Nacistiskais karaspēks Daugavpilī ienāca 1941. gada 6. jūnijā un līdz ar pirmajām okupācijas dienām uzsāka Daugavpils ebreju iznīcināšanas kampaņu. Saskaņā ar 1941.g. 15. jūlija rīkojumu visiem ebrejiem bija jāpārceļas uz geto – nocietinājumiem Daugavas kreisajā krastā. Pārsvarā geto ieslodzītie bija Daugavpils ebreji, bet vēlāk uz šejieni atdzina vairākus tūkstošus ebreju no tuvākajām pilsētām un lauku apvidiem – Krāslavas, Grīvas, Višķiem, Indras, Kārsavas, Dagdas, Ilūkstes apriņķa un citām vietām (tai skaitā arī Lietuvas). Kopumā geto atradās ap 15 000 – 20 000 ebreju, no kuriem izdzīvoja mazāk par 100 cilvēku. Mežciema (vēsturiskais nosaukums Poguļanka) mežā no 1941. gada jūlija līdz 1943. gada beigām tika nošauti dažādos laikos izvestie no Daugavpils geto ebreji. Precīzs upuru skaits nav zināms. 1960. gadā Mežciema mežā atklāja nacisma upuru memoriālu (tēlnieks Harijs Sprincis, arhitekts Zigurds Ābelīte), taču lielākā daļa pieminekļu tika nopostīta 20. gs. 90. gados. 1989.g. 9. jūlijā Daugavpils ebreju aktīvisti pie nacistu upuru memoriāla pārapbedīja mirstīgās atliekas, kas atrastas 80. gadu beigās Mežciema mežā atsevišķās bedrēs. 2007.gadā Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome šajā vietā uzstādīja divas melna granīta plāksnes ar uzrakstu latviešu, krievu, angļu un ivrita valodā: “Šajā vietā ir apbedītas Daugavpils geto ieslodzīto mirstīgās atliekas”.