Vienā galā Rīgas iela atspiežas pret autostāvvietu pie dambja, otrā savā galā pret autostāvvietu pie dzelzceļa stacijas. Var teikt, ka Rīgas iela, kura pārsvarā ir paredzēta gājējiem, ir iela no vienas, ļoti blīvas un pieprasītas autostāvvietas līdz citai, gana patukšai un romantiskai autostāvvietai.
Rīgas iela ir 1,5 km gara. Parastā tempā ejot, to var noiet 15 minūtēs. Gan pa trotuāriem, gan ejot pa pašu gājēju ielu. Ar automašīnu tā nesanāks. Lai aizbraukt no viena Rīgas ielas gala līdz otram, būs jābrauc arī pa citām ielām un tie būs kādi 2 km.
Izsenis Daugavpils centrā ielu numerācija sākās no upes, no dambja. Ielas kreisajā pusē Nr. 1., labajā Nr. 2. un tā tālāk. Nereti ir tā, ka šobrīd ir pauzes un pārlēcieni – viena vai vairāku numuru nav. Tie numuri te kādreiz bija, šobrīd nav.
Rīgas ielas labajā pusē ir teju visi numuri, pēdējais ir 78. Kreisajā 1, 3, 9, tad uzreiz 39. Kas bija tās ēkas, pie kuru sienām bija šiltes ar tiem nepāra numuriem, kuru šodien nav kartē?
Rīgas ielā ir dažādu veidu ēkas – lielāki un mazāki veikali, ēstuves, dievnami, iestādes un biroji, dzīvokļi. Var rīkot šajā ielā esošo ēku konkursus – kurai ir visvairāk stāvu, kurai visvairāk balkonu, kurai visvairāk logu. Arī tradicionālākus – kura šajā ielā ir pati skaistākā. Kura pati augstākā. Kura pati vecākā un jaunākā.
Ja Svētā Pētera ķēdēs katoļu baznīca 20. gs. 20.–30. gados nebūtu pilnīgi pārveidota, tā būtu droši vien vecākā ēka Rīgas ielā. Baznīcu uzbūvēja 1848. gadā, kad tika būvēts sabiedriski administratīvais rajons ap tagadējo Andreja Pumpura skvēru. Droši vien šobrīd vecākās Rīgas ielā ir ēkas pirms un pēc Vienības nama.
Jaunākā ēka Rīgas ielā ir vai nu kafejnīca Vēsma, vai tā, kur pirmajā stāvā ir kafejnīca Opera.
Ja Rīgas ielu iziet lēni, bieži apstājoties un padomājot, tie 1,5 km ilgs pusi dienas.
Rainis un Aspazija trimdā devās no Kalkūnu stacijas, tieši šajā stacijā viņi izkāpa, arī atgriežoties no trimdas 1920. gadā. No stacijas viņus aizveda uz māju tag. Rīgas ielā 8 – nomazgāt ceļa putekļus, atpūsties, apskatīt apkārtni.
Kādēļ cienījamos literātus, abus cienījamos sabiedriskos darbiniekus atveda tieši uz šo ēku, ne uz kādu citu? Pretī parks, kur var izlocīt kājas? Te bija istaba, kur var nosnausties? Te varēja ieturēt maltīti, satikties ar sagaidītājiem?
Starpkaru periodā šajā jūgendstilīgajā ēkā bija Zemgales divīzijas štābs, pēc Otrā pasaules kara – Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs. Muzejs Daugavpilī tika atklāts jau 20. gs. 30. gadu beigās un tobrīd bija kaimiņos Skolotāju institūtam, bet pēc kara kādu laiciņu ēkā pie tramvaju pieturas Vienības iela.
Vienības namu uzbūvēja Tirgus laukuma vietā. Kad uzbūvēja, nams bija iespiests starp ēkām un labākais tā skats bija uz ieapaļo stikloto stūri, kad fotografēja no ģimnāzijas mūra žoga stūra. Kara laikā vairākas ēkas Vienības nama rietumu pusē cieta, bet palikušās pēc kāda laiciņa tika nojauktas un izveidots padomju laiku reprezentatīvs laukums – ar pieminekli, apstādījumiem, asfaltējumu utt. Tagad to sauc par Vienības laukumu un tieši no tā labi redzās Vienības nama iluminatorveidīgie logi, konstrukcija uz jumta, kura no tāluma atgādina senlatgaļu pili.
Ja paskatās kartē, Vienības laukuma austrumu pusē ir Rīgas iela. Laukums un iela ir kā saauguši kopā. Ja raksta, ka pasākums notiks Vienības laukumā, īsti pareizi ir rakstīt garāk un oficiālāk – Vienības laukumā un Rīgas ielā gar to.
Šo Rīgas ielas posmu gar Vienības laukumu es nosauktu par Nepamanāmo, Noslēpušos.
Kad sākās 19. gs. 30.–40. gados tagadējā Centra apbūve, pēc plāna šeit bija iecerēts būvēt galvenokārt mūra mājas. Tās bija ugunsdrošākas par koka, bet vienalga kaut kas lokāli dega. Tādēļ nav brīnums, ka Rīgas ielā tika uzbūvēts ugunsdzēsēju depo ar novērošanas torni jeb kalanču. Tajā tornī visu diennakti sēdēja novērotājs. Parasti šādā tornī bija arī zvans, kurš vēstīja par briesmām. Šobrīd ugunsdzēsējiem ir jauna, mūsdienu prasībām atbilstīga ēka, savukārt vecā ir ideāla kādas galerijas, kamerzāles vai ekspozīcijas ierīkošanai.
Katoļu baznīcai apkārt tagad ir skvēri, bet vēl ilgi pēc kara šeit bija mājas. Vienā no tām kara gados tirgoja Vladislava Lōča izdotās latgaliešu grāmatas.
No 80. gadu beigām – 90. gadiem atceros Diētisko ēdnīcu Rīgas ielas kreisajā pusē, cienījamu ēstuvi labajā pusē jau tuvāk pie stacijas. Ja upēm labo un kreiso krastu nosaka atbilstoši straumes virzienam, tad ielai – atbilstoši māju numuru kāpumam.
Tajos 80.–90. šo ielu tauta bija iesaukusi par Brodveju. Kad citu izklaižu bija maz, jauniešiem teju tāda vienīgā bija bezgalīga staigāšana pa Brodveju.
Pašā kreisajā galā pie stacijas bija tālsarunu telefonu iestāde. Te varēja pasūtīt sarunu ar citiem rajoniem un pat tālāk, ieiet būdiņā un cerēt, ka tajā galā kāds šajā brīdī būs pie tālruņa. Tas tad, ja zvanīja uz dullo vai ekstremālās situācijās, bet parasti, beidzot telefonsarunu, norunāja – tagad zvanīšu piektdien sešos vakarā.
Arku tad bija vairāk. Arī aizmugurējo pagalmu ar dažādām palīgēkām. Ja šobrīd mašīnu var turēt uz ielas, ar zirgu tā nevarēja. Un malkai arī vajadzēja šķūnīti, jo katrs sevi apkurināja pats.
Un tad rudens sākumā pilsēta stipri mainījās. No māju skursteņiem dažādu krāsu un konsistenču dūmi cēlās debesīs, bet, ja bija īpaši laika apstākļi, tie slīga lejā un piepildīja ielas. Tumšāki un gaišāki, gaisīgāki un blīvāki, kodīgi un pat smaržīgi.
Kā jau vairākas reizes, arī šajā 13. septembrī notiks Rīgas ielas svētki. Sākums 20.00, būs daudz kā interesanta un izzinoša. Rīgas iela iemirdzēsies visu mākslu krāsās!
Valentīns Lukaševičs
