No muzeja krājuma priekšmetiem šodien goda vietā ceļam dažāda veida gaismekļus, kuri ir saglabājušies no 19.gs. līdz mūsdienām; petrolejas lampa, lukturi un svečturi, kas agrākos laikos tika lietoti gandrīz katrās lauku mājās. Muzeja izveidotajā izstādē skatāma klasiskā petrolejas lampa, kura sastāv no metāla tvertnes, kurā tika pildīta petroleja, degļa, stikla, kas kalpo kā gaisa padeve/skurstenis un metāla karkasa aizsardzībai. Sākotnēji bija stipri bojāta – to klāja rūsas kārta, vietām bija pat caurumi, restauratoram Stanislavam Grahoļskim 2003.gadā to izdevās savest kartībā.
Greznā petrolejas galda lampa un svečturi, ir viens no retajiem vēsturiski lietiskajiem pierādījumiem par Vaboles muižu grāfu Plāteru – Zībergu laikā 19.gs. beigās – 20.gs.sākumā. Grāfi bija kaislīgi mednieki, medību tēma atainota krāšņās petrolejas lampas un svečturu dekorā. Muzeja krājumā šie priekšmeti pieņemti 2002. gadā, atrasti Vaboles skolas bēniņos.
No muižas laikiem saglabājies arī ir lukturis – laterna, izmantots āra apgaismojumam muižas teritorijā. Lukturi augšdalā rotā eņģeļu sejiņas. Muzejam 1997.gadā to nodeva Vaboles skolas saimniecības daļas pārzine. Tā sākotnējais izskats bija stipri bojāts; to bija skārusi korozija, deformēta metāla konstrukcija un izkrituši stikliņi. Restauratoram Stanislavam Grahoļskim 1998.gadā to izdevās atjaunot un savest kārtībā.
Iecienīti lauku cilvēkiem sadzīvē bija arī petrolejas lukturi, kurus vēl izmantoja arī 20.gs. 60.- 80. gados.
Izstādē skatāmais petrolejas lukturis ar rokturi piederējis Mackeviču dzimtai no Vaboles pagasta, kā gaismas avotu 20.gs.70.- 80.gados to vēl izmantoja saimniecības darbos. Emīlija Mackeviča muzejam to dāvina 2002.gadā. Lukturi 2003.gada restaurējis restaurators Stanislavs Grahoļskis.
Senlatvieši ikdienas darbus centās pakārtot saules ceļam, līdz ar to vakaros pietika ar skala gaismu. Pie skala uguns sievas auda, vērpa un šķeterēja. Sveces bija ērtāks un labāks apgaismes līdzeklis, taču dārgāks, tieši tādēļ tās biežāk dedza svētkos, bet skalus- ikdienā. Latvijā skalu un sveču gaismu zemnieki izmantoja līdz pat 19. gadsimta beigām, trūcīgākās saimniecībās- vēl arī 20. gadsimtā. Sveces pildīja ne tikai praktisku, bet arī simbolisku lomu. Savdabīgie elektriskie svečturi, kuri skatāmi izstādē, līdz pat 21.gs. sākumam ir izgaismojuši Līksnas Dievnama altāri.
Februāris latviešu kalendārā jau izsenis atzīmēts kā sveču mēnesis, un tas iesākas ar Sveču dienu. Mūsu senči uzskatīja, ka šajā laikā lietām svecēm piemīt īpašs spēks. Sveces lej arī šodien – tāpat kā pirms daudziem gadu simtiem – sveču nostiprināsanai bija vajadzīgi svečturi. To forma, materiāls un izskats ir ļoti dažāds. Izstādē skatāmie svečturi ir gan no koka, gan citiem materiāliem. Līdz ar gaismekļiem ir skatāmi arī austie dvieļi un dažādi tekstilizstrādājumi. Tie visi lielākoties ir darinati laikā, kad elektriskais apgaismojums lauku sētā vēl bija retums.
Autore: Skrindu dzimtas muzeja vadītāja Anna Lazdāne
