No 5. maija Slutišķu sādžā, “Upānu” sētas teritorijā ir apskatāma Naujenes Novadpētniecības muzeja brīvdabas izstāde “Slutišķi: cilvēks, vēsture, Daugava”. Izstādes pamatā ir stāsts par ciema vēsturisko apbūvi, Slutišķu un tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem, viņu ikdienu un tradīcijām. Fotogrāfijās aptverts laika posms no pagājušā gadsimta 1920. gadiem līdz 21. gadsimta sākumam. Izstādē izmantoti muzeja krājuma materiāli un fotogrāfijas no vietējo iedzīvotāju ģimenes albumiem.
CILVĒKS
“Cilvēka un dabas dzīve Augšdaugavā atgādina lielo esības jēgu – DZĪVOT, kas nozīmē mūžības saudzēšanu un taupīšanu.” /Dainis Īvāns, žurnālists, sabiedrisks darbinieks/
Šeit viss ir Slutišķu saules sasildīts un Daugavas ūdeņu dzīvības pieliets. Cilvēki kopš sendienām te dzīvo ar mīlestību pret Dievu, dabu un savu tuvāko, dzīves skarbo ikdienu pārvarot ar lūgšanu. Strādīgi, godīgi un darbīgi: Jermolajevi, Fedorovi, Timofejevi, Ivanovi, Kuzmini un Urbāni. Visi ir savējie un kaimiņi.
Dzimtas un ģimenes kopības veidotāja, pavarda kūrēja un sargātāja ir sieviete. Lielā krievu krāsns vienmēr izbalināta balta, kur saimniece ikdienā cep maizi, bet Lieldienās magoņmaizi. Sieviete prot vissmalkākos rakstus ieaust linu audeklos un izšūt rušņiku rotājumos.
Ik rītu vīri mostas ar gaiļa dziesmu, strīķē izkapti, būvē laivas un ķer samus, baržās ved kokmateriālus un akmeņus uz Daugavpili, pelnot iztiku visai ģimenei. Svētdienās sādžā valda klusums – visi ceļas agrā rītā un dodas gar Daugavas krastu uz tuvāko lūgšanu namu Pantelišķos.
VĒSTURE
“Augšdaugavas likteņstāsti lasāmi vietējo celtņu sejās. Tos izdzied vecums un jaunība. Pagātne atdzīvojas Daugavas plūdu teiksmās.” / Dainis Īvāns/
Slutišķu ciems iegūlis Markovas pilskalna pakājē un omulīgi piekļaujas Daugavmalai. Slutišķu jeb Slucišķu pusmuiža ar atpazīstamām apdzīvotām vietām: Židiņa [Žydanov], Melderi [Melderow], Račina [Raczynska], Bandališķi [Baldynow], pieminēta jau 1765. gadā Dinaburgas stārastijas inventarizācijas aktā.
Kopš 19. gadsimta sādžas platība nemainīgi ir bijusi 120 desetīnas. Zeme šeit nav diez cik dāsna – smilšainas kāpas, kalni un akmeņaini Daugavas krasti. Ik pleķītis aramzemes ir zelta vērts. Mājas, kas satupušas abpus ceļam, gar Daugavu, cita pie citas, ar 1936. gada likumu iegūst mājvārdus: “Putāni”, “Lūdzes”, “Ūdiņi”, “Kāpāni”, “Mudiņas”, “Māriņi”, “Rutuļi”, “Novadi”, “Ušuri”, “Ušāni”, “Valaiņi”, “Otriņi”, “Vīkšķi”, “Upāni”, “Cisaiņi”, “Žuniņi”, “Bīči”, “Zilgas”, “Gurāni”, “Bituri”, “Būni”, “Bokāni”, “Urbāni”, “Jutani”, “Cigļi”, “Urči”, “Dauguļi” un “Gavari”.
DAUGAVA
“Upes loki vienā garā “tēva jostā” ievij cilvēkbērnu mūžu stāstus. Daugavieši, diendienā uzturēdamies starp daiļrunīgiem akmeņiem, dzirkstošām avotu urgām, nogāžu cietokšņiem, kaimiņos augiem un kustoņiem, neviļus no tiem ietekmējas. Viņos iemājo dzīvības loku daudzās sejas.” /Dainis Īvāns/
Daugava te gadsimtiem plūst kā pulsējoša dzīvības artērija – rāma un mierīga. Vien pavasarī tā kļūst draudīga – ledus iešana atbalsojas katrā mājā. No Slutišķu pakalniem, sniegam kūstot, čalo strautiņi. Tad nāk vasara un visas pakalnu nogāzes un gravas klāj meža zemeņogas.
Izsenis Daugava vilināja puišus ar plostiem, laivām un baržām mērot tuvākus un tālākus ūdensceļa gabalus, lai dotos peļņā. Daugavas upe kalpoja kā robeža starp tautām, kopš 1795. gada tā bija robeža starp Vitebskas un Kurzemes guberņām.
Likteņupe Daugava vienoja cīņā pret dabu iznīcinošo Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecību un sauca cīņā par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu. Augšdaugavā – Markovas un Slutišķu ciemos pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados sākās sabiedriskie procesi, kas tuvināja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Cīņā par Daugavas ielejas saglabāšanu iesaistījās milzīgas ļaužu masas, kas bija sākuma platforma Tautas frontei un Latvijas neatkarībai.
Informāciju sagatavoja: muzeja vecākā speciāliste M. Kampāne.
Tel. 65471321, e-pasts: naujenesmuzejs@augsdaugavasnovads.lv