Pašā ziemas vidū kalēja Edgara Vronska darbnīcā Līksnas pagastā ir silti un trokšņaini – gada aukstākajos mēnešos darba netrūkst. Īpašu prieku kalējam sniedz sajūta, ka viņš strādā un dzīvo savā sapņu vietā, kuru viņa ģimene meklēja ļoti ilgi.
Caur kalēja rokām iziet ļoti daudz priekšmetu – no ļoti sīkiem līdz lielgabarīta lauksaimniecības tehnikai. Pasūtījumu ir daudz un dažādi, un, neskatoties uz lielo pieredzi, Edgars bieži sastopas ar neparastiem uzdevumiem, klienti mēdz izbrīnīt. Katrs pasūtījums ir gan bauda, gan izaicinājums.
2025. un 2026. gadā Edgars Vronskis izgatavo vienu no Augšdaugavas novada reprezentatīvajiem materiāliem – īpašu vara monētu ar novada simboliku. 2025. gada 18. novembra svinīgajā pasākumā apbalvotie saņēma šo monētu kā īpašu dāvanu. Monētai, neskatoties uz suvenīra statusu, ir “naudas spēks”, saka meistars, katrs, kam ir šī monēta, var pie viņa atnākt un palūgt kaut ko izdarīt vai saņemt padomu: “Monēta strādā, nes enerģiju, palīdz, ja ir kādi grūti laiki. Ja monēta satumst, tad vajag viņu paberzēt pa velteni, un monēta atkal spīdēs un viss būs labi.” Monētas izskatu un noformējumu Edgars izdomāja pats kopā ar sievu Oksanu. Laimes monētas Edgars kaļ jau sen ar sava skolotāja atļauju, tas ir populārs suvenīrs pilsētu svētkos un gadatirgos, arī tūristi viņa kaltuvē labprāt iegādājas monētas. Vēl no sīkām, bet svarīgām lietiņām, ko Edgars kaļ 2026. gadam, ir atslēgu piekariņi ar pakavu – šī gada dzīvnieka simbolu. Tas arī nes laimi.
Ar Augšdaugavas novadu Edgaram jau sen izveidojusies veiksmīga sadarbība. Pēdējos gados viņš cieši sadarbojas ar Līksnas pagasta apvienību, Līksnas biedrībām, tas viņam ir īpašs gods, jo kalēja ģimene nesen kļuva par Līksnas pagasta iedzīvotājiem. Pēc daudzu gadu dzīvošanas Daugavpils pilsētā, kur bija arī kaltuve, ģimene nolēma pārcelties uz laukiem. Sapnis par savu māju un plašu kaltuvi bija lolots jau sen. Edgars ar Oksanu ļoti ilgi meklēja vietu, kuru ieraugot, uzreiz sapratīs, ka tā ir viņu īstā. Un atrada bijušo Tiltu skolas ēku, kas sākumā nemaz nederēja dzīvošanai. Ēka bija sen pamesta, uz tās jumta auga bērzi. Vietējie iedzīvotāji stāstīja daudz stāstu un leģendu par seno ēku, tai ir bagāta vēsture. Saglabājušies dokumenti, kur ir norādīts celtniecības gads – 1918. Sākotnēji šeit bija dzīvojamā māja, pēc tam – krogs pie vecā Rīgas ceļa, kara laikos štābs, bet 20. gadsimta vidū – skola. Vieta, kur dzīvo Vronski, agrāk saucās Sloboda, tāds nosaukums bija laikā, kad uzcēla ciemu. Blakus darbojās divas lielas rūpnīcas – adatu fabrika un kokogļu dedzināšanas rūpnīca, un ciemu būvēja rūpnīсu darbiniekiem.
“Kad es pirmo reizi atbraucu – nošausminājos un aizbraucu. Atkritumi bija visur, iekšā un apkārt. Joprojām atrodam apraktus plastikas vai stikla atkritumus,” stāsta saimnieks. Kopīgiem spēkiem ar draugu palīdzību Vronski pamazām atdzīvināja seno būvi, visi spēki un resursi bija vērsti uz šo mērķi. Pilsētā nācās pārdot dzīvokli, jo bija nepieciešami līdzekļi. Teritorijas sakārtošanas darbi vēl turpinās – ir ļoti daudz darāmā, atzīt kalējs, bet nevienu mirkli viņš nav nožēlojis lēmumu pārcelties uz lauku plašumiem. “Šeit es dzīvoju kā cilvēks, jūtos labi. Pilsētā nebija tik brīvi. Telpas bija nomātas, bija par šauru tur viss. Šeit ir, kur izvērsties, likt lietā savas spējas.” Edgars jau izbūvēja šķūņus, sakārtoja bēniņus, aprīkoja noliktavu. Sievai Oksanai smēdes ēkā top mākslas studija. Arī dēlam Gļebam, kurš izvēlējas mākslinieka dzīves ceļu, šeit ir vieta, kur radoši izpausties. Gļebs, absolvējot Daugavpils Saules dizaina un mākslas vidusskolu, tagad turpina topošā mākslinieka ceļu Viļņas mākslas akadēmijā grafikas fakultātē.
2024. gadā Edgars Vronskis Augšdaugavas novada konkursā “Saimnieks” saņēma balvu nominācijā “Gada amatnieks”. Viņš atzina, ka tagad droši vien pienācis laiks, kad jau vārds un reputācija strādā meistara labā, nevis otrādi. Ar savu seno arodu Edgars nodarbojas jau vairāk nekā 20 gadus, un šajā laikā kļuva pazīstams Latgalē, Latvijā, arī ārzemēs. Savā darbnīcā viņš uzņem tūristus, skolniekus, pansionātu un aprūpes centru iemītniekus – kalēja amats interesē gan bērnus, gan pieaugušos. Smēdē viesi var ieraudzīt kalēja aprīkojuma daudzveidību un mēģināt pašiem kaut ko uztaisīt. Viens no kalēja darbgaldiem ir augstas precizitātes frēzmašīna – to viņš nejauši atrada metālu izgāztuvē.
Uz saviem darba rīkiem kalējs var izgatavot daždažādus metāla izstrādājumus, gan sīkus, gan milzīgus. Darba apjoms ir liels, visas dienas ir aizņemtas no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pašlaik viņš ir aizņemts ar vēsturisku objektu restaurēšanu – Daugavpils Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas Romas katoļu baznīcas logiem 5х2,5 m izmērā, kuriem ir 120 gadi. No baznīcas celšanas laikiem tie labi saglabājušies, bet jau pienācis laiks pamatīgai atjaunošanai. Šogad ir ieplānota liela Vronsku ģimenes izstāde Krāslavā.
“Nesen es iedomājos, ka beigu beigās sanāca tā, kā es sapņoju. Kādreiz, jau sen, iedomājos atvērt kalēja skolu. Tagad mēs dzīvojam bijušajā skolā. Pagājušā gadā saremontēja ceļu līdz mājai, liels paldies par to novadam, tāpēc ceram, ka dzīvība šeit turpināsies un attīstīsies. Mēs par to parūpēsimies.”
Teksts, foto: Jeļena Ivancova
