Daugavpils leģenda “Dine – pilsētas dvēsele”
Sen senos laikos, kad Latgales zilajos ezeros vēl glabājās neskaitāmi noslēpumi un pilsētas tikai gaidīja savu piedzimšanu, dzīvoja trīs skaistas māsas – Luķe, Rase un Dine. Katra no viņām bija apveltīta ar īpašu skaistumu un raksturu. Māsas dzīvoja katra savā vietā, taču viņas vienoja stipra saikne un kopīgs sapnis – reiz radīt kaut ko tādu, kas paliktu atmiņā vēl ilgi pēc viņu aiziešanas.
Kādu dienu viņu ceļā gadījās prasmīgs mūrniekmeistars, kurš bija iecerējis uzcelt trīs varenas pilis. Māsas viņu bija tik ļoti apbūrušas, ka meistars apsolīja katrai uzcelt pili tieši tur, kur viņa vēlēsies. Taču māsas nebija vienisprātis, tāpēc izdomāja neparastu pārbaudījumu – meistaram vajadzēja mūrēt ķieģeļus, nododot tos no vienas vietas otrai, līdz visas trīs pilis bija gatavas.
Tā tapa trīs pilsētas. Pirmā – Luķes vārdā nosauktā Ludza, otrā – Rases vārdā nosauktā Rēzekne, bet trešā – Dines pilsēta, kuru šodien pazīstam kā Daugavpili.
Katra no māsām bija izvēlējusies savu īpašo vietu Latgalē – zilo ezeru zemē, kur pakalni mijas ar ūdeņiem un daba glabā savu īpašo skaistumu. Luķe un Rase bija iemīļojušas ezeru mieru un rāmo ūdeņu skaistumu. Taču Dinei bija pavisam cita daba. Viņas sirds bija strauja kā upe, bet gars – tikpat stiprs un neatlaidīgs kā Daugavas plūdums. Viņa izvēlējās savu mājvietu pie varenās upes, kur ūdeņi nekad nestāv uz vietas, kur satiekas ceļi un ļaudis un kur ik dienu dzimst jauni stāsti. Dine vēlējās, lai viņas pilsēta būtu tikpat spēcīga un dzīvīga kā pati Daugava.
Dine bija jaunākā no māsām, taču viņas sirds bija vislielākā. Viņa vēlējās, lai viņas pilsēta nebūtu tikai skaista, bet lai tajā ikviens justos gaidīts un lai tās vārds tiktu pieminēts no paaudzes paaudzē.
Gadiem ritot, Dines pilsēta auga un mainījās. Tās ielās pacēlās vareni sarkano ķieģeļu nami, baznīcas un citas greznas ēkas. Ķieģelis pēc ķieģeļa veidoja pilsētas raksturu, bet sarkanais tonis kļuva par tās īpašo rotu. Runā, ka Dine pati savulaik esot pieskārusies katram ķieģelim, lai tajā ieliktu mazliet savas sirds siltuma. Varbūt tieši tāpēc Daugavpils sarkano ķieģeļu ēkas vēl šodien glabā tik daudz stāstu.
Dine bija pārliecināta, ka pilsētai nepieciešams arī savs zieds. Viņa izvēlējās liliju – cēlu un graciozu, bet vienlaikus izturīgu ziedu, kas spēj uzplaukt arī pēc garas ziemas. Kopš tā laika lilijas kļuva par Daugavpils skaistuma un neatlaidības simbolu.
Bet kāpēc Dine pati bija sieviete ar rudiem matiem?
Leģenda vēsta, ka, pilsētai kļūstot arvien skaistākai, Dine savus matus iekrāsojusi Daugavpils sarkano ķieģeļu tonī. Viņa vēlējusies, lai ikviens, kurš uz viņu paskatās, uzreiz atpazītu pilsētu, kuru viņa tik ļoti mīl. Tāpēc viņas mati mirdzēja ķieģeļu sarkanajā krāsā, atgādinot par pilsētas vēsturiskajām ēkām, kas cauri laikiem saglabājušas savu lepnumu un spēku.
Un tā Dine kļuva par pašu Daugavpili – sievieti, kurā mājo pilsētas dvēsele. Viņas tērpā savijušies pilsētas arhitektūras raksti, viņas rotās atspoguļojas ievērojamākās vietas, bet viņas matos mirdz sarkano ķieģeļu stāsts. Lilijas viņai vienmēr ir līdzās, atgādinot, ka īsts skaistums slēpjas ne tikai ārienē, bet arī spējā augt, mainīties un saglabāt savu būtību.
Nostāsti vēsta, ka Dine joprojām dzīvo Daugavpilī. Viņu var sastapt pilsētas ielās, vēsturisko ēku fasādēs un vietās, kur satiekas ļaudis. Reizēm viņa paslēpjas kādā arhitektūras detaļā, reizēm uzplaukst lilijas ziedā, bet visbiežāk atklājas tiem, kuri prot ieraudzīt pilsētas skaistumu.
Jo Daugavpils nav tikai vieta kartē. Tā ir pilsēta ar sievietes sirdi, Daugavas spēku, sarkano ķieģeļu izturību un lilijas skaistumu.
Leģendai par pamatu ņemta teika “Teika, kō rodušīs Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils nūsaukumi” / 1925, 1429. Matilde Lamba Rēzeknes Dricēnos, 41 g. v.; pier. I. Mūrniece 1955. (https://teikas.lv/teika-ko-rodusis-ludzas-rezeknes-un-daugavpils-nusaukumi)