Maija mēnesis Naujenes Novadpētniecības muzejam ir īpašs. Pirms 29 gadiem tiks pieņemts lēmums par muzeja izveidošanu un dzimšanas dienas priekšvakarā muzejs ar lielu pateicību saņēma dāsnu dāvanu – trīs mākslas darbus, kuru autore ir novadniece, māksliniece Ģertrūde Zeile. Gleznas, kurās iemūžināta pati māksliniece, viņas vecāki un māsa tēlniece Valentīna Zeile papildinās muzeja mākslas darbu kolekciju.
Jāteic, ka tas nav pirmais mākslinieces dāvinājums muzejam. 2016. gadā muzeja kolekciju papildināja Zeiļu dzimtai piederošie priekšmeti: mātes Aneles Zeiles rokdarbi un tēva Antonija Zeiles izgatavotie sakrālie un sadzīves priekšmeti. Katrs priekšmets kā sava laika liecinieks atklāj toreizējās iespējas un dzīvesveidu, sniedzot ieskatu mākslinieces dzimtās “Jaunkausiņu” mājas ikdienas dzīvē. Ģertrūdes tēvs bijis visā apkaimē pazīstams namdaris, kura paštaisītās mēbeles kalpo līdz šai dienai. Savukārt, māti visi pazinuši kā ļoti labu godu saimnieci, kas cepa gardas kāzu tortes.
Māsa Valentīna Zeile ir pazīstama tēlniece, kura jau ilgus gadus dzīvo Parīzē, bet Naujenes Novadpētniecības muzejā var aplūkot plašu viņas darbu kolekciju.
Arī Ģertrūde Zeile savu dzīvi ir veltījusi mākslai. Kopš 1975. gada viņa ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre, bet izstādēs piedalās jau kopš 1965. gada, piedzīvojusi 11 personālizstādes. Darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzejā, Latvijas Medicīnas vēstures muzejā, privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs, kā arī Naujenes novadpētniecības muzejā, kur tagad šī darbu kolekcija ir papildināta ar trim unikāliem darbiem. Tie ne tikai apliecina Ģ. Zeiles talantu, bet arī sniedz ieskatu viņas dzimtas vēsturē, parādot to, cik nozīmīga māksliniecei ir ģimene un saikne ar dzimto Naujenes pagastu.
Savu pašportretu un māsas portretu māksliniece gleznojusi pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tie bijuši jaunības gadi. Abas ar māsu bija aizdevušās uz Ļeņingradu, kur nopirkušas neparastus lakatus, viens o tiem ir redzams Valentīnai galvā portretā. “Lakats ļoti iederas māsas raksturā, viss ornaments ir sarežģīts. Un mēs zinām, ka māsai raksturs arī ir sarežģīts, tāpēc tie viens otru papildina,” saka māksliniece. Arī par savu pašportretu viņa teic, ka tajā redzams viņas pašas raksturs, kas izpaužas lepni paceltā galvā un acīs. “Tāds tālejošs skats. Izskatās tā, ka es zinu, ko es daru. Tāda draiskule, ar tādu lepnumu es eju uz priekšu. Tāda sajūta ir, skatoties uz šo darbiņu. Tāda es esmu, tāda biju, neko nevar darīt,” smejas māksliniece. Savu vecāku portretu gleznošana viņai ir bijis liels iekšējs pārdzīvojums un reizē smaga darba cildinājums. “Jūs redzat, te fonā ir krusts. Mums katram ir savs krusts, vienalga, kā mēs to nosaucam, to ceļu mēs ejam. Un bez darba nekas nenotiek. Darbs jāraksta ar lielo burtu.” Vecāku smago darba mūžu viņa simboliski ataino ar lielu zāģi tēva rokās, bet tam īpašu mirdzumu piešķīrusi ar Taizemē dabūtām zelta lapiņām, kuras laistās caur krāsas kārtu. Ar savu darbu viņa vēlējās ne tikai saglabāt vecāku piemiņu, bet arī uzsvērt fiziska darba lielo nozīmi cilvēka dzīvē.
Teksts, foto: Inese Minova
