Mākslinieks Solomons Geršovs dzimis 1906. gadā Daugavpilī. Sākumā viņš mācījās Vitebskas mākslas skolā pie Jehuda Pena un Marka Šagāla. 1922. gadā pārcēlās uz Petrogradu, kur studēja Mākslinieciskās kultūras institūtā pie Kazimira Maļeviča, apmeklēja Pāvela Filonova analītiskās mākslas skolu. Iepazīšanās ar Pāvelu Filonovu, Kazimiru Maļeviču, Rafailu Falku, kā arī draudzība ar avangarda dzejas pārstāvjiem Daniilu Harmsu, Aleksandru Vedenski un 20. gadsimta mūzikas ģēniju Dmitriju Šostakoviču ietekmēja mākslinieka individuālā rokraksta attīstību. S. Geršova talants uzplauka 20. gadsimta 20.gadu vidū. 1932. gadā un pēcāk – 1948. gadā viņš tika arestēts un izsūtīts uz Vorkutu. Pēc atgriešanās no izsūtījuma 1956. gadā viņš līdz mūža beigām dzīvoja un strādāja Ļeņingradā.
Viņa mākslinieciskajam rokrakstam piemīt krāsu un zīmējuma ekspresija, bet darbus caurstrāvo dziļa emocionalitāte, autora dramatiskais un brīžiem ironiskais pasaules uzskats. Viņa gleznās var atrast gan fovisma un ekspresionisma, gan primitīvisma ietekmi. Par savām autoritātēm glezniecībā S.Geršovs uzskatīja dažādu laikmetu dižmeistarus: Rubļovu, Velaskēzu, Rembrantu, Sezānu, Pikaso.
Tēlus un sižetus gleznieciskajām kompozīcijām viņš meklēja apkārtējā pasaulē un savas dzīves notikumos. Tajā laikā viņš ļoti bieži pievērsās tēmām, saistītām ar baletu, teātri, mūziku un literatūru. Atsevišķi darbi vai darbu cikli ir veltīti Šostakovičam, Bēthovenam, Mikelandželo. S.Geršovs nereti risināja arī filozofiskus jautājumus par dzīvi un nāvi, par labo un ļauno. Brīvi gleznoti portreti, ainavas, žanriskās kompozīcijas raksturo viņu kā lielisku improvizācijas un ekspresijas meistaru.
Miris 1989. gada 14. jūnijā Ļeņingradā.
Saistība ar Daugavpili: dzimis Daugavpilī.