Augusta sākumā Bebrenē tika atklāta jauna un pavisam īpaša foto-dzejas izstāde “Zūdoši nezūdošais”. Izstādes autores ir Bebrenes pagasta iedzīvotājas Agnese Leikuse un Agnese Birzenberga-Muižniece.
Māksliniecēm šī ir pirmā izstāde un arī Rīteru nams, kur tā mājo, nav nejauši izvēlēts. Izstāde ir par senajām mājām, dzimtas mājām un vienkārši seniem namiem, tāpēc izstādei izvēlēta tieši šī ēka, kas kādu laiku nav apdzīvota, tomēr spoži mirdz Bebrenes ciema ainavā. Rīteru nams izstaro tik senu un īpašu auru, tikai paspilgtinot izstādes vēstījumu.
A.Birzenberga-Muižniece stāsta: “Man no bērnības ir palikušas ļoti siltas atmiņas no manām dzimtas mājām. Neviens dzīvoklis nav radījis tādas sajūtas, kā lauku mājas. Man tas ir ļoti pietrūcis, jo man nav nevienas dzimtas mājas palikušas, kuras atjaunot un kur būt. Par laimi, mani adoptēja “Dzeguzītes” Ilzes pusē un es šo sajūtu varēju piepildīt. Izstādē tas stāsts par senajām mājām ir tāds ļoti emocionāls, jo mājai kā tādai mūsu dzīvē ir ļoti liela nozīme. Tajā ir tāda mugurkaula, sakņu sajūta. Senās mājās mīt spēks, tāpēc arī tapa šis stāsts izstādē.”
Mākslinieces stāsta, ka abas devās ekspedīcijā uz senajām mājām Bebrenes apkaimē – tās var redzēt foto stāstā izstādē. Sastopot katru māju, ir izdzīvota plaša emociju buķete: “Ir dažas mājas, kurām tuvojoties jutām, ka tā saka: nē, nenāc klāt. Tās ir iemigušas un nevēlas tikt traucētas. Ir citas mājas, kas atkal ir gatavas runāt, ir pretimnākošākas un gatavas atdzimt. Un ir vēl citas mājas, kuras kā sunīši patversmē luncina asti un gaida: vai tu būsi mans saimnieks? Mēs ļoti izjutām, ka katrai mājai ir dvēsele, savs stāsts un būtība,” pārdomās dalās Agnese Birzenberga-Muižniece.
“Mēs no sākuma veidojām fotogrāfijas, pēc tam, skatoties uz katru foto, rakstīju dzeju. Rakstot dzeju, pati raudāju, jo sajutos, ka to nerakstu es pati, bet, ka tā māja runā caur mani. Katrai mājai ir kaut kas, ko tā grib pateikt,” savas izjūtas atminas A.Birzenberga-Muižniece.
Agnese Leikuse stāsta par savām sajūtām, strādājot pie izstādes materiālu sagatavošanas: “Šo ceļojumu var uztvert arī tā, ka mēs ceļojam no vienām mājām uz otrām, pārvācamies, satiekam jaunus cilvēkus, apprecamies, šķiramies, mainām savas domas, uzskatus, kļūstam par vecākiem. Tik dažādas dzīves mēs izdzīvojam šajā vienā. Tāpat arī izstāde katram radīs savas izjūtas – kāds tur ieraudzīs tagadni, kāds sajutīs pagātni, vēl kādam tas uzjundīs apjausmas par to, kas vēl tikai būs. Mums ir izdevies tik ļoti daudzšķautņains iznākums! Visa izstāde ir kā stāstu sērija, meditatīvs ceļojums laikā.”
Stefans Rāzna ir saviļņots, ka izstāde ir radījusi pārmaiņu un atdzimšanas sajūtu: “Man liels prieks, ka dāmas ir pieķērušās pasaulei tik būtiskai tēmai un saviļņojušas iekšējo pasauli, liekot pārdomāt savas vērtības. Es ceru, ka pēc dažiem gadiem mēs šo namu redzēsim jaunā spozmē, un mākslinieces šeit varēs organizēt vēl daudz skaistus notikumus!”
Mākslinieces ir gandarītas, ka izdevās īstenot ideju un sadarboties ar Rāznu ģimeni, lai izstāde “Zūdoši nezūdošais” nonāktu Rīteru namā. Māja mirdz savā unikālajā starojumā, tā uzrunā un aicina pie sevis.
Agneses Leikuses un Agneses Birzenbergas-Muižnieces fotogrāfiju un dzejas izstādi “Zūdoši nezūdošais” Bebrenes Rīteru namā vēl varēs apskatīt līdz septembra vidum.
Teksts, foto: Māra Multiņa
