Ēriks Aleksejevs pavārmākslā darbojas jau 23 gadus, bet pirms sešiem gadiem, pēc pasaules garšu izbaudīšanas, strādājot Londonā, Turcijā, arī dažādās Latvijas pilsētās un citviet, atgriezies dzimtajā Dvietē, kur radījis zīmolu Šefa uzkodas (SIA “Deal banquets”). Karjeras kāpnes Ēriku uzvedušas līdz šefpavāram viesnīcu tīklā. Lūkojoties nākotnes virzienā, Ēriks sapratis, ka ir vēlme pēc kaut kā sava. Tā gan nebija pēkšņa atklāsme, jau 18 gadu vecumā, strādājot viesnīcā, pavārs apcerējis domu: “Kad gan man būs tāda telpa, vieta, kur es pats būšu saimnieks?”
Darbības sākums bijis Ilūkstē, taču jau neilgu laiku pēc Ilūkstes īstā mājvieta atradusies Dvietē, kur Ēriks izremontējis telpas un nodarbojas ne vien ar izbraukuma ēdināšanu, bet arī viesu uzņemšanu pie sevis.
Noslodze šobrīd ir liela, plānotājs pierakstīts pilns, pavārs atzīst, ka nereti nākas sev atgādināt, cik svarīga ir arī atpūta. Gandarījumu sagādājot sajūta, kad pēc intensīva darba perioda, rodot vietu kvalitatīvai atpūtai, izdodas sevi pilnveidot ar jauniem garšas eksperimentiem.
Jautāts, vai pēc aktīvas strādāšanas vēl ir vēlme palutināt ģimeni ar īpašām maltītēm, Ēriks stāsta, ka tas atkarīgs no dažādiem faktoriem. Pavāriem, kas strādā uzņēmumos ar konkrētu darba laiku, arī kā viņš pats, kur pēdējā darba vietā grafiks bija no pirmdienas līdz piektdienai (8.00 – 17.00), bijis salīdzinoši viegli rosīties virtuvē arī mājās. Taču šobrīd, kad ir diennaktis, kur darba laiks sākas jau trijos naktī un iestiepjas 19 h darba dienā, arī gribēdams nespēsi. Tādās reizēs jau laikus pagatavotas sagataves, kas atvieglo procesu. Ēriks atzīst, ka ar izteiktu profesionālo kretīnismu, kas izpaustos kritikā citu gatavotajā maltītē, neslimojot. Pat pretēji – viņam patīk baudīt citu gatavoto.
Vienas valsts ēdienus, kas būtu paši iecienītākie, Ēriks nespēj nosaukt. Tas esot mainīgi, atkarībā no sezonas, taču franču virtuve ir tā, kurā pats vada meistarklases citiem. Pavārs novērojis, ka pieprasījums pēc konkrētiem parametriem, ko cilvēki atzīst par labu esam, atkarīgs no pašiem cilvēkiem. Rīgā, piemēram, nelielas porcijas ar restorāniem raksturīgo ēdiena noformēšanu, pieņem vairāk. Šeit, Augšdaugavas novadā, tik viegli vis ar nelielu gabaliņu grilēta cukini, jūras veltēm vai vidēji apceptu gaļu, sveikā netiksi. Tādēļ svarīgākais, viņaprāt, ir izprast cilvēku, kam tiks gatavots. Attiecībā uz garšām cilvēkam tomēr ir tendence to, pie kā nav radis, sākumā nepieņemt, bet ar laiku tas, kas kādreiz bijis svešs un netīkams, vēlāk, kā novērojis Ēriks, var arī iepatikties.
Kad jāklāj galdi lielam skaitam cilvēku, palīgos Ērikam dodas sieva, mamma un aktīvas saimnieces no Dvietes. Arī Ērika mamma bijusi pavāre, no kuras, ļoti iespējams, Ērika kaislība pavārmākslā pārmantota. Viņš atminas, ka jau 12 gadu vecumā palīdzējis mammai, kas bijusi par saimnieci kāzu mielasta klāšanā.
Nākotnes ieceres uzticīgi paliek piesaistītas Augšdaugavas novadam, Dvietei. Šefa uzkodu piedāvājumā ir sīpolu ievārījums un plānos paralēli ēdināšanai ir arī ražošanas attīstība. Pirmie soļi sperti, sākot audzēt avenes.
SIA “Deal banquets” izvirzīts balvai pašvaldības konkursā “Saimnieks 2026” nominācijā “Gada viesmīlīgākais uzņēmums”.
Autors: Endija Marcinkeviča
