģu ielas promenāde ir izbūvēta posmā no 18. novembra ielas līdz Ūdensvada ielai, kā arī Dzirnavu ielu posmā no Bruģu ielas līdz Vidus ielai veidojot 1,2 km garu promenādi gar Daugavu. Visā garumā ir izbūvēti gājēju un veloceliņi, uzlikts jauns ceļa segums, ierīkotas lietus ūdens kanalizācijas un ielu apgaismojumi. Gar visu promenādi gājēju drošībai ir uzstādītas margas, vairāki soliņi un velonovietnes, veikta apzaļumošana, kā arī izvietoti āra trenažieri aktīvai atpūtai.

Lai promenāde būtu vizuāli pievilcīga, uz garās betona sienas ir izveidoti zīmējumi ar Gajoka rajona vēsturisko motīvu skatiem, kas aizstāj vecos grafiti zīmējumus uz žoga gar blakus esošajiem uzņēmumiem.

Skiču autore ir pilsētas galvenā māksliniece Ingūna Levša, kura rosināja mākslinieku – entuziastu grupu izveidot sienu zīmējumus. Zīmējumi aizņem tikai nelielu promenādes sienas daļu, nākotne ir ideja tos papildināt.

Bruģu ielas promenādi izveidoja gada laikā, būvdarbus objektā veica ceļu būves firma SIA “Binders”. Lielākā daļa no Bruģu ielas revitalizācijas projekta finansējuma bija iegūta no ERAF fonda.

Foto: Ceļu būves firma SIA “Binders” un Olga Kuzmina

The post Bruģu ielas promenāde Daugavas labajā krastā appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils cietoksnī atvērta unikāla pastāvīgā ekspozīcija, kas veltīta medicīnas vēsturei.

Četrās plašās zālēs apskatāmi priekšmeti, fotogrāfijas un dokumenti, kas vēsta par to, kā ārstēja cilvēkus pagājušajā gadsimtā un agrāk. Viena zāle veltīta medicīnai un medicīnas aprīkojumam, otra ļauj apmeklētājiem tuvāk iepazīties ar medicīnas iestāžu vēsturi, kas vairākus gadus atpakaļ strādāja Daugavpilī un kas vēl joprojām strādā. Savukārt trešā zāle pilnībā veltīta kontracepcijai un tajā ir izvietoti dažādi kontracepcijas līdzekļi. 2023. gadā tika izveidota jauna izstādes daļa par Covid 19 un par aizsargmasku lietošanas vēsturi.

Ekspozīcijas mērķis ir parādīt apmeklētājiem, kāda medicīna bija agrāk, kā mainījies aprīkojums, instrumenti utt. No otras puses, īpašs uzsvars likts uz kontracepciju un reproduktīvo veselību, un te mērķis ir pievērst jauniešu uzmanību. Jaunieši varēs ieraudzīt ne tikai pilnu mūsdienu kontracepcijas līdzekļu spektru, bet arī uzdot jautājumus, parunāt ar brīvprātīgajiem gidiem, kuriem ir medicīniskā izglītība.

Izstādi izveidoja Veselības veicināšanas un izglītošanas biedrība, tās pamatā ir privātā kolekcija, kura tika vākta vairāk nekā 30 gadus.

Ekspozīcijā stāstījums pieejams latviešu, krievu, lietuviešu un angļu valodā. Ir pieejami audio gidi.

Bērniem līdz 16 gadu vecumam ieeja izstādē tikai pieaugušo pavadībā.

Ieejas biļetes cena – 4 EUR.
Skolēniem, studentiem – 3 EUR.

Izstādes darba laiks vasaras sezonā:
Katru dienu: 11.00 – 17.00
Grupām ir iespēja pieteikt apmeklējumu arī citos laikos.

The post Medicīnas izstāde ar kontracepcijas ekspozīciju appeared first on VISITDAUGAVPILS.

2018. gada 28. jūnijā Polijas Republikas prezidents Andžejs Duda un Latvijas Republikas prezidents Raimonds Vējonis Daugavpilī atklāja Polijas karalim Stefanam Batorijam veltītu piemiņas zīmi, kas atrodas cietokšņa tuvumā – netālu no 3.maršruta tramvaja gala punkta.

1275.g. Livonijas ordeņa mestrs Ernsts fon Racburgs tagadējā Daugavpils novadā, dabas parka “Daugavas loki” teritorijā, nodibināja Dinaburgas pili, kurai blakus izveidojās apmetne. Šo gada skaitli un vietu vēsturiski uzskata par tagadējās Daugavpils dibināšanas pirmsākumu. 1577. gadā pili nopostīja Ivana Bargā karaspēks. Pēc šī notikuma tā zaudēja savu stratēģisko nozīmi, un jaunas nocietinātās būves celtniecība tika uzsākta vietā, kur tagad atrodas Daugavpils. XVI-XVIII gs. Daugavpils (Dinaburga) iekļāvās Lietuvas Lielkņazistes (1561-1569) un Polijas–Lietuvas valsts (1569 -1772) sastāvā. 1582. gadā Polijas karalis Stefans Batorijs Daugavpilij (Dinaburgai) dāvāja Magdeburgas pilsētas tiesības, paverot tai ceļu uz plašāku attīstību.

Tajā ar simboliska pulksteņa, zobratu un rādītāju palīdzību atspoguļojas Daugavpils (Dinaburgas) vēsture pirms un pēc Magdeburgas tiesību piešķiršanas un pilsētas vēsturiskie nosaukumi. Vides objektā ir attēlots arī Stefana Batorija bareljefs, paraksta faksimils un īss skaidrojums. Piemiņas zīmes autors ir Daugavpils mākslinieks Romualds Gibovskis.
Piemiņas zīmes izveides iniciatore bija Latvijas poļu savienības Daugavpils nodaļa “PROMIEŅ”. Pirmās ziņas par šo iniciatīvu masu saziņas līdzekļos parādījās 2010. gadā. Polijas Republikas toreizējais prezidents Broņislavs Komorovskis, kas 2010. gadā viesojās Daugavpilī, žurnālistiem uzsvēra: “Būtu labi, ja šāds piemineklis parādītos. Tas būtu kārtējais elements, ar kuru pilsētas iedzīvotāji varētu lepoties.” Vides objekta izveides un uzstādīšanas izdevumus sedza Polijas valsts.

Stefans Batorijs (dzimis 1533. gada 27. septembrī, miris 1586.gada 12. decembrī) bija Transilvānijas vaivads no 1571.gada līdz 1576.gadam un Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs no 1575.gada līdz savai nāvei 1586.gadā. Valdīja kopā ar savu sievu Annu Jagellonu. Pēc daudzu vēsturnieku domām bija viens no ietekmīgākajiem no ievēlētajiem Žečpospoļitas karaļiem.

The post Polijas karalim Stefanam Batorijam veltītā piemiņas zīme appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils pilsētas centrā, skvērā pie Sv. Pētera Ķēdēs Romas katoļu baznīcas, 2018. gadā par godu pilsētas svētkiem tika uzstādīts jauns vides objekts “Es mīlu Daugavpili”. Izgaismotā sirds ar uzrakstu “Daugavpils” piesaista uzmanību gan dienas gaismā, gan vakara tumsā, kļūstot par vienu no iecienītākajiem pilsētas simboliem.

Šis objekts sniedz lielisku iespēju pilsētas iedzīvotājiem un viesiem iemūžināt savu mīlestību pret Daugavpili — tā ir vieta, kur top sirsnīgas fotogrāfijas, kur tiek radītas atmiņas un kur ikviens var justies kā daļa no pilsētas stāsta.

The post Vides objekts “Es mīlu Daugavpili” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils cietoksnī, bijušajās provianta magazīnas telpās atrodas mēbeļu un interjera salons “Housevintage”. Salonā var apskatīt un iegādāties vēsturiskās 19. gs. beigu un 20. gs. mēbeles, traukus, pulksteņus un citus interjera elementus. Te var arī apskatīt stilizētos 20. gs. sākuma vēsturiskos tērpus.

Darba laiks:
Pirmdiena: brīvdiena
Otrdiena – piektdiena: 10.00 – 17.00
Sestdiena: 11.00 – 17.00
Svētdiena: brīvdiena

The post Antikvariāta veikals – salons “Housevintage” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Sudmaļu pilskalnu pirmais 1882. gadā reģistrēja A. Bīlenšteins. 1926. gadā pilskalna aprakstu un uzmērījumu publicēja E. Brastiņš. 1968. gadā pilskalna kultūrslāņa rakstura noteikšanai J. Graudoņa vadītā ekspedīcija veica šurfējumus. Gan pašā kalnā, gan tā nogāzēs un terasē konstatēts kultūrslānis. Šurfējumā noskaidrots, ka kultūrslāņa biezums sasniedz 1,8m. Pārrakumos tika attīrīti un atsegti senie pavardi, atrastas bezripas švīkātās un gludās keramikas lauskas, graudberži, akmens kalti un to daļas. Iegūtais arheoloģiskais materiāls liecina, ka senie pilskalna iemītnieki piederējuši pie švīkātās keramikas kultūras – baltiem un apdzīvojuši pilskalnu I gadu tūkstoti p.m.ē. Pilskalna plakums un terase sapostīta ar dziļām Pirmā pasaules kara bedrēm un tranšejām. Tomēr kopējo pilskalna veidolu šie ierakumi nav izmainījuši. 1995. gadā mežā uz dienvidaustrumiem no pilskalna atrasta senās apmetnes vieta.

Sudmaļu pilskalnā ir labiekārtota atpūtas vieta un informatīvais stends.

The post Sudmaļu pilskalns appeared first on VISITDAUGAVPILS.

2015. gada 6. novembrī pie ēkas Muzeja ielā 6 (agrāk Frīdriha Brieža iela), kur šobrīd atrodas Daugavpils pilsētas pašvaldības policija, tika atklāta memoriālā piemiņas plāksne I Pasaules kara varonim pulkvedim Frīdriham Briedim (1888-1918).
F. Briedis piedzima 1888.g. 23. jūnijā Vitebskas guberņas Lovšas pagastā. Pamatizglītību ieguva pagastskolā un Vitebskas evaņģēliski luteriskajā draudzes skolā. Mācības turpināja Dvinskas (Daugavpils) pilsētas skolā, kur iemācījās latviešu valodu. 1906. gadā iestājās Pēterburgas Vladimira karaskolā, kurā gatavoja kājnieku virsniekus. To absolvēja 1909. gadā, iegūstot podporučika dienesta pakāpi. Sāka dienēt Dvinskas garnizonā 99. Ivangorodas kājnieku pulkā. 1912. gadā tika paaugstināts par poručiku. 1915. gada 1. augustā kļuva par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rotas komandieri. Ar savu rotu piedalījās kaujās pie Misas upes. 1916. gada 8. martā Ķekavas rajonā tika smagi ievainots, taču jau pēc dažu nedēļu ārstēšanās atgriezās ierindā. Aktīvi piedalījās Ziemassvētku kauju sagatavošanā un kauju gaitā. Tika smagi ievainots ar sprāgstošu lodi. Pēc atveseļošanās F. Briedi iecēla par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka komandieri. Par piedalīšanos gandrīz visās kaujās Rīgas aizstāvēšanā apbalvots ar visu 3 šķiru Lāčplēša Kara ordeni. Apbalvots arī ar IV šķiras Jura krustu, Jura Zelta zobenu, IV šķiras Vladimira, II, III, IV šķiras Annas, II un III šķiras Staņislava ordeni. Pēc lielinieku apvērsuma apmetās uz dzīvi Maskavā, kur saistījās ar pretpadomju organizāciju „Dzimtenes un brīvības glābšanas savienība” un latviešu nacionālajām organizācijām. Vadīja sacelšanos pret lieliniekiem Ribinskas rajonā. 1918. gadā naktī no 27. uz 28. augustu Frīdrihu Briedi Maskavā Butirku cietumā nošāva kā „balto” kontrrevolucionārās kustības organizators.
Daugavpilī pie nama Baznīcas ielā 7 (tagad Strādnieku iela), kur atradās Dvinskas 99. Ivangorodas kājnieku pulka virsnieku klubs, 1935. gada 3. novembrī bija atklāta F. Brieža piemiņas plāksne. Tā bija izgatavota no bronzas (100 x 60 cm) ar pulkveža Brieža bareljefu un tekstu: “Šajā namā dzīvojis neaizmirstamais Tautas vadonis pulkvedis F. Briedis 1910.—1914.”. Tā tika atklāta 1935. gada 3. novembrī. Plāksne noņemta 1941. gadā.

The post Piemiņas plāksne pulkvedim Frīdriham Briedim appeared first on VISITDAUGAVPILS.

1919. gada 30. decembrī Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis, virspavēlnieka štāba priekšnieks Pēteris Radziņš un Polijas militārais pārstāvis Latvijā Aleksandrs Miškovskis Rīgā parakstīja abu valstu virspavēlniecību līgumu par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai, kas bija nostiprinājusies Latgalē. Saskaņā ar Polijas un Latvijas armijas virspavēlniecību vienošanos 1920. gada 3. janvārī abu valstu karaspēki pārgāja Daugavu, ieņēma Daugavpili un 5. janvārī pie Višķiem savienojās. Kopumā kaujās iesaistījās ap 20 000 Latvijas armijas un 35 000 Polijas armijas karavīri. Kopējos spēkus komandēja poļu ģenerālis Edvards Ridzs – Smiglijs. Karavīri cīnījās smagos meteoroloģiskajos apstākļos, jo sals brīžiem sasniedza – 30° C.
Sakarā ar Daugavpils atbrīvošanu Rīgā 5. janvārī notika plaša manifestācija. Garnizona daļas orķestra pavadībā devās uz valdības namu, kur tās uzrunāja Kārlis Ulmanis, pieminot sabiedroto – poļu karavīru – nopelnus, pēc tam – uz armijas virspavēlnieka štābu un Polijas diplomātisko pārstāvniecību. Pie tās garnizona priekšnieks un Polijas militārais pārstāvis teica uzrunas, bet karavīri uzsauca trīskārtīgu “urrā” par godu Polijas valsts vadītājam un armijas virspavēlniekam Juzefam Pilsudskim.
Lai iepazītos ar situāciju, 6. janvārī Daugavpilī ieradās Anglijas militārās misijas vadītājs ģenerālis Alfrēds Berts 6, kas pieņēma poļu un latviešu karaspēka parādi un pēc atgriešanās Rīgā pauda atzinību par abu armiju sadarbību.
25. janvārī Daugavpilī uz tikšanos ar Polijas valsts vadītāju un armijas virspavēlnieku Jozefu Pilsudski ieradās Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis. Tikšanās noritēja ļoti draudzīgā atmosfērā poļu virsnieku klubā, pēc tam kopīgi apskatot pilsētu un apmeklējot 1.leģiona divīzijas teātra izrādi. Pie ēkas, kur notika šī tikšanās, uzstādīta memoriālā piemiņas plāksne.

Informācija sagatavota izmantojot Dr. hist. Ērika Jēkabsona rakstu “Starptautiskā reakcija pēc Latgales atbrīvošanas. Ārvalstu armijas Latvijas neatkarības karā”

The post Piemiņas plāksne pie ēkas, kurā 1920. gadā tikās Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis un Polijas valsts vadītājs Jozefs Pilsudskis appeared first on VISITDAUGAVPILS.

1924. gada 14. novembrī Daugavpils cietokšņa dārzā svinīgi atklāja pieminekli Latvijas Brīvības cīņās 44 kritušajiem Latvijas armijas Zemgales divīzijas 10. Aizputes kājnieku pulka karavīriem. Pieminekļa sānu plaknēs bija uzstādītas divas granīta plāksnes ar tekstiem: “Atbrīvošanas cīņās 1918 – 1920 kritušiem 10. Aizputes Kājnieku Pulka un bijušā 1. Latvijas Strēlnieku bataljona karavīriem” un pulka devīzi: “Tava tauta nezudīs, kad tu iesi mirt par tautu”. Piemineklis bija celts pēc inženiera V. Riemera projekta. To atklāja Kara ministra biedrs ģenerālis Kārlis Ezeriņš. Padomju laikā piemineklis tika nopostīts. Pēc 1944. gada tas sākotnēji kalpoja par Staļina krūšutēla postamentu. 20.gs. 50. gados uz tā novietoja Ļeņina krūšutēlu, kas vēlāk tika pārvietots uz citu vietu. Visus šos gadus cietokšņa dārzā bija redzams vien iznīcinātā pieminekļa fragments. 2017. gadā piemineklis tika atjaunts sākotnējā izskatā. Tā atklāšanas svinīgais pasākums notika 2017. gada 14. novembrī.

The post Piemineklis Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem Latvijas armijas Zemgales divīzijas 10. Aizputes kājnieku pulka karavīriem appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Piemineklis atklāts 2017. gadā un atrodas Jātnieku ielas skvērā. Tas ir veltījums Afganistānas karā kritušo karavīru piemiņai. Pieminekļa projekta autors ir mākslinieks Romualds Gibovskis, kas to veidojis kā uz pusēm pāršķeltu sienu, kas simbolizē dzīvi, kuru pārrāvis karš un nāve. Sienas otrajā daļā attēloti 9 mūžībā aizejoši silueti – 9 Daugavpils un tās apkārtnes puiši, kas krita karā. Sienā attēloti 9 ložu caurumi, kas simbolizē ievainojumus. Pieminekļa pakājē novietotas 9 lādiņu čaulas, kas vienlaikus ir arī ziedu vāzes. No 1979. – 1989. gadam uz karu Afganistānā tika nosūtīti 3640 karavīri no Latvijas. 177 tika smagi ievainoti, 1 pazudis bez vēsts, 63 gājuši bojā, no tiem 16 no Latgales.

The post Piemineklis Afganistānas karā kritušajiem karavīriem appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Ēka celta pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta 19. gs. otrā pusē kā Ilgas muižas medību pils. Ēkas arhitektoniskais veidojums atgādina itāļu palaco tipa celtnes, tādēļ šo vietu agrāk esot iesaukuši par “Palazzo Ilga”. Pašlaik ēkā atrodas Daugavpils Universitātes Studiju un pētniecības centrs “Ilgas”.

Ilgas muižas pils atrodas pierobežas zonā! Pašlaik pils nav pieejama.

The post Ilgas muižas pils appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Bij. Vecsalienas muižas kungu nams ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ar valsts aizsardzības Nr. 8963

Vecsalienas muižas pils (vācu val.: Alt-Sallensee) ir nozīmīga 19.gs. reģionālās neogotikas paraugs. Ēkas arhitekts nav zināms. Muiža no 1884. gada piederējusi baronu Hānu (vācu val.: Baron von Hahn,) dzimtai.

Latvijas Republikas agrārreformas gaitā muižu lauksaimniecības zemes, ēkas, meži un ūdeņi tika apzināti, dalīti, pārskatīti un pārdalīti. Vecsalienas muižas pils ēka tika pielāgota un izmantota skolas vajadzībām. Domājams, ka Salienas valsts pamatskola (saukta arī par Salienas valsts tautskolu) sākusi darbu 1922. gadā vai gadu vēlāk.

1934.gadā muižas pils ar 7,44 ha piederošās zemes un augļu dārzu piešķirta 12. Ilūkstes aizsargu pulkam.

Padomju gados muižas pilī atradās kolhoza kantoris un Vecsalienas ciema padome.

2014.gadā Vecsalienas muižas pils iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Mūsdienās Vecsalienas  muižas pilī atrodas Salienas pagasta pārvaldes struktūrvienības administrācija un bibliotēka. Pils pirmais stāvs piemērots vietēju iedzīvotāju pakalpojumu sniegšanai, bet pils otrā stāva telpas piemērotas radošo darbības veicināšanai. Šobrīd Vecsalienas muižas pili ir iespējams apskatīt gan individuāli, gan grupās, gan arī gida pavadībā. Pils lielā zāle ir laulību reģistrācijas vieta, mazā zāle tiek izmantota kā izstāžu zāle.

Informējam, ka  interesentiem, kuri vēlas apmeklēt Vecsalienas muižu vietējā gida pavadībā, ir jāpiesakās vismaz divas-trīs dienas iepriekš pa kontakttālruni:  +371 20040144.

The post Vecsalienas (Červonkas) muižas pils appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Celta 1894. gadā un atrodas līdzās kapiem. Būvēta no sarkaniem ķieģeļiem: celtnes stūros, virs pamatiem, zem jumta dzegas veidotas dekoratīvas mūrējuma joslas. Virs ieejas durvīm izbūvēts pusaploces formas skārda jumtiņš, virs tā – neliels apaļš logs ar Sv. Nikolaja atveida gleznojumu centrā.

The post Daugavpils Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Nacistiskais karaspēks Daugavpilī ienāca 1941. gada 6. jūnijā un līdz ar pirmajām okupācijas dienām uzsāka Daugavpils ebreju iznīcināšanas kampaņu.  Saskaņā ar 1941.g. 15. jūlija rīkojumu visiem ebrejiem bija jāpārceļas uz geto – nocietinājumiem Daugavas kreisajā krastā. Pārsvarā geto ieslodzītie bija Daugavpils ebreji, bet vēlāk uz šejieni atdzina dažus tūkstošus ebreju no tuvākajām pilsētām un lauku apvidiem – Krāslavas, Grīvas, Višķiem, Indras, Kārsavas, Dagdas, Ilūkstes apriņķa un citām vietām (tai skaitā arī Lietuvas). Kopumā geto atradās ap 15 000 – 20000 ebreju, no kuriem izdzīvoja mazāk par 100 cilvēku. Daugavpils Komunālajos kapos pārapbedīta daļa no Mežciema mežā nošautajiem Daugavpils geto gūstekņiem, kuru  mirstīgās atliekas atklātas 20.gs. 50. gados. Pirmajos pēckara gados pārapbedījumi atradās vecajā ebreju kapsētā, bet 20.gs. 70. gados, līdz ar kapsētās likvidāciju, piemineklis tika pārnests uz Komunālo kapsētu. Uz pieminekļa ir uzraksts krievu un jidiša valodā:  “Šeit dus ebreju ģimenes, kuras nošāva hitleriešu bendes 1941-1945”.

The post Holokausta memoriālā vieta Daugavpils Komunālajos kapos appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Nacistiskais karaspēks Daugavpilī ienāca 1941. gada 6. jūnijā un līdz ar pirmajām okupācijas dienām uzsāka Daugavpils ebreju iznīcināšanas kampaņu.  Saskaņā ar 1941. g. 15. jūlija rīkojumu visiem ebrejiem bija jāpārceļas uz geto – nocietinājumiem Daugavas kreisajā krastā. Pārsvarā geto ieslodzītie bija Daugavpils ebreji, bet vēlāk uz šejieni pārvietoja dažus tūkstošus ebreju no tuvākajām pilsētām un lauku apvidiem – Krāslavas, Grīvas, Višķiem, Indras, Kārsavas, Dagdas, Ilūkstes apriņķa un citām vietām (tai skaitā arī Lietuvas). Kopumā geto atradās ap 15 000 – 20 000 ebreju, no kuriem izdzīvoja mazāk par 100 cilvēku. 1941.g. 8.- 9.novembrī kārtējās geto selekcijas rezultātā ap 1134 ebreji, tai skaitā bērni, tika nosūtīti uz Mežciemu un nošauti. 1967.gadā masu slepkavības vietā, netālu no Mežciema stacijas, tika uzstādīts piemiņas obelisks. 1974. gadā tika uzstādīts piemiņas akmens, kura uzraksts krievu valodā vēsta: “Šajā vietā 1941.g. 8.-9. XI vācu fašisti nošāva 2000 mierīgo iedzīvotāju – bērnu un pieaugušo”.

The post Piemineklis 1941. gada 8 .- 9. novembra akciju upuriem appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Nacistiskais karaspēks Daugavpilī ienāca 1941. gada 6. jūnijā un līdz ar pirmajām okupācijas dienām uzsāka Daugavpils ebreju iznīcināšanas kampaņu.  Līdz 7.jūlijam tika arestēti un aizvesti uz cietumu 1125 ebreji, kas vēlāk nošauti Dzelzceļnieku dārzā. Padomju laikā šajā vietā uzstādīta granīta stēla uz betona postamenta ar uzrakstu krievu valodā: “Šeit apbedīti Padomju armijas cīnītāji, komandieri, vācu-fašistu iebrucēju nomocīti 1941.-1945.g. Mūžīga slava kritušajiem.” 2007.g. Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome uzstādīja piemiņas zīmi – divas melna granīta plāksnes ar Dāvida zvaigznēm un uzrakstu latviešu, krievu, angļu un jidiša valodā: “Šajā vietā 1941.g. jūlijā nacisti nošāva vairāk nekā 1000 Daugavpils ebreju”.

The post Holokausta memoriālā vieta Dzelzceļnieku dārzā appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Nacistiskais karaspēks Daugavpilī ienāca 1941. gada 6. jūnijā un līdz ar pirmajām okupācijas dienām uzsāka Daugavpils ebreju iznīcināšanas kampaņu. Saskaņā ar 1941.g. 15. jūlija rīkojumu visiem ebrejiem bija jāpārceļas uz geto – nocietinājumiem Daugavas kreisajā krastā. Pārsvarā geto ieslodzītie bija Daugavpils ebreji, bet vēlāk uz šejieni atdzina vairākus tūkstošus ebreju no tuvākajām pilsētām un lauku apvidiem – Krāslavas, Grīvas, Višķiem, Indras, Kārsavas, Dagdas, Ilūkstes apriņķa un citām vietām (tai skaitā arī Lietuvas). Kopumā geto atradās ap 15 000 – 20 000 ebreju, no kuriem izdzīvoja mazāk par 100 cilvēku. Mežciema (vēsturiskais nosaukums Poguļanka) mežā no 1941. gada jūlija līdz 1943. gada beigām tika nošauti dažādos laikos izvestie no Daugavpils geto ebreji. Precīzs upuru skaits nav zināms. 1960. gadā Mežciema mežā atklāja nacisma upuru memoriālu (tēlnieks Harijs Sprincis, arhitekts Zigurds Ābelīte), taču lielākā daļa pieminekļu tika nopostīta 20. gs. 90. gados. 1989.g. 9. jūlijā Daugavpils ebreju aktīvisti pie nacistu upuru memoriāla pārapbedīja mirstīgās atliekas, kas atrastas 80. gadu beigās Mežciema mežā atsevišķās bedrēs. 2007.gadā Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome šajā vietā uzstādīja divas melna granīta plāksnes ar uzrakstu latviešu, krievu, angļu un ivrita valodā: “Šajā vietā ir apbedītas Daugavpils geto ieslodzīto mirstīgās atliekas”.

The post Nacisma upuru memoriāls appeared first on VISITDAUGAVPILS.

2013. gada 7. martā pie Daugavpils sinagogas sienas tika atklāta piemiņas plāksne rabīnam Ābrahamam Īzakam Kukam (1865 – 1935). Rabīns Ābrahams Īzaks Kuks – dzimis Grīvā (tagad Daugavpils), bija izcils ebreju reliģiskais domātājs, sabiedriskais darbinieks un pirmais Izraēla Zemes aškenazu virsrabīns.

The post Piemiņas plāksne rabīnam Ābrahamam Īzakam Kukam appeared first on VISITDAUGAVPILS.

I Pasaules kara muzejs “Pie Komendanta” ir vienīgais šāda veida muzejs Latgalē. Ekspozīcija atrodas vēsturiskā ēkā, kas celta 1860. gadā. Muzejā atrodas oriģinālu priekšmetu un dokumentu kolekcija, kas atspoguļo Pirmā pasaules kara ikdienas dzīvi. Muzejā apskatāmas senas fotogrāfijas, kas ataino Pirmā pasaules kara periodu un notikumus, kuri risinājās Daugavpilī un tās apkārtnē.

Muzeja kompleksa otrajā daļā var aplūkot vecās pasta nodaļas ekspozīciju un vēsturisko gludekļu izstādi. Muzejs piedāvā arī ekskursijas uz Pirmā pasaules kara kauju vietām (nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās, lai varētu precizēt ekskursiju laiku). Ekskursijas laikā ir iespēja uzzināt par Dvinskas pilsētu, kā militāro operāciju vietu, laika posmā no 1914. līdz 1918. gadam.

Mīļmantiņu ekspozīcija
Mazajiem apmeklētājiem tiek piedāvāta ekspozīcija “Bērnu istaba”, kurā ir apskatāmas dažādu laika posmu rotaļlietas. Tā ir lieliska iespēja bērniem salīdzināt savas, savu vecāku un vecvecāku rotaļlietas ar muzejā esošajām mīļmantām.

Ekspozīcijas darba laiks
Vasaras sezonā: katru dienu no 10.00 līdz 17.00. Pirms ekspozīcijas apmeklējuma ieteicams sazināties pa tālruni: +371 26888122.
Pārējā laikā: ekspozīciju iespējams apskatīt pēc iepriekšējas vienošanās, zvanot: +371 26888122.

Ekskursijas ar elektrobusu
Tūrisma sezonā muzejs piedāvā ekskursijas Daugavpils cietoksnī ar elektrobusu (7 sēdvietas).
Apmeklētājiem pieejami audiogidi.
Ekskursijas jāpiesaka iepriekš, zvanot: +371 26888122.

The post I Pasaules kara muzejs “Pie Komendanta” Daugavpils cietoksnī appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Dievnams celts 20.gs. 30.-tajos gados. Mūra dievnams blīvi un harmoniski iekļāvies Grīvas mikrorajona koka apbūvē. Tajā ir seni garīgās literatūras un mākslas priekšmeti

The post Grīvas vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Muižas veidošanu 19.gs. sākumā sāka grāfs Boļeslavs Plāters-Zībergs. Līdz mūsdienām no muižas apbūves saglabājusies klēts, pārvaldnieka māja un stallis.
Klēts ēka ir interesanta ar smagnējām būvformām, durvju vērtnēm, Latgalei raksturīgu zelmini ar jumtiņu starpstāvu vietā, kur saduras mūra siena un koka zelmenis. Pārvaldnieka māja ir necila koka celtne, kas atrodas vienā līnijā ar klēti. 1919. gadā muižas zirgu stallis tika pārbūvēts skolas vajadzībām. 2004. gadā skolā tika veikta rekonstrukcija, ierīkojot lielu sporta zāli. Arhitektūras doktors J. Zilgalvis šo celtni atzīst par labu piemēru muižas apbūves saglabāšanai un izmantošanai. Jaunais jumta stāvs labi iekļaujas simetriskajā apjomā, no sarkanajiem ķieģeļiem izteiksmīgi izceļas logu ailu augšdaļas. Uz muižas pils pamatiem uzbūvēta koka ēka.

The post Vaboles muižas apbūve appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Bruņu ezera krastā ir saglabājusies Bruņenes jeb Bruņu (vācu: Brunnen) muižas apbūve. Ir saglabājušies 19. gs. celtie staļļi, 2 laukakmeņu mūra saimniecības ēkas un pils. Pirms 1920. gada agrārās reformas muiža piederēja baronu Līvenu dzimtai, bet vēlāk muižas kunga mājā atradās skola, vietējais veikals un dzīvokļi.
Muižas kungu mājas ēka veidota pēc stingras klasicisma shēmas. Centrālais apjoms augstāks un masīvāks nekā malējie. Apdarē izmantoti neogotikai raksturīgi elementi – logailu arhivoltas, arkatūra. Iespējams, ka apdare veidota vēlāk nekā būvēta ēka.

The post Bruņenes (Bruņu) muižas apbūve appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Līksnas muižas ēka tika celta 1770. gadā baroka stilā. Tā atradās Daugavas labajā krastā uz stāvas Daugavas senlejas nogāzes, kuras pakājē tek Līksnas upe, kas pēc kāda puskilometra netālu no muižas ēkas ietek Daugavā. Tagad redzami vien tikai atsevišķi drupu fragmenti.

Vienā no attēliem aplūkojams mākslinieka Napoleona Ordas zīmējums “Līksnas muiža” (1876. g.).

The post Līksnas muižas ēkas vieta appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Krucifikss – katoliskās Latgales simbols, Latgales novada ainavas neatņemama sastāvdaļa, savdabīgs mākslas darbs. Latgalē krucifiksus sāka uzstādīt 18. gadsimtā. To būvēšanas tradīcijas visstraujāk attīstījās 20. gs. 20.-30. gados. Vaboles pagastam raksturīgs tas, ka šeit bija un arī šodien ir Latvijā vislielākais krucifiksu skaits. Pēc 20. gs. 40.-ajiem gadiem daudzi tika iznīcināti. No 44 krucifiksiem šodien ir saglabājušies tikai 29. 20.gs. 80.-90.-ajos gados sādžu iedzīvotāji pakāpeniski uzsāka krustu atjaunošanu. 1998. gadā Skrindu dzimtas muzejs par Kultūras ministrijas līdzekļiem pagastā atjaunoja 2 krucifiksus.
Visvecākie krusti, kas saglabājušies cilvēku atmiņā, bijuši vienkārši, rupji aptēsti, samērā zemi. Vienkāršību noteica laika un, iespējams, arī amata prasmes trūkums. Krustu izskats laika gaitā mainījās. 20.gs. 20.-tie gadi raksturīgi ar to, ka sāka parādīties krusti ar jumtiņiem. Celti dažādos laikos, tie atšķīrās gan augstuma, gan formas ziņā. Dažviet tie sasniedza pat 4 m augstumu un bija ar grezni rotātu jumta daļu. Vaboles pagastā tādi bija vairāki. 20.gs. 30.-40.-ajos gados parādījās daudz smagnēju, no cementa lietu krustu, kas daudz neatšķīrās viens no otra. Ļoti izplatīti bija čuguna krusti, kuru pamati tika lieti no betona. 20.gs. 80.-90.-tie gadi raksturīgi ar to, ka krustus atjaunoja, izmantojot koku.
Par ciemu krustu reliģisko un kultūrvēsturisko nozīmi stāsta vēsture. Krusts ceļmalā un ar to saistītās aktivitātes ir viena no senākajām un skaistākajām tradīcijām Latgalē. Pie ciemu krustiem maija vakaros pulcējās ciemu ļaudis uz dievkalpojumu. Pie krustiem tika dziedātas garīgās dziesmas un skaitītas lūgšanas. Dziedāts tika līdz vēlam vakaram. Krusti bija bagātīgi rotāti ar meijām un ziediem. Pie krusta piestiprināto Pestītāja tēlu (mūku- latg.) rotāja ziedu vainags. Pagastā esošie krusti tiek rotāti arī šodien, bet dziedājumi maija vakaros skan tikai pie atsevišķiem krucifiksiem. Šīs skaistās tradīcijas atjaunošana, izveidojot un uzstādot krucifiksus, nenozīmē identiski kopēt bijušo. Izzinot pagātnes tradīcijas, tiek meklēts to labākais pielietojums šodienā. Krusts mūsdienās tiek izmantots arī kā piemiņas vietas apzīmējums. Kalnainā un skaistā vietā Liepu Mukānos, kur kādreiz bijušas Skrindu mājas, 1990. gadā tika uzstādīts 4 m augsts koka krusts un iekārtota piemiņas vieta. Akmeni ar uzrakstu “Skrindu māja” darinājis tēlnieks I. Folkmanis.

Interesetiem ir iespēja patstāvīgi apmeklēt doto maršrutu, bet muzejā uz vietas ir iespēja uzzināt vairāk informācijas.

The post Krucifiksu ceļš appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Brīva piekļuve pie muižas ir liegta, muižas tehniskā stāvokļa dēl!

Celta 1890. – 1892.g. pēc pazīstamā arhitekta V.Neimaņa projekta (laika posmā no 1878.-1895.g. viņš  bija  Daugavpils pilsētas galvenais arhitekts).  Muižas pils piederēja Augustam fon Etingenam. Pils ēka ir asimetriska, kopā ar torņiem, tornīšiem un jumta izbūvēm tā atstāj visai gleznainu iespaidu. Visvairāk pils arhitektūrā atspoguļojas viduslaiku būvmākslas valoda. Taču galvenās ieejas risinājums ar nelielu kolonnu balstītu balkonu un izvērstām kāpnēm, kuru margas veido balustri, kā arī greznais frontons virs dzegas, kurš līdz mūsdienām gan nav saglabājies, ir tīri klasiski motīvi. Jaušams arī renesanses formu tuvums. Sākotnēji ēku rotāja ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga figūra. Ēkas sākotnējais izskats redzams E. Serafima grāmatā publicētajā attēlā. Pils interjeri nav saglabājušies. Pavisam bēdīgā stāvoklī ir arī saimniecības ēkas un palīgēkas.

The post Kalkūnes muižas pils appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Muiža celta 19. gadsimta 2. pusē (iespējams 1875. gadā). 1.pasaules kara laikā muiža stipri cietusi. 20. gadsimta 20.-30. gados to apdzīvoja agrākais īpašnieks un jaunsaimnieki. Padomju laikā tajā bijusi Tabores astoņgadīgā skola, līdz 2016. gadam ēkā darbojās Tabores pamatskola.
Ēkas divstāvu pamatapjoms ir simetrisks, izņemot vēlāka laika asimetrisku piebūvi vienā galā. Mākslinieciski izteiksmīgākā ir simetriskā daļa ar rizalītu centrā. Rizalīta frontons veidots no koka, vasarnīcu stilā. Šim stilistiskajam novirzienam atbilst arī jumta logi un tornis, kurš redzams gan tikai 1920. gadu fotogrāfijās. 80. gados pazudis arī frontona dekors, ārdurvju vērtnes ar virsgaismas logu un citas ļoti būtiskas dekoratīvā ietērpa detaļas. Šie elementi padarīja kungu māju krāšņu, ažūru un atbilstošu apkārtējās ainavas daudzveidībai.

The post Tabores muiža appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Lielbornes muiža ir vienīgais muižas komplekss, kas saglabājies dabas parka „Daugavas loki“ teritorijā. Šobrīd apskatāma, iespējams, 18. gs. celta vecā pils, kā arī 19. gs pirmajā pusē klasicisma stilā celta jaunā pils. Lielbornes muižas kungu mājas jaunākā daļa pārbūvēta 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Kungu māja, kas ir raksturīgs vasarnīcas stila piemineklis Augšzemē, var lepoties ar savām dekoratīvi izstrādātajām konstrukcijām un apdares detaļām, kas rada savdabīgu māksliniecisko iespaidu.

Muižas parkā, kas plešas abpus Bornes upei, apskatāmi divi dižkoki: ozols un vīksna, apmeklētāju acis priecēs arī lapegles un neparasti skaista priede. Pastaigu takas ved gan gar straujo Bornes upi, gan pa tās stāvajām nogāzēm, paverot romantisku skatu uz Daugavas lokiem, dzirnavu drupām un ūdenskritumu, drīzumā arī dzirnavu dīķi, jo šobrīd notiek parka atjaunošanas darbi.

Šī ir vieta, kuru noteikti iemīļos ģimenes ar bērniem, kur tām būs pieejamas visdažādākās aktīvās atpūtas iespējas: šūpoles, bērnu laukums, kāpšanas siena, āra trenažieris u.c., bet vecākiem – garda rīta kafija.

The post Lielbornes muiža un parks appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas starp Zabornaju un Podgurji. Tautā saukts arī par Napoleona reduti. Lai atvairītu krievu armijas uzbrukumu, 1812. gadā pilskalnā pēc pavēles tikuši uzstādīti franču armijas lielgabali.

The post Zabornajas (Podgurjes) pilskalns appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Vecračinas pilskalns atrodas Augšdaugavas novada Naujenes pagastā Daugavas labajā krastā Vecračinas sādžā, 2,5 km uz D no Izvaltas dzelzceļa stacijas. Daļēji nopostīts, ierīkojot plakumā vecticībnieku kapsētu. Senlietas nav atrastas. Iespējams, izmantots vēlajā dzelzs laikmetā. Vecračinas pilskalns ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Pilskalnu pirmais 1941. gadā plašāk aprakstīja A. Gusars. 1986. gadā pilskalna izdarīti aizsardzības izrakumi T. Bergas vadībā. T. Berga rakstīja, ka Vecračinas pilskalna “ierīkošanai izmantots dabisks, no divām pusēm kraujš krasta atzarojums, kuru A un DA pusē norobežo apmēram 18-27 m dziļa grava, DR pusē – Daugava. Otrajā pusē, kur pilskalns savienojas ar tīrumiem, bija ierīkoti trīs 50 m gari vaļņi. Pilskalna plakuma platība 60×30 m, tā forma atgādina izstieptu trīsstūri. Tas pilnīgi izpostīts, ierīkojot šeit vecticībnieku kapsētu, kura pastāvējusi aptuveni 200 gadu”. Salīdzinot ar A. Gusara 1941. gada aprakstu un uzmērījumu, mūsdienās pilskalna vaļņi ļoti cietuši. Ārējais valnis pilnīgi noraksts, vidējam valnim noraksts viss A gals, iekšējais valnis saglabājies neskarts. Abu pēdējo 2 vaļņu augstums 2 m, platums 9-10 m. Vaļņu iekšējā nogāze ir stāvāka, ārējā, pret grāvi vērstā – lēzenāka. Vaļņi un plakums izpostīti ar kapu ekshumāciju. Vaļņu arheoloģiskā izpēte parādīja, ka tie uzbērti no dzeltenas smilts. Pie vaļņu pamata konstatēta 2-10 cm bieza pelnu kārta, tomēr nekādas senlietas netika atrastas. T. Berga secināja, ka “ņemot vērā nocietinājumu sistēmu, to, iespējams, var datēt ar vēlo dzelzs laikmetu”. Var būt, ka pilskalnam atbilstoša apmetne bijusi arī ārpus vaļņiem, jo tīrumā konstatēta tumšāka zeme.

The post Vecračinas pilskalns appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Jaunatklāts pilskalns (1998). Atrodas pie Baltkrievijas robežas. Tas ir vizuāli iespaidīgs un labi saglabājies. Kultūrslānī atrasta švīkātā keramika. Apdzīvots no 1. g.t. p.m.ē. beigām līdz 1. g. t. vidum. Robežnieku pilskalns ar apmetni ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis.

1998. gada 25. maijā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas ekspedīcija, veicot arheoloģijas pieminekļu apsekošanu Daugavpils novadā, atklāja zinātniekiem agrāk nezināmu pilskalnu. Tas ir apmēram 15 m augsts, kokiem neapaudzis paugurs ar plašu, izlīdzinātu plakumu, mākslīgi nostāvinātām nogāzēm un izteiktu pilskalna siluetu. Pilskalns nav nopostīts, lai gan, iespējams, pirms II Pasaules kara ticis aparts. Gan pašā pilskalnā, gan tā pakājē konstatēts kultūrslānis, un, spriežot pēc tajā atrastajām trauku lauskām, pilskalns attiecināms uz pirmo gadu tūkstoti pirms mūsu ēras un mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša pirmo pusi.
Pilskalns ir saistāms ar Latvijā, Lietuvā un Baltkrievijā plaši izplatīto un senajiem baltiem raksturīgo švīkātās keramikas kultūru, kurai raksturīgi bez podnieka ripas veidoti un ar zāles vīkšķiem apstrādāti trauki.

The post Robežnieku pilskalns appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas Daugavas kreisajā senkrastā pie Daugavpils. Daļēji postīts ar kara laika ierakumiem. Kultūrslānī atrasta tīkla gremde, bezripas trauku lauskas u.c. senlietas. Apdzīvots no 1. g.t. p.m.ē. līdz 1. g.t. m.ē. Lasiņu (Lasenbekas) pilskalns (Gorodoks) ar apmetni ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis.

Papildinformācija:
Pirmās ziņas par Lasiņu pilskalnu parādījās 20. gs. 30. gadu beigās. Lasiņu pilskalns ierīkots strauta veidotas gravas kreisajā krastā. Citās pusēs pilskalns virs tuvākās apkārtnes paceļas 4-5 m augstumā. Pilskalns ir ieapaļš. Tā plakuma izmēri ir 40×43 m. Plakumam ir neliels slīpums A virzienā. A un A pusē 6-8 m zem plakuma pilskalnu aptver 2-3 m plata terase, kas DA pusē pāriet līdz 3 m dziļā grāvī starp pilskalnu un līdz 3 m augstu valni. Otrs valnis izveidots pilskalna DR pakājē, kur kalna augstums ir vismazākais. Pirmo valni, dziļi zemē iegrauzusies, šķērso ieeja pilskalnā. Pilskalna plakums daļēji postīts ar vairākiem kara laika ierakumiem.
Pilskalna plakumā, nogāzēs, DA un ZR pakājē konstatēts intensīvs kultūrslānis, kurā atrasta tīkla gremde, bezripas trauku lauskas (gludā, gludinātā, švīkātā u.c. keramika), kas ļauj Lasiņu pilskalnu datēt ar 1. g.t. p.m.ē. līdz 1. g. t. m.ē.

The post Lasiņu (Lasenbekas) pilskalns appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Mazā un ļoti vienkāršā Jaunbornes Sv. Krusta katoļu baznīca uzcelta 1859. gadā pēc poļu muižnieka Juliusa Sivicka gribas, 1890. gadā pārbūvēta, 1921. gadā atjaunota. Mākslas cienītāju šeit var interesēt atsevišķi priekšmeti, no kuriem interesantākie – ērģeļu prospekta kokgriezumi, kas, iespējams, ir daļa no Elernes baznīcas manierisma stila iekārtas. Ap baznīcu izkārtojusies lauku kapsēta, kurā centrālo vietu ieņem Sivicku ģimenes apbedījumi.
Jaunbornes baznīca ir no mūra, celta krusta veidā, no ārpuses balti krāsota, ar cinkotu skārda jumtu, vienu torni un mazu tornīti uz baznīcas jumta vidus. Tornis apjumts ar melnu skārdu, krāsots. Baznīcas sānos 3 logi ar dzelzs restēm priekšā. Vidū krusta pagarinājuma sienā 2 logi un presbiterijā arī ir logi. Presbiterija daļa sešstūraina. Pie tās 2 sakristejas. Presbiterija galā augsta mūra kapela, balti krāsota ar nišu virsū. Nišā liela Kristus figūra ar koka krustu virsū. Baznīcas lielums 15 m x 7 m. Tornī 2 nelieli zvani. Virs ieejas durvīm uzraksts poļu valodā “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums”. Baznīcā ir trīs altāri. Lielajā altārī Pestītāja krusts. Labajā pusē Dievmātes pastāvīgā palīga altāris ar Dievmātes un sv. Jāzepa gleznām, kreisajā pusē Jēzus Sirds altāris ar Jēzus Sirds un sv. Nikolaja gleznām. Baznīcā ozolkoka kancele. Kora telpās ērģeles (atjaunotas 1975. g.) un harmonijs.
Apkārt baznīcas dārzam mūra žogs ar cementa jumtu, bet baznīcas priekšā dzelzs žogs uz akmens pamata. Dārza kreisajā stūrī liela bedre, kur prāv. P. Jakoveļs gribēja celt plebaniju. Dārzā ir misiju krusts, kas uzcelts 1935. g., kad tēvs B.Skrinda te rīkoja misijas. Ir Baznīcas dārzā apbedīts prāvests Teodors Kulikovskis (1874. g. – 1931. g.).

The post Jaunbornes Svētā krusta Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas Vecsalienas pagastā priežu meža vidū netālu no Daugavas kreisā krasta. Jau ļoti sirmā senatnē te bijusi koka baznīciņa, ko kāds latviešu dzimtcilvēks ar plostu atvedis no Krievzemes. Baznīca vairākkārt degusi, bet arvien atjaunota. Sākumā tā piederējusi katoļu draudzei, bet 18. gs. otrajā pusē katoļi to atdevuši luterāņiem, vietā saņemot Elernes dievnamu. Celta 1819. gadā. Līdzās baznīcai atrodas Muravku vecie luterāņu kapi ar seniem pieminekļiem.

The post Sīķeles evaņģēliski luteriskā baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Medumu vecticībnieku kopienas dievnama komplekss sastāv no baznīcas, atsevišķa zvanu torņa un priestera dzīvojamās mājas. Ir pieejamas liecības par dažādiem tempļa celtniecības laikiem – diapazonā no 20. gs. sākuma līdz 1940. gadam. Ņemot vērā, ka baznīcas interjers ir dekorēts ar 20. gadsimta sākumā apgleznotajām ikonām, arī dzīvojamās mājas fasādes dekors ir attiecināms uz 20. gadsimta sākumu, šis datums šķiet visticamākais.
Dievnams ir interesants ar to, ka tas dod priekšstatu par vecticībnieku kulturālās ēkas izskatu līdz 1905. gadam, laikā, kad vecticībniekiem tika aizliegts saviem dievnamiem piešķirt atpazīstamu izskatu. Nesen baznīca tika atjaunota. Šīfera jumta segumu nomainīja mūsdienīgs jumta segums.

The post Medumu vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Vecticībnieku kopiena Krivānos tika dibināta 1908. gadā, vēlāk tika uzcelts lūgšanu nams. Dievnams izceļas ar dekoratīvās apdares klātbūtni, kas nav raksturīga Augšdaugavas reģionam. Tajā pašā laikā arhitektūras kompozīcija, formas un detaļas līdzinās jau tagad nojauktajai Daugavpils Vecās Forštates lūgšanu nama koka daļai. Iespējams, šis lūgšanu nams kalpoja kā modelis celtniekiem Krivānos.
Padomju laikos lūgšanu namam bija piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss.

The post Krivānu vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Sākotnēji lūgšanu nams izskatījās savādāk – neapmesta guļbūve ar četriem logiem gareniskajās fasādēs, šindeļu jumts, konsoles veida koka nojume, neliels zvanu tornis ar atvērtām zvana atverēm, kas “izaug” no jumta, koka krusti virs ēkas austrumu daļas un zvanu torņa – kopumā tradicionāls koka lūgšanu nama tēls.
Vēlāk baznīca tika apšūta ar dēļiem, atstājot fasādēs pa diviem logiem, tika pārveidots arī jumts un uzlabots tā segums. Zvanu tornis tika pakļauts vislielākajai pārbūvei. Jaunās formas atgādina protestantu dievnamu motīvus, kas, iespējams, tika noskatīti no Latgales apkārtējās kultūrvides un norāda uz abu kultūru savstarpējās ietekmes procesu.
Lūgšаnas nama griesti ir izgatavoti līdzīgi koka velvēi – tie ir mansarda tipa ar diviem lūzumiem lūgšanu istabas malās. Ikonostāsu veido divi plaukti ar ikonām.

The post Koroļevščinas vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Lipinišķu draudze ir viena no pirmajām pareizticīgo draudzēm Daugavpils novadā. Pirmais koka dievnams iesvētīts 1836. gadā. Pašreizējās baznīcas celtniecībai līdzekļus ziedoja draudzes locekļi, kā arī Polockas-Vitebskas bīskapija. Baznīcas pamati likti 1906. gadā, tā iesvētīta 1908. gadā. Ēka celta krusta formā bizantiešu stilā no sarkaniem ķieģeļiem, tai ir divi torņi. Fasādes noformējumā ir daudz dekoratīvu elementu.

The post Lipinišku Vissvētās Dievmātes Atdusas pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas Skrudalienas pagastā, aptuveni 17 km no Daugavpils. Celta 1800. gadā kā Červonkas Sv. Nikolaja baznīcas filiāle muižnieka Felkerzāma zemes īpašumā. 1811. gadā tā kļuva par draudzes baznīcu. Ceļot Skrudalienas baznīcu, muižnieks Felkerzāms apņēmās remontēt kā pašu baznīcu, tā arī tai piederošās ēkas. Tomēr viņa pēcteči atteicās no šī pienākuma un ar laiku baznīca nonāca kļuva tik sliktā stāvoklī, ka tajā vairs nevarēja noturēt dievkalpojumus. Tā kā draudze bez baznīcas palikt nevarēja, 1862. gadā tika uzcelts jauns lūgšanu nams. 1872. gadā šis lūgšanu nams tika pārvērsts par draudzes baznīcu, uzceļot tam zvanu torni, jaunu kupolu un uzklājot visai ēkai dzelzs skārda jumtu. Baznīcas kapitālremonts tika veikts 1926. un 1937. gadā. baznīcas projekta autors ir arhitekts Roberts Augusts Pflūgs. Baznīca plānā veido krustu. Dievnama interjerā ir 19.gs. ikonas un ikonostass, kuru karkasu rotā kokgriezumi.

The post Skrudalienas Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Salienas baznīca uzcelta 1894. gadā no šķeltiem laukakmeņiem ar ķieģeļu oderējumu iekšpusē. Tā tika iesvētīta 1895. gadā.

Baznīcas vēsture:
Salienas draudze ir viena no vecākajām pareizticīgo draudzēm Ilūkstes apkārtnē. Pirmā koka baznīca Salienas muižas zemē tika uzbūvēta 1760. gadā. Laikam ritot, tās koka konstrukcijas kļuva nedrošas, tāpēc 1859. gadā, saskaņā ar eparhijas rīkojumu, baznīcu slēdza un tā tika izjaukta. Tajā pašā gadā, pateicoties Salienas muižas īpašnieka Nīmana piešķirtajiem līdzekļiem, pie Tartakas kapiem tika uzbūvēta un iesvētīta jauna koka baznīca, kura ieguva sv. Nikolaja brīnumdarītāja nosaukumu. Tā nebija plaša (tikai 18 m x 8 m), un arējā izskata ziņā esot atstājusi nomācošu iespaidu. 1889. gadā, Rīgas arhibīskaps Arsenijs, izveidojoties arhibīskapijai, personīgi pārliecinājās par jaunas baznīcas celtniecības nepieciešamību Salienā un draudzes locekļiem apsolīja sameklēt līdzekļus šim mērķim. 1890. gada maijā tika uzsāktas sarunas par zemes gabala iepirkšanu jaunās baznīcas, skolas un saimniecības ēku celtniecības vajadzībām. Vietējie muižnieki – fon Nīmani – piekrita ziedot šiem mērķiem 5 ha lielu gruntsgabalu. Naudas līdzekļi celtniecībai, pateicoties Rīgas arhibīskapa Arsenija pūlēm, tika saņemti no St. Pēterburgas lieltirgotāja A.I.Gruzdeva. Jaunās baznīcas celtniecība (23,63 m x 10,64 m x 7 m) tika pabeigta 1894. gadā un izmaksāja 6000 rubļu. 1895. gada 27. augustā baznīcu svinīgi iesvētīja un tā ieguvu Sv. Jāņa Kristītāja nosaukumu.
Salienas baznīca uzcelta no šķeltiem laukakmeņiem ar ķieģeļu oderējumu iekšpusē, ikonostass ir vienstāvu, mākslinieciski augstvērtīgs. Salienas draudzes locekļu svētībai, baznīcas iesvētīšanas dienā Rīgas arhibīskaps Arsenijs atsūtīja svētbildi “Jēzus Krusta uzstādīšana”, bet St.Pēterburgas lieltirgotājs A.I.Gruzdevs ziedoja 650 rubļu baznīcas priekšmetu iegādei un baznīcas iekārtošanai. Vecā koka baznīca 1921. gadā tika pārcelta uz baznīcai piederošās zemes un tika pārbūvēta par skolu. Plebānijas vajadzībām 1898. gada martā arhibīskapija no muižnieka Henriha Nīmana par 4450 rubļiem iegādājas divas koka ēkas ar saimniecības piebūvēm, līdz to baznīcai piederošā zemes gabala platība pieauga līdz 8,57 ha. 1898. gadā Salienas draudzē bija 1110 cilvēki, 1914 gadā – 744; 1938. gadā – 643.

The post Sv. Jāņa Kristītāja pareizticīgo baznīca Salienā (Tartakā) appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Dubnas Jēzus Sirds draudzes kapela (Varšaveņa) celta 1800. gadā kā koka astoņstūru īpatnēja celtne ar pagarinājumu altāra daļā. Vienīgā tāda veida sakrālā celtne Augšdaugavas novadā.

Kapelas vēsture:
Indultu tā saņēma no bīskapa S.Sesčenceviča 1804.gadā. Restaurācijas darbi tajā veikti 1882. gadā. Tad izgatavoja ozolkoka altāri un Jēzus Sirds gleznu. 1882.gada.9.oktobrī Dubnas muižas īpašnieks Broņislavs Benislavskis, kam piederēja šī kapela, lūdza bīskapu Fialkovski mainīt kapelas titulu un nosaukt to Jēzus Sirds vārdā. Lūgumu ievēroja un kapelas svētkus atļāva svinēt jūnija pēdējā svētdienā Jēzus Sirds godam, tā, lai nebūtu traucējuma Nīdermuižas draudzes baznīcai. Pēc remonta kapelu iesvētīja 1884. gada. 21.augustā kanoniķis Jaloveckis. 1891.gadā Dubnas muižas īpašnieks Zelmārs, kas bija šo muižu nopircis no Benislavska, lūdza bīskapu atļaut kapelā uzcelt otru altāri – Dievmātes godam. Zelmārs bija luterānis, bet par kapelu ļoti rūpējies. Bīskaps norādīja, ka viņam nav iebildumu par altāra ierīkošanu, bet šo atļauju vajag meklēt pie gubernatora. Šī atļauja nav bijusi dota un kapelā otrs altāris netika uzcelts.
1804.gadā Dubnā dzīvoja patstāvīgs kapelāns Francis Maļiehs. Viņš dažreiz aizvietoja prāvestu Nīdermuižā. Jādomā, ka kapelāns dzīvoja Dubnas muižā. Parasti Dubnas kapelu apkalpoja Nīdermuižas prāvesti. 1933.gadā nopirka jaunu zvanu un 1934.gadā kapelu izremontēja. Arī 1938.gadā Dubnas kapelu vēlreiz remontēja: uzlika jaunu jumtu, izlaboja tornīti virs jumta. Kapela no piecdesmito gadu sākuma vairs nedarbojās. To izmantoja par noliktavu kolhozs “Dzirkstele.” Ozolkoka altāris ar gleznu aizvesti uz Višķu baznīcu. Aizkalnes baznīcā ievietoja koka dievgaldu un Gurnejošu kapu kapličā misiņa ciboriju un biķeri.
Nīdermuižas draudzes arhīvā glabājas Dubnas kapličas 1891.gada inventāra saraksts, ko sastādījis prāvests A.Baltejus: “Dubnas kapela ir koka celtne uz akmens fundamenta. Tās garums ir 4,5 asis, platums 4 asis, augstums 2,5 asis. Jumts ceļmalas pusē skārda, bet otrā pusē lubiņām klāts. Jumtam virsū dzelzs krusts. Kapelas ārpuse apšūta dēļiem un krāsota, bet iekšpuse izmesta. Ir divas ieejas durvis: no gala un no sakristejas. Logi lieli ar apaļiem virslokiem un krāsotiem stikliem. Griesti un grīda no koka. Dziedātājiem ir kora telpas. Altāris no ozolkoka, tumši krāsots un mākslinieciski veidots. Tai ir Jēzus Sirds glezna zeltītā rāmī. Jēzus Sirdij veltīta šī kapela. Soli koka, krāsoti. Koka bikts krēsls. Koka kumode, 2 ornāti, koka krusti, svečturi, dažas liturģiskās grāmatas, apkārt kapelai koka žogs mūra stabos, ar vārtiem pie ieejas kapelā. Viens zvans, apmēram 5 pudi smags.” Tāds ir bijis Dubnas kapelas inventārs.

The post Dubnas Jēzus Sirds draudzes kapela (Varšaveņa) appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Spruktu Sv. Antona Romas katoļu draudzes baznīcu no cementa ķieģeļiem uzbūvēja 1933. – 1938. gadā par draudzes un arhibīskapa līdzekļiem.

Baznīcas vēsture:
Spruktos bijusi sava koka kapela. Vienos dokumentos teikts, ka tā celta 1820. g., bet citos, ka – 1785. gadā. Kapela bija novecojusi jau 1866. gadā. Tagadējo Spruktu draudzi nodibināja 1933. gadā no Izvaltas un Jezupovas draudzēm, kopā 12 sādžas apmēram ar 1500 locekļiem. 1933. gada 3. jūlijā Vaclavs Kozlovskis iecelts par Spruktu jaunās draudzes prāvestu. Viņš apmetās uz dzīvi privātās mājās. Prāvests V. Kozlovskis, kas jaunībā bija Daugavpils būvtehniķis, pats izstrādāja ceļamās baznīcas būvplānu un pats vadīja baznīcas celšanas darbus. Draudze saveda pamatiem akmeņus un granti.
1933. g. 10. septembrī Krāslavas dekāns J. Kiselis iesvētīja jaunās baznīcas pamatus. Tajā pašā gadā uzcēla dzīvojamo māju un tajā ierīkoja pagaidu kapelu. Baznīcas celšanai līdzekļus deva draudze un arhibīskaps, jūnijā baznīcu Spruktos iesvētīja dekāns J. Kiselis. Baznīca bija jau uzcelta, izņemot torņus, kas vēl bija jāceļ. Pēc iesvētīšanas dievkalpojumi notika baznīcā. Prāvestu V. Kozlovski pārcēla par vikāru uz Varakļāniem. 1935. g. 8. augustā Spruktos iebrauca prāvests V. Litaunieks. Viņš uzcēla Spruktu baznīcai torņus. 1938. gadā par Spruktu draudzes prāvestu iecēla Staņislavu Kokinu, kas pabeidza baznīcas celšanu.
Baznīca ir 28 m gara, 16 m plata, 12 m augsta ar diviem torņiem. Tā celta no lieliem cementa ķieģeļiem. Baznīca ir trīsjomu celtne. Grīda no cementa, bet griesti koka, apmesti un velvē veidoti. Presbiterija abās pusēs nelielas sakristejas. Baznīca veltīta sv. Antona godam. Lielajā altārī ir sv. Antona glezna, kas atvesta no Izvaltas baznīcas. Sānu altārī ir niša ar lielu Jaunavas Marijas statuju, arī atvestu no Izvaltas. Trešajā altārī ir Jēzus Sirds glezna, ko veidojusi māksliniece Žilvinska.

The post Spruktu Sv. Antona Romas katoļu draudzes baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Medumu katoļu baznīca būvēta 1933. – 1935. gadā pēc arhitekta Pavlova būvprojekta par draudzes līdzekļiem prāvesta J. Ploņa uzraudzībā.

Baznīcas vēsture:
Medumu apkārtnes katoļticīgie gāja uz Smelinu. Tur bija veca koka baznīca, pārbūvēta 1854. gadā. Pēc Pirmā pasaules kara šī baznīca palika Lietuvā. Pēc robežas slēgšanas baznīcas apmeklētājiem katrreiz bija jākārto caurlaides formalitātes. Tas sagādāja lielas neērtības. Tāpēc Grīvā dzīvojošie prāvesti jau no 1922. gada sāka braukt uz Medumiem noturēt dievkalpojumus. Tie notika katoļticīgā saimnieka Jāzepa Gabrāna māja, kura bija liela un atradās 2 km no Medumu centra. 1928. g. Medumu draudzē bija apm. 1000 locekļu un tā skaitījās kā Grīvas filiāle. 1931. gadā Medumu baznīcas vajadzībām piešķīra 16 ha zemes. To no valsts fondiem iemērīja mērnieks Mikelāns neapdzīvotā vietā, krūmiem noaugušā uzkalnē. Bija dota arī otra izvēle, tuvāk Medumu centram, tur, kur tagad atrodas vecticībnieku lūgšanu nams. Tā kā draudzes priekšniekam Azarevičam par 2 km tuvāk bija uzkalns, nevis Medumu centrs, viņš izvēlējās vietu baznīcai krūmiem apaugušā uzkalnā. Tam piekrita arī Grīvas prāvests J. Plonis, kas pārzināja Medumu baznīcas lietas. Pēc zemes piešķiršanas prāvests J. Plonis uzsāka baznīcas celšanu. Plānu izstrādāja arhitekts Pavlovs. Draudzes locekļi jau no 1932. gada vāca līdzekļus baznīcas celšanai: rīkoja loterijas, “laimes akas”, sarīkojumus u.c.. No citām draudzēm medumiešiem nekāda palīdzība neienāca. Ar bīskapa J. Rancāna atļauju Medumu baznīcai pamatakmeni iesvētīja dek. J. Plonis 1933. g. 24. jūnijā, sv. Jāņa Kristītājā dienā. Svinībās piedalījās loti daudz cilvēku. Baznīcu cēla no betona ķieģeļiem. Darbs virzījās sekmīgi un jau 1935. g. 10. jūnijā baznīcai uzlika pagaidu jumtu, ielika logus, durvis un sāka noturēt pirmos dievkalpojumus. 1936. gadā Meduma draudzei nozīmēja pastāvīgu prāvestu J. Kazenas (dzim. 1869. g., ordinēts 1895. g.). Plebanijas vēl nebija, tāpēc prāvests dzīvoja privātās mājās, netālu no baznīcas. Tad uzsāka celt māla kleķa kūti, kurai uzlika cinkota skārda jumtu. 1937. g. septembrī uzsāka celt lielu divu stāvu plebāniju. Šajā gadā baznīcā nobeidza koka apdares darbus un uzlika cinkota skārda jumtu. 1939. gada 2.jūlijā Liepājas bīskaps A.Urbšs Medumu baznīcā veica kanonisko vizitāciju. Viņu pavadīja vairāki garīdznieki un LU Romas katoļu teoloģijas fakultātes studenti. Arī pēc bīskapa vizitācijas baznīcā turpinājās būvdarbi, bet, sākoties Otrajam pasaules karam, tie palika nepabeigti.
Baznīca ir 15 x 10 x 7 m liela, ar 3 x 10 m lielu lieveni priekšā, kuru balsta 4 betona pīlāri. Baznīca bez presbiterija un kora telpām ir 100 m2. Nepabeigtajam tornim uzlikts lēzens četrslīpais skārda jumts. Pēc plāna tornim bija jānoslēdzas ar augstu smaili. Baznīca ir vienas navas celtne, ar trijiem altāriem. Lielais altāris ir mūra, virs kura paceļas liela sv. Jāņa Kristītāja glezna ozolkoka rāmī. Šis svētais ir arī Medumu baznīcas patrons. Presbiterija abās pusēs nelielas sakristejas. Sānos pa labi Kristus Karaļa altāris ar lielu bareljefa figūru. Kreisajā pusē Jaunavas Marijas Lurdas altāris. Baznīcas grīda un griesti ir no koka. Griesti apmesti. Ir kora telpas ar “Bokuma” firmas harmoniju. No ārpuses baznīca apmesta 1969. gadā. Ieejas durvis no gala trīs un vienas no sakristejas. 1975. g. baznīcā ierīkoja centrālapkuri. Pārtrauktie būvdarbi Medumu baznīcā netika atsākti līdz 1954. gadam, tā bija loti neizskatīga un valdīja liela nabadzība. Kad 1954. g. reliģisko lietu pilnvarotais Resbergs apmeklēja Medumu baznīcu, viņš sašutumā izteica izbrīnu: “Kas te ir, baznīca vai lopu kūts?” Pēc tam prāv. J. Gavračs apmeta iekšpusi un sāka izdaiļot baznīcu. Prāv. L. Lapkovskis no 1957. gada turpināja iesākto darbu un nobeidza baznīcas iekārtošanu un izveidošanu. Baznīcā ir sv. Modesta relikvijas, bīskapa A. Urbša aprobētas 1938. gadā. Blakus baznīcai kapsēta. To iesvētīja ar bīskapa Rancāna atļauju dekāns J. Plonis 1933. gadā.

The post Medumu Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

1800. gadā Sventē muižnieks Kazimirs Plāters – Zībergs uzcēla mūra baznīcu Vissvētākās Trīsvienības godam. Sakrālo celtni iesvētīja Miķeļa Ercenģeļa godam.

Baznīca celta no akmeņiem taisnstūra formā, tā ir 26 x 16 x 8 m liela. No ārpuses apmesta ar kaļķu javu, kurā liktas akmeņu šķembas. Apmesta un balti krāsota pajumte, stūru pīlāri, durvju un logu ierāmējumi. Cinkots skārda jumts. Virs jumta – fasādē apmēram 5 m augsts tornītis ar zvaniem. Katros sānos baznīcai 5 logi, pie ieejas no gala 2 logi un katrā sakristejā viens. Ieejas durvis no gala, sāniem un sakristejas. Pie ieejas durvīm cementa kāpnes.
Sventes baznīca ir vienjomas celtne, ar koka grīdu un griestiem. Griesti klāti ar mazu ieloku. Trīs koka altāri, soli dievlūdzējiem un kancele. Tos visus gatavoja galdnieks S. Meinards 1913. gadā. Gar sienām krusta ceļa bildes ģipša veidojumā. Tās 1913. gadā izgatavojis Serafinovičs. Sākumā tās dāvāja Grendzas baznīcai, tad dāvātāja to atsauca un dāvāja Sventes baznīcai. Uz Grendzas baznīcu aizveda Sventes baznīcas litogrāfiskās Krusta ceļa gleznas. Presbiterija labajā stūrī koka statuja “Ecce Homo”, ko iegādāja prāvests Juris Pieskovskis. Kora telpas balstās uz diviem vareniem mūra pīlāriem, kur atrodas ērģeles. Prezbiteriju no baznīcas telpas atdala koka dievgalds. Lielajā altārī Vissvētās Trīsvienības glezna. Tai abos sānos koka pīlāri. Līdzīgi veidoti abi sānu altāri. Labajā pusē sv. Miķeļa altāris ar gleznu, bet kreisajā – sv. Jura, ar gleznu. Visas trīs gleznas ir laba mākslinieka darbs. Presbiterija abās pusēs sakristejas, virs kurām noliktavas. Sakristejā griesti koka, bet koka grīdu prāv. A. Žilvinskis pakāpeniski nomainīja uz cementa grīdu. Apkārt baznīcas dārzam akmeņu mūra žogs bez jumta. Ieejas vārti no gala un no sāniem. Dārzā aug veci lapu koki. Aiz baznīcas žoga, pretī presbiterijam, plebānija, kurā dzīvoja prāv. A. Žilvinskis. Apmēram 1 km no baznīcas draudzes kapsēta. Tajā apbedīti četri prāvesti: P. Smelters (1868 – 1947), M. Mikelonis (1875 – 1950), S. Šikur – Kalvani (1892 – 1970), B. Dūre (1894 – 1971).

The post Sventes Vissvētās Trīsvienības draudze appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Augšdaugavas novada ziemeļu daļā, Nīcgales – Špoģu, Vaboles – Upmalas ceļa krustojumā ceļotāju uzmanību piesaista no sarkaniem ķieģeļiem būvētā Kalupes Vissvētākā Altāra Sakramenta Romas katoļu baznīca Pirmā Kalupes baznīca būvēta 1785. gadā no priežu koka baļķiem. Šo baznīcu būvēja Līksnas grāfs J. Zībergs ar meistara Šidlovska palīdzību. Koka baznīca bija ar diviem torņiem 19,2 m gara un 8,1 m plata. Baznīca kalupiešiem kalpoja 97 gadus. Pēc nojaukšanas tās vietā uzstādīja krustu, kas bijušās muižas liepu audzē stāv vēl tagad. 1861. gadā tika likti pamati jaunajai Kalupes mūra baznīcai. Līdzekļus deva draudze, grāfs un prāvests S. Beinarovičs. Politiskie notikumi aizkavēja baznīcas celtniecību par 20 gadiem. 1882. gadā baznīca bija uzcelta un prāvests S. Beinarovičs to iesvētīja. Šis notikums iemūžināts baznīcas fasādē: “1882. Deo omni potenti”. 1896. gadā baznīcu konsekrēja Moģiļevas bīskaps Albins Simons.
Baznīca ir no sarkaniem ķieģeļiem, bez torņiem, 34,4 m gara un 19,2 m plata. Virs fasādes paceļas dzelzs krusts. Baznīca celta krustveida formā, skārda jumtu, koka griestiem un grīda no cementa flīzēm. 1913. gadā tiek mākslinieciski apgleznotas sienas. Baznīcā ir trīs koka altāri ar daudzām svēto figūrām. Galvenā altāra centrā atrodas Kristus statuja ar ciboriju rokā, sānos Sv. Terēzes un Sv. Staņislava statujas, pie dievgalda labajā pusē Sv. Franciska statuja. Sānu altāros -labajā pusē Lurdas Dievmātes statuja un kreisajā sānu altārī sv. Miķeļa Ercenģeļa statuja. Tās 1928. gadā iegādātas Parīzē. Uz sienām melna marmora plāksnes ar Zībergu piemiņas uzrakstiem. Baznīcai ir trīs zvani. Viens ap 400 kg smags. Divi pārējie mazāki. Apkārt baznīcas dārzam sarkanu ķieģeļu žogs. Baznīcas dārzā apbedīts noslepkavotais prāvests Klements Apšs (1913 – 1990).

The post Kalupes Vissvētākā Altāra Sakramenta Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Tagadējā Silenes Romas katoļu koka baznīcas ēka tika uzbūvēta 1913. gadā, prāvesta Miķeļa Skorupska laikā netālu no agrākās, 19. gs. celtās, bet nodegušās kapelas. Silenes baznīca ir viena no lielākajām koka baznīcām Rīgas Metropolijā un vislielākā Jelgavas diacēzē. Tai ir krustveida plānojums ar vienu lielu un vairākiem mazākiem tornīšiem.

Pašlaik baznīca veiksmīgi realizēja projektu  “Senā garīgās kultūras mantojuma saglabāšana un garīgo sabiedrisko aktivitāšu attīstība Skrudalienas pagastā”, kā rezultātā baznīcā ir iespējams apskatīt jaunu ekspozīciju. Šeit savākti dažādi garīgās dzīves priekšmeti, kulta priekšmeti, medaljoni un relikvijas, kas radīti 18.-21.gadsimtā. Īpašs lepnums ir Liturģisko tērpu kolekcija. Tie ir ļoti skaisti un unikāli eksponāti.

Baznīcas vēsture:
Silenē (Barovkā) bija veca koka kapela, celta 19.gs. Telšu diacēzes kalendārā 1911. gadā tā minēta kā Elernas filiāle, kur dzīvoja priesteris Pēteris Purovskis. Šī kapela nodega. Pēc atlikušā akmeņu pamata var redzēt, ka tā bija 14 x 6 m liela. Tagad uz šiem pamatiem uzcelta neliela būdiņa un atrodas no baznīcas apm. 50 m. Kapela bija veltīta sv. Jāņa Kristītāja godam.
Tagadējo Silenes koka baznīcu cēla priesteris Miķelis Skorupskis. Viņš strādāja Elernē par vikāru. Silenē viņš iegādāja zemi, ko deva Lapinskim. Lapinskis arī citādi palīdzēja baznīcai. Pēc nāves ir apbedīts draudzes kapos un uz pieminekļa ierakstā uzsvērts, ka bija baznīcas labdaris. Priesteris M.Skorupskis no Elernes par saviem līdzekļiem 1913. gadā uzcēla Silenes koka baznīcu. Celšanas gads ir iekalts pamatu akmenī pie presbiterija.

Baznīcas apraksts:
Silenes baznīca ir viena no lielākajam koka baznīcām Rīgas Metropolijā – tās garums ir 24 m, platums 14 m un augstums 12 m. No ārpuses tā ir apšūta ar dēļiem un krāsota. Jumts segts ar cinkotu skārdu. Virs tā ir viens tornis un vairāki mazi tornīši. Baznīca celta krusta veidā, ļoti īpatnēji un skaisti. Ieejas durvis no gala, sāniem un sakristejas. Ir daudz logu un pēc izmēriem lieli. Baznīca ir triju navu celtne. Koka grīda un lēzeni segti koka griesti. Vidējā navā augsti pacelti, bet sānu navās zemāki griesti. Sienas satur saišķu sijas (četras), ar īpatnējiem kokgriezumiem. Griesti balstās uz četriem koka pīlāriem, kas apšūti ar dēļiem. Arī baznīcas sienas apšūtas ar dēļiem, bet nav krāsotas. Baznīcā trīs altāri. Lielais altāris ir ozolkoka ar mākslinieka Bitkova gleznu. Sānu altārī kreisā pusē tā paša mākslinieka sv. Jāzepa glezna, bet labajā pusē mākslinieka Glaudāna Jēzus Sirds glezna. Visus trīs altārus gatavoja prāv. M.Kļaviņa laikā. Baznīcu no presbiterija nodala koka dievgalds. Ir divas sakristejas: kreisajā pusē ģērbkambaris, bet labajā pusē noliktava dažādiem baznīcas piederumiem. Kora telpas balsta koka pīlāri. Ir tikai harmonijs. Abās pusēs virs koriem divas istabas procesijas dalībniekiem. Apakšā pie ieejas abās pusēs tumšas telpas Ziemassvētku Betlēmei un lielās nedēļas dievkalpojumiem. Draudzē divas kapsētas.

The post Silenes Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Juzefovas (Jezupovas) Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcu sāka būvēt 1934. gada un pabeidza 1961. gada. Pēc uzcelšanas dievnamu atņēma un nodeva kluba ierīkošanai. 1989. gadā baznīcu atgrieza draudzei.

Baznīcas vēsture:
Juzefovas (Jezupovas) vārds cēlies no muižnieka Juzefa (Jezupa) Šadurska. Agrāk, saukusies lietuviešu vārdā “Naujene” jeb “Novene”. Juzefovas pirmā koka baznīca celta jau pirms 1685. gada. Bīskaps N. Poplavskis 1685. gadā iesvētīja Jezupovas baznīcā vienu altāri. Varbūt baznīca bija tikko uzcelta un vēl nebija izbūvēti pārējie altāri, ko varētu iesvētīt. Šī baznīca Jezupovā pastāvēja vismaz 97 gadus. 1782. gadā par Staņislava Šadurska līdzekļiem Jezupovā tika uzcelta jauna koka baznīca, un tā bija veltīta sv. Pētera Pāvila godam. Šī baznīca pastāvēja 162 gadus, līdz tā nodega 1944. gadā, vāciešiem atkāpjoties. Pāri palika kāda draudzes māja. Daugavpils dekāns Vladislavs Zundo šajā mājā ierīkoja lūgšanu namu un tur noturēja dievkalpojumus. Prāvesta Jāņa Stroda darbības laikā šo māju pārbūvēja, resp. pagarināja, piebūvējot presbitērija telpu un sakristeju. Lai lūgšanu telpa būtu augstāka, tika izņemti griesti. Juzefovas draudzes baznīca (lūgšanas nams) ir 14 m gara un 9,8 m plata dzirnavu ēka. Prāvesta A. Blaževiča darbības laikā (1961.—1970.) baznīca tika apšūta ar dēļiem, uzlikts skārda jumts. Tika iekārtoti divi sānu altāri, iegādāta Sv. Pētera glezna — mākslinieces Peilānes darbs. Prāvesta J.Mukāna darbības laikā (1970—1977) tika izkrāsota baznīcas iekšpuse, baznīcu apšuva ar baltajiem ķieģeļiem, ielika dubultlogus, ap baznīcas teritoriju uzcēla koka žogu, kuru saturēja betona stabiņi. Iegādātas Jēzus Sirds, Sv. Jura, Jēzus dzimšanas, Pēdējo vakariņu un Jēzus augšāmcelšanās gleznas.
Juzefovas mūra baznīcu saka celt prāvesta I. Broka laikā (1934—1936). 1936. gada 29. jūnijā Aglonas ģimnāzijas direktors, dekāns Aloizs Broks iesvētīja pamatus. Baznīca būvēta no tēstiem akmeņiem. Prāvesta I. Broka laikā baznīcu uzcēla līdz logiem, bet prāvesta A. Turka vadībā tā tika uzcelta līdz jumtam. Tad nāca kara gadi, celtniecību, protams, pārtrauca. Tāda, nepabeigta, šī celtne bija līdz 1959. gadam. Prāvesta St. Petuško un Garīgā semināra audzēkņa Oļģerta Daļecka vadībā 1961. g. tās celtniecību pabeidza, bet pavisam drīz baznīcas ēku atsavināja. Padomju varas laikā tur bija gan klubs, gan bibliotēka, gan vēl citas iestādes. Baznīca tika atgūta tikai 1989. gadā. 1989. g. 27. decembrī bīskaps V. Nukšs to konsekrēja. 1990. gadā veica iekšpuses pārbūves darbus, piešķirot baznīcai agrāko veidolu.

The post Jezupovas (Juzefovas) Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Dievnams uzcelts 1895.-1896. gadā. Projekta autors arhitekts Vilhelms Neimanis. Baznīca ir neliela, vienjoma halles tipa celtne ar vientorņa fasādi. Ēkai ir stāvs divslīpju jumts. Ēka pašlaik iekonservēta un netiek izmantota.

The post Demenes evaņģēliski luteriskā baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Celta pēc Roberta Augusta Pflūga projekta. Iesvētīta 1878. gadā. Ēka darināta no plēstiem laukakmeņiem ar šķembu pildījumu. Baznīcas stūri, apmales u.c. detaļas veidotas no sarkaniem ķieģeļiem, kuru virsmā redzami iespiesti zīmogi ar uzrakstu Kalkunhen -tas liecina, ka celtniecībā izmantoti Kalkūnes ķieģeļu rūpnīcā ražotie ķieģeļi. Dievnamā atrodas 19. gs. gleznas un ikonas.

The post Jāņuciema (Fabianovas) Sv. lielmocekļa Georgija Uzvarētāja pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Iesvētīta 2006. gadā. Dievnams ierīkots bijušajā muižas un Zemgales stacijas ēkā (1928).

Baznīcas vēsture:
Baznīcas ēka 20 gs. divdesmito gadu sākumā bija kā dzelzceļa stacija uz Latvijas – Polijas robežas (tajos gados). Ēku uzcēla ātrā tempā, ar masīvām sienām un skaistu kupolu virs ēkas centrālās daļās. 1944. gadā vācieši atkāpjoties gribēja to noslaucīt no zemes virsas, un līdz ar to divas trešdaļas no ēkas aizgāja nebūtībā.
Līdz 20. gs. sešdesmito gadu sākumam ēka kalpoja kā stacija, bet tad Latvijas Dzelzceļš no tās atteicās. Mainījās apsaimniekotāji – ēka tika galīgi nolaista. Ēka stāvēja sliežu malā, nevienam nevajadzīga, caurumotu jumtu, satecējušām un sapelējušām sienām, tukšām logu un durvju ailēm, līdz kamēr to ievēroja dekāni A. Madelāns un A. Olehno no Daugavpils, kā arī priesteris Klavcāns.
Dievnama celtniecība ilga trīs gadus. Draudzes locekļi ar saviem spēkiem veica pilnīgu ēkas restaurāciju. Daļu no celtniecības materiāliem iegādājās pateicoties vietējās pašvaldības atbalstam. Savu tiesu līdzekļu deva arī Vācijas organizācija “Bonifacius werk” un sabiedrība “DauTkom”.

The post Zemgales Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Ceļš no Daugavpils uz Demeni vijas blakus vairākiem gari izstieptiem ezeriem – Ustuka, Demenes, Briģenes u.c. Šo ezeru krastu ainava apbūrusi ne vienu vien. Te laika gaitā izveidojušies arī vairāki muižu ansambļi. Viens no tiem ir Briģene. Tieši Briģenes muižas bijušā kompleksa atrašanās vietas tuvumā ir viens no skaistākajiem Daugavpils novada valsts nozīmes arhitektūras pieminekļiem – klasicisma stilā pēc muižas īpašnieka Makša fon Engelharta rīkojuma celtais mauzolejs (kapliča) viņa mirušajai sievai Dorotejai fon Engelhartei (1862 – 1898). Diemžēl patlaban mauzolejs ir ļoti nolaistā stāvoklī.

The post Briģenes muižas mauzolejs (kapliča) appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Vecticībnieku kopiena Voitišķu ciematā tika dibināta 1740. gadā. Pirmā baznīca bija koka guļbūve bez pamatiem un ar salmu jumtu. 19. gadsimtā lūgšanu nams vairākas reizes cietis no ugunsgrēkiem, tas tika bojāts arī Otrā pasaules kara laikā, bet pēc tam atjaunots. 1979. gadā ēka dega atkal – pēc šī incidenta tika nolemts būvēt mūra lūgšanu namu. Baznīcas komplekss sastāv no žoga un vārtiem, lūgšanu nama un garīdznieku dzīvojamajām ēkām. Draudzes dibinātāji ir izvēlējušies ļoti skaistu vietu dievnamam – no augstā Bruņu ezera krasta paveras plaša apkārtnes panorāma.

The post Voitišku Vissvētās Dievmātes vecticībnieku kopienas lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Lūgšanu nams celts 19. gs. beigās. Celts no guļbaļķiem, apšūts ar horizontāliem dēļiem. Augsts zvanu tornis, ko sedz īpatnējs četrslīpju jumts. Logus rotā kokgriezumiem rotāta aploda.

The post Pantelišku (Brīveru) vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Augškalnes Romas katoļu draudzes sv. Ģimenes baznīca ir ar ķieģeļiem apmūrēta koka celtne, 18,5 m gara un 8,5 m plata. 1946. gada pavasarī prāvests Jāni Strods uzsāka jaunas baznīcas būvi 1944. gadā nodegušās baznīcas vietā. Draudzes locekļi bija atsaucīgi, īpaši Demperu un Rudzišku ļaudis. Daļu būvmateriālu iepirka mežniecībā, bet lielāko daļu saziedoja paši draudzes locekļi. Ēkas karkasu uzcēla no baļķiem, tad apšuva ar dēļiem, bet vidu piepildīja ar zāģu skaidām. 1947. gada 14. augustā prāvests Jānis Strods jaunuzcelto baznīcu iesvētīja.

The post Augškalnes Romas katoļu draudzes Sv. Ģimenes baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

The post Daugavpils novada Kultūras centrs “Vārpa” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Nīcgales Romas katoļu draudzes Jaunavas Marijas dzimšanas baznīcas mūra ēka tika uzbūvēta 1863. gadā neogotikas stilā, saskaņā ar grāfa Henriha Plātera-Zīberga rīkojumu.

Baznīcas vēsture:
Nīcgales novads piederēja Ilūkstes baronam Zībergam. Kad 1690. gadā izraidīja jezuītus no Rīgas, tie apmetās uz dzīvi Ilūkstē. Kad Zībergi bija kļuvuši katoļi, viņi atļāva jezuītiem savos īpašumos izvērst katolisko darbību. Šai darbības jomā bija iekļauta arī Nīcgale. Pirmā koka baznīca Nīcgalē celta 1803. gadā.Šī baznīca pastāvēja tikai 60 gadus. 1863. gadā muižturis Henriks Plāters-Zībergs uzbūvē Nīcgalē mūra baznīcu pašā Daugavas krastā un to veltī Jaunavas Marijas dzimšanas godam (8. septembrī). Šī baznīca būvēta koka baznīcas vietā, neogotiska stilā no ķiegeļiem uz akmens pamata. Nīcgales baznīcu cēla vienā laikā ar Dvietes baznīcu. Dvietes draudzes prāvests M.Jermacāns, uzklausot nostāstus tautā, stāstījis, ka šo baznīcu būvēm apmainīti celšanas plāni. Dvietē uzcelta baznīca pēc Nīcgalē paredzētā un Nīcgalē pēc Dvietē paredzētā celšanas plāna. Tā varētu būt patiesība, jo Latgalē baznīcas cēla ar diviem torņiem, bet Kurzemē ar vienu. Baznīcas garums 17 m, platums – 10 m un augstums – 7,8 m (bez zvanu torņa). Baznīca celta ar vienu navu. Griezti veidoti lokveida velvē no mūra un apmesti. Priekšpusē pie galvenās ieejas paceļas četrstūrains tornis, 13 asis augsts.
Pirmajā pasaules karā Nīcgales baznīca bija stipri bojāta: noplēsts jumts, sienas un velves sašautas, nopostītas ērģeles, altāris un tornis. Izpostīts arī baznīcas inventārs. Pāri bija palicis sadragātais gotiskais altāris un bojātā kancele. Prāvests Kazimirs Sirvids kara dēļ atstāja draudzi un pārcēlās uz Rozentavu.
Tūlīt pēc kara baznīcu sāka atjaunot. To izdarīja prāvests Ignacijs Mišķins. Viņš salabo lielo altāri, ambonu, luktskrēslus. Lekcijas pusē uzcēla sānu altāri ar Jaunavas Marijas gleznu. Baznīcā ielika daļu grīdas, logus utt. Prāvestu Mišķinu apmaina ar Rušonas prāvestu J.Janoviču. Tas turpina baznīcas atjaunošanu: ieliek baznīcai melnā skārda jumtu, bet tornim cinkotā skārda. Drīz pēc tam prāvests Janovičs nomirst. Viņu apbedī turpat Nīcgales kapos. Iesāktos atjaunošanas darbus turpina nākošais prāvests J.Kazens. Viņš izdara baznīcas ārpuses apmešanas darbus un baznīcu balti nobalsina, izlabo apmetumu no iekšpuses un baznīcu izkrāso. Ap kapsētu uzliek arī žogu. 1924. gada 15. jūlijā baznīcu konsekrē arhibīskaps A.Springovičs. 1935. gadā Nīcgalē vēl ir prāvests J.Kazens. Šajā gadā draudzē ir apmēram 1800 locekļu. Drīz pēc tam prāvests J.Kazens aiziet pensijā. Viņa vietā par prāvestu nāk sirmgalvis A.Mačuks. Ar visu savu vecuma nespēju viņš apkārt baznīcas dārzam uzliek žogu. 1938. gadā prāvestu A.Mačuku ieceļ par Znotiņu prāvestu. Iebrauc V.Jankovskis no Atašienes. Pēc tam īsu laiku Nīcgalē ir prāvesti S.Šikur – Kalvani un L.Garško. Prāvests L.Garško te nodzīvoja tikai vienu gadu (1955.). Šajā īsajā laikā viņš salabo baznīcas tornim koka konstrukcijas.
Sākot ar 1956. gadu, Nīcgalē prāvests ir Antons Gerinš. Dzīvodams ilgus gadus, prāvests A.Geriņš baznīcai iegādā pilnīgi jaunas ērģeles, uzbūvē gotiskā stilā abus sānu altārus – vienā Dievmātes glezna, otrā svētā Antona. Tā kā prāvests A.Geriņš mīl gleznot, viņš sienu gleznu uzgleznojis Nīcgales baznīcai. Tā atrodas pie baznīcas ieejas pa labai rokai. Tā ir domāta lielajai nedēļai, kad šajā vietā ierīko lielās nedēļas Kristus kapu. Tā pat prāvesta A.Geriņa laikā iegādātas pilnīgi jaunas liturģiskās drēbes no Kanādas.
Baznīca ir ar vienu navu. Logu ailas lielas – gotiskā stilā. Grīda no tēstiem akmeņiem un mūra griesti veido velves. Visi trīs altāri arī gotiskā stilā. Ir kancele, uzkāpšana tai no sakristejas. Presbiterija abās pusēs ir pa sakristejai. Baznīca gaiši krāsota kaļķiem ar eļļas krāsām krāsotu paneli apakšējā daļā. Baznīcu no presbiterija atdala dzelzs dievgalds. Dievlūdzējiem ir soli. Apkārt baznīcai dārzs un ap to no akmeņiem mūrēts žogs. Baznīcā ved trīs durvis: no gala, sāniem un no sakristejas. Netālu no baznīcas lieli draudzes kapi. Šajos kapos atdusas mirušais prāvests J.Janevičs. Baznīcā ir elektrība, bet nav apkures. Nav apkurināma ari sakristeja. Baznīca krāsota Antona Geriņa laikā — 1986. gadā — ar kaļķi, panelis — ar eļļas krāsu. Vecais krāsojums nedaudz izmainīts.

The post Nīcgales Dievmātes dzimšanas Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Vienības namā darbojas Latviešu kultūras centrs (LKC) – tā ir vadošā kultūras iestāde, kas vislielāko vērību velta latviskās kultūrvides saglabāšanai un popularizēšanai Daugavpilī. LKC ir daudzu, tai skaitā starptautisku, pasākumu iniciators un organizators. Rīkotie pasākumi aktivizē ne tikai kultūras dzīvi Daugavpilī, Latgalē un Latvijā, bet arī veicina dažādu etnisko minoritāšu labvēlīgu līdzāspastāvēšanu un sabiedrības integrāciju. Vienības nama koncertzāle ir vieta, kur tiek rīkoti dažāda mēroga pasākumi.

The post Latviešu kultūras centrs (Vienības nama koncertzāle) appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils Kultūras pils koncertzāle ir viena no lielākajām Latvijā un var uzņemt 1070 skatītājus. Eiropas masu pasākumu centru asociācijas Baltijas nodaļa ir piešķīrusi Daugavpils kultūras pils zālei atbilstības sertifikātu, kas apliecina, ka tajā var rīkot visaugstākā līmeņa pasākumus. Tāpēc šeit norisinās gan Latvijas, gan ārvalstu estrādes un teātra zvaigžņu uzstāšanās, lietišķas izstādes, festivāli un konkursi.  Daugavpils Kultūras pils aicina apmeklēt populāru mākslinieku koncertus, izbaudīt estrādes un instrumentālo mūziku, pārdzīvot un smieties kopā ar teātra izrāžu varoņiem, apmeklēt cirka priekšnesumus, ka arī  baudīt izstādes.

Daugavpils Kultūras pils vestibilā skatāma  ievērojamā vitrāžista Egona Cēsinieka (1915 – 1978) 1971. gadā darinātā monumentālā vitrāža “Uguns un Nakts”.

Ekskursija Daugavpils Kultūras pilī bērniem un skolēniem
Ekskursijas laikā Daugavpils Kultūras pilī bērniem ir unikāla iespēja apmeklēt koncertzāli, uzkāpt uz lielās skatuves, iejusties mākslinieka lomā, padejot gaismu prožektoru un mūzikas pavadījumā, izmēģināt flīģeļa spēli. Bērniem tiek stāstīts par galvenajām pasākumu norises sastāvdaļām: garderobi, grimētavām, aizskatuvi, kases telpu, sēdvietu izvietojumu, afišu veidiem un biļetēm. Tā ir iespēja pabūt aizskatuves zonā un ielūkoties mākslinieku grimētavās. Skolēniem ekskursiju laikā tiek uzdoti dažādi atjautības jautājumi par ēku, pasākumiem u.tml.
Ekskursijas ilgst 40 – 60 minūtes un tā ir bezmaksas.
Pieteikšanās: tālr.: 27095120 vai kulturas.pils@daugavpils.lv.

The post Daugavpils Kultūras pils appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas 0,5 km no Maskavas pareizticīgo baznīcas Ambeļu virzienā. No pilskalna paveras gleznains skats uz Višķu ezeru.

The post Maskavas (Maskovskas) pilskalns appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Muižas kungu māja ir sarkanu ķieģeļu celtne ar neogotisku tornīti vienā malā un piederēja fon Vāgneriem. Tā bijusi arī Kazaņas tirgotāja Vasīlija Korjakina īpašums. 20.gadsimta sākumā muiža piederēja grāfienei Viktorijai Plāterei-Zībergai. Šobrīd ēka pilnīgi izmainījusi savu raksturu, jo tai piebūvēta jauna divstāvu daļa no silikātķieģeļiem. Bijusī Laucesas pamatskola.

The post Didrihšteinas (Laucesas) muiža appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Berķeneles luterāņu kapos ceļotājos tukši nolūkojas kādreizējā Berķeneles (Birķeneles) evaņģēliski luteriskās baznīcas (1830) celtne. Baznīca tapusi par grāfa Fridriha fon Klopmana līdzekļiem. Tās torņa smaili rotā dekoratīvs vējrādis, bet baznīca, kopš padomju vara draudzei to atsavināja, nedarbojas jau daudzus gadu desmitus. Baznīcas tuvumā atdusas J. Raiņa vācu valodas skolotājs Bazeners, kas par skolmeistaru strādāja Grīvas vācu ģimnāzijā. Pa labi no Bazenera kapavietas atdusas Birķineļu pusmuižas kādreizējais īpašnieks barons, Vidzemes landmaršals Hamilkārs fon Felkerzāms. Pie viņa kapa plāksnīte ar uzrakstu: “Cilvēka vērtību nenosaka tiesības, ko viņš manto, bet gan pienākumi, ko viņš uzņemas.”

The post Berķeneles (Birķineļu) luterāņu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Ēģiptes luterāņu draudzes baznīcu Vilkumiestā sāka būvēt muižnieks A. Etingens 1823. gadā, 1863. gadā baznīcai uzcēla torni. Baznīca tika sagrauta pirmā pasaules kara laikā, otrā pasaules kara laikā tā tikusi pilnīgi izdemolēta.

Baznīcas vēsture:
Ēģiptes evanģēliski-luteriskā draudze dibināta 1567. gada 28. februārī pēc Kurzemes hercoga pavēles par jaunu baznīcu dibināšanu. Ar 1584. gadu Ēģiptes draudzei ir jau savs mācītājs. Ap I6. un 17.gs. miju pie Ēģiptes baznīcas radās miestiņš, kuru nosauca par Vilkumiestu, kas ir arī draudzes īstais latviskais nosaukums. Ēģiptes draudzei bijušas vairākas pēc kārtas koka baznīcas, no kurām pēdējā izdemolēta 1812.g. franču karā.
Kalkūnes un Medņu (Meduma) muižas īpašnieks 1823. gadā sāka celt mūra baznīcu, kuru iesvētīja 1825. g. 5.jūlijā. A.Etingens (Oettingen) 1863. gadā veica pilnīgu baznīcas remontu un uzcēla torni. Reizē ar Ēģiptes draudzes nodibināšanos Medņu muižas īpašnieks V.Firstenbergs nodibināja mācītājmuižu, kas tāpat kā baznīca, daudz cieta karos, jo atrodas lielā Daugavpils ceļa malā. Franču karā un sevišķi pirmā pasaules karā draudzes arhīvs pilnīgi iznīcināts.
Ēģiptes baznīca pēc pirmā pasaules kara atjaunota 1930. gadā. Baznīcā bija 80 sēdvietas. Draudzei piederēja 54 ha mācītājmuižas zemes. 1936. gada pārskatā Ēģiptes draudzē bija 50 draudzes locekļu, kristīti 3 bērni, iesvētīts viens jauneklis. Ieņemts draudzes kasē 1988,86 lati un izdots Ls 1231,11. Ir zināms, ka uz Ēģiptes-Birkeneļu luterāņu baznīcas zīmoga bija attēlota Ēģiptes Heopsa piramīda, bet ne krusts vai citi reliģijas simboli, kuri parasti ir uz baznīcas zīmogiem.
Otrā pasaules karā 1944. gadā Ēģiptes baznīcas tornis ar lielgabalu sašauts, jo tornī atradās kauju uguns novērošanas punkts. Baznīca pilnīgi izdemolēta. Pēc otrā pasaules kara mācītājs Nikolajs Muižnieks no Daugavpils noturēja dievkalpojumus gan izdemolētajā baznīcā, gan tuvējā baznīcas apkalpotājas mājā, kura tagad ir nojaukta. Draudzes locekļu mazā skaita dēļ valsts iestādes drīz vien aizliedza dievkalpojumu noturēt kā Ēģiptes baznīcā, tā arī draudzē. Līdz ar to Ēģiptes draudze tika slēgta un nedaudzie draudzes locekļi pievienojās Birkeneļu draudzei, bet arī Birkeneļu draudzi slēdzot, pievienojās pie Daugavpils ev. lut. draudzes. Pēc Ēģiptes baznīcas slēgšanas, baznīcā kādu laiku iekārtoja vietējā kolhoza siena miltu maltuvi, ko darbināja ar elektrību. Ap 1979.g. arī siena miltu malšanu pārtrauca un maltuve tika demontēta. Līdz ar to tagad Ēģiptes baznīca stāv tukša, neizmantota un nožēlojamā stāvoklī. Durvis ir izlauztas. Ēģiptes ev.lut. kapi, kuri atrodas ap baznīcu, ir gandrīz jau likvidēti un mežā aizauguši. No nezināmiem cilvēkiem visi pieminekļi novākti un aizvesti. Tikai nedaudzas kapu kopiņas tiek sakoptas. Pēdējās bēres Ēģiptes kapos bija 1980.g. 6.martā. Apglabāja Vaiņags Sofiju. Šajos kapos atdusas arī Raiņa skolotājs Oskars Svensons.

The post Ēģiptes luterāņu draudzes baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Laucesas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas koka celtne tika uzbūvēta 1921. – 1923. gadā, 1797. gada celtās, bet 1920.g. nodegušās koka baznīcas vietā. Laucesā bija viena no vecākajām Zemgales baznīcām, kuru jau 1665. gadā apkalpoja jezuīti no Ilūkstes. Tā atradās muižnieku Līdinghauzenu-Volfu īpašumā.
Laucesas baznīca ir 30 x 12 m liela, no ārpuses apšūta ar dēļiem un krāsota. Ieejas durvis ir no gala, sāniem un sakristejas. Baznīcai grīda un griesti koka. Ir kora telpas ar harmoniju. Presbiterijs no baznīcas atdalīts ar dievgaldu. Tā abās pusēs sakristejas. Lielajā altārī sv. Pētera un Pāvila glezna. Viens sānu altāris veltīts Jaunavas Marijas skapulāram, bet otrs – Kristus ciešanu godam. Baznīcas priekšā, virs jumta, ir neliels tornītis, kam blakus divi mazi tornīši. Apkārt baznīcas dārzam mūra žogs ar 14 sarkanu ķieģeļu stabiem. Šis žogs palicis vēl no iepriekšējās baznīcas. Dārza kreisajā stūrī ir zvanu tornis, kas celts no baļķiem. Netālu no šī torņa apbedīts prāvests Tadejs Ronkaitis (1859. —1928).

The post Laucesas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daniševkas Sv. Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca atrodas vienā ielā ar vecticībnieku lūgšanu namu, blakus tam. Baznīca tika celta kā vienticībnieku. Celtniecības bija nepieciešama jau 1871. gadā, taču draudze tika izveidota tikai 1903. gadā. Baznīcas celtniecības iniciators bija Joans Digiļovs, kas pārgāja vienticībā 1902. gadā. Viņam pievienojās aptuveni 50 cilvēki. J. Digiļovs saņēma priestera amatu. Ākumā dievkalpojumi notika parastā lauku mājā, kas tika pielāgota šīm vajadzībām. J. Digiļovs pats pārraudzīja baznīcas būvniecību. Viņš devās uz Maskavu un Sanktpēterburgu, lai vāktu ziedojumus un iegādāties visu nepieciešamo baznīcas iekārtojumam. Baznīca tika iesvētīta 1908. gadā augustā. Pirmās Pasaules kara laikā Daniševskā tika izvieta militāra daļa, kuras karavīrus baroja šī draudze. 1920. gadā baznīca stipri cieta no artilēristu apšaudes. Baznīcas remonts tika veikts 1926. -1931. gados. Kopš tā laika baznīca ir saglabājusies bez pārbūvēm.
Sv. Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca ir uzbūvēta kā “kuģis”, apjoma kompozīcija ir izveidota pēc hierarvijas principa. Augstākais galvenais nodalījums ir vairāk izstiepts garumā, tam pieiet mazākās augstumā un platumā altāra un priekšnama telpas. Katrs nodalījums ir nosegts ar savu teltij līdzīgu četrkantainu jumtiņu. Baznīca ir guļbūve, kas no ārpuses ir apšūta ar dēļiem. Fasādes dizains ir ļoti skops: lieveņa stabi ar kokgriezumiem, jumta karnīze, ļoti vienkārši logi. Iekšā ar koka dēļiem ir apžūti griesti, austrumu siena un neliela paneļu siena. Lūgšanu zāli rotā skaists divlīmeņu ikonostass, kas izgatavots no tumšā koka un bagātīgi aprakstīts ar vīnogulāju ornamentiem.

The post Daniševkas Sv. Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daniševkas vecticībnieku kopiena tika dibināta 1728. Lūgšanu nams ir izdzīvojis līdz šai dienai, iespējams, celts pēc 1905. Visa ēka ir nosegta ar divslīpju jumtu, no kura rietumu pusē “izaug” taisnstūrveida zvanu tornis. Koka guļbūve ir pārklāta ar dēļiem. Uz ziemeļu un dienvidu fasādēs ir pa diviem logiem vienkāršā formā. Vienīgais dekoratīvais akcents – mazs rombveida logs virs ieejas. Kopīgais lūgšanu nama tēls ir izveidojies pateicoties precīzi atrastajām formu proporcijām.
Dievnama ikonostass ir veidots saskaņā ar seno tradīciju: divi plaukti, kurā ir iekārtotas ikonas. Interjers ir rotāts ar ļoti vienkāršiem svečturiem un lustrām. Šī senā lūgšanu nama sienās ir izdevies saglabāt vecticībnieku tradīcijas.

The post Vissvētās Dievmātes Patvēruma vecticībnieku lūgšanu nams Daniševkā appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Aščuku vecticībnieku kopiena tika dibināta 1859. gadā. Šis lūgšanu nams tika uzcelts 1910. gadā vecā lūgšanu nama vietā. Pēc 1905. gada lēmuma “Par toleranci” vecticībniekiem tika atļauts būvēt dievnamus un ierīkot savus kapus. Pirms Pirmā pasaules kara vairākām kopienām Dvinskas reģiona izdevās atjaunot savus dievnamus, starp tiem bija arī Aščuki. Ēkai ir vienkārša forma: taisnstūra lūgšanu zālē, neliela veranda, lieveņa vietā – segts vestibils (iespējams, vēlāk pārbūvēts), divslīpju jumts. Koka guļbūve pārklāta ar dēļiem, dzelzs jumts. Karnīzes detaļas, logi ar slēģiem, tipiski četrstūraini zvanu torni – viss ir pieticīgi, bet tradīcijas ietvaros. Rietumu fasāde ir interesanta ar to, ka tā ir dekorēta ar nelielu “rozi” – apaļu lodziņu. Daugavpils novadā tāds lodziņš ir tikai šim lūgšanu namam.
Lūgšanu nama interjers ir veidots no koka. Divu līmeņu ikonostass veidots no 1830 – 1914 gados gleznotām ikonām. Griesti ir plakani, ar nelielu slīpumu gar ārējām sienām. Kopumā šo lūgšanu namu var saukt par tipisku vecticībnieku baznīcu Daugavpils reģionā, ar oriģināliem apdares elementiem. Padomju laikos lūgšanu namam bija piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss.

The post Aščuku vecticībnieku lūgšanas nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Krivošejevas vecticībnieku lūgšanu nams celts 20. gadsimta sākumā ap 1906. gadu. Jumts ēkai uzlikts 1926. gadā. Dievnams celts guļbūves tehnikā un apšūts ar horizontāliem krāsotiem dēļiem. Ikonostasā apvienots dažādu ikonu brīvs izvietojums, kopumā tas veidots atbilstoši vecticībnieku tradīcijām. Ikonostasa ikonas gleznotas laikaposmā no 19. gs. otrās puses līdz 20. gs. 60.-70.gadiem. Viena no lūgšanu nama grāmatām (1575) iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Līdzās dievnamam atrodas vecticībnieku kapi, kuros var aplūkot senus unikālus kapu pieminekļus – stēlas.

The post Krivošejevas vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Bondarišķu vecticībnieku lūgšanu nams ir būvēts aptuveni starp 1920. un 1930 gadiem.
Baznīca atrodas pie šosejas, taču aiz veco koku vainagiem ir knapi saredzama. Baznīcas kopējā kompozīcija ir ļoti vienkārša: ēka ar divslīpju jumtu, virs tā – taisnstūra zvanu tornis, kuru sedz četrkantains kupols. Ēka ir saglabājusies tās pirmatnējā izskatā.

The post Bondarišķu vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Višķu Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca tika uzbūvēta 1908. – 1925. gadā. Ievērojams valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, viena no nedaudzajām sakrālajām celtnēm Daugavpils novada, kas ir celta no šķeltiem akmeņiem un pieder pie viena torņa bazilikāņu krusta baznīcu tipa.

Baznīcas vēsture:
Višķu pirmā baznīca celta 1621. gadā no ozola baļķiem par godu svētajam Jānim Kristītājam. To cēla muižnieki Andrejs un Elizabete Moli ārpus Višķu ciema, kapsētā. 1625. gadā nodibināja Višķu draudzi. Šī baznīca draudzei kalpoja 94 gadus. 1715. gadā par Heronima un Katrinas Molas līdzekļiem baznīcu nojauca un pārcēla tuvāk pie Višķiem, uz ezera pussalas. Šī baznīca draudzei kalpoja 224 gadus un tās lielums bija 410 kubikmetri. Vecā Višķu baznīca saistīja prof. Vipera un Dr. A.Krūmiņa uzmanību kā oriģināls arhitektūras piemineklis. Baznīca celta no ozola baļķiem ar mūrētiem stūru stabiem un apšūta dēļiem līmeniskā virzienā. Baznīcas priekšā bija portiks ar 4 masīvām, mūrētām kolonnām. Logi tikai virs ieejas durvīm un zelmenī. Baznīca gandrīz kvadrātveidīga ar vienu navu. Kora telpas (luktas) bija uz tievām koka kolonnām visapkārt baznīcai ar paplašinājumu pie ieejas un pie altāra. 1891. gadā Lieldienu svētkos Višķu baznīcu piemeklēja nelaime. Tā kā kora telpās (luktās) sakāpa daudz cilvēku, tievie un sapuvušie stabiņi, uz ko balstījās luktas, nolūza. Hallē (baznīcā) iebruka griesti ar luktām. Tas prasīja vairāku personu upurus un dažus sakropļoja uz visu mūžu. 1894. gadā salaboja iebrukušos grieztus un ielika mūra stabiņus salūzušo vietā.
Pēc šī notikuma 1907. gada 2 augustā Moģiļovas arhibīskapa kūrija Pēterpilī griezās pie gubernatora ar lūgumu atļaut Višķos celt jaunu mūra baznīcu. 1908. gadā prāvests B.Veržbickis nevis vecās baznīcas vietā, bet ārpus Višķu miesta uzsāka celt jaunu baznīcu. Baznīcu cēla pēc Liepājas arhitekta Standmaņa būvprojekta. Tā ir celta no šķeltiem akmeņiem un pieder pie viena torņa bazilikāņu krusta baznīcu tipa. Laikā no 1908. gada līdz 1915. gadam prāvests B.Veržbickis par draudzes locekļu un Leticijas Moles līdzekļiem uzcēla baznīcu un uzlika tai jumtu. Nepabeigti palika baznīcas iekšdarbi. 1918. gadā par Višķu draudzes prāvestu iecēla J.Livcānu. Viņš veica baznīcas iekšdarbus: salika grīdas, griestus, izdarīja apmetuma darbus, ielika pagaidu altāri un 1925. gadā sāka noturēt dievkalpojumus jaunajā mūra baznīcā. 1930. gadā bija nobeigti arī galvenie iekšdarbi. 1935. gadā vēl nopirka 673 kg smagu zvanu. 1936. gadā par Višķu prāvestu iecēla A.Skromanu. Viņa laikā iegādājās divus žirandolus, Jaunavas Marijas karogu, ievilka elektrību, cēla plebāniju un Rīgas Kolbes firma uzstādīja jaunas ērģeles. Tās iesvētīja profesors A.Novickis. Sprediķi runāja Augškalnes prāvests A.Misjuns.1939. gada 27.jūnijā Višķu baznīcā iespēra zibens. Ugunsgrēku nodzēsa Višķu un Daugavpils ugunsdzēsēji. Baznīcai pilnīgi nopostīja kārniņu jumtu, kā arī sabojāja iekšējo iekārtu. Baznīcai radās zaudējumi ap 20 000 latu. Laikā no 1966. līdz 1972. gadam prāvests E.Klavcāns salaboja tornim jumtu un arī torni, iegādājās solus, salika logus, pagaidu altāri pārnesa sānos un ierīkoja tur sv. Jāņa altāri, sakārtoja lielo altāri un izkrāsoja baznīcu.
Baznīcas labajā pusē ir melns ozolkoka altāris, kas pārvests no Dubnas kapelas. 1937. gadā veco koka baznīcu Višķos nojauca. To pārveda uz Valmieru un tur uzstādīja no jauna. Tā trešo reizi šo baznīcu pārbūvēja. Tagad tajā ir izdarītas būtiskas izmaiņas. Vecās koka baznīcas vietā vēl ir pagrabi, kur atrodas muižnieku Molu kapu kapenes. Pie šīs baznīcas dārzā apbedīti prāvesti F.Sandra un J.Kesmins. Pie jaunās mūra baznīcas dārzā ir apbedīts prāvests S.Litaunieks. Daži apgalvo, ka Višķos dzīvojuši četri baznīckungi. Žēl, ka nepiemin laiku un gadu, kad tas bijis. Kādreiz prāvests B.Veržbickis stāstīja, ka viduslaikos Višķos bijusi bīskapa baznīca. Šo domu apstiprina arī kāds 1310. gada dokuments, kurā rakstīts, ka Latgalē bijusi sava diecēze un tā būtu meklējama starp Kalupi un Višķiem. Tās nosaukums dokumentos minēts kā “epixopatus Versowensis” un diacēze “Columniensis”. Balstoties uz šo dokumentu, daži domā, ka bīskapa katedrāle bijusi Višķos.

The post Višķu Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Celta un iesvētīta 1879. gadā. Baznīcas altāris ir vienkāršs, bez rotājumiem. Īpaši izteiksmīgi ir t.s. Novgorodas stilā veidotie baznīcas vārti un vairākas ikonas, kas ir veidotas senā tehnikā: Novgorodas, Maskavas u.c. stilos.

The post Maskovskas (Maskavas) Vissvētās Dievmātes patvēruma pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Koka dievnams uzcelts 1907. gadā. Sākotnēji jumtam bija dzelzs pārklājums, taču tagad tas ir pārklāts ar mūsdienīgu metāla jumtu, kas ievērojami mainīja baznīcas izskatu. Ēkas austrumu daļa ir nedaudz sašaurināta, bet jumts ir izgatavots vienotā formā. Baznīcas plānojums ir tuvu kvadrātam, kas ir reta parādība Daugavpils novadā. Dievnama sienas un griesti ir pārklāti ar šaurām koka līstēm, arī grīda ir izgatavota no koka. Ikonostasa centrā ir uzstādīts krusts, bet plaukti, kas tika domāti ikonām, paliek tukši jau kopš Pirmā pasaules kara, kad ikonas no dievnama tika izvestas. Draudze piepilda lūgšanu namu ar ikonām tikai dievkalpojumu laikā.

Līgšanu nama vēsture:
Vecticībnieku kopiena Rubenišķоs dibināta 1889. gadā. Pirmais lūgšanu nams tika uzbūvēts šeit 19.gadsimta beigās, kuras vietā 1907. gadā jau jaunā vietā tika uzcelta šī baznīca. Pirmā pasaules kara laikā ikonas no lūgšanu nama evakuēja uz Krieviju, °bet ēka tika izmantota kā militārā slimnīcā (pēc citiem avotiem – kā staļļi). Pēc kara baznīca tika atjaunota, tika nomainīta grīda. 1927. gadā baznīcu skāra liels ugunsgrēks, taču ar draudzes palīdzību, lūgšanu nams tika atjaunots. 20.gadsimta 70. gados dievkalpojumi baznīcā vairs nenotika un ēka stāvēja pamesta. Dievkalpojumi atsākās pēc 20 gadiem. Atjaunotās draudzes spēkiem kopš 2003.gada sākās baznīcas atjaunošanas darbi. Lūgšanu nama uzturēšanu sekmē vietējie un Latvijas vecticībnieku kopienas.

The post Rubenišķu vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Maļinovas pagastā pareizticīgo dievnamus vairākkārtīgi piemeklējis smags liktenis. Sākumā Maļinovā bija sv. Aleksandra Ņevska koka baznīciņa, būvēta ampīra stilā, – tagadējās Šķeltovas baznīcas kopija. 19.gadsimta pirmajā pusē, kad tika būvēts Pēterburgas – Varšavasceļš, baznīciņu pārnesa uz ciemata centru. Te bija uzcelts skaists koka dievnams, kuru vēl tagad atceras vecākie ciemata iedzīvotāji.
Otrā pasaules kara laikā baznīca nodega. Arī netālu uzceltā pravieša Elijas dievnamu iznīcināja uguns. Tagadējā Maļinovas Svētā Pravieša Elijas pareizticīgo baznīca ir pārbūvētā priestera māja. Pateicoties ticīgo ziedojumiem, tika uzbūvēts zvanu tornis, bet 2008.gadā tika iegādāti trīs jauni zvani.
2010. gadā, bijušās baznīcas atrašanās vietā uzbūvētais Maļinovas kultūras nams nodega. Pēc traģiskā gadījuma, pašreizējā Augšdaugavas novada dome pieņēma lēmumu ēku nodot Latvijas Pareizticīgās baznīcas valdījumā. Tagad draudze nodegušās ēkas vietā atjauno dievnamu.

The post Maļinovas Svētā Pravieša Elijas pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Elernes baznīcas mūra ēku 1650. gadā uzbūvēja Heinrihs Tinens. Līdz 1761. gadam tā kalpojusi luterāņu draudzes vajadzībām. Tās arhitektūra gan apjomos, gan detaļās sasaucas ar citām šai laikā Kurzemes hercogistes teritorijā celtām baznīcām. Arī interjera apdarē tā iekļāvās laikmeta tradīcijās. Par to liecina atsevišķi manierisma stila kokgriezumu fragmenti, šur tur telpā izkaisītās eņģeļu galviņas un cilnis ar Marijas pasludināšanas sižeta atveidu.

Baznīcas vēsture:
Gothards Ketlers 1567.g. Elernē uzbūvēja pirmo luterāņu baznīcu. Draudzei nebija dots vēl nosaukums un tā bija bez vārda. 1636.g. pie baznīcas veica pārbūves darbus. Tagadējo Elernes mūra baznīcu cēla luterānis Heinrihs Tinens 1650.g. Katoļiem Elernē baznīcas nebija. Par to nerunā ne jezuīti savās annalēs, ne arī bīskaps Šembeks savā 1715.g. relācijā pāvestam. Tur piemin vienīgi Laucesas baznīcu. Tikai 1775.g. 10.februārī Jelgavas prāvests A. Folkmanis relācijā par Kurzemes baznīcām rakstīja prāvesta nuncijam Varšavā: “36 jūdzes no Jelgavas atrodas Elerna, C.Falkerzāma muiža, kur uzturas katoļu prāvests”. 1771.g. vai 1777.g. Muravkā, uz augsta kalna mežā, apmēram 2 km no Elernes, uzcēla nelielu koka baznīcu katoļiem sv. Andreja godam. Pēc nostāstiem, šo koka baznīcu uzbūvēja mežiem bagātajā Valdajā, Daugavas augštecē. Tad baznīcu izjauca, sakrāva uz baržām un pārveda uz Elerni. Kad vakara krēslā tās tuvojušās Elernei, uz tām aizdegtas sveces, kas tālu atspīdējušas Daugavas ūdeņos. To redzot Elernē, cilvēki saukuši: “ Čudo! Čudo!”  (krievu val. – Brīnums! Brīnums!). Tā ir paša Dieva griba, lai Elernē būtu baznīca!” Šo baznīcu uzbūvēja Murovkā uz kalna kapos, tur kur tagad atrodas Siķeles luterāņu baznīca. Tautā šo baznīcu uzskatīja par Dieva sūtītu, kas “atpeldēja” pa Daugavu. To uzskatīja par svētceļojuma vietu, kas apveltīta bagātām Dieva žēlastībām.Izrādījās, ka Murovkā pie katoļu koka baznīcas dzīvoja pārsvarā luterāņi, bet Elernē pie luterāņu baznīcas – katoļi. Kad Elernes muiža nonāca katoļticīga muižnieka īpašumā, viņš apmainīja baznīcas: luterāņiem nodeva Murovkas (Sikeles) katoļu koka baznīcu, bet katoļiem Elernes luterāņu mūra baznīcu. Arī vēlāk katoļi nepārstāja apmeklēt un lūgties savā vecajā koka baznīcā. Kad to atrada aizslēgtu, sita ārā logus un kāpa iekšā lūgties “savā – šai Dieva sūtītajā” baznīcā. Šāda rīcība ļoti nepatika luterāņiem. Tāpēc viņi nojauca koka baznīcu un tās vietā 1819.g. Murovkā uzcēla tagadējo Siķeles mūra baznīcu.
Katoļiem nodoto baznīcu luterāņi vairākkārt mēģināja dabūt atpakaļ. Vēl pirms Pirmā Pasaules kara Elernes draudzes vikārs M.Skorupskis “sargāja un aizstāvēja Elernes baznīcu no kuršu baroniem, kas bija nodomājuši viņu pārvērst par protestantu kirku.” Trīsdesmitos gados luterāņu baznīcas avīzē sūrojās par to, kādu netaisnību tiem nodarīja muižnieks Elernē, nododams viņu baznīcu katoļiem.Tātad tagadējā Elernes katoļu mūra baznīca ir celta 1650.g. gotu stilā, ar vienu torni, kuram smaile uzbūvēta 1911.g. No ārpuses abos sānos baznīcas vienas atbalsta trīs piloņi. Sienas balti krāsotas. Baznīca veltīta Kristus debesīs kāpšanas godam. Tās lielums 9,5×4,5 asis. Ieejas durvis no gala un no sakristejas. Baznīcas griezti mūra velvē, kur skaisti izceļas sarkano ķieģeļu “ribas” (krusta velves). Grīda dēļu, klāta 1878.g. un 1974.g. Baznīca ir vienas jomas celtne. Altāri ir trīs, visi darināti kokā. Lielais altāris celts 1878.g. sv. Jura godam, ar svētā gleznu virsū. Starp kolonnām zeltītos rāmjos Jaunavas Marijas “Assumpta” glezna. Kreisajos sānos Jaunavas Marijas pasludināšanas godam veltīts altāris ar gleznu. Starp kolonnām Jēzus sirds glezna (agrāk vēl bijusi “Kristus Pēdējo Vakariņu” glezna, kas tagad nodota muzejam). Krusta ceļa bildes baznīcā ievietotas ar bīskapa Presneviča ierosinājumu un indultu no 1879.g.
Labajā pusē koka kancele. Koka dievgalds atdala presbiteriju no dievlūdzēju telpas. Presbiterija kreisajā pusē 2×1,5 asis liela sakristeja ar diviem logiem. Sakristeja piebūvēta vēlāk, jo kamēr baznīca bija lietošanā luterāņiem, tās nebija. Presbiterijā, virs sakristejas durvīm ir liela Vissvētākās Trīsvienības glezna. Baznīcu apgaismo astoņi logi. Ir arī elektrība. Kara telpās 9 reģistru ērģeles. Tās laboja 1930.g. un 1938.g. Pie ieejas torņa telpā, kreisajā pusē nišā Jaunavas Marijas statuja. Grīdā akmens plāte, kuras apakšpusē iekalts kontrakta teksts par baznīcas apmaiņu ar luterāņiem.
Zem baznīcas ir pagrabi, kur atradās mirušo fundātoru (baznīcas mecenātu un dibinātāju) zārki. Tos visus 1968.g. pārapbedīja baznīcas dārzā. Te mirušos apbedīja jau no seniem laikiem. Dārzā atdusas trīs prāvesti: Leščinskis (mir. 1867.g., 67.g.v.), pr. Leščinskam uz kapa akmens plāte ar uzrakstu. Matejs Čuževičs (mir. 1891.g., 40.g.v.) Jāzeps Kupinskis (1893. – 1948.). Pr. Kupinskim uz kapa Dievmātes statuja.

The post Elernes Kunga Jēzus debeskāpšanas Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Demenes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas Katoļu draudzes baznīcas celtniecība tika uzsākta 1932. gadā 18. septembrī prāvesta M.Voitekunas vadībā. Otrais pasaules karš pārtrauca ieceres. Padomju laikā, tajā atradās izklaides vieta. Savu sakrālo nozīmi baznīca atguva 80-tajos gados, bet pilnībā pabeigta un iesvētīta tā tika 1992. gada 30. augustā.

Baznīcas vēsture:
Pie pašas Baltkrievijas robežas atrodās Feldkopas kapi, kur 1874.g. par Kārļa Raviča līdzekļiem tika uzcēla koka baznīcu. Taču dievnams nodega. Baznīcai bija 1 m augsti akmeņu pamati, kas redzami vēl pēc nodegšanas. Baznīca bija veltīta sv. Staņislava godam ar tādu pašu gleznu lielajā altārī. Vienā sānu altārī Jēzus Sirds, bet otrajā – Dievmātes aizgādības glezna. Ugunsgrēkā šo gleznu izglāba un tā tika nodota Pāvilam Soboļevskam uzglabāšanai. Tagad glezna novietota Demenes baznīcas altāra kreisajā pusē.
Feldhofas baznīcai apkārt dārzam bija 52 x 40 x 1 m akmeņu valnis – žogs. Tas redzams arī tagad. Dārzā apbedīti mirušie. Kreisajā pusē no dārza ir Feldhofas kapi. Lajā pusē plebānija, saimniecības ēkas un ābeļdārzs. No ēkām nekas nav palicis. Pie Feldhofas baznīcas 1900.g. sāka veidoties draudze. Te no 1911.g. līdz 1918.g. dzīvoja prāv. Juris Martinaitis. Tuvākā stacija baznīcai bija Drisvjati. Pirmajā Pasaules karā baznīca nodega. Muižnieks draudzes locekļiem deva kokmateriālus jaunas, baznīcas celšanai. Viņš ierādīja meža nostūrī, ko nocirta draudzes locekļi. Sagatavotos materiālus saveda pie nodegušās baznīcas. Tās priekšā uzcēla dēļu šķūni, kur sāka noturēt dievkalpojumus. Pēc kara, kad nosprauda Polijas robežu, Feldhofa atradās pie pašas robežas, nomaļus, pie sliktiem ceļiem un daļai draudzes locekļu neizdevīgā vietā. Tāpēc prāv. M.Voitekunas sāka veidot draudzi Demenē, 8 km no Feldhofas. Te saimnieks Ptičko baznīcai dāvāja 3 ha zemes. Uz šejieni no Feldhofas pārveda sagatavotos kokmateriālus, kaut gan daļa draudzes locekļu protestēja. Feldhofā atstātais dēļu škūnis (pagaidu bazn.) palika novārtā, to neviens neremontēja un tā aizgāja bojā. Tagad Feldhofa ir aizaugusi krūmiem.
1928.g. Demenē no atvestajiem materiāliem uzcēla kūti, pagrabu un tad dzīvojamo māju. Vienā galā ierīkoja kapelu un sāka noturēt dievkalpojumus. Demenes vecā baznīca (kapela) ir koka mājā, kas pateicoties vietējo iedzīvotāju gādībai ir saglabājusies līdz mūsdienām. Pašreizējā izskatā Demenes baznīcu (kapelu) izveidoja prāv. Z.Naglis, kad viņš apkalpoja draudzi no Laucesas. Demenes baznīcas māja ir 16 x 9 x 3 m liela. To pārdala koka siena. Baznīcas mājas lielums ir 11 x 9 x 3 m , bet aiz sienas atlikušajā daļā ir prāvesta dzīvoklis. Pamati no betona, 1 m augsti, jumts cinkota skārda, krāsots 1976.g. baznīcā ieeja no gala, bet dzīvoklī no sāniem. Grīda un griesti koka. Pēdējie lēzeni segti. Lielais altāris ir atvests no Baltkrievijas baznīcas un tanī gleznu nav. Tabernakuls bagāts kokgriezumiem. Kreisajā pusē Dievmātes aizgādības altāris ar gleznu, kas pārvesta no Feldhofas. Labajā pusē tikai galds un sveces. Presbiterija sānos ir divas nelielas sakristejas. Baznīcas mājas interjeru apgaismo seši logi sānos un divi logi galā. Prāvesta dzīvoklī ir divas istabas un virtuve. Apkārt baznīcai drāšu pinuma žogs dzelzs stabiņos.
1932.gada 18. septembrī prāvests M.Voitekunas Demenē sāka celt jaunu mūra baznīcu – 26 x 17 x 12 m lielu. Pamati no kaltiem akmeņiem, labajā stūrī iekalts celšanas gads. Baznīca no cementa ķieģeļiem, un tiem, kurus atrada Pirmā Pasaules kara vācu ierakumos. Tā celšanas materiāls nebija visai dārgs. Daļa draudzes atšķēlās, celšanas darbus neatbalstīja un gāja uz Silenes baznīcu, tāpēc ka necēla baznīcu Feldhofā. Baznīcai uzcēla mūrus, bet nepaspēja uzlikt jumtu. Sakrālā celtne, saskaņā ar LR Centrālajā vēstures arhīvā atrodamajiem rasējumiem, bija iecerēta kā neogotiska, augstu debesīs vērsta ēka ar vieglu zvanu torni centrā. Smailarku logi un mazie tornīši jumta stūros vēl vairāk izceltu ēkas vieglumu, gaisīgumu un tās tiekšanos uz Dieva troni. Diemžēl sakās Otrais Pasaules karš un iesāktais darbs palika nenobeigts. Prāv. M.Voitekunas 1944.g. nomira un tika apbedīts pie nepabeigtās baznīcas presbiterija. Otrajam pasaules karam beidzoties, padomju sistēmas pašvaldību pārstāvji bija nolēmuši uzceltās sienas izmantot kluba celtniecībai. Vieta, kura bija domāta lūgšanām, kļuva par aktīvās atpūtas vietu, kur tika demonstrētas filmas, rīkotas diskotēkas, svinīgas sapulces un sociālistiskās sacensības uzvarētāju godināšanas. Baznīcas arhitektoniska iecere tika rupji pārkāpta: sienās iemūrēti silikāta ķieģeli, sakristejas vietā tika ierīkota kurinātava, ēku no visam pusēm apjoza malkas grēdas, jumtu noklāja šīfera sloksnēm. 80-to gadu beigās baznīcu tika atgriezta atpakaļ draudzei. 1992. gadā atjaunošanas darbi tika pabeigti un 1992. gada 30. augustā Liepājas diacēzes bīskaps Jānis Bulis iesvētīja jauno baznīcas ēku par godu Vissvētākajai Jēzus Sirdij.
Draudzē ir strādājuši prāv. Pekšs, Šikurs – Kalvani, J.Lapkovskis, Z.Naglis, P.Rudzīts, J.Kārkle, K.Vitanis, dekāns A.Madelāns.

The post Demenes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Ambeļu Romas katoļu sv. Jura baznīca ir koka celtne, 13 m gara un 8 m plata, ar šīfera jumtu, pamats mūrēts no akmeņiem, uz jumta ir neliels tornītis ar krustu. Par baznīcas celšanas laiku noteiktu ziņu nav, taču netieša informācija liecina, ka 1782. gadā tā jau bijusi. Ambeļu katoļu baznīca raksturo vietējo 18.-19. gs. koka celtniecības tradīciju izmantošanu sakrālā arhitektūrā, tās struktūra atspoguļo baroka laika profesionālo glezniecības un skulptūru darbu.
1782. g. 17.XII dominikāņu provinciāls Dr. A. Soļuha, apmeklējot Aglonas klosteri, uzdod rūpīgāk apkalpot Ambeļu, Putānu un Raģeļu baznīcu. Tātad, 1782. gadā Ambeļu baznīca jau bija. Ir zināms, ka to cēlis Plāters-Zībergs kā kapu kapliču. Sākumā tā ir bijusi ļoti neliela, ar apaļiem logiem. Tos vēl tagad var saskatīt baznīcas vecajā daļā. Kapliča bija veltīta sv. Jura godam, to izmantoja arī draudzes vajadzībām.
1888. gadā šo kapliču pārbūvēja. Pēc pārbūves tā ir 13m gara un 8 m plata (bez presbitērija un priekštelpas 11,4 x 7,25 = 83 m2). Ambeļu baznīca ir koka celtne ar šīfera jumtu, pamats mūrēts no akmeņiem, uz jumta ir neliels tornītis ar krustu. Baznīcas griesti ir nedaudz velvēti. Ir tikai viens altāris, kurā ir Jaunavas Marijas glezna. Altāris ir veidots baroka stilā, rotāts ar īpatnējiem, mākslinieciski augstvērtīgiem kokgriezumiem.
Ambeļu baznīcā saglabājušies vairāki mākslas pieminekļi. Nozīmīgs Latgales baroka koktēlniecības paraugs ir 18.gs. veidotais altāra retabls. Aplūkojamas arī vairākas anonīmu profesionālu mākslinieku darinātās gleznas: “Sv. Jans Nepomuks”, “Sv. Francisks Ksaverijs’, “Sv. Ignacijs Lojola” (18.gs. II puse), “Golgāta” (18.gs. beigas). Interesanti, ka daļa amatniecības izstrādājumu un gleznu (19.gs.) glabājas Rundāles pils muzejā. (R.Kaminska ‘Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā”. Rīga, 2009, “Neputns”)

The post Ambeļu Sv. Jura Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Jaunbornē redzama uz liela akmens celta 2 m x 1,5 m x 2 m ķieģeļu kapela ar cinkota skārda jumtu. Laukakmens virszemes izmēri ir 3,6 m x 2,5 m x 0,9 m. Būtībā kapela ir mūra  stabs ar  nišu, kurā atrodas Jaunavas Marijas pastāvīga  palīga  glezna  koka  rāmī.  Uz  rāmja  uzraksts  poļu valodā:  1907. g.  15. oktobrī. Tālāk lūgums uz Dievmāti, lai dod veselību. Zem nišas misiņa skārda plāksnīte ar uzrakstu poļu valodā: “Matko Boska Nìeustajacej Pomocy Mòdl sìę za Nami” (Tavā patvērumā).

Par šīs kapelas būvēšanu ir šāds nostāsts: “Kādam zemniekam 1907. gadā dienas laikā uzbruka ļaundari, lai to noslepkavotu. Tam laimējās izbēgt. Ļaundari, lielā niknumā, metās to gūstīt. Zemnieks, bēgot nespēkā pakrita pie lielā akmens un zinādams, ka ļaundari to tūlīt panāks, sāka skaitīt lūgšanu: “Tavā patvērumā”.  Ļaundari zemnieku neievēroja un paskrēja ­garām, jo savu acu priekšā it kā arvienu redzēja  skrejošo zemnieku. Zemnieks, pateicībā  par izglābšanos no drošās nāves, uzcēla Dievmātei šo kapelu.”

Otrs nostāsts vēstī, ka kapelu uzbūvējusi Jaunbornes muižniece Savicka sava vīra piemiņai, kas pazudis poļu sacelšanās laikā 19.gs. beigās. 1975. gadā pie šīs kapelas nogāzās liels koks, kas kapelu neskāra. Bioenerģētikas un rīkstniecības speciālisti (I.Vīks), apsekojuši krucifiksu un konstatējuši, ka pamatakmens atrodas spēcīgu āderu krustpunktā. Ņemot vērā šo faktu, ka arī, to, ka  akmens tuvumā ir avotainas vietas un dažus simtus metru no krucifiksa joprojām darbojas diezgan spēcīgs avots (pie Jaunbornes baznīcas), var izvirzīt hipotēzi, ka te ir bijusi sena svētvieta. Līdzīgi ka citviet Latvijā, lai izskaustu pagānismu, šādās svētvietās bieži tika novietoti kristietības  simboli –  krusti, krucifiksi, kapelas, vai pat celti dievnami.

The post Jaunbornes kapela (krucifikss) appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Līksnas Romas katoļu draudzes Vissvētākās Jēzus sirds baznīcas celtniecība tika pabeigta 1913. gadā. Tā celta neogotikas stilā. Baznīcas siluets ir nozīmīgākā Daugavas ielejas ainavas dominante Koša ezera apkārtnē.

Baznīcas vēsture:
Līksnas baznīcas vēsture lielā mērā saistāma ar jezuītu ordeņa darbību. Kad 1621. gadā zviedri ieņēma Rīgu, viņi izraidīja jezuītus. Tiem patvērumu deva Ilūkstes barons Bērtulis Zībergs, kuram piederēja lieli īpašumi: Ilūkstē, Dvietē, Pilskalnē, Dunavā, Rubeņos, Bebrenē, Sventē, Līksnā, Nīcgalē un Ķirupē. Šeit – abpus Daugavai – jezuīti veica rekatolizācijas darbu. Līksnā ilgu laiku darbojās jezuītu misija, kas sākumā bija pakļauta Ilūkstes, bet vēlāk Daugavpils rezidencei. Ar 1635. gadu jezuītu darbība Zīberga īpašumos kļuva rosīgāka, jo Ilūkstē nomira pēdējais luterāņu mācītājs. Grāfa Zīberga dēls Jans Ilūkstes baznīcu atdeva katoļiem, tās aprūpi uzticot jezuītiem. Polijas Karalis Vladislavs IV tās piederību katoļiem apstiprināja uz mūžīgiem laikiem. 1771. – 1772.gadā jezuītu ordeņa Lietuvas provinces locekļu sarakstā minēts, ka sevišķi rosīgs Līksnā bijis tēvs Miķelis Butovičs. Viņš te darbojies 17 gadus. Kad 1783.gadā nodibināja Moģiļovas arhidiecēzi, tās pirmais arhibīskaps S.Siestžencevičs Līksnā nodibināja Daugavpils (Lejas) dekanāta sēdekli. Ar to 1789.gadā jezuīti savu darbību Līksnā izbeidza, to savā aprūpē pārņēma laicīgie priesteri. No Līksnas dekāniem daži bija ļoti slaveni un ievērojami. 19.gs. Līksnā dzīvoja kanoniķi – Latgales garīgās literatūras autori Jāzeps Akilevičs un Tomašs Kosovskis. Pēc tam T.Kosovska darbu turpināja dekāns Tomass Kopecs. Sevišķi ievērojams Līksnā bija prāvests (vēlāk arhibīskaps) A.Springovičs (1905. – 1918.).
Līksnā pirmā baznīca celta 1748. gadā Līksnas muižas pils pagalmā. To cēluši pils īpašnieki Ludingshauzeni – Volfi. No kāda materiāla celta šī baznīca, nav zināms. Līdz mūsdienām tā nav saglabājusies.
Pirmā Līksnas draudzes baznīca celta no ķieģeļiem 1798. gadā par grāfa Plātera – Zīberga līdzekļiem. To konsekrēja bīskaps Valerians Kamionka 1819.gadā svētās ģimenes godam.  Spriežot pēc senām fotogrāfijām, tā ir bijusi pietiekoši liela baznīca, ar diviem torņiem, baroka stilā. Pēc šīs baznīcas uzcelšanas baznīca pils pagalmā tika pārdēvēta par kapelu.
Laikā no 1909.gada līdz 1913.gadam prāvests (vēlāk arhibīskaps) A.Springovičs Līksnā uzcēla jaunu mūra baznīcu. Līksnas baznīcas fasādē ir atzīmēts šis celšanas gads – “1912.” Baznīca ir ķieģeļu celtne, neogotiskā stilā un celta tuvāk Rīgas – Daugavpils šosejai nekā vecā baznīca. Pēc baznīcas uzcelšanas veco mūra baznīcu nojauca un no tās materiāliem uzbūvēja lielu divstāvu pastorāta namu. Celšanas darbiem baznīcai līdzekļus deva draudzes locekļi un muižnieks. Pirmajā pasaules karā baznīca cieta artilērijas apšaudē. 1915.gada 15.oktobrī. Līksnas baznīcu pirmo reizi vācieši apšaudīja ar vieglo artilēriju, izdarot niecīgus bojājumus. Decembra mēnesī vācieši jau apšaudīja baznīcu ar smago artilēriju. Seši šāviņi, kas ķēra baznīcu, tai izdarīja diezgan lielus bojājumus: trijās vietās caursita sienu un ielauza velvi. 1916.gada 9.februārī baznīcu apšaudīja ar 8 collu artilēriju. Baznīcai sabojāja presbiterija daļu, vienu torni un ieplīsa sānu sienas. Pēc kara divdesmitajos gados baznīcu salaboja.

Baznīcas apraksts:
Baznīca ir sarkano ķieģeļu celtne. Ķieģeļi pirkti Polijā. Jumts un torņi segti ar cinkotu skārdu. Līksnas baznīca ir 30 m gara un 17 m plata trīsnavu celtne neogotiskā stila ar flīžu grīdu. Ir divi simetriski torņi abpus ieejai, trešais, nelielais virs presbiterija, izveidots, lai saglabātu arhitektonisko stilu. Torņos ir trīs zvani: 1 – 609 kg., 2 – 124 kg., 3 – 62 kg. Baznīcas priekšā virs durvīm liels logs, aiz kura redzams Jēzus Sirds statuja. Baznīcas grīda no cementa flīzēm, bet griesti no mūra velvēm, kas balstās uz 5 pāriem pīlāru, un tie baznīcu sadala trijās navās. Sienas apmestas ar kaļķiem, bet šķautņu savienojumos atstāti sarkanie ķieģeļi (t.i. izveidotas tā saucamās krusta velves). Baznīcā trīs altāri no ozolkoka, veidoti gotiskā stilā. Tāpat ozolkoka ambons un ģipša krusta ceļa bilžu rāmji. Lielajā altārī Jēzus Sirds statuja ar svēto gleznām sānos. Vissvētākās Jēzus Sirds godam veltīta arī Līksnas baznīca. Labajā pusē svētā Jāzepa altāris ar svētā Antona gleznu virsū, bet kreisajā svētā Asīzes Franciska altāris. Sānos pie presbiterija svētā Antona un svētās Terēzijas ģipša statujas. Presbiteriju no baznīcas atdala dzelzs dievgalds. Abās presbiterija pusēs lielas sakristejas. Kreisajos sānos vēl ir durvis, bet labajos – Lurdas Dievmātes kapliča ar altāri. Baznīcā katrā pusē pieci lieli logi bez vitrāžām. Pie presbiterija mazāki logi, tāpēc tas ir patumšs. Plašas kora telpas ar lielām ērģelēm, kuras iegādātas prāvesta J.Kalniša laikā. Ērģelēm esot ļoti skaists skanējums. Baznīcai ir viss nepieciešamais liturģiskais inventārs. Apkārt baznīcai plašs dārzs. To ieslēdz augsts sarkanu ķiegeļu mūra žogs, ko uzcēlis prāvests J.Kalnišs. Baznīcas dārzā apbedīts prāvests Pāvils Vaičulonis (1867. – 1929.). Nojauktās baznīcas vietā apmēram 1,5 km no jaunās baznīcas piemiņai uzcelta mūra kapliča. Tagad tā ir ļoti sliktā stāvoklī. Līksnas baznīca pēdējo reizi krāsota 1964. gadā ar eļļas krāsām, griesti izbalsināti. Baznīcā ir elektrība, bet nav apkures, apkurināma ir tikai sakristeja.
Laikam ritot izrādījās, ka ķieģeļi baznīcas mūriem ir bijuši zemas kvalitātes. Tie sāka drupt, tāpēc prāvests J.Kalnišs 1939.gadā tos sāka pakāpeniski izņemt un apmainīt pret jauniem. Tas bija liels darbs, bet viņš apmainīja vismaz 60 000 ķieģeļu. Tā kā prāvests J.Kalnišs nodzīvoja Līksnā nepilnus 20.gadus, kādreiz arhibīskaps A.Springovičs atsaucīgi novērtēja viņa darbu un teica: ”Es un tu uzcēlām Līksnas baznīcu”.

The post Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Braucot no Višķiem uz Ambeļiem, netālo no Maskavas (Maskovskas) pareizticīgo baznīcas, ceļa kreisajā pusē atrodas pareizticīgo un vecticībnieku (jauktā) kapsēta, kurā aplūkojams interesants, iespējams, Latvijā vienīgais kapa piemineklis, ko dēvē par “vīrietības apliecinājumu”. Ieejot pa kapsētas vārtiņiem, pasperot pārdesmit soļus uz priekšu, labajā pusē – pelēks granīta piemineklis – falla atveidā. Par tā izcelsmi melsts nostāsts, ka kāda sieva to esot uzlikusi savam neuzticīgajam vīram. Tiesa gan višķāniešu paaudze, kas varētu pastāstīt par šo neparasto kapakmeni, jau sen viņsaulē. Taču pieminekļa izpētei klāt bija ķērusies Latvijas Universitātes profesore Janīna Kursīte, kas kopā ar lietpratējiem atšifrējusi granīta pamatnē tikko jaušamo uzrakstu. Atklājums bija negaidīts un pārsteidzošs: te atdusas “devica” (jaunava) un gadu skaitļi 1864 – 1884.

The post Kapu piemineklis Maskavas (Maskovskas) kapos appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Viens no novada vecticībnieku kultūras nesējiem ir senās kapsētas, kurās aplūkojami unikāli kapu pieminekļi – stēlas, kas glabā sevī vecticībnieku dzīvesziņas kodu. Katrs senais piemineklis ir kāda nepiepildīta sapņa, laimīga un varbūt ne tik laimīga cilvēka mūža un dzīvesstāsta liecinieks. Līdzās Krivošejevas vecticībnieku lūgšanu namam atrodas divas vecticībnieku kapsētas, kurās aplūkojamas 19. gs. kapu stēlas.

The post Kapu stēlas Krivošejevas vecticībnieku kapsētā appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Te uzstādīts balts betona krusts ar melna granīta plāksni un uzrakstu latviešu valodā “1919.-1920. gadā par Latvijas neatkarību kritušo poļu karavīru kapi”.

The post Latvijas Brīvības cīņās (1918-1920) kritušo Polijas armijas karavīru kapi Jankišķos appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas netālu no kādreizējās Šenheidas muižas pils (1870. g., pašlaik privātīpašums), kuru uzcēla grāfs Eugenijs fon Engelharts.  Engelhartu dzimtas kapos atdusas: Roberts fon Engelharts (1798-1840), Eugenijs fon Engelharts (1829-1879), Roberts fon Engelharts (1872-1874), Jūlija fon Engelharte (1863-1909), Jorgens fon Engelharts (1901-1903), Vilhelms fon Engelharts (1862-1901), Aleksandrs fon Engelharts (1869-1928). Kapu kopiņas, kas atrodas uzkalnā starp kokiem, apjož skaists metāla žogs, bet kapsētas centrā uzstādīts četrus metrus augsts ozola krusts ar uzrakstu “Stipri savā ticībā”, kā arī iestādīta liepu aleja. Kapsētu 1996./1997. gadā atjaunojis un sakopis vecā barona mazdēls barons Sigvards fon Engelharts.

Kapu vārtus rotā plāksnīte ar dzejoli vācu valodā. Tas skan sekojoši:

Dzimtene

Ak, mana Dzimtene, kā Tevis ilgojos,
Pēc katra akmentiņa, katra koka,
Par Tevi visu mūžu cīnījos,
Bet šodien tāla Tu aiz sapņu loka.

Es mūžu veltījis kā pateicību Tev,
Es visu mūžu gaidījis un alcis,
Uz nāvi slims es vēlos vienu sev,
Mirt Tēvzemē, pēc kuras esmu alcis.

Par maz ir zemi kopt un apstrādāt,
Tai dvēsele ir jādod nesavtīgi,
Kā līgava grib zeme mīlestību krāt
Un audžu audzēs zaļot bezgalīgi.

The post Grāfu Engelhartu dzimtas kapi appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Kapsēta izveidota 19. gadsimta sākumā. To izmantoja arī Somersetas (tagad Aglonas) ebreji.

Ebreji Višķu apkaimē sāka apmesties 18.gadsimta beigās. Sākoties I pasaules karam, daudzi viņiem aizbrauca uz Krievijas iekšieni, citiem pēc tam izdevās emigrēt uz Amerikas Savienotajām valstīm un Izraēlu. Taču daļa atgriezās Višķos. 1921. gadā Višķos atvēra 4 klašu ebreju skolu, kurā mācības notika idišā. 20. gadsimta 30. gados Višķos ebreji veidoja 56% (423 cilvēki) no kopējā iedzīvotāju skaita. 1935. gadā 50 no Višķu 58 amatniecības un tirdzniecības uzņēmumiem piederēja ebrejiem.

Kapsētu ieskauj mūra žogs. Senākie kapu pieminekļi – akmens stēlas šajā kapsētā datētas ar 19. gadsimta 50. – 90. gadiem. Lielākā daļa pieminekļu ir labi saglabājusies, taču  ir stēlas, kad daļēji ieaugušas zemē, sašķiebušās un nolauztas. Šajā kapsētā ir arī daži oheli –  mājiņas, ko parasti cēla uz ievērojamu cilvēku (piemēram, rabīnu) kapu kopiņām. Oheli veidoti no betona.  Stēlas galvenokārt ir no pelēkiem un tumšiem laukakmeņiem. Ir arī dažas melnā granīta stēlas, kas attiecināmas uz 20. gadsimtu. Stēlu noformējums ir ļoti vienkāršs, bez grezniem dekoriem. Izplatītākie dekori: balodis vai divi viens pret otru vērsti baloži, kas simbolizē ebreju tautu un sievietes vārdu; viens vai divi brieži, kas simbolizē nevainību; lauva (Jūdu cilts ģerbonis), vīnogulāji – auglīga darba un ebreju tautas simbols, Dāvida zvaigzne, ziedu motīvi, rokas, kas ir kohenu zīme, kā arī ebreju nacionālais svečturis – menors. Taču stēlu noformējumā galvenokārt ir tikai uzraksts. Uz dažām stēlām tas aizņem visu virsmu. Datumi norādīti pēc ebreju kalendāra.

The post Višķu ebreju kapi appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Pazīstamais ornitologs un bērnu rakstnieks K. Grigulis (1884 – 1972) dzimis Salienas pagasta “Stumpuros”, kur pagājusi viņa bērnība. Piemiņas akmens uzstādīts 1994. gadā un tajā iekalts gudrības simbols – pūce.

The post Rakstnieka un ornitologa Kārļa Griguļa piemiņas akmens appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Slutišķu sādžas malā redzama piemiņas zīme, kas apliecina, ka te atradusies Slutišķu viduslaiku kapsēta (15.-17. gs.). Arheoloģisko izrakumu laikā te atrastas 175 apbedījumu vietas.

The post Slutišķu viduslaiku kapsēta un apmetne appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Aplūkojami trīs balti krusti un Vecpils kapsētas piemiņas zīme. Kapsēta tika iznīcināta 1986.gadā, gatavojoties Daugavpils HES celtniecībai.

The post Vecpils kapsētas piemiņas vieta appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Piemiņas zīme atrodas Līksnas takās – Emīlijas Plāteres takas sākumā.  Emīlija Plātere (1806 Viļņa – 1831 Kapčiamiestis) ir poļu un lietuviešu nacionālā varone,  kas dzīvojusi arī Līksnas muižā. Viņa ir vadījusi patriotu karaspēka vienību Latgalē un Lietuvā, gatavojusies uzbrukt Daugavpils cietoksnim.  Jaunā sieviete pāragri mirusi poļu sacelšanās laikā 1831. gada ziemā.

Grāfiene Līksnā dzīvoja no 1815. līdz 1829. gadam. Jauniete neesot slēpusi savas patriotiskās jūtas. Viņa par savu tautu bezbailīgi iestājusies arī poļu nemieros jeb sacelšanās laikā, kas notika 1830. – 1831. gadā. Viņa 1830. gada 23. martā piedalījusies dievkalpojumā Dusetu (Lietuva) baznīcā un pēc tam “ar zobenu pie sāniem un vaļējiem matiem” tautiešus aicinājusi cīņā. Pēc neveiksmīgās poļu un cara armijas sadursmes pie Pristaines grāfiene iestājusies poļu cīnītāju nodaļā, tur Emīlija Plātere izveidojusi savu nodaļu. Vēlāk drosmīgā grāfiene bija iecelta par Lietuvas 25. kājnieku pulka 1. rotas komandieri.

Poļu cīnītāju atmiņās var lasīt, ka Emīlija Plātere bija izcila karavadone. Diemžēl, poļu cīnītāji 1830. gada 6. jūlijā cietuši sakāvi pie Viļņas, un Emīlijai Plāterei bija jādodas uz Varšavu. Ceļā grāfiene smagi saslimusi un mirusi tā paša gada 31. decembrī 25 gadu vecumā.

Poļi Emīliju Plāteri daiļliteratūrā un mākslā pielīdzinājuši slavenajai francūzietei Žannai D˙Arkai. Polijā viņas vārdā nodēvētas ielas, dzelzceļa stacijas, skolas, utt. Līksnas pagasta bibliotēkā glabājas mākslinieka Sandija Greiškalna gleznots Emīlijas Plāteres portrets.

The post Emīlijas Plāteres piemiņas akmens appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Piemineklis 5 kritušajiem nacionālajiem partizāniem uzstādīts Mīšteļu kapos. To darinājis tēlnieks I. Folkmanis.

The post Piemineklis kritušajiem nacionālajiem partizāniem appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Galerija “Bunkurs” iekārtota daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pagrabā, autentiskā padomju laika civilās aizsardzības bunkurā, kuram saglabājušās smagnējās oriģinālās metālā durvis. Tā ir vieta, kur eksponēti vairāk nekā 300 priekšmeti, kas attiecināmi uz vairākiem vēstures posmiem: 19.gs. nogali un 20.gs. sākumu, I un II Pasaules karu, Latvijas brīvvalsts periodu un padomju laiku. Plaši pārstāvēti eksponāti – kartes, plakāti, gāzmaskas, dažādi aizsardzības līdzekļi, specapģērbs, radiācijas mērinstrumenti, u.c. priekšmeti, kas atspoguļo civilās aizsardzības tēmu. Ir iespēja aplūkot dažādus tā saucamos “postpadomju modernisma” eksponātus: Goda rakstus, darba kolektīvu karogus, vimpeļus, kā arī izziņas, apliecības, PSRS pilsoņu pases, obligācijas u.c.
Galerijā skatāmas senas kartes, atklātnes, laikraksti, naudas banknotes un monētas. Aplūkojami dažādi sakaru līdzekļi – Morzes aparāts, tālruņa aparāti, taksafona iekārtas un telegrāfi. Plašo kolekciju papildina koka skaitīkļi, skaitāmās mašīnas, radioaparāti, sūkņi, nozīmītes, ielu plāksnītes, dažādi apģērbi, t.sk., skolēnu formastērpi. Kolekcijā no vairākām Latvijas vietām un ārvalstīm nonākuši padomju “vadoņu” krūšutēli. Apskatāmi arī visai reti eksemplāri – priekšmeti, kurus darbā izmantoja valsts drošības komitejas (VDK) darbinieki un pat zirga gāzmaska.

“Bunkurā” regulāri notiek kolekcionāru tikšanās un dažādu privātkolekciju eksponātu izstādes.

Objekta apmeklējums tikai iepriekš piesakoties!

The post Galerija “Bunkurs” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils cietoksnī ir atradusi sev vietu otrā lielākā ziemojošo sikspārņu kolonija Baltijas valstīs. Cietokšņa mūros valda liels mitrums, un tie saglabā nosacītu siltumu ziemā, līdz ar to visā cietoksnī ir plašs dažādu mikroklimatu spektrs, kuros atkarībā no ziemas skarbuma un vēja virziena sikspārņi var patverties.

Sikspārņu centra ekspozīcijā, kas atrodas Daugavpils cietokšņa Nikolaja vārtos, var apskatīt sikspārņu būrīšus, pastmarku kolekciju ar sikspārņiem, mākslas darbus ar sikspārņu tēliem, iepazīties ar sikspārņu dzīves veidu un apkārtējo vidi. Tā ietver sevī cietoksnī dzīvojošo sikspārņu fotogrāfijas un viņu dzīvesveidu raksturojošus informatīvos materiālus un eksponātus.

Daugavpils sikspārņu centrs piedāvā piedalīties dienas vai nakts ekskursijās, kas notiek vasaras sezonas laikā (maijs – septembris), jo ziemas laikā sikspārņus traucēt ir aizliegts. Ekskursijas laikā ir iespēja ne tikai uzzināt, kas sikspārņiem garšo, kā viņi pārziemo, kā vairojas un rūpējas par saviem mazuļiem, bet arī apskatīt viņu mītni. Nakts ekskursijas laikā pastāv iespēja satikt kādus īpatņus personīgi.

Ekskursijas cietokšņa vides pasaulē notiek latviešu, krievu un angļu valodā pēc iepriekšējas pierakstīšanās. Informāciju par ekskursiju laikiem un cenām var saņemt pa tālruni +371 26136953. 

Centrā ir iespēja iegādāties suvenīrus ar sikspārņu tematiku.

Ieejas maksa: ziedojumi.

The post Daugavpils sikspārņu centrs appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Lauceses katoļu kapos ir divas poļu karavīru apbedījumu vietas. Tajās apbedīti poļu karavīri, kas krituši 1919. gada 27. un 28. septembrī un 1920. gada janvāra kaujās par Grīvas tiltu. Vienā no tām ir trīs kapu kopiņas ar baltiem betona krustiem un viens liels balts betona krusts ar melnu granīta plāksni, kurā ir uzraksts poļu valodā – “1919.-1920. gadā par Latvijas neatkarību kritušo poļu karavīru kapi”. Otrā apbedījumu vieta, kas atrodas kapu malā, pēc II pasaules kara tika nopostīta, bet 1995. gadā šī vieta tika sakārtota. Projektu sagatavoja arhitekte Vanda Bauļina, tēlniecības darbus veica mākslinieks Romualds Gibovskis. Teritorija tika izlīdzināta, atjaunotas divas kapa vietas: viena no tām 20×1,5 m un sešpadsmit kapu kopiņas (1,5×1,5m). Kapa vietas malā uzstādīja gaiša smilšakmens laukakmeni (1×1,5×1,5m) ar uzrakstu: „Poļu leģionāriem, kuri krituši 1919. -1920. gadā, tautieši no Daugavas krastiem. Aiz tā novietoja 3,5m augstu tērauda krustu. Vienā līnijā ar piemiņas akmeni izvietoti betona paaugstinājumi ar melnām granīta plāksnēm, kurās lasāmi kritušo uzvārdi. Starp kapa kopiņām saglabājies kaprāļa Mečislava Mansjora (kritis 1920.g. 3 I) piemineklis, kas veidots no pelēka granīta ar karavīra fotogrāfiju.

The post Latvijas Brīvības cīņās (1918-1920) kritušo Polijas armijas karavīru kapi Laucesē appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Berķeneles luterāņu kapsētā atdusas Birķineļu pusmuižas kādreizējais īpašnieks barons Vidzemes landmaršals Hamilkārs fon Felkerzāms. Pie viņa kapa ir plāksnīte ar uzrakstu: “Cilvēka vērtību nenosaka tiesības, ko viņš manto, bet gan pienākumi, ko viņš uzņemas.”

The post Birķineļu pusmuižas īpašnieka barona Vidzemes landmaršala Hamilkāra fon Felkerzāma kaps appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Gustavs Bazeners (1827-22.05.1883) – vācu un latīņu valodas skolotājs. Tieši šī pieticīgā Grīvas vācu skolas skolotāja vārdu jūs neatradīsiet nevienā enciklopēdijā, taču viņa skolnieks Jānis Pliekšāns kļuva par slavenu latviešu dzejnieku Jāni Raini. Pusaudža mīļākais skolotājs atvēra viņam jaunu pasauli – no Homēra līdz Gētem. Un kas lai to zina, kas notiktu, ja šie divi cilvēki nekad nebūtu satikušies.

Birkineļos, uz Gustava Bazenera kapa vietas, atrodas piemiņas zīme, ko Raiņa muzejs atjaunojis par Latvijas Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem.

The post Raiņa skolotāja Gustava Bazenera kapa vieta appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Višķu katoļu draudzes kapsētā pie ieejas kreisajā pusē ir I Leģionu brigādes I un V pulka 20 karavīru kopējais kaps. Te apbedīti Polijas armijas karavīri, kas krituši kaujās pie Višķiem un Dubnas. 1995. gadā ar Polijas vēstniecības atbalstu pie apbedījuma vietas uzstādīja smilšakmens pieminekli ar uzrakstu poļu valodā: “Par Latviju  1920.gadā kritušajiem poļu leģionāriem.” Aiz tā 3,5m augsts koka krusts ar metāla apdari.

The post Piemineklis Latvijas Brīvības cīņās (1918-1920) kritušajiem poļu karavīriem appeared first on VISITDAUGAVPILS.

“Saules puķe” (1999) viena no četrām tēlnieka Viļņa Titāna (1944-2006) veidotajām skulptūras grupām. Tēlnieks projekta “Latvija saules zīmē” ietvaros uzstādījis četras granīta zīmes Latvijas tālākajos ģeogrāfiskajos punktos – “Austras koks” Pasienas pagastā, “Zaļais stars” Nīcas pagastā, “Baltās naktis” Ipiķu pagastā un “Saules puķe” Demenes pagastā. “Saules puķe” apzīmē Latvijas tālāko dienvidu punktu. Tajā iekalti burti LV, platuma un garuma grādi, kuru pamatā ir saules motīvs. Šo veidojumu tēlnieks veltījis Latvijas neatkarības pasludināšanas 80.-ajai gadadienai.  Atrodas netālu no Demenes robežkontroles punkta.

The post Latvijas tālākā dienvidu punkta zīme “Saules puķe” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā no 1941.gada līdz 1945.gadam Latvijā tika noslepkavoti apmēram 85 000 ebreju, 35 000 no tiem – Daugavpilī, arī tās apkārtnē tika nogalināti vairāki tūkstoši ebreju tautības iedzīvotāju. Masu slepkavības vieta atrodas arī Višķu pagasta – Kalna Višķos, kur nogalināti Višķu un Dagdas ebreji. Ceļa kreisajā pusē, vietā, kur 1941. gadā tika nošauti ebreji,  par pagasta pašvaldības līdzekļiem 2001. gadā ierīkota piemiņas vieta un uzstādīts neliels granīta akmens (autors Aivars Regža).

The post Piemiņas vieta genocīda upuriem – nošautajiem Višķu un Dagdas ebrejiem appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Piemiņas akmens uzstādīts Vasiļovā Daugavpils – Rēzeknes šosejas kreisajā pusē, vietā kur atradās Vasiļovas pusmuiža, kuru kopš 1881 gada nomāja Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns.

Vasiļova, kaut atradās toreizējās Varšavas–Pēterburgas šosejas malā apmēram 25 km no Daugavpils, kā raksta Raiņa vecākā māsa Līze Pliekšāne, bija “stipri nolaista, maza”. Atstājis to sievas Dārtas pārziņā, Krišjānis Pliekšāns 1883. gadā sāka rentēt Jasmuižu.

The post Piemiņas akmens Raiņa vecāku bijušo māju vietā Vasiļovā appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Randeni Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns rentēja no 1869. līdz 1872. gadam. Tās vārds atrodams Raiņa bērnības epā “Saules gadi”. Randene atradās Daugavas krastā, netālu no Daugavpils. Rainis raksta par Daugavas plostniekiem, kuri pieturējuši pie viņu mājām Randenē.

Muižas apbūves komplekss gāja bojā Otrā pasaules kara laikā. Tagad bijušo māju vietā redzama tēlnieka Igora Dobičina veidotā piemiņas zīme.

The post Piemiņas vieta Raiņa vecāku bijušo māju vietā Randenē appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atklāts 2006. gadā. Piemiņas vietas akmeņi atrasti Medupes laukos 18 km no Kalupes. Savukārt arhitekte Ģertrūdes Rasnača, izveidodama trīs akmeņu kompozīciju, trāpīgi uzsvērusi gan 1905. gada revolūcijā, gan karos un izvešanās piedzīvotās sāpes, ciešanas, kuras nav gājuša secen arī kalupiešiem.

The post Piemineklis 20. gadsimtā cietušajiem kalupiešiem un upuriem appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Muižnieku Molu mauzolejs atrodas Višķu ciematā, pussalā pie Dotkas ezera vecās koka baznīcas (1715) vietā. Tām līdzās ir baznīcas kapi.

Molu (von der Mohl) dzimtas saknes rodamas Prūsijā 15.gs. Latvijā dzimtas pēcteči parādījās 17.gs. Par Andreja un Elizabetes Molu līdzekļiem 1621.gadā Višķos tika uzbūvēta pirmā katoļu baznīca.

The post Muižnieku Molu kapenes (mauzolejs) appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Patmaļu kapsēta ieskauta ar laukakmens žogu. Kapliča celta bez nevienas naglas aptuveni pirms 200 gadiem, žogs bijis vēl agrāk. Ieejot pa vārtiem, ir redzamas grāfu Plāteru – Zībergu kapu vietas. Šeit var arī atrast Mihaela – Ziberga un viņa sievas Adelaidas, kā arī citu viņa dzimtas atdusas vietas, kapakmeņus ar uzrakstiem senpoļu valodā.

Visiespaidīgākais piemineklis rotā muižnieka Mihaila Plātera (1777-1863) kapu. Tas veidots kā 6m augsta kolonna, kuras pakājē ir masīva monolīta akmens plāksne. Dzimtas kapakmeņi un kapu krusti ir ļoti labi saglabājušies.

The post Patmaļu kapsēta appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Ēģiptes (Vilkumiesta) luterāņu draudzes baznīcā kā mācītājs ir darbojies Oskars Svensons (1822.-1884.), kas bija pirmais Jāņa Pliekšāna (Raiņa) skolotājs. Ēģiptes luterāņu pastorāta mācītāja O.Svensona un viņa dzimtas kapus sameklējusi medumiete Austra Žunda.

The post Raiņa skolotāja Oskara Svensona kapa vieta Ēģiptes luterāņu kapos appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Amatu māja ir radošuma telpa keramikas entuziastiem un nozares profesionāļiem. Ik nedēļu šeit notiek keramikas darbnīcas, kurās bērni un pieaugušie apgūst māla lipināšanu un virpošanu podniecības amata meistares, mākslinieces Lilijas Zeiļas vadībā.

Amatu mājā ir iespēja iesaistīties keramikas studijas “Latgale” keramiķu organizētajās darbnīcās, meistardarbnīcās un citās radošās un izglītojošās aktivitātēs, iepriekš tās saskaņojot. Tāpat pieejama lielās zāles īre dažādu kultūras, radošu un profesionālu pasākumu norisei.

Apmeklējums iepriekš jāpiesaka pa tālruni +371 22471925 vai e-pastu amatumaja@daugavpils.lv.

Keramikas darbnīcas notiek ceturtdienās plkst. 16.00 bērniem un piektdienās plkst. 16.00 pieaugušajiem (māla veidošana).

The post Amatu māja appeared first on VISITDAUGAVPILS.

2002.gada 17. septembrī, Eiropas kultūras mantojuma dienu ietvaros,  Daugavpilī atklāja Daugavpils Ūdensvada muzeju. Tas iekārtots 1889. gadā izveidotajā sūkņu stacijā, kura 111 gadus apgādāja Daugavpili ar ūdeni un darbu pārtrauca 2000.gadā.

Muzeja ekspozīcija ietver Daugavpils ūdensvada vēstures dokumentus un fotogrāfijas (no “Dinaburgas ūdensvada biedrības” līdz  uzņēmumam “Daugavpils ūdens”), vēsturiskos eksponātus – piemiņas plāksnīti, kas bija novietota muzeja ēkas pamatos 1889.gadā, senatnīgu ūdens skaitītāju, kā arī senas un mūsdienīgas ūdensvada un kanalizācijas ierīces, dažādas kartes, katalogus, grāmatas par ūdens tematiku. Obligāta iepriekšēja pieteikšanās!

The post Daugavpils ūdensvada muzejs appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Nacionālo kultūru centrs “Forštates kultūrtelpa” ir daudzfunkcionāla telpa, kurā tiek organizēti dažādi kultūras pasākumi un aktivitātes. Centrā notiek izstādes, muzikālie vakari un citi notikumi, kas veicina dažādu kultūru mijiedarbību un sabiedrības iesaisti.

The post Nacionālo kultūru centrs “Forštates kultūrtelpa” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Markovas pilskalns ir viens no mazākajiem latgaļu pilskalniem, valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Pilskalns ierīkots grants paugurā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Slutišķu etnogrāfisko sādžu un dabas parku “Daugavas loki”.

Markovas pilskalna apkārtnē ierīkota 1,6 km garā Markovas izziņas taka. Takā ir vairāki apskates objekti: Markovas kapsēta, Markovas pilskalns,  projektētās Daugavpils HES  ūdenskrātuves līmeņa atzīme, Putānu strauts, Putānu strauta akmens u.c. Te sastopamas vairākas aizsargājumu augu sugas, kā, piemēram, meža vizbuļi un atvašu saulrieteņi.

Blakus atrodas atpūtas laukums “Latgales sēta” un Slutišķu vecticībnieku sādža.

Brīvi pieejama apmeklētājiem katru dienu.

Ieejas maksas nav.

Ekskursija “Augšdaugavas noslēpumi” dabas parka “Daugavas loki” teritorijā
Naujenes novadpētniecības muzejs, +371 65471321, naujenesmuzejs@inbox.lv, www.naujenesmuzejs.lv
Nepieciešama iepriekšējā pieteikšanās!

Ekskursijas maršruts dabas teritorijas “Augšdaugava” un dabas parka “Daugavas loki” floras un faunas iepazīšanai, maršrutā iekļauts: Naujenes Novadpētniecības muzejs, Vecpils pilskalns ar Dinaburgas pils maketu un dabas taku, Vasarģelišķu skatu tornis, Markovas izziņas taka un Slutišķu sādža ar ekspozīciju “Slutišķu vecticībnieku lauku sēta”.
Gida pakalpojumi – 7.00 EUR  ekskursija grupai no 1 līdz 35 cilvēkiem

The post Markovas pilskalns un izziņas taka appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils Universitātē (DU) Vienības ielā 13, 2. stāva vestibilā apskatei pastāvīgi ir pieejams Vatikāna bibliotēkas faksimils – albums „Terra Mariana”, kuru 1888. gadā baltieši uzdāvināja Romas pāvestam Leo XIII priesterības 50. gadu jubilejā.

Albums “Terra Mariana” vēsta par kristīgās ticības izplatīšanos Latvijā un Igaunijā – kādreizējā Livonijā, ko mēdz dēvēt par Marijas zemi (Terra Mariana ) vai Māras zemi. Tajā atrodams bagātīgs vizuālais un tekstuālais materiāls par Livonijas pilīm, pilsdrupām, baznīcām, senu dižciltīgu dzimtu ģerboņiem, zīmogiem, vēsturiskām personībām, kā arī seno sudraba un zelta monētu nospiedumi. Ilustrācijas paskaidro teksts latīņu valodā vecgotu baznīcas rakstā. Tā autors ir Latgales vēsturnieks Gustavs Manteifels (1832-1916). Greznais albums ir ļoti vērtīgs izziņas avots par Latgales kultūrvēsturisko mantojumu.

Unikālais izdevums ievietots slēgtā vitrīnā. Tai līdzās atrodas interaktīvais kiosks, kurā elektroniski var pārlapot  greznā albuma lappuses.

The post Vatikāna bibliotēkas faksimila – albuma „Terra Mariana” apskate appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Šmakovkas darināšanas tradīcijas Latgalē ir dzīvas jau vairākus gadsimtus.

Daugavpils Šmakovkas ekspozīcija ir Latvijā lielākā un modernākā ekspozīcija, kas piedāvā mūsdienīgu un atraktīvu stāstu par Latgales stipro dzērienu, kas ir jau kļuvis par Latgales reģiona savdabīgu zīmolu.

Ekspozīcijas trīs zālēs (ar kopējo platību 290 m2) iespējams ar jaunāko tehnoloģiju palīdzību izzināt šmakovkas tapšanas procesu, kā arī aplūkot autentiskas un iespaidīgas ražošanas iekārtas. Līdztekus tekstam par dzēriena tapšanu digitāli iespējams aplūkot senus fotoattēlus, dokumentus, uzšķirt Latgales vēstures lappuses, lai izprastu reģiona vēstures svarīgākos posmus. Centra ekspozīcijām ir arī izglītojoša loma, informējot par alkohola lietošanas sekām. Šeit iespējams arī aplūkot mūsdienu pārtikas rūpniecības tehnikas komplektu, kas iepazīstina ar kvalitatīvas šmakovkas pagatavošanu, izmantojot jaunākās tehnoloģijas un ievērojot spēkā esošos pārtikas rūpniecības normatīvus.

Ekspozīcijas veidošanā piedalījās tuvākas un tālākas apkārtnes iedzīvotāji, kuri labprāt dāvāja dažādas ar šmakovkas darināšanu saistītas lietas, te apskatāmas lielākas un mazākas ierīces, trauki un trauciņi, trubiņas un „šļauciņas”, mērinstrumenti, glāzes un daudz citu, iespējams, pat sākotnēji neizprotamu priekšmetu.
Muzejā apskatāmi vairāk kā 200 dažādi eksponāti, senākais eksponāts datēts ar 1890. gadu.

Latgales kulinārā mantojuma centrs piedāvā:

• Ar jaunāko tehnoloģiju palīdzību interaktīvi sešās valodās izzināt šmakovkas tapšanas procesu.
• Aplūkot autentiskas un iespaidīgas ražošanas iekārtas.
• Ekskursijas gida pavadībā (latgaliešu, latviešu, krievu un angļu valodā).
• Audiogidus sešās valodās.
• Oriģinālus suvenīri ar ekspozīcijas simboliku.
• Šmakovkas degustācijas (nodrošina licencēts šmakovkas ražotājs Z/S “Sēlija”)

Šmakovkas ekspozīcija atrodas pašā pilsētas centrā, Vienības namā (Ieeja no Vienības laukuma puses).

Darba laiks*:
Aprīlis – oktobris
P – Sv: 11.00 – 19.00.
Novembris – Marts
P: slēgts;
O – Sv: 11.00 – 19.00.
*Darba laiks pirmssvētku un svētku dienās var tikt mainīts.

Cenrādis:

The post Latgales kulinārā mantojuma centrs “Šmakovka” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

The post Daugavpils Inovāciju centrs appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Naujenes pilskalns, kurš tika apdzīvots jau kopš 8. gadsimta, tiek uzskatīts par Daugavpils dibināšanas vietu. Dinaburgas pili kā robežcietoksni, kas vērsts pret Lietuvu, Naujenes pilskalna vietā 1275. gadā uzcēla Livonijas ordeņa mestrs Raceburgas Ernests. Tūlīt pēc pils uzcelšanas to aplenca lietuviešu karaspēks karaļa Troidena vadībā. Ir saglabājušās pils drupas, pilskalnā izveidots šīs pils mūra makets, bet Naujenes novadpētniecības muzejā – vēstures ekspozīcija.

Blakus atrodas Dinaburgas dabas taka un atpūtas vieta “Bruninieku laukums”.

Ekskursija “Livonijas ordeņa Dinaburgas mūra pils”
Naujenes novadpētniecības muzejs, +371 65471321, naujenesmuzejs@inbox.lv, www.naujenesmuzejs.lv
Nepieciešama iepriekšējā pieteikšanās!

Ekskursijas maršruts iepazīstina ar Daugavpils pilsētas dibināšanas vietu – Vecpils pilskalnu, gida pavadībā ir iespējams izstaigāt dabas taku, kas izved pie miniatūrā pils maketa un pils drupām , kā arī, pēc ekskursijas programmas, atpūsties “Bruņinieku laukumā” – labiekārtotajā atpūtas vietā Daugavas upes krastā.
Gida pakalpojumi – 7.00 EUR  grupai no 1 līdz 35 cilvēkiem

No Dinaburgas pils vēstures:

13. gs. latgaļu apdzīvotajā teritorijā ietilpa arī tagadējās Latgales DA daļa, kas kopš 1264. gada bija ordeņa īpašums. Daugavas kreisajā krastā sēļu apdzīvotie novadi sniegušies līdz Naujenei, kas, lai gan atradusies Daugavas labajā krastā, 1259. gada dokumentā minēta kā sēļu zemes robežas galējais austrumu punkts. Pie Naujenes atradās viena no 3 galvenajām Daugavas šķērsošanas vietām (pārējās divas – pie Sēlpils un Doles salas), kuras lietuvieši izmantoja, lai iebruktu Vidzemē. Šai punktā – pie Lietuvas robežas – Livonijas ordenis tad arī uzcēla Dinaburgas pili. Ar to saskan arī Žilbēra de Lannuā 1413 .g. ceļojuma apraksts: “No Kokneses es braucu pa lībiešu upi (Daugavu) uz augšu ar visām manām ragavām un nonācu pie Livonijas kungu pils, sauktas Daugavpils, kas še ir beidzamā pils, kas tiem pieder uz Lietuvas robežām”. 14. gadā pilskalnā tika veikti pirmie izrakumi V. Neimana vadībā. To gaitā tika atsegti senie pils pamati, kas atradās zem 7-9 pēdu biezas drupu un gruvešu kārtas. Tā kā laikā no 1811.-1829. gadam pilsdrupas bija intensīvi izmantotas būvmateriālu ieguvei, tad izrakumu pirmo izrakumu laikā pils sienu augšdaļas bija jau pilnīgi iznīcinātas – akmeņi un ķieģeļi izlauzti un aizvesti uz Daugavpili jaunā cietokšņa būvei. Neskatoties uz nesaudzīgajiem postījumiem, izrakumos izdevās iegūt pietiekoši daudz materiālu, lai varētu gūt priekšstatu par pils apmēriem un iekārtojumu. Pils celtnes lielākais garums ir aptuveni 59 m, lielākais platums (rietumu galā) aptuveni 26 m. Kā būvmateriāls tika izmantoti ļoti lieli ķieģeļi (izmēri: 30 x 14 x 10 cm), laukakmeņi (g.k. pamatiem) un kaļķakmens plāksnes. Ieeja Dinaburgas pilī vedusi no austrumu puses caur 2 priekšpilīm, kas bijušas apjoztas ar laukakmeņu mūriem un grāvjiem. Tos ar vienkāršu aizdambējumu varēja piepildīt ar ūdeni un tādējādi padarīt grūti forsējamus. Pilī nokļuva pa paceļamu tiltu caur vārtiem, ko sargāja īpaši torņi – torundas. Pils vecākais (austrumu) spārns, iespējams, celts jau Raceburgas Ernesta laikā, bet ziemeļu un rietumu spārni, iespējams, celti ap 1313. gadu, kad mestrs Gerhards Jorke pili atjaunoja, un mestra Gosvina Herikes laikā, kurš 1347. gadā uzcēlis 4 torņus. Izrakumos droši konstatētas tikai 2 torņu vietas – DA un DR stūrī. Nav izslēgts, ka mestra Gosvina Herikes laikā arī priekšpilis tikušas nocietinātas ar torņveidīgām izbūvēm. Pils austrumu spārnā atradušas trīs pagraba telpas. Pils ieejas celtnes otrajā stāvā atradusies pils kapela, kas bijusi rūpīgās izveidota, ar krāsainām profilētām velvju ribām, durvju un logu apmalēm. Kapelai ziemeļu spārnā pieslējās kapitula zāle, uz rietumiem no tās – remetrs (sanāksmju un ēdamtelpa). Rietumu spārnā, kas atradās Daugavas pusē, iespējams, atradās komtura dzīvojamās telpas. Zem uzskaitītajām telpām atradušās virtuves, noliktavas, apsildāmās telpas un ordeņa brāļu dormitorijs (guļamās telpas).Pils dienviddaļu aizņēma plašs pagalms. Visu pils celtnes kompleksu apņēma bieza mūra siena, kurai pagalma dienvidu pusē piekļāvusies kāda šaura koka celtne vai brustvēra atbalsta būve.

The post Dinaburgas pilsdrupas un pils makets appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Muzejs atrodas Daugavpils sinagogas 2. stāvā. Tā ekspozīcija stāsta par ebreju dzīvi un sadzīves tradīcijām Latgalē un Daugavpilī kopš 1900.gada. Ekspozīcija attēlo ebreju skaita izmaiņas, radu rakstus fotogrāfijās, sadzīves un kulta priekšmetus, kā arī dažādus izdevumus: žurnālus, kalendārus un grāmatas par ebreju dzīvi Daugavpilī un Latgalē.

Vietējā gida – novadpētnieka Josifa Ročko pavadībā ikvienam Daugavpils pilsētas viesim un interesentam ir iespēja iepazīties ar sinagogu un ekspozīciju, uzzinot interesantus un aizkustinošus vietējo ebreju ģimeņu stāstus, ebreju dzīves vēsturiskos aspektus, lūgšanu tradīcijas, altāra nozīmi sinagogā u.c.

Ieejas maksa – ziedojumi.

Obligāta iepriekšēja pieteikšanās.

The post Muzejs “Ebreji Daugavpilī un Latgalē” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

1850. gadā Dinaburgas iedzīvotāji griezās pie Polockas un Vitebskas bīskapa Vasīlija ar lūgumu atļaut pilsētā uzcelt pareizticīgo baznīcu. Atļauja tika saņemta un jaunais dievnams tika iesvētīts 1877. gadā. 1964. gadā padomju vara to slēdza. Līdz 1991. gadam dievnama telpās atradās bibliotēka. Baznīca dievnamu atguva ļoti bēdīgā stāvoklī. Bija nepieciešams nomainīt jumtu, uzstādīt kupolus, veikt remontu, nomainot logu rāmjus. 2007. gadā atjaunotajā dievnamā notika pirmais dievkalpojums.

The post Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Vecticībnieku draudze Nīderkūnos tika izveidota 19. gadsimta beigās. Baznīcas būvatļauja tika saņemta pēc dekrēta „Par ticības iecietības sākumu nostiprināšanu” pieņemšanas.

Senators Harjakins uzdāvināja draudzei zemi un iedeva kredītu būvmateriālu iegādei. No privātpersonu ziedojumiem tika savākti gandrīz 2000 rubļi. Jau 1907. gadā dievnams tika uzcelts, bet 1908.-1911. gadā tika veikti iekšējie apdares darbi. Draudzes locekļi dievnamam ziedoja svētbildes un grāmatas. Līdz pat mūsdienām te ir saglabājušās tādu autoru kā Konstantīna Pavlova, Vasīlija Kiriļļina, Varvaras Kiriļļinas, Ļeontija Seļezņova veidotās svētbildes.

1930.-1935. gados nācās nostiprināt jumta konstrukcijas, tāpēc baznīcā tika uzstādītas kolonnas. 1930. gados pie baznīcas darbojās dziedātāju vecticībnieku biedrības Grīvas-Nīderkūnu nodaļa, kuru vadīja F. Fadejevs. Dievkalpojumi baznīcā netika pārtraukti.

2000. gadā Daugavpils pilsētas dome piešķīra līdzekļus zvanu torņa un krustu remontam. Baznīcas celtnieki no ķieģeļiem atveidoja Daugavpils reģiona vecticībnieku baznīcu tradicionālās formas: vienots apmērs ar divslīpju jumtu. Ar četriem logiem, nelielu zvanu torni, kas ir pārsegts ar teltsveida jumtu un slejas virs baznīcas jumta, kupols virs kanceles, konsoljumtiņš virs lieveņa – viss tas ir izveidots vienkārši, bet stingri kanoniski. Baznīcas interjeru rotā bagātīgs četrrindu ikonostass, krāšņs kroņlukturis, svētbildes skapīšos. Pārsegums virs zāles ir izveidots velves veidā, kuras koka konstrukcija atveido jumta formu.

Piebraukšana: no pilsētas centra pa tiltu pāri Daugavai, nogriezties pa kreisi –  uz Nīderkūniem.

The post Nīderkūnu vecticībnieku lūgšanas nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Grīvas Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca iesvētīta 1924. gadā. Projekta autors Vladimirs Šervinskis. Dievnamam raksturīgi kogriezumi: tie rotā telpas un priekštelpas jumta dzegu, ieejas fasādes augšdaļu, torņa dzegas, kā arī zvanu torni. Dievnamā ir senas ikonas, kas datētas ar 17. gs. beigām.

The post Grīvas Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Mežainā vietā, Daugavas labajā krastā, (mūsdienu Gajoks) jau sen bija apmetušies vecticībnieki. Kad 1883. gadā bija pieņemts likums, kas atļāva vecticībniekiem būvēt dievnamus, kuriem nebūtu ārēju kulta pazīmju, tirgotājs Kondratijs Molčanovs lūgšanu nama būvēšanai dāvināja daļu no savas zemes. Par dievnama būvniecības jautājumu risināšanu gādāja viņa dēls – Ivans Molčanovs. Ar lūgumiem par būvatļauju nācās braukt uz guberņas pilsētu Vitebsku un pat uz Pēterburgu. 1884. gadā būvatļauja tika saņemta. Dievnamu būvēja par draudzes locekļu (tirgotāja G. Vasiļjeva, Astratovu, Kapustinu un Trifonovu ģimeņu, u.c.) līdzekļiem. Kondratijs Molčanovs ziedoja līdzekļus svētbilžu un citu baznīcas piederumu iepirkšanai.

1886. gada 30. martā dievnams tika iesvētīts. Līdz mūsdienām ir saglabājies tā projekts. Tā bija izturīga un grezna vienstāva akmens ēka ar divslīpju jumtu. Pēc plāna tai bija priekštelpa un kvadrātveida zāle. Baznīcas austrumu un rietumu puses bija izceltas ar rizalītiem, dienvidu un ziemeļu fasādes – ar frontoniem. Sienas rotāja arku frīze. Kulta pazīmju šai ēkai nebija. Šī baznīcas daļa ir saglabājusies līdz mūsdienām bez jebkādām pārbūvēm. Pēc 20 gadiem, 1906. gadā, pēc dekrēta „Par ticības iecietības sākumu nostiprināšanu” pieņemšanas, baznīcai tika piebūvēta pagaidu koka zvanu tornis ar 5 zvaniem, uz jumta tika uzstādīts mazs jumols. Lieldienām, 1907. gadā, tika uzcelts jauns ķieģeļu zvanu tornis – divi astoņšķautņu uz augsta četršķautņu elementa, liels kupols, dekorējums neīstās velvjsienas veidā. Jaunā zvanu torņa arhitektūra bija meistarīgi pieskaņota agrāk izveidotā dievnama formām. Dievnams kļuva par vienu no visskaistākajām kulta ēkām Daugavpilī. Tās arhitektūras formās ir pamanāma meistara rokraksts. Gajoka vecticībnieku lūgšanu nama zvanu torņa, kā arī Rīgas dievnama Grbenščikova draudzes augstā zvanu torņa prototips var būt saskatāms slavenajā Maskavas Kremļa Ivana Lielā zvanu tornī. Interesanti, ka Rīgas zvanu tornis tika uzbūvēts gadu agrāk, 1906. gadā pēc arhitekta Aleksandra Šmelinga projekta. Gajoka zvanu tornis pēc izmēriem ir mazāks, bet abu zvanu torņu formas ir ļoti līdzīgas. Tām ir manāms viens un tas pats „rokraksts”. Arī šajā gadījumā autors varētu būt slavenais Rīgas arhitekts.

Sākās Pirmais pasaules karš. 1915. gadā zvani un baznīcas piederumi tika evakuēti uz Krieviju. 1922. gadā baznīca stipri cieta no plūdiem. Ķeroties pie baznīcas atjaunošanas darbiem, draudzes locekļi atcerējās par zaudētajiem zvaniem. 1929. gadā notika divu draudžu (Gajoka un Vecās Forštates) sapulce, kurā tika nolemts sūtīt delegātus uz Padomju Krieviju evakuēto mantu meklējumos. Padomju valdība sniedz palīdzību šajos meklējumos. Pilnvarotie K. Volosovs un D. Hutelionoks atrada savas baznīcas piederumus (dažādos avotos – Vladimirskas guberņas Gorohovecā vai Krasnajā). Zaudēto zvanu vietā viņiem izdevās iegūt citus, tostarp – 64 pudus un 30 mārciņas (vairāk nekā tonna) smagu zvanu, kurš 1756. gadā bija izliets Triju svētītāju baznīcai, kas atrodas pie Sarkanajiem vārtiem Maskavā. Atgūtie zvani un piederumi tika iesvētīti 1929. gada 26. aprīlī.

1941. gadā, iebrūkot vāciešiem, baznīca nodega. Izdevās izglābt tikai dažas grāmatas un svētbildes. Dievkalpojumi notika baznīcas mājā, kas palika neskarta. 1947. gadā baznīca atkal tika atjaunota.

Baznīcas interjers ir tradicionāls. Tās zāles griesti ir izveidoti no koka pusapļa formā, kurš atkārto jumta formu. Rietumu daļā – luktas. Trīsrindu svētbilžu siena sastāv no daudzām dažādām svētbildēm.

The post Marijas pasludināšanas dienas un Svētā Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams Gajokā appeared first on VISITDAUGAVPILS.

19. gadsimta beigās Grīvā bija gan vecticībnieku, gan ebreju dievnami, bet Romas – katoļu draudzei savas baznīcas nebija. Pēc pēdējā lielākā ugunsgrēka 1845. gadā Grīva bija pārvērsta gruvešos. Vietējie iedzīvotāji dienu un nakti lūdza Dievu, lai Tas pasargā viņus no nelaimēm. Teika vēstā, ka vienā tādā lūgšanu naktī kādam daudzbērnu ģimenes tēvam parādījās Jaunava Marija un teica, lai cilvēki uzceļ baznīcu un tajā lūdz Dieva žēlastību. Jaunavas Marijas parādīšanās notika nelielā dārzā uz grāfa Augusta fon Etingena zemes. Negaidot rītausmu, daudzbērnu ģimenes tēvs steidzās šo ziņu pavēstīt pārējiem kaimiņiem, atstāstīdams vārds vārdā Dievmātes teikto. Rīta pusē par šo jaunumu zināja viss Grīvas miestiņš. Vietā, kur tika redzēta Jaunava Marija, ieradās arī pats Augusts fon Etingens. Viņš nokrita ceļos un ilgi lūdza Dievu, bet pēc tam lika Dievmātes parādīšanās vietā novietot krustu un sakot, ka šo vietu atvēlēs baznīcas celšanai. Tas notika 1860. gadā. Daudzbērnu ģimenes tēvs esot gājis no mājas uz māju, vākdams ziedojumus baznīcas celšanai. Kad pēc 20 gadiem līdzekļi tika savākti, Grīvas miestiņa iedzīvotāji lūdza atļauju baznīcas celšanai.

Dievnama projekta izstrādāšana tika uzticēta Daugavpils pilsētas arhitektam V. Neimanim.  1881. gada 18. janvārī Garīgo lietu departaments ar priekšrakstu Nr. 538 Kurzemes gubernatoram deva atļauju baznīcas būvei. Būvei atvēlētais laukums bija 20 asis (42, 7 m) garš un 30 asis (64 m) plats. Meklējot iespēju tūlītējai dievkalpojumu svinēšanai, sākotnēji ierīkoja koka namu, kuru iesvētīja toreizējais Zemgales dekāns Jāzeps Tamulevičs. Tas notika 1881. gada 6. septembrī, un tajā pašā dienā Grīvā tika nosvinēts pirmais katoļu dievkalpojums. 1882. gada maijā tika iesākta pamatu likšana mūra dievnamam: priekšējai fasādei tie tika likti 11,5 pēdu (3, 5 m) dziļumā, bet altāra dienvidu pusē to dziļums bija 5 pēdas (1 , 5 m). Pamatus svinīgi iesvētīja Lauceses prāvests Drukšteins 1882. gada 21. jūnijā. Akmens ar stikla caurulē ievietotu pergamentu tika iemūrēts altāra labajā sienā, vietā, kur sākas apsīde. 1883. gadā uzbūvēja 5 pēdas augstu pamatu no plēstiem laukakmeņiem, bet baznīcas stūri tika pārklāti ar kaltiem akmeņiem. Ķieģeļu sienas sāka mūrēt 1884.gadā, un turpmākajos gados tika pabeigta visas baznīcas būve.

Dievnams tika celts 1881. – 1889. gadā, 1935. – 1942. gadā to pārbūvēja. Kopš 1938. gada te atrodas Dekanāta centrs. 1990. gadā dievnamam līdzās, pieskaņojot baznīcas arhitektūrai, pēc Kazimira Lielauša projekta tika uzcelts ķieģeļu zvanu tornis.

Ēkas fasāžu veidojumā un dekorējumā izmantoti gotikas un romānikas motīvi. Nozīmīgākais dievnama interjera akcents – logailās ievietotās vitrāžas, kas 1889. gadā tapušas Sv. Lukasa vitrāžu darbnīcā Varšavā. Dievnama vitrāžas ir vienīgie Latvijā atrodamie Varšavas Sv. Lukasa vitrāžu darbnīcas meistaru darinājumi Latvijā.  Ērģeļu luktā virs baznīcas ieejas atrodas Frīdriha Veisenborna darbnīcā (Krustpilī) 1890. gadā izgatavotas ērģeles ar neogotikas prospektu.

Kristietības 2000 gadu jubilejas misiju piemiņai 1999. gada 12. – l8. jūlijā pie dievnama tika uzstādīts arī misiju krusts. V. E. bīskaps Anotons Justs, kapucīnu tēvi un Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas māsas iestādīja 3 tūjas kā Svētās Trīsvienības simbolus.

The post Grīvas Sv. Jaunavas Marijas Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Līdz 1.pasaules karam 1 km attālumā no Vecās Forštates mežā, artilērijas poligona teritorijā, atradās sena koka baznīca, kas bija veltīta Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja  godam. Līdzās  tai atradās kapela. Dievnamā regulāri notika dievkalpojumi, un Vecās Forštates pareizticīgie apmeklēja šo baznīcu, kurā vienmēr dziedāja artilēristu koris. 1917. – 1919.g. Sv. Nikolaja baznīca bija atstāta likteņa varā: grīda un jumts tika izlietots malkā, logi tika izsisti, daudzas ikonas tika sabojātas un sašautas, vērtīgākās – nolaupītas.

20.gs. 20. gadu sākumā  pareizticīgajiem radās doma glābt to, kas bija palicis pāri no baznīcas, un pārcelt atlikšās detaļas uz Veco Forštati un atvērt dievnamu. Idejas iniciatori ar M. Kaufmanu priekšgalā 1921. gadā lūdza Kara ministru atļaut pārvest izpostīto dievnamu uz Jauno Foršatati. Drīz vien tika saņemta atļauja.  Lai dievnamu pārņemtu no militārā resora, 1922.gadā tika izveidota celtniecības komiteja, kurā iesaistījās Vecās Forštates pareizticīgie.

1923.gada oktobrī baznīcas detaļas jau bija pārvestas uz Veco Forštati un saliktas šim nolūkam uzceltajā šķūnī.  Pēc tam komiteja sastādīja plānus un tāmi jauna dievnama celtniecībai.  Drīz vien atvestie materiāli tika savesti kārtībā un papildināti ar jauniem (Daugavpils pareizticīgo kapsētu padome baznīcas celtniecībai piešķīra 25 baļķus), tika iekārtots baznīcas celtniecības laukums un iestādīti 50 jauni kociņi.

Vienlaikus komiteja ieguldīja milzīgu darbu, lai iegūtu papildus līdzekļus: organizēja labdarības vakarus, rīkoja garīgās mūzikas koncertus u.c.  Tādejādi ziedojumos tika tika savākti   4248 lati  un  96 santīmi. 300 latus piešķīra Baznīcas Sinode.  1929.gadā tika uzsākta baznīcas fundamenta būve. Baznīcas (15x6x5,6m) celtniecības darbi, kurus uzraudzīja tehniķis I. Fjodorovs, tika pabeigti  1934.gada augustā. 16.septembrī tēvs Mihails (Pētersons) dievnamu iesvētīja svēto apustuļu Pētera un Pāvila godam.

 Gadiem ritot, dievnams, kas bija darināts no baļķiem, novecoja. Bija nepieciešama tā rekosntrukcija un paplašināšana. Taču līdzekļu šā mērķa īstenošanai nebija.  Draudzes loceklis Valērijs Orazumovs un viņa dēls Sergejs Obrazumovs uzrakstīja projektu un piedalījās Turisma attīstības valsts aģentūras rīkotajā konkursā „Sakrālā tūrisma objektu infrastruktūras attīstība”, kuram līdzekļus piešķīra Eiropas Savienība.  Dievnama renovācijai tika piešķirti 9600 lati. 300 Ls tika saņemti no Baznīcas Eparhijas. Taču līdzekļu apjoms bija nepietiekams. 2003.gada decembra sākumā bija iecerēts uzsākt celtniecības darbus. Dievnama rekonstrukcijas darbu īstenošanai  atsaucās ziedotāji. 2006. gadā, lai iegūtu līdzekļus, tika organizēts labdarības koncerts, kurā piedalījās arī Latvijas Nacionālās operas solisti Ilona Bagele un Samsons Izjumovs.  Labdarības koncerti kļuva par tradīciju. Beidzot celtniecības darbu lielākā daļa tika pabeigta. Dievnama platība palielinājās gandrīz trīs reizes.  2008.gada 12. jūlijā dievnamam tika uzcelti jauni kupoli. 2012.gadā tika iesvētīts zvanu tornis un krusti.

The post Daugavpils Svēto Pētera un Pāvila pareizticīgo draudzes baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Sv. Pētera Ķēdēs Romas katoļu baznīca uzcelta 1848.–1849. gadā, pārbūvēta no 1924.g. līdz 1934.g. Dievnama arhitektūrā jaušamas klasicisma iezīmes. Vizuāli tā līdzinās Svētā Pētera Bazilikai Vatikānā. Baltā dievnama lielais kupols balstīts uz četriem dubultpīlāriem.

The post Sv. Pētera Ķēdēs Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Iesvētīta 2004. gadā. Atrodas A. Pumpura skvērā, kur agrāk bija pareizticīgo katedrāle Svētā kņaza vārdā. Sv. Ņevas Aleksandra katedrāle tika uzbūvēta 1864. gadā. 1961. gada to slēdza, bet 1969.gadā – uzspridzināja. Kapela ir memoriāla būve, kurai ir arī simboliska nozīme – atgādināt nopostīto katedrāli.

The post Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo kapela appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas Mežciemā pie Garnizona kapiem. Dievnams celts stilā, kāds bija raksturīgs Krievijas ziemeļdaļai. Dievnama celtniecību finansēja Pēterburgas tirgotājs M. Čukasovs. Projekts un būvuzraudzība bija kara inženiera Raševska ziņā, dievnamu cēla Daugavpils cietokšņa amatnieki.

Baznīca iesvētīta 1897. gadā. Baznīca ir vienstāva koka guļbūve, kas nav apšūta ar dēļiem. Četrslīpju jumts segts ar rombveida skārda plāksnēm. Baznīcai 9 tornīši, kuru karkasi apšūti ar dēļiem, un tiem ir piecas atšķirīgas formas. Virs sānu ieejām uz jumtiņiem atrodas smaili torņi ar četrslīpju jumtu. Altārdaļas jumtu grezno tornis, kura sešstūrainais apjoms balsta sīpolveida kupolu ar krustu.

The post Daugavpils Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Vietā, kur šobrīd atrodas katedrāle, 1866. gadā armijas vajadzībām tika uzcelta dzelzs baznīca. Pēc Polockas eparhijas vadības rīkojuma 1904. gadā šo baznīcu pārcēla uz Jersiku (Preiļu rajons). Katedrāle uzcelta 1905. gadā. No 1925. gada dievanmam bija divas draudzes – latviešu un krievu. 1938. gadā dievnamā tika iesvētīts Jersikas bīskaps Aleksandrs un baznīca kļuva par jaunā bīskapa mītni, tādejādi nosaukumā iegūstot apzīmējumu – katedrāle. Katedrāles ēka ir ļoti izteiksmīga: ēkas paaugstinātās vidusdaļas austrumgalā uz taisnstūra pamatnes izbūvēti 5 tornīši, pavisam ir 10 torņa kupoli, daļa no tiem – zeltītavirs ieejas ir zvanu tornis; tās ārējā veidolā izmantoti dekoratīvie ķīļveida arkas elementi, dzegas, kolonnas. Virs ieejas baznīcā novietots Kristus attēls. Katedrālē uz sienām ir gleznojumi. Ikonostasa karkass darināts no pulēta ozolkoka. Pastāv viedoklis, ka ikonostasa ikonas ir Viktora Vasņecova gleznoto ikonu (atrodas Sv. Vladimira katedrālē Kijevā) kopijas.

The post Svēto mocekļu Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils 1. vecticībnieku draudze ir viena no lielākajām visā Latvijā. Dievnams iesvētīts 1928. gadā par godu Dievmātes dzimšanai un Sv. Nikolajam. II pasaules karā apšaudes laikā dievnams nodega, saglabājās tikai mūra sienas. Pēc kara lūgšanu namu atjaunoja. 1983. gadā tika veikts dievnama remonts un jauna ikonostasa uzstādīšana. Dievnama nozīmīgākā iekārtas daļa ir ikonas. Šajā dievnamā atrodas viena no Latvijā bagātākajām ikonu kolekcijām, kuras veidošanā stingri ievēroti senkrievu ikonu glezniecības kanoni. Galvenais interjera elements – ikonostass sastāv no 6 ikonu rindām. Ikonas datējamas ar 19. un 20.gs., bet ir arī daži 17. un 18.gs meistaru darbi. Dievnama ieejas fasādes nišā (16 m augstumā virs ieejas) 2002.gadā tika uzstādīta “Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja” ikona, kuru pēc kanoniem gleznojis Nikolajs Portnovs.

The post Jaunbūves vecticībnieku draudzes Augšāmcelšanās, Dievmātes Piedzimšanas un Svētītāja Nikolas dievnams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Luterāņu draudze Daugavpilī izveidojās jau pēc reformācijas, bet līdz pat 19. gadsimtam draudzei pilsētā nebija pastāvīgas pulcēšanās vietas. Luterāņu diasporu apkalpoja piepilsētas draudžu mācītāji. Laika gaitā luterāņu skaits pilsētā palielinājās – tie galvenokārt bija vācu amatnieki, cietokšņa garnizona virsnieki, kā arī pilsētas iedzīvotāji.

1834. gadā – Krievijas cara Nikolaja I Daugavpils apmeklējuma laikā, cimdu meistars Gotfrīds Dibels iesniedzis caram lūgumu atļaut dibināt luterāņu draudzi un saņēmis piekrišanu.
1835. gada 22. jūlijs – draudzes dibināšanas datums. Draudzes pirmais mācītājs bijis K.J. Fukss. Tā bija vāciska luterāņu draudze. Dievkalpojumiem tika pielāgota kāda no Daugavpils cietokšņa teritorijā esošajām ēkām.
1836. gadā – telpas cietoksnī kļuva par šaurām, un tika uzcelts jauns koka dievnams, pie kura tika piebūvēta arī skola. Draudzei augot (1863. gadā 9,8% Daugavpils apriņķa iedzīvotāju bija luterāņi), radās vajadzība pēc plašāka dievnama.
1837. gadā – aizsākās līdzekļu vākšana dievnama celtniecībai.
1838. gada 3. jūlijā – Krievijas Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu departamenta vicedirektors nosūtīja lūgumu Vitebskas guberņas gubernatoram atļaut Daugavpils luterāņu draudzei iegādāties zemi jaunas mūra baznīcas celtniecībai. Draudze ieguva gruntsgabalu Jaunbūves rajonā.
1839. gadā – mācītāja Jūliusa Bitnera vadībā, no labprātīgiem draudzes locekļu ziedojumiem, sākās jaunā mūra dievnama celtniecība pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta, kura tika pabeigta 1893.gadā. Šajā laikā draudzē bija aptuveni 3000 locekļu.

Mārtiņa Lutera baznīcas liktenis saistīts ar 20. gs. vēstures notikumiem.

I Pasaules kara laikā baznīcas ēka stipri cieta, tomēr pēc kara draudze kopējiem spēkiem to atjaunoja.

20. gs. sākumā draudzē rosīgi darbojās dažādas nozares. Dievnama telpās regulāri notika koncerti ar profesionālu izpildītāju piedalīšanos.

II Pasaules kara laiks – smagākie gadi baznīcai, kura laikā ēka tika izpostīta.

1941. gadā – padomju armija atkāpjoties, dievnams tika aizdedzināts. Izdega viss baznīcas koka interjers. 1942. gadā draudze uzsāka izpostītā dievnama atjaunošanas darbus, kuri netika pabeigti. Luterāņu skaits strauji samazinājās, jo daudzi bija devušies bēgļu gaitās, vai arī tikuši deportēti.

Pēc 1944. gada – kamēr draudzei nebija sava mācītāja, baznīca tika pilnībā izdemolēta. Tikai 1945. gada februārī, ierodoties mācītājam, draudze atsāka savu darbību.

Pēc II Pasaules kara draudze baznīcā dievkalpojumiem varēja izmantot tikai kapelas telpu, bet arī tā 1975. gadā tika nodota vietējai valdībai.

Pēc 1947. gada dievnama telpas tika izmantotas kā noliktava.

1969. gadā dievnama telpās tika iekārtota Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcas boksa skola. Boksa skolas nodarbību vajadzībām ēkas iekštelpas pārbūvēja. Metāllūžņos tika nodots baznīcas torņa pulkstenis.
1970. gadā ēkā izcēlās ugunsgrēks, kura rezultātā nodega zvanu tornis un daļa jumta.
1971. gadā sporta skola baznīcu atstāja.
1972. gadā – Daugavpils pilsētas pašvaldība pilnīgi izpostīto baznīcu nodeva draudzei, kura uzsāka ēkas atjaunošanas darbus. Oktobrī Daugavpils evaņģēliski luteriskā draudze pirmo reizi pēc II Pasaules kara pulcējās dievkalpojumam savā izpostītajā baznīcā.

Līdz 1998. gadam draudze baznīcu pamazām atjaunoja. Lieldienās atsākās regulāri dievkalpojumi. Šajos gados dievnams kārtējo reizi tika uzcelts no krāsmatām. Dievnamu atjaunot palīdzēja cilvēku un organizāciju ziedojumi, kā arī ziedojumi no māsu draudzēm Vācijā, Norvēģijā, Dānijā un Somijā. Lielu atbalstu dievnama atjaunošanā sniedza arī Daugavpils pilsētas dome.

2004. gadā tika pabeigts baznīcas iekštelpu remonts un 2005. gadā draudzes 170 gadu jubilejas svētku dievkalpojumā tika iesvētīts Ogres amatniecības skolas audzēkņu izgatavotais jaunais baznīcas interjers.
2005. gadā Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca ieguva jaunu statusu – tā kļuva par Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāli un  Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Daugavpils diecēzes bīskapa sēdekli.

Šobrīd – ar salīdzinoši nelielu draudzes locekļu skaitu, dievnamā regulāri notiek dievkalpojumi, izstādes, semināri un lekcijas. Savas izcilās akustikas dēļ, baznīcā īpaši iecienīti ir koncerti. Jebkuram interesentam ir iespēja draudzē pulcēties arī Bībeles stundās, Lūgšanu vakaros, Vīru vakaros un Svētdienas skolā. Gada siltajā periodā dievnams ir atvērts tūristiem.

Skatu laukums Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrālē
Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāles draudzei izdevās īstenot jau sen iecerēto projektu par skatu laukuma ierīkošanu baznīcas tornī. Tornis paceļas 5 stāvu mājas augstumā,  bet skatu laukums – 21,1 m augstumā. No tā skatam paveras tuvākā apkārtne un Baznīcu kalna panorāma. Mārtiņa Lutera katedrāles tornis šobrīd ir vienīgais no visiem četriem Baznīcu kalna dievnamu torņiem, kas ir pieejams apmeklētājiem. Informācija: +371 26315707, info@luterakatedrale.lv

Darba laiks:
Tūrisma sezonā katru dienu no plkst. 10.00 līdz plkst. 16.00 vai iepriekš piesakoties.

The post Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāle appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca dibināta kā pilsētas Sv. Pētera draudzes filiāle. Ņemot vērā pilsētas attīstību, tika izlemts celt jaunu dievnamu Jaunbūves rajonā. Būvēšanas atļauju saņēma 1902.gadā, bet patstāvīga draudze tika izveidota 1912.gadā. Baznīcas ēku projektēja arhitekts Vilhelms Neimanis. Būvdarbus vadīja vietējais inženieris Jozafats Hludziņskis. Dievnamu sāka celt 1903. gada aprīļa vidū, bet pabeidza un iesvētīja 1905. gadā.

Dievnama divtorņu fasāde veidota neobaroka formās. Baznīcā izveidota Lurdas Dievmātes kapela. Neobraokālais centrālais altāris, kā arī neogotiskie sānu altāri, kas ir no koka, darināti 1905. -1906. gadā. Neogotikas formās risināti baznīcēnu soli un biktssoli, kancele, kuru rotā ažūrs metālkalums. Greznas, smalki izstrādātas metālkaluma margas veidotas arī ērģeļu luktai.

Centrālajā altārī ievietota Bartolomē Estebana Muriljo gleznas “Bezvainīgā Dievmāte” kopija, ko 1906. gadā Pēterburgā darinājis Aleksandrs Sergejs Boravskis. Dievnamā atrodas poļu ērģeļbūvētāju lielākais darinātais instruments Latvijā – ar 1909. gadu datētās ērģeles tapušas Ādolfa Homana  firmā (Varšava, Viļņa).

The post Daugavpils Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Ikvienam ceļotājam, kas vēlas apskatīt Daugavpili, noteikti jāapmeklē Baznīcu kalns – vieta, kur līdzās atrodas četru konfesiju dievnami. Daugavpils Baznīcu kalns atrodas Jaunbūvē – pilsētas rajonā, kas tika izveidots 1865. gadā, kad tika apstiprināts toreizējās Dinaburgas apbūves plāns. Pirmsākumos Jaunbūvē tika celtas vienstāva koka dzīvojamās ēkas, bet 19. gadsimta beigās te parādījās arī sarkano ķieģeļu apbūve. 19. un 20. gadsimta mijā palielinoties pilsētas iedzīvotāju skaitam, pieauga arī lielāko konfesiju draudžu locekļu skaits, un radās nepieciešamība šajā pilsētas rajonā celt dažādu konfesiju dievnamus. Kā pirmo 1893. gadā uzcēla Mārtiņa Lutera katedrāli (18. novembra iela 66), 1905. gadā netālu tika uzbūvētas Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca (A. Pumpura iela 11a) un Svētā Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle (Tautas iela 2), bet 1928. gadā – 1. Vecticībnieku kopienas lūgšanu nams (Puškina iela 16a). Jaunbūvi  šķērsoja Pēterburgas-Varšavas maģistrāle, kuru pilsētas robežās sauca par Šosejas ielu (tagadējā 18.Novembra iela), kas sadalīja rajonu divās daļās. Tādējādi vienā maģistrāles pusē atrodas katoļu un luterāņu, otrā – pareizticīgo un vecticībnieku dievnami.

Pateicoties sakrālo būvju kompleksam šis rajons ieguva nosaukumu Baznīcu kalns. Baznīcu kalns ir unikāla vieta Daugavpilī, kur salīdzinoši nelielā teritorijā ir pārstāvēti visu četru Latgales galveno konfesiju dievnami, kuri veido tieši Daugavpilij raksturīgo panorāmu. Dievnami kļuva ne tikai par Jaunbūves garīgo centru, bet arī par rajona arhitektonisko dominanti. Katras konfesijas dievnams ienes savdabīgus vaibstus pilsētas panorāmā ar savu arhitektūras stilu daudzveidību – sākot ar baroku un neogotiku, līdz pat bizantiešu stilam. Ceļot dievnamus draudzes apzināti vai neapzināti sacentās savā starpā arhitektūras formu izteiksmīgumā un noformējuma krāšņumā. Gadsimta garumā baznīcas pārdzīvojušas dažādus laikmetus un politiskās varas, tās vairākkārt ir bijušas sagrautas, bet vienmēr atkal atjaunotas. Četru dažādu konfesiju dievnamu līdzāspastāvēšana apliecina pilsētas dziļās un stiprās reliģiskās tradīcijas un kultūrvēsturisko vērtību pārmantojamību.

Skatu laukums Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrālē
2017. gada vasaras izskaņā dievnama draudzei izdevās realizēt jau sen iecerēto projektu par skatu laukuma ierīkošanu baznīcas tornī. Tornis paceļas 5 stāvu mājas augstumā, bet skatu laukums atrodas aptuveni 40 m augstumā. No tā skatam paveras Daugavpils Baznīcu kalna panorāma. Mārtiņa Lutera katedrāles tornis šobrīd ir vienīgais no visiem četriem Baznīcu kalna dievnamu torņiem, kas ir pieejams apmeklētājiem. Ieeja – ziedojumi. Informācija: +371 26315707, info@luterakatedrale.lv

Skatu laukuma darba laiks:
15.aprīlis – 30.septembris
Darba dienās un sestdienās: 10.00 – 16.00
Svētdienās: 10.00 – 14.00
1. oktobris – 14.aprīlis
Svētdienās: 10.00 – 14.00, vai iepriekš piesakoties

The post Baznīcu kalns appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Jau pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās radās ideja, ka Forštates rajonā vajadzētu uzbūvēt baznīcu.  Diemžēl, politisku iemeslu dēļ tas nebija iespējams. Pēc 1990. gada, kad Latvijā atkal varēja brīvi praktizēt  ticību, iedzīvotāji atgriezās pie domas par baznīcas celšanu un draudzes veidošanu. Tika organizēti dievkalpojumi skolās, ticīgie pulcējās  mājās, lai lūgtos par šo nodomu nodomā. Beidzot Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis pieņēma lēmumu par jaunas draudzes dibināšanu, kā arī sāka meklēt līdzekļus jaunā dievnama celšanai. Par šīs draudzes pirmo prāvestu tika nozīmēts Daugavpils dekāns pr. Aleksandrs Madelāns (1925 – 2018). Viņš pielika ne mazums pūļu, lai iegādātos zemi un atbalstīja būvdarbus. Pateicoties Vācijas kristiešu, kā arī dažu Saeimas un Daugavpils domes deputātu atbalstam, bija iespējams paveikt baznīcas būvēšanas darbus. Jaunā baznīca tika iesvētīta 2006. gada 1. oktobrī – Sv. Terēzes no Lizjē piemiņas dienā. Pēc dievnama iesvētīšanas draudze tika nodota Mariāņu Kongregācijas tēvu aprūpē.  2009. gadā pie draudzes formāli tika dibināts Mariāņu tēvu klosteris svētīgā Staņislava Papčinska godam. Klosteri svinīgi iesvētīja Kongregācijas provinces priekšnieks pr. Pāvils Zeiļa MIC.

Baznīca pilsētas ainavā izceļas ar smailu gotiskā stilā veidotu torni un gaišu fasādes apdari. Turklāt šis projekts apvieno klasisko ar mūsdienīgo, jo dievnams atrodas līdzās Daugavpilij raksturīgajai kultūrvēsturiskajai koka apbūvei. Baznīcas projekta autors ir arhitekts Alfreds Kokins.

The post Forštates Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Dzejnieka Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns dzimis Stelpes pagasta „Pliekšānos” 1829. gadā. 1853.gadā apprecējās ar Bārbeles pagasta „Odiņu” māju saimnieka meitu un devās prom no Stelpes pagasta uz Ilūkstes pagasta Červonku. Krišjānis Pliekšāns tagadējā Daugavpils novada teritorijā nomāja vairākas pusmuižas – Birķineli, Randeni un Vasiļovu. Miris 1891. gadā un apglabāts Daugavpils luterāņu kapos. Savukārt dzejnieka māte Dārta Pliekšāne atdusas Vitebskā (Baltkrievijā).

The post Raiņa tēva Krišjāņa Pliekšāna kapa vieta appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Valerija Seile (1891-1970) – pedagoģe, publiciste, bibliogrāfe. Bijusi 1. Satversmes sapulces deputāte, Daugavpils Skolotāju institūta direktore, Izglītības ministra biedre, Tēvzemes balvas laureāte (1940). Apglabāta Daugavpils katoļu kapos. Kapa pieminekļa (1992) autors – tēlnieks Bērtulis Buls.

The post Izglītības darbinieces Valerijas Seiles (1891-1970) kapa vieta appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils katoļu kapu labajā pusē Polijas armijas karavīru kapavieta iezīmēta ar marmora plāksni un krustu. Uz kapa plāksnes uzraksts poļu valodā: “Nezināmā karavīra kaps”. Apkārt zems iežogojums, kas visticamāk uzcelts 20. gadsimta 30. gadu vidū. Marmora plāksne iemūrēta 1950. gada beigās. Blakus iezīmēti nezināma pulkveža un 2 virsnieku kapi. 1920. gada 21. janvārī te apglabāja no ievainojumiem Daugavpils poļu 101. kara hospitālī (Varšavas ielā) mirušie poļu karavīri. Katru kapu rotā dekoratīva auduma lenta Polijas valsts karoga krāsā.

The post Latvijas Brīvības cīņās kritušo Polijas armijas karavīru apbedījumi Daugavpils katoļu kapos appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpilī luterāņu kapsētā atrodas Latvijas Brīvības cīņās Latgales frontē 1920. gadā kritušo Latvijas armijas karavīru Brāļu kapi. 1928. gada 22. jūnijā Valsts prezidents Gustavs Zemgals šajā vietā atklāja granīta pieminekli, kura meta autors ir arhitekts Aleksandrs Birzenieks. Pieminekļa izmēri 450x120x80 cm. Tā frontālajā pusē ir 100×60 cm bronzas plāksne ar reljefā veidotu zobenu un tekstu: „Latvju varoņiem. Pateicīgā tauta.1928.” Otrajā pusē – melna granīta plāksne ar gadskaitļiem 1919.-1920. Pieminekli par saviem līdzekļiem uzcēla Brāļu kapu komitejas Daugavpils nodaļa. Brāļu kapos apbedīti aptuveni 200 karavīru. Katru kapa vietu rotā betona krusts (1939) ar iekaltu kritušā karavīra uzvārdu, dienesta pakāpi un karaspēka daļu.  Starp latviešu kapavietām  ir arī poļu karavīru apbedījumi. Katrai kapu kopiņai ir betona krusts, kurā iekalts kritušā uzvārds, vārds latviešu valodā, dienesta pakāpe.

The post Latvijas Brīvības cīņās kritušo Latvijas armijas karavīru Brāļu kapi appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Polijas armijas I Leģiona brigādes pulka karavīru kapi Slobudkā pie Satiksmes ielas bija Latvijā lielākā poļu karavīru kapsēta, kurā tika apbedīti 500 Latvijas Brīvības cīņās 1919. -1920.gadā kritušie. Polijas vēsturē šie notikumi pazīstami kā “Operācija ziema”. Tā bija  Polijas un Latvijas  armiju kopīga uzbrukuma operācija, kuru vadīja ģenerālis Edvards Ridz-Smiglijs [Edward Rydz-Śmigły]. Operācijas gaitā tika ieņemta Daugavpils, bet turpmākajos mēnešos lielinieki tika padzīti no visas Latgales.

Pie katras kapu kopiņas bija uzstādīts koka krusts. Kapsētā bija apglabāti poļu karavīri, kuri krita 1920. gada 3. janvārī, atbrīvojot Daugavpili no lieliniekiem. Kapsētas centrā bija uzstādīts koka krusts ar uzrakstu „1920.g. 1V. Ģenerāļa Ridza-Smiglija karavīru piemiņai.” Kapsētā bija apglabāts arī „151 nezināms bijušās cariskās Krievijas armijas poļu tautības karavīrs, kas krita I Pasaules kara laikā”. 1928. gadā Polijas Republikas konsula M. Švežbinska u.c. poļu un latviešu sabiedrisko darbinieku klātbūtnē Daugavpils Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas priesteris A. Vizulis iesvētīja piemiņas stūrakmeni. 1928. gada 22. jūnijā Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals šajā kapsētā atklāja pieminekli. Tā projekta autors bija arhitekts Aleksandrs Birzenieks (1893-1980). Piemineklis bija veidots sarkofāga formā, apšūts ar marmoru. To rotāja metāla plāksne ar uzrakstu poļu valodā „Varonīgajiem poļu karavīriem, kuri krituši par Latvijas neatkarību.” 1934. gadā koka krustus pie kapu kopiņām nomainīja pret metāliskiem.

1955. gadā pilsētas varas iestādes pieņēma lēmumu par smilšu un šķembu karjera ierīkošanu kapsētas teritorijā. Smiltis un grants kopā ar cilvēka kauliem tika izmantotas Daugavpils – Lietuvas robežas ceļa celtniecībai caur Demeni. Kapsētu pilnībā likvidēja 1970. gadā. Vēlāk šajā vietā tika izveidota atkritumu izgāztuve. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1992. gadā iznīcinātās kapsētas vietā atklāja pieminekli – krustu, kura augstums ir 13 m. Krusts veidots dzelzsbetonā pēc mākslinieka Romualda Gibovska un arhitektes Vandas Bauļinas projekta. Uz krusta pamatnes uzraksts poļu valodā „Poļu karavīriem”. Savukārt ģenerālis E. Ridzs-Smiglijs, kas piedalījās cīņās par Daugavpils atbrīvošanu, apglabāts vienā no Eiropā lielākajām kapsētām – Povazki (Povazkovska ielā 24, Varšavā).
2010.gada 11. septembrī, kad Daugavpili kopā ar Latvijas valsts prezidentu Valdi Zatleru apmeklēja Polijas prezidents Broņislavs Komarovskis, abi augstie viesi pie piemiņas krusta nolika ziedus.

2017. gada 6. maijā  Latgales kongresa simtgades svinību ietvaros Slobudkā notika īpaša ozolu stādīšanas akcija. Pasākumā piedalījās Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis, LR kultūras ministre Dace Melbārde, un Polijas Republikas vēstniece Latvijā Eva Dembska, kā arī Daugavpilī dzīvojošie poļi. Ozolu stādīšana notika akcijas „Apskauj Latviju” ietvaros. Tās laikā kopumā 45 pierobežas pašvaldībās tika iestādīti Latvijas valsts simtgades ozoli, kas ieskaus visu Latviju.

The post Polijas armijas I Leģiona brigādes pulka karavīru kapu piemiņas vieta appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Šobrīd nav viennozīmīga viedokļa par 1863.gada poļu sacelšanās dalībnieka grāfa Leona Plātera atdusas vietu. Vienos avotos minēts, ka pēc nošaušanas viņš apglabāts turpat smiltājā pie cietokšņa, netālu no Rīgas-Dinaburgas šosejas, bet pēc tam naktī slepeni pārapbedīts nezināmā vietā.  Citos – apbedīts turpat cietokšņa 3. bastionā. Daugavpils katoļu kapos ir iekārtota Leona Plātera piemiņas vieta. Te uzstādīta melnā granīta plāksne, kuru rotā uzraksts: “Grāfam Leona Broel Plāteram – poļu sacelšanās organizētājam  (nogalināts 1863.gada 9.jūnijā)”. Sākotnēji plāksne uzstādīta 1923.gada 9. jūnijā, atjaunota 2002.gadā.  Līdzās atrodas piemiņas plāksne poļiem – sabiedriskajiem darbiniekiem, skolotājiem, kas gājuši bojā staļiniskajās koncentrācijas nometnēs.

Leons Plāters dzimis 1836. gadā Kombuļu muižā grāfa Jozefa Broel-Plātera un Antoniņas no Soltānu dzimtas ģimenē. Leona tēvs Inflantijā bija pazīstams kā labs saimnieks, plašas izglītošanas līdzdalībnieks, rakstīja apcerējumus žurnālam “Rubon”, bija autors saimniekošanas gadagrāmatai. Daudz izcietis no Krievijas valdības, jo bija radinieks Emīlijai un Cēzaram Plāteriem, kuri ņēma līdzdalību sacelšanās akcijās 1830. gadā Dinaburgas apkaimē, visbeidzot Jozefs  deva viņiem patvērumu savā pusmuižā, lai paglābtu no Sibīrijas. Šī lieta tika atklāta, Jozefu Plāteru ar ģimeni izsūtīja uz Smoļensku. Tur tad arī pagāja Leona Plātera bērnība. Kad pienāca laiks mācīties, tad Leons tika sūtīts uz Rīgas ģimnāziju. Rīgā par viņu rūpējās vecākais brālis Augusts, kurš strādāja pie ģenerālgubernatora. No Rīgas Leonu pārcēla uz Mītavu (Jelgavu), kur viņš pabeidza ģimnāziju. Atgriezās mājās, bet tēva jau nebija, Kombuļos saimniekoja brālis Jevgeņijs, bet Leons īpašumā saņēma Kazanovas pusmuižu, kur arī palika līdz mūža beigām.

Pēc dabas bija jautrs, un viņu visi mīlēja. Viņš prata visus darbus un Kazanovā bija iekārtojis virpas galdu un galdnieka darbnīcu. Viņš mīlēja iet arī medībās. (..) Kad sākās poļu sacelšanās, Leons uzskatīja, ka būtu kauns, ja neviens no Plāteru dzimtas nebūtu iesaistīts šajā kustībā. Sākumā pat Leons gribēja doties uz Lietuvu un pievienoties Narbuta partijai, bet 1863. gadā pavasarī no Dagdas  Kazanovā ieradās Zigmunds Buiņickis, un tas mainīja Leona plānus. Buiņickim bija nodoms: Baltiņu mežā uz pasta trakta uzbrukt transportam ar ieročiem, kas dosies no Dinaburgas forta poļu sacelšanās apspiešanai, atņemt ieročus un nodot sacelšanās dalībniekiem. Pārdaugavā Leons ar pieciem bruņotiem muižas kalpiem, kuri bija viņam uzticīgi (kalps Zablockis, kučieris Jans Bansa, stārasta Citovičs, šļahtičs Niececkis un Antonijs) 1863. gada 13. maijā devās uz noteikto vietu un gaidīja transportu, kas virzījās caur Krāslavu. Vēlāk ziņojumā bija teikts, ka Baltiņu mežā bija 50 bruņoti vīri (tas ir dažus kilometrus no Krāslavas uz austrumiem pie viena no krodziņiem). (..) Tuvojoties ieroču transportam, dalībnieki tam uzbruka, daži karavīri krita, daži tika ievainoti, bet vienam virsniekam izdevās aizbēgt uz Krāslavu, kur tika savākti 47 karavīri, kuri sāka dzīties pakaļ nemierniekiem.

Uzbrukums notika, bet dumpiniekus notvēra, t. sk. arī  Leonu Plāteru. Pirms tam cīnītāju grupa Leona Plātera vadībā nodeva zvērestu Krāslavai baznīcā, ko pieņēma Krāslavas vikārs Jans Bolcevičs. Priesteri Bolceviču cara valdība notiesāja uz 20 gadiem ieslodzījuma. Pats Leons Plāters arī tika sagūstīts, aizvests uz Dinaburgas cietoksni, notiesāts uz nāvi. Jāpiezīmē, ka Leons pēc brāļa Jevgeņija aprakstiem cietoksnī izturējies ļoti mierīgi, nosvērti, kad pie viņa uz tikšanos bija aizbraukuši piederīgie.

Tika arestēti arī brāļi Jevģenijs un Mihails, un arī nogādāti  Dinaburgas (Daugavpils) cietoksnī. Arī brāļiem gribēja “piešūt” piedalīšanos uzbrukumā, bet bija daudz liecinieku, kuri tajā dienā redzēja viņus aizņemtus savā muižā. Faktiski uzbrukuma organizators bija Zigmunds Buiņickis, bet viņam izdevās aizbēgt uz Krieviju, tad uz ārzemēm. No turienes viņš cara valdībai rakstīja, ka Leons nav vainīgs, bet komisija to neņēma vērā. Bija ari liecības no ievainota karavīra, ka vadītājs izskatījās citādāk, bet arī tas nelīdzēja. Bija pavēle Leonu nošaut. Par to jau zināja radinieki, jo no cietuma kameras Leonu pārveda uz cietokšņa kameru Nr.1. kur parasti pārvietoja uz nāvi notiesātos cietumniekus. Leons palūdza paaicināt priesteri. Pie viņa atnāca priesteris Boļeslavs Aleksandrovičs. Priesteris pavadīja pēdējo nakti ar Leonu kamerā (ir jāpiezīmē, ka šis priesteris vēlāk tika izsūtīts  spaidu darbos un pa ceļam Tjumeņā nomira).  Leons pieņēma Sv. Sakramentu, piedeva tiem, kuri notiesāja viņu uz nāvi un pateicās Dievam par to, ka viņš tādā dvēseles mierā var pieņemt nāvi. Tā viņš sagaidīja rītu, lūdza, lai atļautu tikšanos ar māti un māsām, jo viņas atbrauca uz Dinaburgu. Bet tas viņam netika ļauts. Viņš no piederīgajiem atvadījās tikai ar mazu pastkarti. Par notikumu mežā pie Krāslavas uzzināja visā Eiropā, par to rakstīja avīzes Polijā, Anglijā un  Francijā. Par varonīgo un drosmīgo grāfu sacerēja dziesmas un bija uzrakstīts romāns. (http://www.ezerzeme.lv/printNews.php?id=7359). Dzejnieks Jānis Rainis grāfa Leona Plātera varonīgo nāvi apdziedāja bērnības epa “Saules gadi” dzejolī “Svētdiena un grāfs Plāters”.

The post Grāfa Leona Plātera piemiņas vieta Daugavpils katoļu kapos appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpilī atrodas Austrumlatvijā lielākā rekonstruētā Otrā pasaules kara vācu karavīru kapsēta, kurā apbedīti  aptuveni 3000 kritušie karavīri, tostarp, arī latvieši. Kapulaukus iezīmē krustu grupas. Kritušo karavīru un Daugavpils karagūstekņu nometnēs bojā gājušo vārdi minēti 14 stēlās kapsētas centrālajā laukumā.  Mūrī pie ieejas atrodas niša, kurā metāla futlārī ievietoti Daugavpilī apbedīto karavīru un karagūstekņu saraksti. Kapsētas atjaunošanu 2004. gadā veica Vācu kara kapu kopšanas Tautas apvienība sadarbībā ar Brāļu kapu komiteju.

The post II pasaules karā kritušo vācu karavīru piemiņas vieta appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpilī, Baznīcas un Liginišķu ielas krustojumā, atrodas Baltijā pirmā vecticībnieku lūgšanu nama (1660) piemiņas vieta. Latvijas vecticībniecības agrīnās vēstures avoti liecina, ka 1659. gada vasarā daļa vecticībnieku, glābjoties no vajāšanas, pārcēlušies uz dzīvi Kurzemes hercogistē. 1660. gada vasarā, apmetušies Liginišķu sādžā, kas toreiz ietilpa Kurzemes hercogistes teritorijā, viņi uzcēla Kurzemē pirmo vecticībnieku dievnamu. Tas tika būvēts laikā, kad Krievijā valdīja cars Aleksejs Mihailovičs. Šī dievnama pārzinis bija priesteris Terentijs, pēc tam viņa dēls Afanasijs un mazdēls Stefans. Vēstījums par to, kā mūsu novadā nokļuvis Terentijs, lasāms Kurzemes vēsturē. Tāpat kļuvis zināms, ka priesteris Terentijs, nodzīvojis 97 gadus, miris Liginišķos 1764. gada vasarā. Bet Terentija dēls Afanasijs aizgāja aizsaulē 111 gadu vecumā Baltruku sādžā 1775. gada vasarā.

Vecticībnieku baznīcas 1960. gada kalendārā ir publikācija “Pirmais vecticībnieku dievnams Baltijas valstīs”. Tajā rakstīts, ka dievnams ticis slēgts 1837. gadā, cara Nikolaja I valdīšanas laikā. Dievnama turpmākais liktenis nav skaidri zināms: vai nodedzis, vai arī ticis izlaupīts un iznīcināts. Tā vietā uzstādīts simbolisks melnā granīta krusts.

The post Baltijā pirmā vecticībnieku lūgšanu nama piemiņas vieta appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas pretī Vienības namam līdzās Sv.Aleksandra Ņevska kapelai. Uzstādīts 2004.gadā (aut. – tēlniece J. Volkova).

The post Piemiņas akmens Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Nacistiskais karaspēks Daugavpilī ienāca 1941. gada 6. jūnijā un līdz ar pirmajām okupācijas dienām uzsāka Daugavpils ebreju iznīcināšanas kampaņu.  Saskaņā ar 1941.g. 15. jūlija rīkojumu visiem ebrejiem bija jāpārceļas uz geto – nocietinājumiem Daugavas kreisajā krastā. Pārsvarā geto ieslodzītie bija Daugavpils ebreji, bet vēlāk uz šejieni atdzina dažus tūkstošus ebreju no tuvākajām pilsētām un lauku apvidiem – Krāslavas, Grīvas, Višķiem, Indras, Kārsavas, Dagdas, Ilūkstes apriņķa un citām vietām (tai skaitā arī Lietuvas). Kopumā geto atradās ap 15 000 – 20’ 000 ebreju, no kuriem izdzīvoja mazāk par 100 cilvēku.

Mežciema (vēsturiskais nosaukums Poguļanka) mežā no 1941.g. jūlija līdz 1943.g. beigām tika nošauti dažādos laikos izvestie no Daugavpils geto ebreji. Precīzs upuru skaits nav zināms.

Ebreju genocīda un Daugavpils geto upuru piemiņas memoriāls atklāts 1991.g. 10.novembrī, pieminot Holokausta sākuma piecdesmito gadadienu (memoriāla autors – tēlnieks Oļegs Marinoha). To veido granīta stēla ar izcirstu Dāvida zvaigzni un uzrakstu jidišā “Izraēlas bērnu piemiņai” un abās pusēs izvietotas 16 akmens stēlas, kas simboliski atgādina par dažādu Eiropas valstu Holokausta upuru piemiņu. Arī šo stēlu noformējumā ir Dāvida zvaigzne, kā arī valsts nosaukums un bojā gājušo skaits: Čehoslovākija – 30000, Krievija/Baltkrievija/Ukraina – 1 252 000, Baltijas valstis – 223 000, Grieķija – 45000, Luksemburga – 1000, Dienvidslāvija – 20000, Rumānija – 300 000, Itālija – 3000, Beļģija – 40 000, Polija – 3 000000, Holande – 105 000, Norvēģija – 900, Bulgārija – 14 000, Francija – 90 000, Ungārija – 450 000.

The post Daugavpils geto un ebreju tautas genocīda upuru piemiņas memoriāls Daugavpilī (Holokausta memoriāls) appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Piemiņas akmens (autors – mākslinieks Juris Pundurs) atklāts 2013. gada 12. septembrī, Aizpilsētas parkā pie Gubiščes ezera (aiz Daugavpils 15.vidusskolas), vietā,  kur atradās vecā ebreju kapsēta.

Piemiņas akmeni rotā Dāvida zvaigzne un plāksnīte. Uz Dāvida zvaigznes četrās valodās – latviešu, ivritā, krievu un angļu iekalti  vārdi no 2.Mozus grāmatas (30:16): „Tas lai ir Israēla bērniem par piemiņu, Tā kunga priekšā”. Savukārt uz plāksnītes ir uzraksts latviešu, krievu un angļu valodā: „Šajā vietā atradās ebreju kapsēta, kas tika izveidota XVII.gs. beigās un iznīcināta XX.gs. 70.gados”.

Daugavpilī pie Gubiščes ezera Šuņezera pussalā atradās vecā ebreju kapēta (izveidota 17.gs. beigās), kuru padomju laikā, 20.gs. 70.gados, likvidēja un  tās vietā ierīkojot atpūtas parku. Dažus apbedījumus pārcēla uz atsevišķu nodalījumu Komunālajos kapos. Šeit bija apglabāti gan parasti ebreji, gan rabīni Meirs Simha Kacs Kagans, Ručko, rebe Rogačovs u.c.,  kā arī atdusējās 2000 Daugavpils geto sadedzināto ebreju bērnu pelni un mirstīgās atliekas. Šajā kapsētā bija apbedīti arī 140 ebreji, kas krita I Pasaules karā (1914-1918)  un Latvijas Brīvības cīņās (1919-1920). Šajā vietā bija iecerēts uzbūvēt pieminekli, bija izstrādāts tā mets, taču celtniecības darbus 1941. gadā pārtrauca vācu okupācija.

The post Piemiņas akmens vecās ebreju kapsētas vietā appeared first on VISITDAUGAVPILS.

1941.g. 26. jūnijā Daugavpili sagrāba vācu armija. Dažas dienas pēc tam sākās ebreju vajāšana. Par pirmo lielāko ebreju iznīcināšanas vietu kļuva tā dēvētais Dzelzceļnieku dārziņš aiz pilsētas cietuma. 1941.g. 15.jūnijā sekoja pavēle, ka visiem ebreju tautības iedzīvotājiem 10 dienu laikā ir jāpārceļas uz tilta nocietinājuma vietu, kur tika izveidots geto (Grīvā). Dažādos informācijas avotos minēts, ka geto tika sadzīti apmēram 14 tūkstoši cilvēku. Tie bija Daugavpils iedzīvotāji, bēgļi no Lietuvas, kā arī Krāslavas, Grīvas, Višķu, Indras, Dagdas, Ilūkstes apriņķa, tāpat citu Latgales pilsētu un miestu ebreji. 1942.gada 1. maijā, piedaloties V. Arāja komandai un vietējiem policistiem, tika iznīcināts gandrīz 500 ebreju. Dzīvi palika 487 cilvēki. Viņi tika pārcelti uz cietoksni, kur strādāja darbnīcās. 1943.gada 28. oktobrī vēl palikušos ieslodzītos nosūtīja uz Rīgu, Kaizervaldes rajonu. Savukārt 1944.gada rudenī pēdējos Daugavpils geto ieslodzītos ar tvaikoņiem nogādāja Dancigā (Polijā) un pēc tam ievietoja dažādās nometnēs: Bergenbelzenē, Štuthofā. Izdzīvoja apmēram simts ebreji, daļa no viņiem atgriezās Daugavpilī.

2015.gada 6.septembrī geto vietā, līdzās Daugavgrīvas cietumam, Daugavpils ebreju kopiena atklāja pieminekli ar uzrakstu angļu, latviešu, krievu un ivrita valodā: “Geto ieslodzīto piemiņai. Šeit no 1941.g. 15.jūlija līdz 1942.g. 1.maijam atradās Daugavpils ebreju geto.” Piemiņas akmens skici izstrādāja mākslinieks Juris Pundurs, savukārt materiālus tā darināšanai ziedoja Daugavpils uzņēmums SIA „Kvarcits”.

The post Piemiņas akmens Daugavpils geto ieslodzītajiem appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Slavenais mūziķis Gžegožs Fitelbergs (1879 – 1953) dzimis Dinaburgā (Daugavpilī) poļu ebreju ģimenē. Bija ievērojams komponists, diriģents un vijolnieks.

Jau agrā jaunībā zēns pārsteidz vecākus ar savām muzikālajām dotībām, kas ir pašsaprotami, jo Gžegoža tēvs bija kazaku pulka orķestra kapelmeistars. Ģimenē tika nolemts sūtīt apdāvināto zēnu uz Varšavu muzikālās izglītības iegūšanai. Mācījies Varšavas Mūzikas institūtā (1891-1896). 17 gadu vecumā veiksmīgi debitēja kā komponists, ieguva pirmo prēmiju konkursā Leipcigā par vijoļsonātes atskaņojumu.

Spēlējis vijoli Lielajā orķestrī un bijis Varšavas filharmonijas orķestra diriģents (1908-1919) ar pārtraukumiem.
1904.gadā debitēja kā diriģents. 1905.gadā G.Fitelbergs kļūst par vienu no Polijas komponistu radošās apvienības „Jaunā Polija” (Mlada Polska) un izdevniecības „Poļu mūzikas biedrība” dibinātājiem un vadošajiem darbiniekiem.
1908.gadā diriģēja operā, 1912.gadā – Vīnē. No 1914. gada līdz 1919.gadam vadīja operu iestudējumus Petrogradā (Sankpēterburga), no 1920.gada līdz 1921.gadam bija Maskavas Lielā teātra diriģents, kā arī četrus gadus diriģēja Djagiļeva Krievu baleta viesizrādēs Eiropā.

Koncertējis arī Latvijā (diriģējis orķestri 1910.gada vasarā Majoros).
30.gadu vidū G.Fitelbergs izveidoja Polijas Radio simfonisko orķestri Varšavā, taču Otrā pasaules kara laikā ebreju izcelsmes dēļ bija spiests atstāt dzimteni, 1939.-1947.g. dzīvojis ASV un Portugālē. Pēc atgriešanās Polijā 1947.gadā pārņēma Polijas Radio Lielā simfoniskā orķestra vadību Katovicē. 1951.gadā apbalvots ar Polijas Tautas Republikas I šķiras Valsts prēmiju.

Laikabiedri G.Fitelbergu raksturo kā mūziķi ar augstu profesionālo kultūru, viņa atskaņojumiem piemīt spilgta emocionalitāte, smalkums, detaļu filigrāna apdare.

Komponējis romantiskā stila muzikālos sacerējumus (simfonijas, uvertīras, simfoniskās poēmas, sonātes, romances, dziesmas).

Diriģents miris 1953.gada 10. jūnijā Katovicē.
Slavenā mūziķa piemiņai kopš 1979.gada tiek rīkots G.Fitelberga vārdā nosauktais Starptautiskais diriģentu konkurss.
Par ievērojamo novadnieku Daugavpilī uzzināja nesen, pateicoties poļu komponistam K.Pendereckim, kas uzstājās pilsētā. Ar Polijas vēstniecības Latvijā un Rīgas Ebreju apvienības iniciatīvu Daugavpilī pie Bērnu bibliotēkas ēkas sienas Mihoelsa ielā 58 2005.gada vasarā tika atklāta piemiņas plāksne. Vietu izvēlējās simboliski, jo šajā mājā līdz karam atradās Latgales Tautas konservatorija, bet G.Fitelberga vecāku māja nav saglabājusies.

The post Gžegoža Fitelberga piemiņas plāksne appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils cietoksnis ir apspiestā poļu dumpja (1863.g.) dalībnieku ieslodzīšanas vieta, kurā sacelšanās vadītājam Leonam Plāteram piesprieda nāvessodu. Daugavpilī dzīvojošie poļu nemiernieki plānoja ieņemt cietoksni un nostiprināties tajā. Bet šis plāns bija nepārdomāts: cietoksnis bija labi nostiprināts ar lielu garnizonu, kura arsenāls tika papildināts ar 258 lielgabaliem (pavisam kopā 539 lielgabali) un bija neieņemams.

1863. g. 11. aprīlī no Dinaburgas uz Disnu tika nosūtīts transports ar ieroču kravu (398 šautenes, 9 pistoles un 22 zobeni), kuru apsargāja 8 karavīri. Vakarā Krāslavas tuvumā transportam uzbruka Leona Plātera vadītā poļu nemiernieku vienība, kura, sagrābusi daļu no ieročiem, bet pārējos iznīcinājusi, devās Višķu virzienā. Nemierniekiem pakaļ dzinās Grenadieru artilērijas brigāde, kura ar vietējo zemnieku palīdzību Skaistas muižā uzgāja daļu ieroču. Par piedalīšanos ieroču transporta aplaupīšanā tika arestēti arī muižnieki – brāļi grāfi Jevģēnijs un Mihails Plāteri. Par šo notikumu toreiz rakstīja avīzes Polijā, Anglijā un Francijā. Poļu nemieri norisinājās daudzos Vitebskas guberņas apriņķos un tika nežēlīgi apspiesti.

21.aprīlī cietoksnī tika izveidota Izmeklēšanas komisija, kuru vadīja Vitebskas guberņas Karaspēka priekšnieks ģenerālleitnants Dlotovskis. Arestanti tika nodoti kara tiesai, un tās spriedumi tika izpildīti turpat uz vietas. Leonam Plāteram piespieda nāvessodu – nošaujot. Viņa īpašumi tika konfiscēti, bet par viņa vadītās vienības nodarītajiem zaudējumiem – uzlikta kontribūcija divkāršā apmērā. Četriem L. Plātera vienības dalībniekiem tika piespriesti četri gadi katorgā, diviem viņa brāļiem – cietumsods. Cietumā viņi atradās 20 nedēļas un tika atbrīvoti pierādījumu trūkuma dēļ. Savukārt Leons Plāters 1863. g. 9.jūnijā plkst. 11:00 (citos avotos – 26. vai 27.maijā) tika nošauts smiltājā aiz cietokšņa netālu no Rīgas – Dinaburgas dzelzceļa uzbēruma.

2013. gada 9. jūnijā Daugavpils cietoksnī tika atklāta Leonam Plāteram veltīta piemiņas plāksne. Pasākumā piedalījās Latvijas prezidents Andris Bērziņš un Polijas prezidents Broņislavs Komorovskis.

The post Grāfam Leonam Plāteram veltītā piemiņas plāksne Daugavpils cietoksnī appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Andrejs Švirksts (1897-1955)  bija pašvaldību darbinieks (1928.-1934.g. Daugavpils apriņķa valdes priekšsēdētājs un 1934.-1938.g. apriņķa vecākais, 1938.-1940.g. Daugavpils pilsētas galva),
sabiedriskais darbinieks (1938.-1940.g. Daugavpils Latviešu biedrības priekšnieks).

Dzimis Daugavpils apriņķa Jersikas pagasta Šlosbergu mājās. 1915. gadā beidzis Līvenhofas (Līvāni) pilsētas skolu. Pēc skolas beigšanas strādājis dzelzceļa dienestā, 1917. gadā bijis viens no Latviešu strēlnieku Latgales pulka organizētājiem. 1919. gadā beidzis skolotāju kursus un strādājis par skolotāju Līvenhofas pagasta skolās.
Kopš 1920. gada Andrejs Švirksts strādāja Daugavpils apriņķa valdē, 1937.g. nogalē kļuva par Daugavpils pilsētas valdes priekšsēdētāju, pārņemot šo amatu no sava priekšgājēja Jāņa Volonta, kas kļuva par Tautas labklājības ministru. Pa šiem diviem gadiem pilsētas saimnieciskajā un kultūras dzīvē paveikts daudz: pabeigta Vienības nama – pirmās modernās daudzfunkcionālās ēkas Baltijā – celtniecība, uzbūvēta jauna svētku estrāde Stropu mežā, paplašinātas ielas, atvērta Valsts vēstures muzeja Daugavpils nodaļa. Švirksts veicinājis daudzu Daugavpils apriņķa lauku skolu būvi – Jersikā, Sutros, Indrā, Daugaviešos, Piedrujā, Kalniešos.
Aktīvi darbojies Latviešu veco strēlnieku biedrībā, Latvijas Sarkanajā Krustā, Latvijas Bērnu palīdzības savienības Daugavpils nodaļā, Veselības veicināšanas biedrības Daugavpils nodaļā, Daugavpils ugunsdzēsēju biedrībā u.c. Bijis arī Daugavpils latviešu biedrības priekšsēdētājs.
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Lāčplēša Kara ordeni un Viestura ordeni.
A. Švirksts bija 1940. gada Latgales dziesmu svētku organizācijas komitejas priekšsēdētājs. Šie krāšņie Latgales dziesmu svētki notika 16. jūnijā, kļūstot par sāpīgu epilogu gan Latvijas valstij, gan arī Andreja Svirksta Latgalei veltītajam darba mūžam, jo jau nākamajā dienā gar Stropu estrādi Daugavpilī ienāca padomju tanki.
1941. gada 14. jūnijā A. Svirksts arestēts un izsūtīts uz Sibīriju, 1941. gada 17. novembrī Vjatlagā viņam piesprieda nāves sodu nošaujot, taču pēc gada, 1942. gada 16. decembrī, Iekšlietu Tautas komisariāts A. Švirkstam piesprieda 10 gadus ieslodzījumā. Pēc soda izciešanas viņam bija liegts atgriezties Latvijā. A. Svirksts miris 1955. gada 3. oktobrī Gorkijas apgabala Kstovas rajona Počinku ciemā. Apbedīts svešumā.
2011. gada 17. novembrī pie Daugavpils Vienības nama sienas tika atklāta Andrejam Švirkstam veltīta piemiņas plāksne, ko veidojis tēlnieks Ivo Folkmanis.

The post Piemiņas plāksne Andrejam Švirkstam appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpilī, Mihoelsa ielā 4,  saglabājies nams, kurā 1890. gadā piedzima izcilais aktieris Solomons Mihoelss, kuru uzskata par 20. gs. teātra leģendu. 1990.gadā, atzīmējot  S.Mihoelsa 100. dzimšanas dienu, toreizējā Jaunatnes iela tika pārdēvēta par Mihoelsa ielu, bet pie dzimtas mājas tika uzstādīta piemiņas plāksne ar bareljefu.

Mihoelss piedzima Daugavpilī (toreiz Dvinskā) patriarhālā ebreja Vovsi ģimenē Postojalaja ielā, kas tagad nodēvēta pasaulslavenā aktiera vārdā. Zēnu nosauca par Šloimi. 1905. gadā Vovsi ģimene pārcēlās uz Rīgu. Šloimi ļoti saistīja aktiermāksla. Kādā no mācību nodarbībām, nospēlējis karali Līru, Šloime paziņoja, ka reiz spēlēs šo lomu uz lielās skatuves. Šie vārdi piepildījās. 1935. gadā viņš nospēlēja karali Līru un kļuva pasaulslavens. Pēc tēva gribas Šloime 1915. gadā iestājās Petrogradas universitātes Juridiskajā fakultātē, bet pēdējā kursā pameta universitāti un kļuva par A. Granovska dibinātās pasaulē pirmās ebreju teātra studijas audzēkni. 29 gadu vecumā Šloime Vovsi savu vārdu nomainīja pret pseidonīmu un kļuva par Solomonu Mihoelsu. Kad teātra studiju pārdēvēja par Valsts ebreju teātri, Solomons Mihoelss 1929. gadā sāka strādāt par tā māksliniecisko vadītāju. Šajā postenī viņš atradās līdz savai traģiskajai bojāejai. Pēc Otrā pasaules kara S. Mihoelss kļuva par sava teātra režisoru. Viņš radīja arī spilgtas kino lomas filmās “Cirks”, “Ebreju laime” un “Openheimu ģimene”. 1946.gadā aktierim piešķirta PSRS Valsts prēmija. 1941. gadā Staļins nodibināja Ebreju antifašistisko komiteju. To vadīja Solomons Mihoelss. Komitejas uzdevums bija lūgt ASV palīdzību. Padomju savienības kasē ieplūda daudzi desmiti miljonu dolāru. Kad karš beidzās, starp Krieviju un ASV sākās aukstais karš un kodolsacensība. Antifašistiskā komiteja vairs nebija vajadzīga. S. Mihoelss gāja bojā 1948. gadā Minskā pēc Staļina pavēles inscenētā autokatastrofā — kravas automašīna viņu sabrauca, sakropļojot līdz nepazīšanai.

The post Aktiera Solomona Mihoelsa dzimtas māja appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils ir dzejnieka Raiņa (1865-1929) dzimtā puse. Netālu no Daugavpils – Randenes, Berķeneles un Vasiļovas pusmužiņās dzejnieks vada savus bērnības gadus. Daugavpils 6. vidusskolai – kādreizējai Grīvas vācu skolai, kurā reiz mācījies dzejnieks, dots Raiņa vārds. Savukārt Daugavpils Universitātes priekšlaukumā atrodas dzejnieka Raiņa krūšutēls (autors – tēlnieks Indulis Folkmanis, 1966).

The post Dzejnieka Raiņa krūšutēls appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Dzejnieks A. Pumpurs (1841-1902), balstoties uz latviešu tautas fokloru,   izveidoja eposu „Lāčplēsis” (1888), kurā tiek vēstīts par leģendāro tautas varoni Lāčplēsi (13. gs), kurš cīnījās pret svešzemju apspiedējiem. 1896. gadā A. Pumpurs apmetās uz dzīvi Daugavpilī. Tur viņš strādāja par armijas intendantu. A. Pumpurs iekļāvās latviešu inteliģences pulciņā. Diemžēl Daugavpils laiks viņa dzīvē bija liktenīgs: te nomira viņa meita un dēls, ar neārstējamu slimību saslima arī pats dzejnieks. Pumpura vārdā Daugavpilī nosaukta iela un skvērs pilsētas centrā, kurā atrodas dzejnieka krūšutēls.

The post Dzejnieka Andreja Pumpura krūšutēls appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Franču Mākslinieka Patrika Peltjē (Patrick Peltier) vides objekts „Veltījums Rotko” pie Daugavpils Marka Rotko mākslas centra tika atklāts 2016. gada 25. septembrī mākslinieka Marka Rotko 113. dzimšanas dienā.

Mākslinieks savu vides mākslas objektu izveidoja no iekrāsota betona, izvēloties violeto, karmīnsarkano un melno krāsu, jo tieši šīs krāsas mākslinieks Marks Rotko izmantoja, veidojot savus gleznojumus Hjūstonas kapelā.

The post Vides objekts “Veltījums Rotko” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Lielformāta interaktīvā skulptūra “Cietokšņa spoks” Daugavpils cietoksnī atklāta 2017. gadā Mākslas nakts laikā. Tā ir Daugavpils Marka Rotko Mākslas centra rīkotā II starptautiskā tēlniecības simpozija uzvarētājdarbs. Tēlnieka Egona Peršēvica vadībā pie skulptūras izveides Liepājas darbnīcā strādājuši arī mākslinieki Ivonna Kalita un Kaspars Čekotins. Šī objekta simboliskā nozīme ir pavisam vienkārša – zirgs asociējas ar spēku, lepnumu un cieņu. Krievijas impērijas laikā, tostarp, būvējot cietoksni, zirgi veica vissmagāko darbu, tos izmantoja gan karā, gan būvdarbos. Taču ar laiku zirgi sāka pildīt tikai dekoratīvu funkciju. Tāpēc apzīmējumu „spoks” var uztvert divējādi – gan kā cieņas apliecinājumu dzīvniekiem, kuri gājuši bojā karā, gan kā pagājušā laikmeta tēlu, jo mūsdienās lielpilsētās zirgi gandrīz vairs nav sastopami. Skulptūra ne vien naktī spīd, bet tai ir arī savs interaktīvais moments – ņemot talkā lukturīti, uz tās var arī zīmēt. Nav pat jāsagaida tumsa, to var darīt arī krēslā. Jo ilgāk lukturīti patur pie zirga, jo spilgtāk atspīd radītais zīmējums vai uzraksts.

The post Vides objekts “Cietokšņa spoks” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Šīs celtnes būvētas 19. gadsimta  40. gadu sākumā klasicisma stilā pēc pazīstamā krievu arhitekta A. E. Štauberta projekta. Ēku fasādēs saglabājušies raksturīgākie ampīra stila dekora elementi: dzegas, logu pusloka ailu apmales u.c.

The post Administratīvo ēku ansamblis un pilsētas ģimnāzijas ēka appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Poļu nams popularizē poļu valodu, kultūru, vēsturi un nacionālo mantojumu. Šeit tiek rīkotas izstādes, koncerti, festivāli un dažādi kultūras pasākumi.

Poļu nama ēka 1930. gadā tika iegādāta par poļu kopienas savāktajiem līdzekļiem. Padomju laikā tā tika nacionalizēta, taču pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas īpašums atgriezās poļu kopienas rīcībā. 1997. gadā, ar Daugavpils pašvaldības atbalstu, ēkā tika izveidots Poļu kultūras centrs, kas līdz pat šodienai veido bagātu kultūras dzīvi un uztur poļu tradīcijas Latgalē un visā Latvijā. Kopš 2026. gada Poļu nama darbība ir iekļauta Nacionālā kultūras centra struktūrā, kas ievieš jaunu organizatorisko modeli, taču Poļu nams turpina pildīt savu kultūras misiju.

Poļu nama darbinieku  mērķis ir kopt poļu kultūru, valodu un vēsturisko mantojumu, kā arī radīt vidi, kurā dažādu paaudžu pārstāvji var attīstīt savus talantus un stiprināt saikni ar savām saknēm. Šī vieta ir atvērta radošai darbībai, sadarbībai un kopīgai kultūras pieredzei.

Poļu namā notiek koncerti, radošās darbnīcas, konkursi, izstādes, festivāli, kā arī mākslinieciskās nodarbības bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem. Svarīga darba daļa ir sadarbība ar poļu skolām, Polijas Republikas vēstniecību, poļu biedrībām un kultūras institūcijām Latvijā un Polijā, kas ļauj īstenot kopīgus projektus un mākslinieciskās apmaiņas programmas.

Poļu nama sirds ir tā radošie kolektīvi, kas daudzus gadus bagātina pilsētas kultūras dzīvi un pārstāv poļu kopienu dažādos pasākumos: jauktais koris “Promieņ”, teātra studija “Uśmiechnięta tęcza” (“Smaidīgā varavīksne”), vokālais ansamblis “Barwy Daugawy” (“Daugavas krāsas”), instrumentālais ansamblis un bērnu klubs. Šie kolektīvi veido īpašu Poļu nama atmosfēru, apvienojot tradīcijas ar mūsdienīgu radošumu. Pateicoties viņu darbam, Poļu nams joprojām ir dzīva, atvērta un iedvesmojoša vieta, kas stiprina poļu kultūras klātbūtni daudzveidīgajā Daugavpilī un atspoguļo vēsturiskās saites starp poļiem un latviešiem.

Darba laiks:
darba dienās: 9.00 – 17.00
brīvdienās: slēgts

The post Nacionālo kultūru centrs “Poļu nams” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas Saules ielā 41, Saules ielā 55 un ir celtas 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā. To fasādes izceļas ar daudziem dekoratīviem veidojumiem un elementiem.

The post Jūgendstila ēkas appeared first on VISITDAUGAVPILS.

The post Rotko muzejs appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils cietoksnis ir unikāls valsts nozīmes arhitektūras un kultūrvēstures piemineklis, kura platība ir vairāk nekā 150 ha. Daugavpils cietoksnis ir pēdējais bastionu tipa cietoksnis pasaulē. Skatoties no putna lidojuma, cietoksnis atgādina saules, zvaigznes, bruņurupuča vai pat sikspārņa formu. Mūsdienās tas ir viens no Daugavpils populārākajiem apskates objektiem.

Cietoksnis ir Daugavpils pilsētas apkaime, līdz ar to tas ir atvērts apmeklējumam 24 stundas diennaktī.

Cietoksnī atvērti vairāki tūrisma objekti, ko vērts apmeklēt:

• Daugavpils cietokšņa Apmeklētāju centrs (piedāvā ekskursijas pa vēsturisko cietokšņa teritoriju)
• Rotko muzejs
• Martinsona māja
• Laikmetīgās keramikas krātuve
• Daugavpils tehnikas un industriālā dizaina centrs “Inženieru arsenāls”
• Medicīnas izstāde ar kontracepcijas ekspozīciju
• Ekspozīcija “Nikolaja vārti – durvis pagātnē” (slēgta uz nenoteiktu laiku)
• “HouseVintage” – vēsturisko mēbeļu un interjera priekšmetu galerija – veikals
• Sikspārņu centrs
• Pirmā Pasaules kara muzejs “Pie komendanta”
• Retro auto ekspozīcija “RetroGaraž-D”

Ekskursijas Daugavpils cietoksnī
Iepazīsti cietokšņa vēsturi un nozīmīgākos faktus profesionāla gida vadībā — piesaki ekskursiju!
Ekskursijas iespējams pieteikt Daugavpils cietokšņa Apmeklētāju centrā, sazinoties pa tālruni +371 65424043, +371 28686331 vai rakstot uz e‑pastu: cietoksnis@daugavpils.lv.

Vairāk par cietoksni:
Ne mazāk nozīmīga ir arī cietokšņa iekšējā apbūve, kurā līdz mūsdienām ir saglabājušās 80 ēkas, tās savukārt savienotas ar 10 ielām, kurām doti to vēsturiskie nosaukumi. Lielākā daļa no šīm ēkām saglabājušās cietoksnī no 19. gs. Pēdējos gados Daugavpils cietoksnī veikti nozīmīgi restaurācijas darbi, atdzīvinot vairākas vēsturiskas ēkas. Atjaunotā Ūdens paceļamā ēka kļuvusi par Daugavpils cietokšņa Apmeklētāju centru, bet kādreizējā Komandanta pārvaldes mājā šobrīd atrodas Latgales reģiona policijas pārvalde. Jaunu elpu ieguvis arī Artilērijas arsenāls, kur šodien darbojas Rotko muzejs. Savukārt bijušais Inženieru arsenāls kopš 2023. gada pārtapis par Tehnikas un industriālā dizaina centru “Inženieru arsenāls”, piedāvājot mūsdienīgu skatījumu uz vēsturisko vidi. Tāpat pēdējos gados restaurēti arī vairāki nozīmīgi cietokšņa objekti. Atjaunoti Nikolaja vārti, kas 2013. gadā atzīti par labāko restaurācijas projektu Latvijā, kā arī koka tilts, kas savulaik savienoja vārtus ar 1. krasta luneti. Restaurēta arī pašas lunetes kordegardes ēka, kā arī 7. bastiona valnis 400 metru garumā ar kazemātiem – nocietinātām telpām, kur šobrīd izvietota laikmetīgās keramikas ekspozīcija. Savukārt šaujampulvera pagrabā ierīkota slavenā latviešu keramiķa Pētera Martinsona pastāvīgā izstāde “Martinsona māja”.

2018.gadā Daugavpils cietokšņa reģenerācijas projekts saņēma Eiropas Padomes Ainavu arhitektūras balvu.

Cietoksni 1810. gadā sāka celt Krievijas impērijas armija, lai stiprinātu Krievijas impērijas rietumu robežas, gatavojoties karam ar Napoleonu. Cietokšņa celtniecības plānu izstrādāja inženierpulkvedis J. Hekelis, celtniecībā tika nodarbināti arī apmēram 2000 apkārtnes iedzīvotāju, tādejādi kopējais skaits bija apmēram 10 000 karavīru, kas intensīvi divās maiņās cēla cietoksni. Pēc krievu-franču kara 1814. gadā atsākās celtniecības darbi, te līdz pat Pirmajam pasaules karam uzturējās un strādāja Krievijas impērijas armijas garnizons. Kopumā te varēja uzturēties līdz 6000 cilvēku.

1920. gadā cietoksnī izvietojās Latvijas armijas 4. Zemgales divīzijas 3 kājnieku – 10. Aizputes, 11. Dobeles un 12. Bauskas pulki, kā arī viens vieglās artilērijas pulks. Vairākas cietokšņa būves lietoja arī vienīgais Jātnieku pulks.

1940. gadā Daugavpils cietoksnī izvietojās Sarkanās armijas vienības. Otrā pasaules kara laikā tilta nocietinājumā (kreisajā Daugavas krastā) tika ierīkots Ebreju geto ar apmēram 14 000 ieslodzīto no visas Daugavpils apkārtnes un Lietuvas. Cietokšņa teritorijā tika ierīkota arī padomju karagūstekņu nometne.

No 1948. gada līdz 1994. gadam cietokšņa teritorijā darbojās Daugavpils Kara aviācijas inženieru skola. Arī mūsdienās te dzīvo vairāk nekā 1000 cilvēku, tas ir viens no pilsētas dzīvojamiem rajoniem.

Mūsdienās Daugavpils cietoksnis strauji attīstās un ik gadu piesaista arvien vairāk apmeklētāju gan no Latvijas, gan ārvalstīm. Aktīvi tiek izstrādāti jauni attīstības projekti, un tiek ieguldīts daudz darba, lai cietoksni padarītu sakoptāku, pievilcīgāku un interesantāku tā viesiem. Šodien cietoksnis ir iecienīta pastaigu vieta ģimenēm un populāra lokācija dažādām fotosesijām, piedāvājot unikālu vēsturisko atmosfēru.

Cietoksnī ik gadu norisinās vairāki nozīmīgi pasākumi. Šeit tradicionāli tiek rīkoti Muzeju nakts notikumi, atzīmēti cietokšņa vēsturē svarīgi datumi, kā arī notiek dalība Eiropas Kultūras mantojuma dienu programmā.

Kopš 2015. gada cietoksnī iedzīvojusies jauna tradīcija — vēsturiskās rekonstrukcijas festivāls “Dinaburga 1812”. Tā laikā apmeklētāji var vērot Lielās Franču armijas uzbrukuma rekonstrukciju un Krievijas impērijas karavīru centienus aizstāvēt cietoksni. Paralēli notiek arī dažādas atrakcijas un aktivitātes gan bērniem, gan pieaugušajiem, radot īstu vēsturisku piedzīvojumu.

Sīkāku informāciju par cietokšņa vēsturi, tā uzbūvi, populārākajām apskates vietām, nākotnes attīstības iecerēm un plānotajiem pasākumiem iespējams iegūt Daugavpils cietokšņa Apmeklētāju centrā, Nikolaja ielā 5. Šeit apmeklētāji var saņemt gida pakalpojumus, bukletus, cietokšņa karti, kā arī iepazīties ar nelielu vēstures ekspozīciju un mērtrauku kolekciju.

Aktīvās tūrisma sezonas laikā apmeklētājiem ir atvērta arī kordegardes ēka.

2024. gadā Daugavpils cietoksnis iestājās Latvijas Piļu un muižu asociācijā.

2025. gadā cietoksnis pievienojās Eiropas nocietināto pieminekļu kultūras tīklam “FORTE CULTURA”, kā arī Eiropas nocietinājumu federācijai “EFFORTS”.

Noderīgi materiāli:
Daugavpils cietokšņa karte
Daugavpils cietoksnis. Mantojums. Tūrisms. Kultūra
Informatīvs buklets: nekustamie īpašumi Daugavpils cietoksnī

The post Daugavpils cietoksnis appeared first on VISITDAUGAVPILS.

The post Stropu estrāde appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils apbūvē sastopamas neparasti daudz sarkano ķieģeļu stila ēku. Šī stila kopēji bija vairāki izcili arhitekti. Daugavpilī visplašāk šis eklektiskā stila novirziens pārstāvēts vācu izcelsmes arhitekta Vilhelma Neimaņa (no 1878. līdz 1895. gadam bijis Daugavpils galvenais arhitekts) projektētajās ēkās. Spilgts sarkano ķieģeļu arhitektūras piemērs ir ēkas Saules ielā 1/3 un Muzeja ielā 6, kuru fasādēs bagātīgi izmantotie eklektismam raksturīgie formveides paņēmieni pat pēc tik ilgiem gadiem pārsteidz ar izsmalcinātām detaļām.

The post Sarkano ķieģeļu arhitektūra Daugavpilī appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils pilsētas vēsturiskais centrs: Rīgas iela no Daugavas ielas līdz Cietokšņa ielai, Cietokšņa iela līdz Sakņu ielai, Sakņu iela līdz Stacijas ielai, Stacijas iela līdz Lāčplēša ielai, Lāčplēša iela līdz Viestura ielai, Viestura iela līdz Raiņa ielai, Raiņa iela līdz Alejas ielai, Alejas iela līdz 18. novembra ielai, 18. novembra iela līdz Daugavas ielai, Daugavas iela līdz Raiņa ielai.

Daugavpils pilsētas vēsturiskais centrs ir Valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis (vēsturiskā apbūve tapusi 19. gadsimtā saskaņā ar 1826. gadā Pēterburgā apstiprināto apbūves projektu). Vēsturiskais centrs ir pilsētas vispievilcīgākā vieta un viens no veiksmīgākajiem paraugiem, kur izdevies rast kompromisu starp seno un jauno.

Daugavpils ir viena no nedaudzajām Latvijas pilsētām, kura var lepoties ar vienotā ansamblī veidotu unikālu klasicisma un eklektisma stila apbūvi. Kultūrvēsturiskais mantojums, kas ietver pilsētbūvniecības, arhitektūras, mākslas, industriālos un vēstures pieminekļus, kopā ar apkārtējo ainavisko vidi veido Daugavpils tēlu un piešķir tai īpašu šarmu.

The post Daugavpils pilsētas vēsturiskais centrs appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Jaunbūves kultūrtelpas ekspozīcija iepazīstina ar tradicionālajām krievu reliģiskajām konfesijām, krievu tautas mākslu un amatniecību, kā arī Daugavpils un Latvijas vēsturi.

Kultūrtelpā apskatāmas vairākas tematiskas ekspozīcijas: “Vecticība Latvijā”, “Pareizticība Latgalē”, “Pjotra Hudobčenoka gleznas”, “Gžeļas istaba”, “Hohlomas istabiņa”, “Kultūrvēsturiskā ekspozīcija”, “Vēsturiskā ekspozīcija” un “Pasaku istabiņa”. Ekspozīcijas “Pjotra Hudobčenoka gleznas” autors ir mākslinieks un tēlnieks Pjotrs Hudobčenoks, kura darbi savulaik dāvināti Romas pāvestam Jānim Pāvilam II, Margaretai Tečerei, Mihailam Gorbačovam un Džordžam Bušam.

Jaunbūves kultūrtelpa piedāvā ekskursijas, kā arī bērnu kvestu “Pasaku istabiņa” (bērniem 7–12 gadu vecumā). Pieteikties ekskursijām pa tālr.: +371 26232264; +371 20010284.

Gžeļas istaba
Ekspozīcija iepazīstina ar vienu no vecākajiem krievu tautas nodarbēm, kas kļuva par unikālu māksliniecisku parādību, – Gžeļas keramiku. Gžeļa – sens podniecības Piemaskavas rajons. Nav īsti zināms, kad šeit sāka nodarboties ar keramikas trauku izgatavošanu. Tomēr viens no trīsdesmit ciemiem, kas deva nosaukumu visam rajonam, pirmoreiz tika minēts 1328. gadā Maskavas kņaza Ivana Kaļitas baznīcas rakstos.

Gžeļas kā tautas podniecības centra vēsturē bija trīs attīstības etapi. Pirmais ir saistīts ar majolikas ražošanu 18. gadsimta otrajā pusē. Tolaik modernos majolikas traukus Gžeļas iedzīvotāji gatavoja mājas darbnīcās. Krāsainā māla izstrādājumus pārklāja ar necaurspīdīgu baltu emalju, uz kuras nenožuvušās virsmas veidoja emaljas krāsas daudzkrāsainus zīmējumus. Šāda tehnika prasīja lielu zīmēšanas un gleznošanas meistarību. 18.-19. gadsimta mijā majoliku sāka izkonkurēt modīgs zilganbalts fajanss. Atjautīgie Gžeļas iedzīvotāji izveidoja jaunu unikālu pasaules keramikas vēsturē pārejas materiālu – pusfajansu. Pusfajansa izstrādājumi bija gaiši-pelēkā krāsā un tika pārklāti ar bezkrāsainu caurspīdīgu glazūru. Apgleznojums tika izpildīts kā zem glazūras, tā arī uz glazūras virsmas; apgleznojumus veidoja tikai ar kobaltu – ar zilu krāsu uz balta fona.

Sasniedzot īstus mākslinieciskus panākumus pusfajansa trauku izgatavošanā, Gžeļas iedzīvotāji uzsāka smalka fajansa izgatavošanu. Turklāt Gžeļas iedzīvotāji ne tikai apguva jauno materiālu, bet arī izveidoja īpatnēju fajansa izstrādājumu stilu. Tas atšķīrās gan pēc trauku formas, gan pēc dekora, kurā tika apvienoti plastiskie un gleznošanas paņēmieni, sižetiski un ornamentāli apgleznojumi. Fajansa izstrādājumu izgatavošana ne tikai nostādīja Gžeļu uz mākslinieciskās rūpniecības ceļa, bet arī padarīja šo Piemaskavas rajonu par vispasaules slavenu tautas keramikas mākslas centru. Pusfajanss un smalkais fajanss ir otrais Gžeļas attīstības etaps. Trešais sākās 20. gadsimta otrajā pusē, kad mākslinieciskā ražošana tika atjaunota. Jaunā modernā Gžeļas keramikas stila izgatavošanā par pamatu tika ņemts baltā fona un zilā apgleznojuma princips, kuru 19. gadsimta sākumā izmantoja pusfajansa izstrādājumu apgleznojumam. Taču no priekštečiem pārmantotā tehnika piedzīvoja būtiskas izmaiņas: tiek izmantots cits materiāls – fosfors, kā arī jaunas keramikas krāsas. Gžeļas keramikas kolekcija, kas glabājas Jaunbūves kultūrtelpā, tiek uzskatīta par vienu no labākajām Latvijā. Tās pamatā ir mūsdienu Gžeļas meistaru izgatavotie porcelāna izstrādājumi. Starp daudzajiem eksponātiem, kas atrodas izstādē kultūrtelpā, ir saskatāmas brīnumaini skaistas krūkas, bļodas, kausus un krūzes, vāzes un servīzes, pulksteņus, kā arī visdažādākās cilvēku un dzīvnieku figūriņas.

Hohlomas istabiņa
Hohlomas istabiņa atvērās 2005. gada februārī. Tā ir viena no visinteresantākajām un oriģināli noformētākām izstāžu zālēm. Neliela, taču ļoti mājīga telpa ir veidota krievu mājas stilā, bet tās mēbeles ir apgleznotas hohlomas rakstu stilā. Neatkārtojamu interjera kolorītu piešķir arī krāsainie lakati, kuri ir atvesti no dažādiem Krievijas apgabaliem, košas matrjoškas un vara patvāri. Taču istabiņas galvenais rotājums ir īstas krievu hohlomas kolekcija. Hohloma – spoža, īpatnēja krievu tautas dekoratīvās mākslas parādība. Šai tradicionālajai mākslinieciskajai nodarbei ir vairāk nekā 300 gadu gara vēsture. Šī nodarbe radās 17. gadsimta otrajā pusē Ņižegorodskas Aizvolgā, netālu no tirdzniecības ciemata Hohlomas, no kura arī ir radies šīs nodarbes nosaukums. Aizvolgas mežainais novads jau izsenis bija slavens ar prasmīgiem kokgriezējiem, bet vietējie apgleznošanas meistari, starp kuriem bija slaveni svētbilžu mākslinieki, izgudroja unikālu koka izstrādājumu apgleznošanas veidu, kas imitē zeltīšanu. Hohlomas izstrādājumi ir populāri visā pasaulē. Pirmkārt tie piesaista ar savu oriģinālo krāsojumu. Tradicionālais ornaments no vijīgām zālēm un ziediem un apgleznojuma svinīgi krāšņais kolorīts, kas balstās uz sarkanās, melnās un zelta krāsu kombinācijām, piešķir hohlomai īstu vērtību. Hohlomas izstrādājumi, kas laistās zeltā un laku krāšņumā un priecē ar krāsaino, poētisko apgleznojumu, jau sen ir kļuvuši par kolekcionēšanas priekšmetu. Daugavpils Jaunbūves kultūrtelpas kolekcija, kura tika vākta desmit gadu laikā, taisnīgi tiek uzskatīta par vienu no labākajām Latvijā. Tajā ir iekļauti visdažādākie priekšmeti – dekoratīvas vāzes, bļodas un kausi, karotes, sālstrauki, trauku komplekti zivju zupai, medum, ogām un kvasam, kā arī daudzpriekšmetu servīzes, kuras ir domātas svinībām. Hohlomas istabiņa ir ne tikai izstāžu zāle, bet arī savdabīga kafejnīca. Šeit kultūrtelpas darbinieki uzņem daudzus viesus, kurus obligāti cienā ar pankūkām un aromātisko tēju. Šeit notiek bērnu svētki, lekcijas skolniekiem par tautas daiļradi, draudzīgas „vakarēšanas” un citi interesanti pasākumi. Turklāt, istabiņa ir lieliska vieta oriģinālu prezentāciju, nelielu banketu un korporatīvo pasākumu rīkošanai.

Pareizticība Latvijā
Vienā no Jaunbūves kultūrtelpas izstāžu zālēm izvietota ekspozīcija „Pareizticība Latvijā. Sākums un mūsdienas”. Tās galvenais krāšņums ir unikāla seno svētbilžu kolekcija, kuru Daugavpils Jaunbūves kultūrtelpa saņēma dāvanā 2005. gadā. Kolekciju papildina baznīcas grāmatas un piederumi, kā arī arhīvu dokumenti un mūsdienu izdevumi, kas vēsta par Pareizticīgās baznīcas vēsturi un tradīcijām. Turklāt, Jaunbūves kultūrtelpā ir savākti plaši vēsturiskie materiāli, kuri parāda, ka pareizticībai mūsu valstī ir daudz dziļākas saknes, nekā tiek uzskatīts.
Kā apgalvo vēsturnieki, pirmais kristiešu dievnams, kas bija uzbūvēts mūsdienu Latvijas teritorijā, bija pareizticīgs. Tas tika uzcelts Daugavas ielejā aptuveni gadsimtu-pusotra līdz 13. gadsimta Ziemeļu krusta gājieniem. Tolaik eksistēja vairākas lielas apriņķu kņazistes – Jersika, Koknese, Tālava. Šo kņazistu valdnieki, nolemjot izplatīt savās zemēs kristietību, pieņēma pareizticību no krievu tautas. „Livonijas hronikās” tiek vēstīts, ka jau 12. gadsimtā Jersika un Koknese bija ne vienkārši nostiprinātas pilis, bet pilsētas ar vairākām mājām un pareizticīgajām baznīcām. Dievkalpojumus baznīcās vadīja kā krievu, tā arī latgaļu garīdznieki. Atmiņas par to ir saglabājušās latviešu valodā. Daudzus vārdus, saistītus ar kristietību, – „божница” (baznīca), „крест” (krusts), „святой” (svēts), „свеча” (svece), „пост” (postenis), „грех” (grēks) un citus, latvieši aizguva no krievu valodas.

Vecticība Latgalē
Senajā manuskriptā „Deguckas hronika” tiek vēstīts, ka pirmie vecticībnieki, kas nebija pieņēmuši patriarha Nikona baznīcu reformas un tāpēc bijuši vajāti savā dzimtenē, parādījušies Dinaburgas apkārtnē 1659. gadā. Lielākā vecticībnieku daļa apmetās kreisajā Daugavas krastā Liginišķos, kur 1660. gada vasarā tika uzbūvēta pirmā vecticībnieku baznīca mūsdienu Latvijas teritorijā. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā trīs gadsimti. Visu šo laiku vecticībnieku-pārceļotāju pēcteči rūpīgi glabāja savu „veco ticību”, īpatnēju kultūru, valodu, tradīcijas un paražas, amatus un mākslinieciskās nodarbes. Viņi cēla baznīcas, kuras rotāja unikālas svētbilžu sienas, veidoja reliģiozas kopienas, kuras kļuva par nozīmīgiem garīguma un kultūras centriem. Mūsu valsts vecticībnieku kopienu vēsture un kultūra ir viens no galvenajiem Daugavpils Krievu kultūras centra izpētes objektiem. 10 gadu laikā centra darbiniekiem izdevās savākt daudzus arhīvu dokumentus, muzeju eksponātus un citus materiālus par vecticību Latvijā. Uz šo materiālu pamata Jaunbūves kultūrtelpā ir izveidota izstāde „Latvijas vecticības garīgā un materiālā kultūra”. Plašajā ekspozīcijā tiek izstādītas senas un jaunas svētbildes, unikāli atveidojumi, pēc kuriem mūsdienās zīmē seno svētbilžu kopijas, baznīcas tērpi un piederumi (vīraku kvēpināmie trauki, lampādes un citi), senas rokrakstu un iespiestas dievkalpojumu grāmatas, mūsdienu izdevumi (kalendāri, žurnāli, izglītošanas literatūra, kultūrvēstures pētījumi). Izstāde iepazīstina arī ar vecticībnieku ikdienu. Šeit tiek demonstrēti dažādi sadzīves priekšmeti: drēbes (bērnu kleitas, rokām izšūtie krekli, sieviešu lakati utt.), saimniecības (trauki, izšūtie dvieļi, koka piestas, vērpjamais ratiņš, seni gludekļi) un citi piederumi, kuri atspoguļo dziļu tautas dekoratīvi-lietišķās mākslas paraugu tradicionalitāti.

The post Nacionālo kultūru centrs “Jaunbūves kultūrtelpa” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils vēsturiskā centra dominante ir pirmās brīvvalsts laikā uzceltais Vienības nams (Rīgas ielā 22A). Tas uzbūvēts pēc Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosinājuma par ziedojumiem un valsts piešķirtajiem līdzekļiem. Pamatakmens tam likts 1936. gadā, bet ēka iesvētīta un atklāta 1937. gada 19. decembrī. Ēku projektējis arhitekts Verners Vitands.

Celtne tajā laikā bija modernākā daudzfunkcionālā ēka Eiropā, tajā atradās Daugavpils teātris, latviešu biedrība, bibliotēka un citas sabiedriskas iestādes. Antīko formu izmantošana funkcionālisma garā veidotajā ēkas arhitektoniskajā risinājumā atbilda tālaika estētikai.

VIENĪBAS NAMS ŠODIEN
Vienības nama ēkā darbojas vairākas nozīmīgas kultūras iestādes: Daugavpils teātris, Tradīciju māja, Latgales kulinārā mantojuma centrs “Šmakovka”, kā arī Daugavpils Tūristu apkalpošanas centrs. Vienības namā atrodas arī Latgales Centrālā bibliotēka, kas apmeklētājiem piedāvā plašu pakalpojumu klāstu: grāmatu izsniegšanu, lasītavas (Mākslas zāle, vispārējā un tehniskā lasītava), periodiku no 1950. gada, retas un vēsturiskas grāmatas. Turpat darbojas arī ASV informācijas centrs un Ģimenes digitālo aktivitāšu centrs.

Ēkā atrodas arī kafejnīca un banka, nodrošinot ērtības gan apmeklētājiem, gan pilsētas viesiem.

Vienības nama apsaimniekotājs ir Daugavpils valstspilsētas pašvaldības iestāde “Vienības nams”. Tas ir daudzu, tajā skaitā starptautisku, pasākumu organizētājs un projektu realizētājs, latviskās kultūrvides kopējs un uzturētājs. “Vienības nams” nodrošina kultūras procesa nepārtrauktību, organizē valsts un pilsētas, kā arī gadskārtu svētkus un koncertus, izglītojošos un izklaides pasākumus, veicina kultūras vērtību saglabāšanu, izplatību un pieejamību, kā arī kultūrprogrammu apmaiņu. Prioritāte ir arī ēkas izpēte, popularizēšana un uzturēšana tās vēsturiskajā veidolā.
Vienības nams – Daugavpils gara gaismas un kultūras centrs – joprojām pilda savu vēsturisko misiju, vienojot pilsētas daudznacionālo sabiedrību un bagātinot kultūras dzīvi. Tādējādi tas cieši un neatgriezeniski ieaudies brīvās Latvijas un modernās Eiropas asinsritē.

2011. gada 17. novembrī pie Vienības nama sienas tika atklāta piemiņas plāksne Andrejam Švirkstam (1897–1955) — latviešu sabiedriskajam darbiniekam un politiķim, Daugavpils pilsētas mēram (1938–1940) un Daugavpils latviešu biedrības priekšsēdētājam. Piemiņas plāksnes autors ir tēlnieks Ivo Folkmanis.

The post Vienības nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils bija viena no pirmajām Latvijas pilsētām, kur 20. gadsimta 70. gadu beigās vairāk nekā puskilometru garo Rīgas ielu pārveidoja par gājēju ielu. Tā ir pilsētas dzīvākā artērija, kas stiepjas no dzelzceļa stacijas līdz Daugavai – Rīgas ielas sākumam, kur zem dambja ar pieeju upei kādreizējās piestātnes vietā izveidota arka.

2009. gadā tika pabeigta Rīgas ielas rekonstrukcija, pēc kuras pilsēta ieguva izteiksmīgu, harmonisku pagātnes un mūsdienīguma sintēzes paraugu. Dodoties nesteidzīgā pastaigā, te ir iespēja ne tikai aplūkot greznās namu fasādes, bet arī iepirkties un baudīt maltīti.

Rīgas ielā atrodas vairākas ievērojamas ēkas un objekti:

• Sv. Pētera Ķēdēs Romas katoļu baznīca, kas celta 1848.–1849. gadā un pārbūvēta 1924.–1934. gadā. Dievnama arhitektūrā jūtamas klasicisma iezīmes, un vizuāli tas līdzinās Svētā Pētera Bazilikai Vatikānā;
• Skulptūru dārzs;
• Netālu no Skulptūru dārza un Sv. Pētera Ķēdēs Romas katoļu baznīcas atrodas purva bruņurupuča skulptūra (tēlnieks Ivo Folkmanis, 2009), kā arī Latvijā vienīgā skulptūra, kas veltīta Latgales keramikai. Rīgas ielu rotā arī iemīļotā kaķa skulptūra, kas kļuvusi par populāru pilsētas simbolu.
• Mihoelsa un Rīgas ielas krustojumā uz laternas izvietots metāla sikspārnis — neparasts un pamanāms pilsētvides akcents.
• Īpaši majestātisks ir nams Rīgas ielā 61 (1860), kas ir viens no spilgtākajiem eklektisma paraugiem un izceļas ar bagātīgu fasādes dekorējumu;
• Daugavpils Dzelceļa stacija, celta 1951. gadā.
• Ielas galā, iepretim dzelzceļa stacijai, ierīkota dekoratīva ūdens baseinu kaskāde.
• Vienības nams, uzcelts 1936.—1937. gados, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.
• Ugunsdzēsēju depo, uzcelts 1876. gadā, reģiona nozīmes arhitektūras piemineklis.
• Daugavpils muzeja ēka, jūgendstila celtne, kas uzcelta 1883. gadā un iekļauta valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā.

Ik gadu rudenī Daugavpilī norisinās Rīgas ielas svētki. Šie svētki kļuvuši par neatņemamu Daugavpils kultūras dzīves sastāvdaļu un nozīmīgu tradīciju, ko apmeklētāji piedzīvo caur gaismēnu spēlēm, mūziku, tēlotājmākslu, deju un amatnieku meistarklasēm. Rīgas ielas svētki Daugavpilī pirmo reizi notika 20. gadsimta 90. gadu sākumā, bet 2014. gadā tradīcija tika atjaunota un kopš tā laika kļuvusi par ikgadēju septembra notikumu.

The post Rīgas iela – gājēju iela appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils cietokšņa Apmeklētāju centrs atrodas vēsturiskajā ūdens paceļamajā ēkā, kuras pamati likti 1865. gadā. Savulaik šī ēka nodrošināja ūdens apgādi visā cietoksnī un cietokšņa bulvāra strūklakas darbību. Kā vēsta Krievijas valsts kara vēstures arhīva dati – 1889. gadā cietoksnī jau darbojās ūdensapgādes ierīce. No trijām akām, kas bija ierīkotas Daugavas krastā, ar tvaika mašīnas palīdzību tika piepildīts ēkā esošais 3000 spaiņu rezervuārs – milzīga kniedēta metāla ūdens tvertne. Tā ir saglabājusies ļoti labā stāvoklī un šodien simboliski vēsta par ēkas vēsturisko nozīmi.

Ēkas restaurācija norisinājās no 2009. līdz 2011. gadam, īstenojot Eiropas Ekonomikas zonas un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta līdzfinansēto projektu “Ūdenstorņa ēkas paraugrestaurācija un apsaimniekošana Daugavpils cietoksnī”. Atjaunotā ēka svinīgi atklāta 2011. gada 29. aprīlī.

Pakalpojumi:

• Informatīvie materiāli
• Ekskursijas, gida pakalpojumi cietoksnī
• Ūdens paceļamās ēkas apskate
• Cietoksnim veltītās ekspozīcijas apskate

Cenrādis ekskursijai pa Daugavpils cietoksni – 1h

PIEAUGUŠIE:
Grupai līdz 10 cilvēkiem: 36.00 EUR
Grupai virs 10 cilvēkiem:  3.60 EUR*

Darba laiks*:
Pirmdiena – Svētdiena: 10.00 – 18.00
*Darba laiks pirmssvētku un svētku dienās var tikt mainīts.

The post Daugavpils cietokšņa Apmeklētāju centrs (Ūdens paceļamā ēka) appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Dubrovina parkā uzstādīts piemineklis bijušajam pilsētas mēram un parka veidotājam Pāvelam Dubrovinam (1839-1890). Aptuveni 2 m augstā  bronzas figūra (2007) uzstādīta speciāli izveidotā laukumā netālu no strūklakas viņa paša veidotā parka ainavā. Pieminekli darinājis pazīstamais Maskavā dzīvojošais tēlnieks Aleksandrs Tartinovs, kas veidojis arī viena guldeņa monētā attēloto Nīderlandes karalienes Beatrikses bareljefu.

The post Piemineklis Pāvelam Dubrovinam appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas starp Rīgas un Parādes ielu. Tā iekārtošanā aktīvi piedalījās Pāvels Dubrovins (1839–1890), kas laikā no 1876. līdz 1890. gadam bija pilsētas mērs. Tāpēc parkam dots P. Dubrovina vārds un tajā uzstādīts viņa piemineklis. Aptuveni 2 m augstā bronzas figūra (tēlnieks Aleksandrs Taratinovs, 2007. g.) atrodas īpaši izveidotā laukumā netālu no strūklakas. Padomju laikā parkā izveidots Padomju armijas karavīru piemiņas memoriāls. Parks ir pilsētnieku iemīļota atpūtas vieta. Tveicīgajās vasaras dienās pie lielās strūklakas ikviens var rast atspirdzinošu veldzi, bet vakaros – noraudzīties tās daudzveidīgajā gaismas un ūdens saspēlē.

The post Dubrovina parks appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils mākslinieka Romualda Gibovska veidotā piemiņas zīme “Veltījums Rotko” uzstādīta gleznainajā Daugavas krastā, kas ir bijis mākslinieka Marka Rotko spilgtāko bērnības iespaidu avots. Tā norāda arī uz Šosejas ielu (tagad 18.novembra iela), kur Rotkoviču ģimene dzīvoja no 1892. līdz 1913.gadam. Caur lielo un  smago metāla formu var saskatīt debess un upes radošo tukšumu – arvien mainīgo ainavu, – gluži tāpat kā Marka Rotko klasiskajās gleznās.

The post Piemiņas zīme “Veltījums Rotko” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas starp Sv. Pētera Ķēdēs Romas katoļu baznīcu un Mihoelsa ielu. Tā rota ir vairāku Latvijas tēlnieku skulptūras un krāšņi ziedu paklāji.

The post Skulptūru dārzs appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas Vienības ielā 13 un ir Daugavpils Universitātes mācību korpusa priekšlaukums. Te atrodas neliela strūklaka, dzejnieka Raiņa krūšutēls (tēlnieks I. Folkmanis, 1966. g.) un Saules pulkstenis.

The post Daugavpils Universitātes priekšlaukums appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas līdzās autoostai. Parku projektējis arhitekts Seleckis. Šis mūsdienīgais parks ir pilsētas zaļā rota, kura akcents ir daudzās puķu dobes un apstādījumi. Te ierīkots bērnu rotaļu laukums, parkā atrodas šaha klubs, kurā izvietots Šaha un dambretes muzejs. 2012. gadā parkā atklāta Soliņu aleja un Mīlestības koks. Blakus atrodas Daugavpils ledus halle.

The post Centrālais parks appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils teātra vēsture sniedzas XIX gadsimta piecdesmitajos gados, kad 1856. gadā Dinaburgā (tagadējā Daugavpilī) tika nodibināts Krievu dramatiskais teātris – pirmais krievu teātris Latvijā. Teātri nodibināja un uzturēja Daugavpils cietokšņa galvenais inženieris Nikolajs Hagelstroms – aizrautīgs teātra cienītājs.

1921. gadā Daugavpilī nodibināja latviešu dramatiskais teātri, kura vadītāja sākotnēji bija aktrise un režisore Otīlija Muceniece. Teātris mitinās toreizējā Dzelzceļnieku kluba ēkā. Visspilgtākais teātra darbības laiks sākas ar 1930. gadu, kad teātri sāka vadīt aktieris un režisors Jānis Kļava. No citiem Latvijas teātriem te izveidojās aktieru trupa. Teātra repertuārā pārsvarā bija modernā dramaturģija, Raiņa lugas. 1938. gadā teātris saņēma jaunu zāli jaunatklātajā Vienības namā. Tajā laikā tā bija viena no modernākajām teātra zālēm Eiropā. Atklāšanas izrādē 1938. gada 3. februārī R.Blaumaņa lugā Indrāni titullomās spēlēja leģendārie aktieri Berta Rūmniece un Aleksis Mierlauks. 1938. gadā teātri savā aprūpē pārņēma pilsētas pašvaldība.

Pēc Otrā pasaules kara, 1945. gadā, darbu atsāka tikai Krievu drāmas teātris, jo lielākā daļa latviešu aktieru bija emigrācijā. 1953. gads iezīmējas ar vēl vienu spilgtu notikumu teātra vēsturē – teātrī sāka strādāt Sergejs Radlovs, režisors ar pasaules slavu. Radlova iestudētais Šekspīra Hamlets ar LPSR Nopelniem bagāto skatuves mākslinieku V.Jakovļevu titullomā bija notikums republikas kultūras dzīvē.

1958. gadā sāka veidoties Muzikāli dramatiskais teātris ar latviešu un krievu trupu, mūziķiem un baletu. Teātra mākslinieciskais vadītājs bija Oļģerts Dunkers. 1959. gada 29. aprīlī notika pirmais un vienīgais operas iestudējums – Verdi Traviata. Daudzsološais teātra darbības sākums drīz tika pārtraukts, jo 1962. gadā teātri slēdza kā nerentablu (lasi – neizdevīgu pastāvošajam padomju režīmam).

Atmodas laikā ar Daugavpils pašvaldības un sabiedrības aktīvu atbalstu 1988. gadā notika Daugavpils teātra atjaunošana. Par galveno režisoru iecēla Nauris Klētnieks. Tiek uzņemti divi aktieru kursi latviešu un krievu trupā, kuru pedagogi bija režisori Pēteris Krilovs un Anna Eižvertiņa. Veidojās mākslinieciski spēcīgi iestudējumi, izauga talantīgi aktieri, jaunais teātris guva spožus panākumus viesizrādēs Rīgā, tomēr 1995. gadā latviešu trupas aktieri sāka strādāt Rīgas teātros, un latviešu teātris Daugavpilī atkal beidza savu darbību.

1996. gadā uz Daugavpili no Valmieras atnāca enerģiskais režisors Valentīns Maculevičs. Ar palikušajiem krievu trupas aktieriem viņš veidoja jaunu Daugavpils teātri. No 2001. gada Daugavpils teātri vadīja Inese Laizāne. Daugavpils teātrī sāka strādāt režisors Harijs Petrockis. 1999. gada rudenī ar Daugavpils domes atbalstu Daugavpils Universitātē uzņēma jaunu aktieru kurss. 2002. gadā Daugavpils teātrī ienāca jauns latviešu trupas sastāvs, no šī brīža teātrī pilnvērtīgā sastāvā darbojas gan krievu, gan latviešu trupa. Šajos gados Daugavpils teātris, ieskaitot teātra latviešu trupu, gūst lielu atzinību gan no skatītājiem, gan kritiķiem.

2007.g oktobrī teātrī tika veikts apjomīgs remonts – tika atjaunota skatītāju zāle, kafejnīca, vestibils un lielā teātra skatuve, tajā skaitā arī skatuves ripa. Remonts pabeigts 2009.gada maijā.

2011. gadā par teātra māksliniecisko vadītāju un direktoru kļuva Oļegs Šapošņikovs.

The post Daugavpils teātris appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Ieroču un munīcijas ražošana vienmēr tiek saistīta ar zināmu slepenību un noslēpumainību, tāpēc tik lielu interesi ir izpelnījusies Daugavpils skrošu rūpnīca, kas dibināta 1885. gadā. Rūpnīca ir vecākā munīcijas ražotne Ziemeļeiropā. Vienīgā šāda veida rūpnīca Baltijā, un viens no vecākajiem industriālā mantojuma objektiem Latvijā. Rūpnīcā atrodas Eiropā vienīgais strādājošais svina liešanas tornis.

Cauri gadsimtiem gan cariskās Krievijas, gan Latvijas pirmās brīvvalsts, gan Padomju Savienības, gan Latvijas neatkarības laikā – rūpnīca vienmēr ir ražojusi augstas kvalitātes medību skrotis, ko tā turpina darīt arī joprojām. Rūpnīcā redzamas iekārtas un konstrukcijas, kas tika uzbūvētas 19.gs, papildinātas pirms un pēc abiem Pasaules kariem, bet tās labi saskaņojas ar modernajām iekārtām, kas tiek izmantotas munīcijas ražošanā.

Rūpnīca piedāvā apskatīt vēsturisko ekspozīciju, skrošu liešanas cehu, uzkāpt tās unikālajā 31,5 m augstajā tornī, zem kura atrodas 13,5 m dziļā dzesēšanas aka. No rūpnīcas torņa paveras skats uz slaveno Daugavpils Baznīcu kalnu, pilsētas centru un citiem pilsētas rajoniem. Munīcijas rūpnīca ir galamērķis daudziem pašmāju un ārvalstu tūristiem, kas vēlas šodien sajust unikālo 19. gadsimta atmosfēru un iepazīt senās iekārtas darbībā. Pēc rūpnīcas apskates ikvienam ir iespēja izmēģināt saražoto produkciju rūpnīcas šautuvē.

Ir iespēja noskatīties filmu (8min.) par svina kausēšanas, liešanas procesu un patronu ražošanu.

UZMANĪBU!!! Atrodoties DSR teritorijā, apmeklētājs apņemas ievērot iekšējās kārtības noteikumus un apzinās riskus veselībai! Personas līdz 18.g.v. drīkst apmeklēt rūpnīcu tikai pilngadīgā pārstāvja pavadībā.

Daugavpils skrošu rūpnīca ir Eiropas Kultūras tūrisma tīkla (ECTN, European Cultural Tourism Network) konkursa “Ilgtspējīga kultūras tūrisma galamērķis 2015” (2015.gada tēma – industriālais mantojums tūrismā) 3.vietas ieguvēja. 2017.gadā rūpnīca ieguvusi arī TripAdvisor izcilības sertifikātu (Certificate of Excellence).

Piedāvātās iespējas:
Vēsturiskās Daugavpils skrošu rūpnīcas apmeklējums (~ 1 h 15 min– 1 h 30 min)
Biļetē iekļauts:
– Rūpnīcas ekspozīcija
– Filma par ražošanas procesu
– Vēsturisko telpu un iekārtu apskate
– Uzkāpšana svina liešanas tornī (Bērni līdz 18 g.v. tikai vecāku klātbūtnē!)

Šautuve (iespēja izmēģināt rūpnīcā ražoto pneimatisko munīciju): 
– 10 šāvieni – 3 EUR
– 100 šāvieni – 12 EUR

Informācija par cenām šeit.

Ekskursiju laiki:
Ekskursiju grafiks pieejams šeit.
Ekskursiju noslogojums šeit.

The post Daugavpils skrošu rūpnīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Saules pulkstenis (1910.) Izvietots Vienības ielā 13 pie Daugavpils Universitātes mācību korpusa. Nostiprināts uz četrstūra postamenta. Ciparnīcas lineatūra atbilst Daugavpils ģeogrāfiskajam platumam: 56˚. Projektējis Reālskolas pasniedzējs A. Jaskovs.

The post Saules pulkstenis appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Vienības laukums ir pilsētas sirds, kur notiek visi lielākie pilsētas pasākumi. Laukums pilsētniekus vieno visnozīmīgāko notikumu laikā. No četrām pusēm Vienības laukumu ieskauj pilsētas nozīmīgākie objekti: Vienības nams, Dubrovina parks, vienīca “Park Hotel Latgola”, lielveikali.

The post Vienības laukums appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Tagadējā Daugavpils sinagoga – Kadiša lūgšanu nams, celta 1850. gadā. Tā telpiski aizpilda kvartāla stūra apbūvi pilsētas centrā, bet tās fasādes ir vērstas pret Lāčplēša un Cietokšņa ielu. Celtnes iekārta atjaunota pēc Otrā pasaules kara. 2005. gadā veikta celtnes renovācija, tai līdzekļus piešķīra arī mākslinieka Marka Rotko bērni, kas dzīvo ASV un uztur saikni ar tēva dzimto pilsētu. Sinagogas atklāšanā pēc renovācijas piedalījās Valsts eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Sinagogas otrajā stāvā ierīkots muzejs “Ebreji Daugavpilī un Latgalē”. Muzeja ekspozīcija stāsta par ebreju dzīvi un sadzīves tradīcijām Latgalē un Daugavpilī kopš 1900.gada. Ekspozīcija attēlo ebreju skaita izmaiņas, radu akstus fotogrāfijās, sadzīves un kulta priekšmetus, kā arī dažādus izdevumus: žurnālus, kalendārus un grāmatas par ebreju dzīvi Daugavpilī un Latgalē.
Vietējā gida – novadpētnieka Josifa Ročko pavadībā ikvienam Daugavpils pilsētas viesim un interesentam ir iespēja iepazīties ar sinagogu un ekspozīciju, uzzinot interesantus un aizkustinošus vietējo ebreju ģimeņu stāstus, ebreju dzīves vēsturiskos aspektus, lūgšanu tradīcijas, altāra nozīmi sinagogā u.c.

Darba laiks:
Sinagogas apmeklējums pēc iepriekšējas pieteikšanās.

Ieejas maksa:
Par ziedojumiem.

The post Daugavpils sinagoga appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Visnozīmīgākās pārmaiņas Dinaburgas (Daugavpils) saimnieciskajā dzīvē sākās pateicoties dzelzceļa līnijas Pēterburga – Dinaburga – Varšava un Rīga – Dinaburga – Orla atklāšanai 1860. un 1861. gadā. Dzelzceļa līniju Pēterburga – Varšava, kā arī tai piederošos tiltus, viaduktus, arī atsevišķas stacijas ēkas, projektējis poļu izcelsmes inženieris Staņislavs Kerbedzs (Kerbic). Daugavpilī krustojas 5 dzelzceļa līnijas. Pašreizējā dzelzceļa stacija celta 1951. gadā.

The post Daugavpils dzelzceļa stacija appeared first on VISITDAUGAVPILS.

The post Aizsargdambis appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Izveidots 19. gs. otrajā pusē. Atrodas pretī Vienības namam. Pēc tēlnieka A. Veinbaha projekta 20. gs. 20.-ajos gados te izbūvēta skaista strūklaka “Meitene ar liliju”. Skvērā izvietots dzejnieka Andreja Pumpura krūšutēls, atrodas Sv.  Aleksandra Ņevska pareizticīgo kapela, piemineklis Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem.

The post Andreja Pumpura skvērs appeared first on VISITDAUGAVPILS.

The post Tradīciju māja appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Muižas apbūve veidojusies 19. gs. beigās tagadējā Višķu ciemata centrā. Muižas pils bija būvēta poļu muižnieku Molu dzimtai, kuras īpašumā apkārtnē tolaik bija 18 pusmuižas ar 4000 ha zemes. Pirmo reizi muiža tika nodedzināta 1863.g. poļu sacelšanās laikā. 1878. gadā muiža tika atjaunota, savukārt Pirmā Pasaules kara laikā tā tika nopostīta otro reizi.

Līdz mūsdienām saglabājusies klēts un reorganizētā muižkunga (vēlāk kalpu) māja, kurā ilgus gadus atradās Višķu lauksaimniecības tehnikuma mācību korpuss. Saglabājies ir arī brīva plānojuma parks, kurā ir sastopamas ap 75 koku un krūmu sugas.

Brīvi pieejams apmeklētājiem katru dienu.

Ieejas maksas nav.

The post Mola (Višķu) muižas apbūve un parks appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Līksnas muižas parks atrodas Augšdaugavas novadā. Braucot pa šoseju Rīga – Daugavpils, nevar nepamanīt Līksnas ainavas dominanti – Līksnas Romas katoļu baznīcu, kas ir celta 1912.gadā neogotikas stilā. 1999. gadā Līksnas parka teritorijā pagasta ļaudis izveidoja atpūtas taku, kura katru gadu tiek paplašināta. Šodien, staigājot pa Līksnas takām, var vērot ne tikai dažādi ierīkotus celiņus vai kreatīvus koka un metāla veidojumus, bet arī uzzināt, ka pa šo taku jājusi Polijas nacionālā varone, Līksnas muižas iedzīvotāja – Emīlija Plātere. Emīliju, viņas dzīvesveida un rakstura dēļ, sauca par vietējo Žannu d’Arku. Līksnas pagasta bibliotēkā glabājas mākslinieka Sandija Greiškalna gleznots Emīlijas Plāteres portrets. Līksnas parkā atrodas arī arhitektūras piemineklis – Līksnas muižas kapela.

Pateicoties LMT atbalstam, 2015.gadā Līksnas parkā uzstādīts jauns dizaina objekts – “Mīlestības koks”, kurā kāzu dienā jaunlaulātie var iekārt savu atslēdziņu, tādā veidā simboliski uz mūžu saslēdzot kopā savas sirdis. Mīlestības koku svinīgi atklāt palīdzēja un savas sirdis uz mūžu saslēdza četri pāri – divi pāri, kuri nupat bija mijuši gredzenus, zelta un sudraba kāzu gaviļnieki. Objektā izveidotas vairāk kā tūkstotis vietu, kur iekārt atslēdziņas. Visas atslēdziņas, kuras atradās vecajā kokā tika iestrādātas jaunā objekta stumbrā. Tika konstatēts, ka vecākā atslēdziņa, iepriekšējo koku rotāja no 2008. gada. Objektu radījis metālmākslinieks Valērijs Konstantinovs.

Līksnas ciemā var iepazīties ar ciema vēsturi, apmeklēt ievēsmojošo baznīcu, izbaudīt dažādas aktivitātes muižas parkā un apmeklēt vietējos amatniekus.

Ieejas maksa:
Tūristu grupām Līksnas muižas parka apmeklēšana ir maksas pakalpojums, kurā ietilpst gida pakalpojumi.

Pieejams apmeklētājiem katru dienu.

The post Līksnas muižas parks (Līksnas takas) appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Blakus Červonkas muižas pilij un muižas apbūvei izpleties 3 ha liels brīvā plānojuma parks ar vismaz 14 veidiem eksotisko koku sugu. Mūsdienās stādījumi ir būtiski papildināti. Pils priekšā ir plašs zāliena aplis, malā ap lapeglēm – puķes. Ceļš apstādīts ar pīlādžiem.

Brīvi pieejams apmeklētājiem katru dienu.

Ieejas maksas nav.

Adrese: Červonka, Vecsalienas pagasts, Daugavpils novads

The post Červonkas (Vecsalienas) muižas pils parks appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Pie Meduma ezera atrodas Medumu parks, kurā var ieraudzīt dažādus stādījumus – ošus, ozolus, liepas, vīksnas, asinssarkano grimonu, Daugavas krustābeli, Eiropas segliņu, balzama dižegles, Eiropas lapegles, Kolorado aso egli u.c.

Medumu parks ir populāra atpūtas vieta – šeit vari makšķerēt un atpūsties pie ezera, kur ir ierīkota pludmale, kas ir pieejama arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Parka teritorijā izveidota 2 km gara taka, kura šķērso „Mīlestības tiltiņu” un iet gar Pirmā pasaules kara tranšejām un muižas pagraba vietu.

Brīvi pieejams apmeklētājiem katru dienu.

Ieejas maksas nav.

The post Medumu parks un taka appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Vaboles parks ir veidots kā ainavu jeb angļu stila grāfu Plāteru-Zībergu pusmuižas parks (19. gs.). Parka platība – 8,5 ha, no tiem 0,21 ha aizņem dīķis.

Parka teritorijā atrodama 21 koku un krūmu suga – gan vietējās, gan svešzemju. Te ir daudz ošu, ozolu, liepu, vītolu, gobu, melnalkšņu un ievu. Parka centrā ir lapegļu audze, kura nepareizas apsaimniekošanas dēļ pakāpeniski iet bojā. Austrumu daļā atrodas liepu aleja. Parka lepnums ir Lielais ozols. Dendroloģisks retums ir Moltkes liepa, kas reti sastopama Latvijas parkos.

Parkā saglabājušas vairākas vēsturiskas ēkas – bijušās pusmuižas apbūves elementi, tai skaitā zirgu staļļa ēka, kas 1919. gadā pārkārtota skolas vajadzībām. Mūsdienās te atrodas Vaboles vidusskola. Vienā no pusmuižas ēkām 1996. gadā iekārtots Latgales atmodas darbinieku Skrindu dzimtas muzejs.

Vaboles parkā atrodas labiekārtots atpūtas laukums.

Brīvi pieejams apmeklētājiem katru dienu.

Ieejas maksas nav.

The post Vaboles muižas parks appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Jezupovas (Juzefovas) parks ir veidots 19. gadsimtā holandiešu stilā un vēl līdz 19. gadsimta beigām šajā parkā būtu atrodama arī muiža, taču mūsdienās ir saglabājusies tikai neliela daļa no muižas parka, kurā ir atrodamas vairāk nekā 100 dažādu augu sugu.

Vietas sākotnējais nosaukums bija “Hofzumberg”, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē – māja uz kalna. 18. gs. beigās parku pārdēvēja par Jezupovu. Muižas mūra ēku ir cēlis pats saimnieks – B. Šahno, izvēloties par paraugu Parīzes tuvumā kādreiz redzēto pili. Pašlaik apskatāmi tikai muižas ēkas pamati. Bijušais barona B. Šahno zirgu stallis ir vienīgā no Juzefovas muižas ēkām, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Šajā parkā, līdzīgi kā citos muižu parkos, atrodamās koku sugas ir ļoti īpašas. Juzefovas parka īpašo atmosfēru veido simtgadīgas Eiropas ciedru priedes, korķa goba un baltā papele. Parka tuvumā mīt retais liellūpas vīngliemezis (Isognomostoma isognomostomos), kas Latvijā atrasts tikai šajā apkaimē. No Jezupovas parka iztek avots, kura ūdenim piemītot dziednieciskas īpašības.

Parka dienvidaustrumu stūrī atrodas 82 cm garš, 46 cm plats un 10 cm augsts pelēkas krāsas laukakmens, kura plakanajā virsmā iekalts krusts. Pēc muižas pēdējā grāfa Bogdana Šahno ģimenes aukles stāstījuma, ar krustakmeni saistīti traģiski notikumi, kas risinājušies 1922. gadā. Divi jaunieši – muižas kalpone un staļļa puisis gatavojās kāzām, bet kalponi bija iekārojis vecais grāfs un precības nav atļāvis. Kalpone uzvilkusi līgavas kleitu un izmetusies pa logu, tā padarot sev galu. Līgavainis nav spējis pārdzīvot iecerētās nāvi un parkā pakāries. Muižas ļaudis tajā vietā novietojuši akmeni un iekaluši tur krustu.

Brīvi pieejams apmeklētājiem katru dienu.

Ieejas maksas nav.

The post Jezupovas (Juzefovas) muižas parks appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Īpaši labiekārtotais parks atrodas gleznainā vietā Daugavas krastā meža ielokā dabas parka “Daugavas loki” teritorijā. Parkā iespējams  noorganizēt visdažādākos pasākumus. Te atrodas bērnu laukumi, āra grili, galdi, terases, lapenītes  utt. Atpūtas parku vienlaikus var apmeklēt vairākas tūristu grupas – atpūtas vieta ir tā iekārtota, lai vairākas tūristu grupas netraucētu viena otrai. Meža parkā ir izveidoti unikāli celtniecības objekti cietokšņa veidā. Tūristiem ir dota iespēja uzzināt meža parka interesanto un noslēpumaino tapšanas vēsturi.

Darba laiks:
Parks strādā katru dienu no plkst. 10.00 līdz 22.00.

Parka apmeklēšanas maksa:
4 € no cilvēka
invalīdiem 2 €
bērniem līdz 7 gadu vecumam ieeja brīva
Lapenes noma:
30 eiro par pirmo stundu
katra nākošā stunda 10 eiro
mangāls, malka iekļauta samaksā

Parka apmeklēšanas noteikumi:
* Iebraukt teritorijā ar automašīnu AIZLIEGTS.
* Ar dzīvniekiem parkā pastaigāties AIZLIEGTS.
* Ar dzīvniekiem parkā pastaigāties AIZLIEGTS.
* Atstāt atkritumus parka teritorijā AIZLIEGTS.
* Slēgto pasākumu laikā atrasties parka teritorijā AIZLIEGTS.
* Ieejas biļetes saglabāt līdz parka apmeklējuma beigām.
PAR NOTEIKUMU NEIEVĒROŠANU – ADMINISTRATĪVAIS SODS!

The post Atpūtas parks “Stalkers” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Z/S “Egles” guļbaļķu klētiņā ierīkota senlietu privātkolekcija. Te apskatāmi dažādi senie lauksaimniecības darbarīki: gan gadsimtiem seni eksponāti un zirglietas, gan pirmās mehanizētās iekārtas. Senlaiku atmosfērā palīdzēs iejusties viesmīlīgā saimnieka Valentīna Kukļa aizrautīgais stāstījums.

Obligāta iepriekšēja pieteikšanās.

The post Z/S “Egles” senlietu privātkolekcija “Zemnieka dvēseles prieks” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Kara tehnikas ekspozīcija atrodas līdzās viesnīcai “Sventes muiža”****. Šī ekspozīcija ir unikāla ar to, ka kolekcijā esošie objekti atrasti bijušo kauju laukos un ir prasmīgi restaurēti – atsevišķus eksponātus ir iespējams arī iedarbināt un izmantot demonstrējumiem. Tiek uzskatīts, ka ekspozīcijā esošie tanki ir nedaudzie tik labi saglabājušies šāda veida eksponāti Eiropā.

Šeit var apskatīt padomju armijas tankus – vidējo tanku T-34 un smagos tankus IS-2 un IS-2M, kas nosaukti par godu Staļinam, bruņotas desanta izlūkmašīnas BRDM-2 un BRDM-1, militāros transportlīdzekļus Jeep Willys un GAZ-67, pašgājējus, lielgabalus un citas tehnikas vienības.

Darba laiks:

Pirmdiena – ceturtdiena: brīvdiena

Piektdiena-svētdiena: 12:00 – 17:00

Ieejas maksa:

Pieaugušajam: 3,50

Bērniem no 7g. vecuma – 14 g. vecumam: 2,00

Bērniem līdz 7g. vecumam: bezmaksas

The post Kara tehnikas kolekcija appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Muzejs ir piemiņas vieta pirmajiem tautas atmodas darbiniekiem brāļiem Skrindām – Benediktam (1869–1947), Kazimiram (1875–1919) un Antonam (1881–1918).

Muzejā skatāmas izstādes un ir pieejamas vairākas tematiskās programmas gan skolēniem, gan pieaugušajiem. Šeit piedāvā iespēju izgaršot latgaliešu tradicionālās “komas” un zāļu tēju, iepazīt seno amatu prasmes un būt kopā ar amatniekiem, noklausīties Latgales bitenieku stāstus un nogaršot vietējo medu. Vaboles pagastā līdz mūsdienām ir saglabājies lielākais krucifiksu skaits novadā. Muzejā ir pieejama informācija par ekskursijas “Krucifiksu ceļš” maršrutu.

Pastāvīgā ekspozīcija stāsta par Skrindu dzimtas dzīvi un darbu. Skatāma arī ekspozīcija par Līksnas un Vaboles pagasta vēsturi un šodienu, kā arī vairāk nekā gadsimtu vecas mēbeles un dažādi sadzīves priekšmeti. Muzeja krājumā ir 20. gadsimta sākuma grāmatas, žurnāli un laikraksti, fotogrāfijas.

Darba laiks:
oktobris – maijs
pirmdiena – piektdiena 8:00 – 17:00
sestdiena, svētdiena – brīvdiena

jūnijs – septembris
otrdiena – sestdiena 9:00 – 18:00
pirmdiena, svētdiena – brīvdiena

Iepriekš piesakoties – arī brīvdienās un ārpus darba laika.

Latvijas skolas somas programmas ietvaros var apgūt muzejpedagoģisko programmu “Vakarēšana manā istabā” 5.-9.kl., 1.-4.kl. skolēniem

Nodarbību 1. daļā skolēni iepazīst  Skrindu dzimtas muzeja izveidoto ekspozīciju, kura stāsta par ticības un gara gaismas ienākšanu kultūrā, izglītībā un sadzīvē, kā arī iepazīst dažādas izstādes.

Lai labāk iepazītu novada kultūrvēsturiskā mantojumu daudzveidību, skolēnu grupa noskatās izveidotos video ierakstus, kur iepazīst senās amatu prasmes.

Tālākā darbība notiek radošo darbnīcu telpās, kur skolēni klausās un iepazīst latgaliešu valodu, un arī paši iesaistīti līdzdarboties.

Tiek iepazīti muzeja priekšmetu stāsti un risināti dažādi uzdevumi no Muzeju priekšmetu darba burtnīcas.

Nodarbību laikā var arī kādu sen aizmirstu amatu prasmi (lupatu deķīšu aušana, virvju vīšana un rokassprādžu izgatavošana.

Pēc aktīvas un izzinošas darbošanās, kopīgi tiek klāts lielais saimes galds, vārīta tēja un galdā celta pašcepta  maizīte.

“Maizes ceļš” nodarbības 1.- 4.klašu skolēniem

Skolēni iepazīst muzeju, ieklausās stāstījumā par muzeja priekšmetiem un to pielietojumu sadzīvē. Stāstā par maizi arī skolēni tiek iesaistīti līdzdarboties.

Tālākā darbībā skolēni kopā ar muzeja speciālistu iepazīst muzeja izdoto darba burtnīcu “Muzeja priekšmetu stāsti” un darbojas ar to.

Tālākā darbošanās notiek muzeja darbnīcu telpās, kur skolēni aktīvi iesaistās dažādu maizīšu cepšanā.

Kopīgi tiek klāts, baudīta tēja ar pašu ceptiem gardumiem.

“Gaismas ceļš” programma 5.-12.kl.skolēniem ar gida stāstījumu 

• Iepazīšanās ar muzeja ekspozīciju, izveidotajām un skatāmajām izstādēm
• Satikšanās ar Vaboles muižas grāfieni un ieklausīšanās muižas vēsturiskajos stāstos.
• Kopīga tējas baudīšana pie lielā saimes galda.

Muzeja pedagoģiskā programma ‘’Maizes ceļš’’  pieaugušajiem ar degustāciju

Programmas ietvaros var iepazīt sen aizmirstus Latgales ēdienus (komas, kuģelis, zacirka…) piedalītie kāda no tām pagatavošanas procesā un izgaršot.

Programmas ietvaros ietilpst arī muzeja apskate ar gida stāstījumu.

Programma “Krucifiksu ceļš”, kuras ietvaros ietilpst gida stāstījums, izstāžu apskats, video un audio ieraksti.

The post Skrindu dzimtas muzejs appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavas ielejas ielokā no ziņkārīgām svešinieku acīm paslēpies Slutišķu vecticībnieku ciems. Mīklains un nezināms. Laiks te ir apstājies kā teju pirms 100 gadiem. “Daugavas loku” putnu balsis vilina burvīgajā dabas skaņu pasaulē, greznie logu rotājumi stāsta par izciliem sava amata meistariem…

Slutišķu sādža atrodas Daugavas labā krasta terasē Markovas pilskalna pakājē. Vēstures avotos Slutiški kā ciems minēti jau 1785. gadā. Slutišķu sādžā vērojamas zemnieku mājokļu celšanas tradīcijas. Visu celtņu pamatā ir taisnstūra guļbūves ēkas, kas nosegtas ar divslīpju vai četrslīpju jumtu. Māju apdare un dekori radniecīgi tuvāko kaimiņu – slāvu tautu celtniecības tradīcijām un izpaužas fasādēs, grezni apdarinātos logos, rotātās durvīs un zelmiņos. Rotājumu izvēlē ir darbojusies namdaru bagātīgā fantāzija. Grezni veidotas logu apmales un karnīzes, kuras gandrīz nevienā celtnē neatkārtojas, jo namdari, darinot logu rotājumus, vienmēr domāja par ēku individualitāti.

Te aplūkojama Naujenes novadpētniecības muzeja  etnogrāfiskā brīvdabas nodaļa – “Slutišķu vecticībnieku lauku sēta”, kas sastāv no divām ekspozīcijām: “Vecticībnieku dzīvojamās mājas”, kur var apskatīt raskoļņiku sarkano stūri ar lūgšanu tērpu, ikonām, ļestovku un grezniem rušņikiem, krievu krāsni, iepazīt vecticībnieku kultūru, sadzīvi un 20. gs. 1.puses darbarīku kolekcijas “Zirgvilkmes darbarīki Daugavpils novadā”.

Blakus Slutišķu sādžai ir redzama piemiņas zīme, kas apliecina, ka te atradusies Slutišķu viduslaiku kapsēta (15.-17.gs.). Arheoloģisko izrakumu laikā te atrastas 175 apbedījumu vietas.

Slutišķu vecticībnieku lauku sēta ir vienīgais šāda veida muzeja objekts Latvijā, kas atrodas autentiskā apdzīvotā sādžā, kur apmeklētāji var iepazīties ar unikāliem Latgales vecticībnieku garīgās un sadzīves kultūras materiāliem. Ekspozīcijas ēkas ir tautas būvniecības paraugi ar daudzām dekoratīvām koka detaļām, logu apmaļu un slēģu rotājumiem, ārdurvju vērtņu veidojumiem. Vairākas Slutišķu sētas būves, ēku koka detaļas bija nolietojušās un pat zudušas, tāpēc 2015.gadā, projekta ietvaros, vispirms tika organizēts iepirkums par tehniskā projekta izstrādi un objekta vēsturisko izpēti. Pasūtījuma izpildītājs – SIA „Arhitekta L.Šmita darbnīca” veica padziļinātu Slutišķu sētas kultūrvēsturisko inventarizāciju un arhitektoniski māksliniecisko izpēti. Zudušās saimniecības ēkas tika atjaunotas, vadoties pēc fotogrāfijām un citiem vēstures avotiem, saglabājušās kūts akmens sienas un grīda tika restaurētas. Dzīvojamajā mājā, kas bija vislabāk saglabājusies, tika veikti nozīmīgi būvniecības un restaurācijas darbi – jumta seguma, logu, grīdu, guļbūves vainagu nomaiņa, durvju, logu apmaļu, mājas dekoratīvo elementu atjaunošana, pagraba remonts. Labiekārtošanas projektā tika atjaunots vēsturiskais slēgtais pagalms ar koka žogu un vārtiem. Pagalmā izrakta aka ar svērteni. Ārpus vēsturiskā pagalma izveidota teritorija apmeklētāju vajadzībām ar nelielu automašīnu stāvvietu un tualeti. SIA „VANPRO” veica būvniecības darbus, pielietojot tautas celtniecības prasmes un tradicionālos materiālus. Siltumizolācijai tika izmantotas sūnas, savukārt mitruma izolācijai – bērza tāss. Jaunās ekspozīcijas iekārtošanai tika veikta 16 muzeja priekšmetu restaurācija un 12 jaunu priekšmetu izgatavošana, izvietoti informācijas stendi.

Darba laiks:
maijs – septembris
trešdiena – svētdiena 10:00-19:00
pirmdiena, otrdiena – brīvdiena

Pakalpojumi: 

Ieejas biļete ārpusmuzeja ekspozīcijas “Slutišķu vecticībnieku lauku sēta un sēta “Upāni”” apmeklējumam:

• pieaugušajiem (1 personai) – 3,00 EUR;
• mācību iestāžu audzēkņiem un pensionāriem (1 personai) – 1,50 EUR
• ģimenes biļete (maksimāli 2 pieaugušie un bērni līdz 18 gadiem) – 6,00 EUR.

Ieejas biļete ārpusmuzeja ekspozīcijas “Slutišķu vecticībnieku lauku sēta un sēta “Upāni”” apmeklējumam ar gida stāstījumu:

• pieaugušajiem (1 personai) – 3,50 EUR;
• mācību iestāžu audzēkņiem un pensionāriem (1 personai) – 2,10 EUR;
• ģimenes biļete (maksimāli 2 pieaugušie un bērni līdz 18 gadiem) – 7 EUR.

Vienotā ieejas biļete muzeja un ārpusmuzeja ekspozīcijas “Slutišķu vecticībnieku lauku sēta un sēta “Upāni”” apmeklējumam:

• pieaugušajiem (1 personai) – 3,50 EUR;
• mācību iestāžu audzēkņiem un pensionāriem (1 personai) – 2,10 EUR.

Vienotā ieejas biļete muzeja un ārpusmuzeja ekspozīcijas “Slutišķu vecticībnieku lauku sēta un sēta “Upāni”” apmeklējumam ar gida stāstījumu:

• pieaugušajiem (1 personai) – 5,50 EUR;
• mācību iestāžu audzēkņiem un pensionāriem (1 personai) – 3,30 EUR.

The post Slutišķu sādža un Slutišķu vecticībnieku lauku sēta appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Naujenes Novadpētniecības muzejs apmeklētājiem piedāvā iespēju izzināt novada vēsturi, etnogrāfiju, dabu, iepazīt izcilus novada māksliniekus, līdzdarboties radošajās darbnīcās, iesaistīties Lielā Augšdaugavas musturdeķa veidošanā, kā arī piedalīties muzeja rīkotajos pasākumos.

Muzeja piedāvājums:
* Dabas parka “Daugavas loki” un Daugavas zemūdens pasaules izzināšana ekspozīcijā “SirdsDaugava”;
* Interaktīvā ekspozīcija ar plašu informāciju par īpaši aizsargājamo dabas teritoriju “Augšdaugava”;
* Iepazīšanās ar tēlnieces Valentīnas Zeiles daiļradi ekspozīcijās: “Latgales parīziete Valentīna Zeile”, “Dzimtas mantojums”, “Saruna” (“Veltījums Kristus dzīvei”), “Lidojums” (no 13.05.2017);
* Etnogrāfiskās ekspozīcijas “Turīga zemnieka isaba” un “Skovorda, ližeika, kačerāgs i citi štrumenti” (ar ēdiena  pagatavošanu etnogrāfisko saistīto priekšmetu ekspozīcija, no 19.04.2017)
* Daugavpils novada kultūrvēsturiskā mantojuma ekspozīcijas: “Poļu kultūras mantojums Daugavpils novadā”, “Durvis pagātnē: padomju laika šarms”, “Ivanovu dzimtas stāsts”, “Vecticībnieku dzimtu stāsti” (no 28.05.2017)

Darba laiks:
oktobris – aprīlis
p. – pt. – 8.00 – 17.00
s., sv. – brīvdiena

maijs – septembris
p. – brīvdiena
ot. – pt. – 8.00 – 17.00
s. – 9.00 – 17.30
sv. – brīvdiena

Ekskursiju piedāvājums (nepieciešama iepriekšējā pieteikšanās):
* “Daugavpils novada pērles” – ekskursija pa Naujenes Novadpētniecības muzeju;
* “Augšdaugavas noslēpumi”- ekskursijas maršruts dabas teritorijas “Augšdaugava” un dabas parka “Daugavas loki” floras un faunas iepazīšanai, maršrutā iekļauts: Naujenes Novadpētniecības muzejs, Vecpils pilskalns ar Dinaburgas pils maketu un dabas taku, Vasarģelišķu skatu tornis, Markovas izziņas taka un Slutišķu sādža ar ekspozīciju “Slutišķu vecticībnieku lauku sēta”.
* “Poļu kultūras mantojums Daugavpils novadā” – ekskursijas maršruts poļu kultūras mantojuma iepazīšanai Naujenes pagastā, maršrutā iekļauts: Naujenes Novadpētniecības muzejs, Juzefovas Romas katoļu baznīca un parks;
* “Pusdienās pie turīgajiem vecticībniekiem” – ekskursijas laikā ir iespēja apmeklēt Slutišķu sādžas ekspozīciju “Slutišķu vecticībnieku lauku sēta”, kuras pagalmā var izbaudīt vecticībnieku kulināro mantojumu, maršrutu iesakām papildināt ar Naujenes Novadpētniecības muzeja apskati;
* “Slutišķu noveles” – ekskursijas maršruts iepazīstina ar Slutišķu sādžas pamatvērtībām – saglabājušos sādžas apbūvi un vecticībnieku kultūras mantojumu. Ekskursijas laikā ir iespēja apskatīt Markovas kapsētas vietu, Slutišķu viduslaiku kapsētas un apmetnes vietu, ekspozīciju “Slutišķu vecticībnieku lauku sēta”, kurā apskatāmi “Slutišķu vecticībnieku dzīvojamā māja” un “Zirgvilkmes instrumenti Daugavpils novadā”;
* “Livonijas ordeņa Dinaburgas mūra pils” – ekskursijas maršruts iepazīstina ar Daugavpils pilsētas dibināšanas vietu – Vecpils pilskalnu, gida pavadībā ir iespējams izstaigāt dabas taku, kas izved pie miniatūrā pils maketa un pils drupām , kā arī, pēc ekskursijas programmas, atpūsties “Bruņinieku laukumā” – labiekārtotajā atpūtas vietā Daugavas upes krastā;
* “Ciemos pie viesmīlīgajiem latgaliešiem: Senā misas pagatavošanas darbnīca”; Izmantojot koka traukus un seno recepti, top bezalkoholiskais misas dzēriens, kas ir veselīgs un slāpes veldzējošs. Ir pieejami divi varianti: 50 min. gara ekskursija un pilnas dienas meistardarbnīca.
– 50 min. gara ekskursija dod priekšstatu par misas dzēriena sastāvu, ļauj pašiem pielikt roku iejavošanā, salmu           filtra veidošanā un misas tecināšanā. Ekskursiju papildina meistara stāstījums par tradīcijām un paražām, kas          tika ievērotas tecinot misu un vēlāk brūvējot alu.
– Pilnas dienas meistardarbnīca ir iespēja izzināt seno misas pagatavošanas procesu no pašiem pamatiem, pašiem     pielikt roku visos tā tapšanas posmos, kā arī padziļinātāk uzzināt, kā no misas top alus.

Radošās darbnīcas (nepieciešama iepriekšējā pieteikšanās):
* Māla darbnīca (no 4 gadu vecuma) – sava pirmā mākslas darba – māla laimes pogas, ziedu, figūriņu un dažādu suvenīru veidošana sīkplastikas tehnikā, tiek piedāvātas arī dažādas tematiskas svētku darbnīcas, piemēram: Lieldienu un Ziemassvētku rotājumu māla darbnīca.
* Stikla apgleznošanas darbnīca (no 6 gadu vecuma) – krāšņi ziedu motīvi, mīļu dzīvnieciņu attēli, oriģinālas un atraktīvas krāsu un formu spēles, kas pat visvienkāršāko vāzi, glāzi vai krūzīti pārvērtīs brīnišķīgā mākslas darbā, ko varēs izmantot kā vāzes, svečturus utt.
* Apaļo lupatu tepiķīšu tamborēšana (no 7 gadu vecuma) – viens no senajām amatu prasmēm. No krāsainām auduma strēmelēm varēs veidot košu krūzītes vai katliņa paliktni, ērtu paklājiņu.

Muzejpedagoģiskās nodarbībās (nepieciešama iepriekšējā pieteikšanās):
* “Latgales parīziete Valentīna Zeile”. Muzejpedagoģiskā nodarbība iepazīstina ar Naujenes Novadpētniecības muzeja mākslas galeriju „Latgales parīziete Valentīna Zeile” un izstādi “Dzimtas mantojums”, Latvijas tēlniecības spožo meistari Valentīnu Zeili. Pēc iepazīšanās ar videodemonstrējumu, kā V. Zeile veido skulptūras, katrs varēs iepazīt savas veidošanas spējas, sajust māla dziedinošo spēku un veidot māla figūriņas.
* “Pankūku darbnīca”. Muzejpedagoģiskā nodarbība norisinās etnogrāfijas ekspozīcijā „Skovorda, ļižeika, kačerāgs i citi štrumenti”. Šeit varēsiet iepazīt seno latgaļu ēdienu gatavošanas tradīcijas, sadzīvē izmantotos traukus un priekšmetus, pagatavot mīklu, cept pankūkas uz lauku krāsns un izgaršot Latgales viesmīlību.
* “Likteņzīmju darbnīca” – latviešu rakstu zīmju: Jumja, Māras krusta un Saules zīmes nozīmes iepazīšana, iespēja izveidot savu spēka zīmi.

TAS IR INTERESANTI:

* Muzejs aicina piedalīties Ginesa rekorda veidošanā – Lielā Augšdaugavas musturdeķa darināšanā.
Musturdeķa veidošanas mērķis ir vairāku gadu garumā izveidot lielāko musturdeķi Latvijā, kuru varētu nostiept no viena Daugavas krasta līdz otram, iesaistot šī deķa veidošanā pēc iespējas vairāk cilvēku un iekļūstot Ginesa rekordu grāmatā. Lai iesaistītos akcijā, nepieciešams jebkurā tehnikā un krāsā noadīt, noaust vai notamborēt 10 x 10 cm vai 20 x 20 cm lielu rokdarba fragmentu-(s) (kvadrātu). Pašlaik akcijā iesaistījušies vairāk nekā 5000 cilvēki un ir noadīti 300 metri.

Ieejas maksa:
2.00 € – pieaugušajiem
1.00 € – mācību iestāžu audzēkņiem, senioriem
4.00 € – ģimenes biļete (maksimāli 2 pieaugušie un bērni līdz 18 gadiem)

Muzeja stundu un radošo darbnīcu vadīšana:
1.50 € -pieaugušajiem
1.00 € – mācību iestāžu audzēkņiem, senioriem

Gida pakalpojumi:
4.50 € – grupai līdz 10 cilvēkiem
7.00 € – grupai no 11 līdz 35 cilvēkiem
7.00 € – tematiska ekskursija ārpus muzeja par 1 objektu/maršrutu

The post Naujenes novadpētniecības muzejs un Dabas informācijas centrs appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Berķeneles pusmuižā pagājusi Latvijas izcilā dzejnieka, tulkotāja, drāmas meistara, politiskā un sabiedriskā darbinieka Raiņa (1865 – 1929) bērnība, kuras iespaidi atspoguļoti dzejoļu krājumā “Dagdas piecas skiču burtnīcas”. Berķenelē veidojas nākamā dzejnieka personība, pasaules uzskats, top pirmie dzejoļi. Šobrīd pusmuižā ir iespējams apskatīt dzejniekam veltītas ekspozīcijas, dažādas mākslas izstādes, pasūtīt ekskursijas, piedalīties radošajās darbnīcas,  rīkot seminārus.

Raiņa mājas Berķenelē piedāvājums:

• Ekspozīcija “Rainis un Berķenele”;
• Ekspozīcija “Bērnistaba”;
• Seno amatu darbnīca “Klēts”

Darba laiks:

15. maijs – 15. oktobris, otrdiena – sestdiena, plkst. 10:00 – 18:00,

16. oktobris – 14. maijs, iepriekš piesakoties.

Ekskursiju piedāvājums (nepieciešama iepriekšējā pieteikšanās):

• “Ceļojums Saules zemē” – ekskursija pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem pa māju un dārzu; stāstījums par Raiņa bērnību, animācijas filmu pēc Raiņa dzejas motīviem noskatīšanās.
• “Saules taka” – ekskursija pamatskolas vecuma bērniem pa māju un dārzu; rotaļu veidā ekskursijas vadītāji pastāsta, kā Raiņa bērnības notikumi ietekmēja viņa turpmāko likteni. Ekskursijas laikā dalībnieki iegriež „Saules ratu”, ielaiž dīķī koka kuģīšus un veic citas aktivitātes.
• “Vienīgā aina” – ekskursija jauniešiem un pieaugušajiem pa māju un dārzu; apmeklētājus iepazīstina ar Raiņa dzejoļu krājuma “Dagdas piecas skiču burtnīcas” dzejoļiem, dalībnieki apmeklē Raiņa dzejoļos minētās vietas.
• “Saule un zēns” – ekskursija bērniem un jauniešiem; ekskursijas gaitā galvenā darbība notiek ekspozīcijā “Bērnistaba”, apmeklētāji uzzina par ko bērnībā sapņoja Rainis, kādas grāmatas lasīja un kāpēc “saule” kļuva par viņa iemīļotāko dzejas tēlu.
• “Sakrālais mantojums” – stāsts par Birķineļu baznīcu un kapiem.
• “Ābolu garšas ceļš” – ekskursiju maršruts , kurā iekļauts kokaudzētavas “Sēlija“ apmeklējums, kur tās īpašnieks Alberts Mendriķis iepazīstina ar savu saimniecību, izstāstot gan ābeles „dzīves stāstu“, gan parādot saimniecības ābeļdārzu, noliktavas, pārstrādes cehus, gan pacienājot ar ābolu vīnu (bērnus — ar sulu). Raiņa mājas Berķenelē apmeklējums, iepazīšanās ar dzejnieka bērnu dienu māju un dārzu, bagātīgs no āboliem gatavots cienasts latgaliešu gaumē.

Radošās darbnīcas (nepieciešama iepriekšējā pieteikšanās):

• Koka rotaļlietu krāsošanas darbnīca;
• Vilnas vērpšanas darbnīca;
• Vilnas rotaļlietu darbnīca;
• Ziepju liešanas darbnīca;
• Koka gravēšanas darbnīca “Saules ritums”;
• Vēstuļu rakstīšanas darbnīca;
• Atklātņu gatavošanas darbnīca “Atmatas smarža”.

Muzeja stundas (nepieciešama iepriekšējā pieteikšanās) “Vai atmini mani? Rainis.”

Nodarbību cikls dažāda vecuma bērniem Daugavpils novada un pilsētas izglītības iestādēs. 2018. gada martā un aprīlī Raiņa māja Berķenelē piedāvā Daugavpils novada un pilsētas izglītības iestādēm tematiskas mācību stundas par izvēlēto tēmu.

Par nakšņošanas iespējām un telpu nomu Raiņa mājā lasi šeit.

The post Raiņa māja Berķenelē appeared first on VISITDAUGAVPILS.