Jaunbūves apkaimē, netālu no Baznīcu kalna, atrodas baptistu lūgšanu nams. Tā būvniecība sākās 1932. gadā, un 1933. gada 1. oktobrī notika svinīgā atklāšana. Lūgšanu nams ieguva nosaukumu “Baltā baznīca”.

Latvijas okupācijas laikā ēkā atradās Strādnieku gvardes štābs. 1948. gadā šajās telpās tika atklāts kinoteātris “Uzvara”, kas darbojās līdz 1958. gada beigām. Pēc tam, līdz ar blakus esošās Daugavpils Medicīnas koledžas izveidi, lūgšanu nama ēka nonāca koledžas lietošanā. 1994. gadā baptistu draudze atguva savu dievnamu, un tas ir atvērts arī šodien visiem interesentiem.

Svētdienās plkst. 10.00 lūgšanu namā notiek dievkalpojums. 

The post Daugavpils baptistu lūgšanu nams “Baltā baznīca” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Lašu draudzes pirmsākumi meklējami tajā tālajā 1596. gadā, kad pie pašreizējās Latvijas – Lietuvas robežas Kurzemes un Zemgales hercoga Frīdriha Ketlera valdīšanas laikā Lašu muižnieks Taube Pabēržu miestā uzcēla baznīcu, ko apkalpoja Ilūkstes mācītājs. Un visus šos 423 gadus draudze nevienu brīdi nav pārtraukusi savu darbību un allaž blakus savam tiešajam uzdevumam – būt vietai, kur tiek vēstīts Evanģēlijs – ir bijis arī garīguma centrs visai apkārtnes ļaužu dzīvei. Arī visus piecdesmit okupācijas gadus draudze un tās locekļi baznīcā turpināja savu darbību, turpināja savu pastāvēšanu  1996. gada 13. oktobrī Lašu draudze atzīmēja 400 gadu pastāvēšanas jubileju. Svinības sākās ar piemiņas brīdi un svecīšu iedegšanu uz mūžībā aizgājušo draudzes locekļu kapiem. Vēlāk tika rīkota tikšanās Stendera muzejā un svecīšu iedegšana pie Gotharda Fridriha Stendera piemiņas akmens. Svinīgajā dievkalpojumā piedalījās arhibīskaps Jānis Vanags. Arī šodien blakus Dievkalpojumiem draudze turpina iesāktās tradīcijas ik gadu piedaloties Vislatvijas Baznīcu naktī, Vislatvijas Gaismas ceļā. Kā īpašs svētku akcents, kas ir raksturīgs tikai Lašu draudzei ir “Stendera svētki”,  kas veltīti Apgaismības laikmeta vācbaltiešu luterāņu teologa un izgudrotāja, Sēlpils un Sunākstes mācītāja, latviešu laicīgās rakstniecības dibinātāja, “Latviešu valodas vārdnīcas” (Lettisches Lexikon, 1789) autora  Gotharda Fridriha Stendera (1714 – 1796) piemiņai. Tie ir svētki ne tikai pašiem Lašu pagasta iedzīvotājiem, bet gan visa Ilūkstes novada  un visas Sēlijas iedzīvotājiem. Esošajā  draudzes Mācītājmuižā ir iekārtots šī izcilā cilvēka piemiņas muzejs. Šobrīd draudzes locekļu skaits ir 105 cilvēki. Zinot Latvijas iedzīvotāju straujo sarukumu kā lauku draudzei  un Lašiem (Eglainei) – tas ir normāli. Savukārt pašiem draudzes locekļiem, tas dod sparu strādāt ar lielāku atdevi draudzes labā.

The post Lašu evaņģēliski luteriskā baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Ilūkstes luterāņu baznīcas pirmsākumi meklējami tālajā 16.gs. Sēlija tolaik bija luteriska zeme.

Pēc hercoga pavēles 1568.g. Ilūkstē tiek uzcelta luterāņu baznīca, bet tai bija diezgan īss mūžs. Kad Pilskalnes muižnieks bija pārgājis katoļticībā, un miris pēdējais luterāņu mācītājs Ilūkstē, grāfs Jānis Zībergs, būdams katolis, 1635.g. dievnamu atdeva katoļiem, ko apstiprinājis Polijas karalis Vladislavs IV uz mūžīgiem laikiem. Pēc dāvinājuma apstiprināšanas Ilūkstes luterāņu draudze tiek pievienota Lašu luterāņu baznīcai. Tajā laikā Ilūkstē darbojas jezuīti, dievnamā tiek izveidots Misiju nams, pēc tam tā tika paaugstināta par rezidenci. Līdzšinējās nelielās baznīcas vietā jezuīti par muižnieku un zemnieku līdzekļiem uzcēla lielu koka baznīcu un vēlāk arī klosteri. 1748.g. baznīca ar blakus esošo koka klosteri nodega.

19. gs. Ilūkstē un tās apkaimē pieaug luterāņu skaits. Un laikam izdzīvotais mūsu tautas spīts liek luterāņu draudzei sarosīties. Lašu mācītāji noturēja dievvārdus Ilūkstē kādā lūgšanas namā. 1861.g. tiek likts pamatakmens tagadējai Ilūkstes evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Celtniecība ilga 4 garus gadus.

1865.g. 16. maijā jaunā baznīca tiek iesvētīta un ieņēma savu vietu kopējā pilsētas panorāmā.

Ilūkstes luterāņu baznīca vēstures līkločos cietusi vairākkārt. Pirmā pasaules kara laikā baznīca tika nopostīta. 1928.g. par draudzes līdzekļiem atjaunota, un 1932.g. Lašu-Ilūkstes apvienotajā draudzē jau ir 499 draudzes locekļi. Pēckara periodā baznīca tika draudzei atņemta. Baznīcas darbība tika pārtraukta.

Ilūkstes luterāņu draudze īpašumu atguva 90. gadu sākumā.

The post Ilūkstes evaņģēliski luteriskā baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Subates Romas katoļu baznīca ar blakus esošu zvanu torni celta 1831. gadā no laukakmeņiem senbazilikas stilā. Dievnamā ir vairākas sakrālās koka skulptūras.

The post Subates Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Subates luterāņu baznīcai, kas celta 1685. gadā un ir Valsts un Eiropas nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis, Latvijas mākslas vēsturē piemīt īpaša vieta. Pirmkārt, tās arhitektūra pilnīgi atšķiras no tradicionālā priekšstata par Latvijas lauku baznīcu. Otrkārt, Subates vārds tiek lietots, lai apzinātu kokgriezēju un koktēlnieku grupu, kura 17 .gs. beigās darinājusi iekārtas virknei baznīcu Latvijā un Lietuvā. No skopā ēkas apraksta uzzinām, ka tā ir 14 asis gara, 9 asis 2 pēdas plata un 5 asis 2 pēdas augsta masīva ēka ar šindeļu jumtu, labā tehniskā stāvoklī. 1940. g. baznīcai uzliek skārda jumtu. Nākošais remonts seko tikai pieminekļu valdes darbības laikā – 1935. gadā. Kopš tā brīža nenotiek nekādas būtiskas pārmaiņas līdz pat 1988. gadam, kad pamatīgi tika remontēta pati ēka un pārkrāsota baznīcas iekārta.

Baznīca atrodas kalnā, no kura paveras elpu aizraujošs skats uz Subates pilsētu, ezeru un Lietuvas robežu. Dievnama interjers ir īpašs baroka stila darinājums, ko veidojuši Stelmuižas kokgriezēji. Baznīcā ir brīnišķīga akustika.

The post Subates Pestītāja Evaņģēliski luteriskā baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Lašu Vecajos luterāņu kapos atrodas Raiņa apdziedātās Mēnesmeitiņas (Idas Apsānes) ģimenes kapi (tie ir trīs viens otram blakus stāvoši metāla krusti uz granīta pamatnēm ar ciļņu tekstu uz katra). Raiņa bērnības ceļi veduši cauri Lašu pagastam, Ilūkstei, tālāk uz Berķeneli, tomēr bērnības laikā auklētā draudzība ar Apsānu ģimeni un Idu dziļi iespaidojusi Raiņa radošo daiļradi, viņam izaugot. Mēnesmeitiņa – sapņains un romantizēts tēls daiļradē, kuras prototipa šķautnes iemieso arī savstarpējā draudzība ar Idu Apsāni.

The post Mēnesmeitiņas (Idas Apsānes) ģimenes kapi appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Dvietes Sv. Staņislava Kostkas Romas katoļu baznīca tika uzbūvēta 1864. gadā baroka stilā par muižnieka Kazimira Plātera-Zīberga līdzekļiem. Ievērojams valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, viens no greznākajiem sakrālajiem baroka interjeriem Augšdaugavas novadā.

Pirmā pasaules kara laikā baznīca tika sagrauta — tika uzspridzināti torņi, sašautas sienas. Pēc kara 10 gadus dievkalpojumus noturēja muižas klētī. 1919. gadā par draudzes prāvestu kļuvis Boļeslavs Dižgalvis, kurš pēc saglabātajiem dievnama celšanas plāniem atjaunoja baznīcu iepriekšējā veidolā, tikai bez torņiem. 1929. gada 17. novembrī Ilūkstes baznīcas dekāns J. Velkme iesvētījis atjaunoto baznīcu. Vēlākos gados tika uzcelti torņi.

Baznīca ir viena joma krustveida celtne ar trijiem altāriem, divām sakristejām, dēļu grīdu, velvētiem mūra griestiem. Ieejas durvis no gala un no sakristejas. Pie baznīcas gala durvīm maza priekštelpa. Virs tās kora telpas ar harmoniju. Apkārt baznīcas dārzam mūra žogs ar kārniņu jumtu.

Mansardā ir iespēja apskatīties apģērbu un priekšmetus, kas izmantoti vadot mises, kā arī reliģiskā literatūra. Mansards ir plašs un gaišs, kas tā vien aicina pavadīt tajā ilgāku laiku, lai ne tikai iepazītu eksponātus, bet arī apsēsties un ieklausīties sevī.

Blakus baznīcai atrodas arī draudzes māja.

The post Dvietes Sv. Staņislava Kostkas Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Baznīca uzcelta 1797. gadā. Baznīcas novietojums saskaņots ar grāfu Plāteru – Zībergu muižas ansambli un parku, pils ar baznīcu atrodas uz vienas ass, kuru iezīmē parka un baznīcas vārti. Baznīcai nav torņu, ir tikai divi metāla krusti uz jumta – viens priekšpusē, otrs aizmugurē. Zvanu tornis veidots kā atsevišķa celtne, kurā ir trīs zvani. Šī celtne kalpo arī kā ieejas vārti baznīcas dārzā, kuru ieskauj akmens mūra žogs. Baznīcas fasādē abpus galvenajām durvīm četrās nišās gleznoti apustuļi – Pēteris, Lūkass, Matejs un Marks.

Dievnamā ir trīs altāri. Centrālajā altārī atrodas gleznojums ‘’Marijas debesīs uzņemšana’’ (1866), vienā sānu altārī ‘’Rožukroņa Dievmāte’’, bet otrā sānu altārī ‘’Sv. Jānis Kristītājs’’ (1909).

Dievnamā saglabājušies baroka formās darināti grāfa un vienkāršo baznīcēnu soli.

Baznīcā atrodas vēl joprojām darbojošās ērģeles (19.gs.).

Dievnams ir nozīmīgs ne tikai kā savrups sakrālās arhitektūras piemineklis, bet arī kā muižas un baznīcas ansambļa kopējā telpiskā risinājuma un vietējās kultūrainavas būtiska sastāvdaļa.

Ikdienā baznīca apskatāma no ārpuses, dievnamā var ieiet svētdienās vai iepriekš piesakot ekskursiju vietējā gida pavadībā.

The post Bebrenes Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Bebrenes muižas kompleksa izcila sastāvdaļa ir grāfu dzimtas kapliča, kas uzcelta 1910. gadā, ēkas arhitektūra ieturēta gotikas stilā. Virs ieejas durvīm iespaidīga dzega ar grāfu dzimtas ģerboni, uz kapliču ved akmens pakāpieni. Kapličas pagrabā, kuram nav ieejas, metāla zārkos atdusas grāfu dzimtas pārstāvji. Ārpusē, kapličas sienā iemūrētas 4 marmora plāksnes ar grāfu uzvārdiem.

Kapliča ir labi saglabājusies, to mūsdienās izmanto dievkalpojumiem bērēs un kapusvētkos. Tā ir izcils tūrisma apskates objekts un gotikas arhitektūras stila paraugs Sēlijā.

The post Grāfu Plāteru – Zībergu dzimtas kapliča appeared first on VISITDAUGAVPILS.

2017. gada vasaras beigās draudzei izdevies realizēt jau sen iecerēto projektu par skatu laukuma ierīkošanu Mārtiņa Lutera baznīcas tornī.

Tornis paceļas 5 stāvu mājas augstumā, bet skatu laukums atrodas 21,1 m augstumā. No tā skatam paveras Daugavpils Baznīcu kalna panorāma. Mārtiņa Lutera katedrāles tornis šobrīd ir vienīgais no visiem četriem Baznīcu kalna dievnamu torņiem, kurš ir pieejams apmeklētājiem.

Darba laiks:
Tūrisma sezonā katru dienu no plkst. 10.00 līdz plkst. 16.00 vai iepriekš piesakoties.

Informācija: +371 26315707, info@luterakatedrale.lv

The post Skatu laukums Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrālē appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Celta 1894. gadā un atrodas līdzās kapiem. Būvēta no sarkaniem ķieģeļiem: celtnes stūros, virs pamatiem, zem jumta dzegas veidotas dekoratīvas mūrējuma joslas. Virs ieejas durvīm izbūvēts pusaploces formas skārda jumtiņš, virs tā – neliels apaļš logs ar Sv. Nikolaja atveida gleznojumu centrā.

The post Daugavpils Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Dievnams celts 20.gs. 30.-tajos gados. Mūra dievnams blīvi un harmoniski iekļāvies Grīvas mikrorajona koka apbūvē. Tajā ir seni garīgās literatūras un mākslas priekšmeti

The post Grīvas vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Krucifikss – katoliskās Latgales simbols, Latgales novada ainavas neatņemama sastāvdaļa, savdabīgs mākslas darbs. Latgalē krucifiksus sāka uzstādīt 18. gadsimtā. To būvēšanas tradīcijas visstraujāk attīstījās 20. gs. 20.-30. gados. Vaboles pagastam raksturīgs tas, ka šeit bija un arī šodien ir Latvijā vislielākais krucifiksu skaits. Pēc 20. gs. 40.-ajiem gadiem daudzi tika iznīcināti. No 44 krucifiksiem šodien ir saglabājušies tikai 29. 20.gs. 80.-90.-ajos gados sādžu iedzīvotāji pakāpeniski uzsāka krustu atjaunošanu. 1998. gadā Skrindu dzimtas muzejs par Kultūras ministrijas līdzekļiem pagastā atjaunoja 2 krucifiksus.
Visvecākie krusti, kas saglabājušies cilvēku atmiņā, bijuši vienkārši, rupji aptēsti, samērā zemi. Vienkāršību noteica laika un, iespējams, arī amata prasmes trūkums. Krustu izskats laika gaitā mainījās. 20.gs. 20.-tie gadi raksturīgi ar to, ka sāka parādīties krusti ar jumtiņiem. Celti dažādos laikos, tie atšķīrās gan augstuma, gan formas ziņā. Dažviet tie sasniedza pat 4 m augstumu un bija ar grezni rotātu jumta daļu. Vaboles pagastā tādi bija vairāki. 20.gs. 30.-40.-ajos gados parādījās daudz smagnēju, no cementa lietu krustu, kas daudz neatšķīrās viens no otra. Ļoti izplatīti bija čuguna krusti, kuru pamati tika lieti no betona. 20.gs. 80.-90.-tie gadi raksturīgi ar to, ka krustus atjaunoja, izmantojot koku.
Par ciemu krustu reliģisko un kultūrvēsturisko nozīmi stāsta vēsture. Krusts ceļmalā un ar to saistītās aktivitātes ir viena no senākajām un skaistākajām tradīcijām Latgalē. Pie ciemu krustiem maija vakaros pulcējās ciemu ļaudis uz dievkalpojumu. Pie krustiem tika dziedātas garīgās dziesmas un skaitītas lūgšanas. Dziedāts tika līdz vēlam vakaram. Krusti bija bagātīgi rotāti ar meijām un ziediem. Pie krusta piestiprināto Pestītāja tēlu (mūku- latg.) rotāja ziedu vainags. Pagastā esošie krusti tiek rotāti arī šodien, bet dziedājumi maija vakaros skan tikai pie atsevišķiem krucifiksiem. Šīs skaistās tradīcijas atjaunošana, izveidojot un uzstādot krucifiksus, nenozīmē identiski kopēt bijušo. Izzinot pagātnes tradīcijas, tiek meklēts to labākais pielietojums šodienā. Krusts mūsdienās tiek izmantots arī kā piemiņas vietas apzīmējums. Kalnainā un skaistā vietā Liepu Mukānos, kur kādreiz bijušas Skrindu mājas, 1990. gadā tika uzstādīts 4 m augsts koka krusts un iekārtota piemiņas vieta. Akmeni ar uzrakstu “Skrindu māja” darinājis tēlnieks I. Folkmanis.

Interesetiem ir iespēja patstāvīgi apmeklēt doto maršrutu, bet muzejā uz vietas ir iespēja uzzināt vairāk informācijas.

The post Krucifiksu ceļš appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Mazā un ļoti vienkāršā Jaunbornes Sv. Krusta katoļu baznīca uzcelta 1859. gadā pēc poļu muižnieka Juliusa Sivicka gribas, 1890. gadā pārbūvēta, 1921. gadā atjaunota. Mākslas cienītāju šeit var interesēt atsevišķi priekšmeti, no kuriem interesantākie – ērģeļu prospekta kokgriezumi, kas, iespējams, ir daļa no Elernes baznīcas manierisma stila iekārtas. Ap baznīcu izkārtojusies lauku kapsēta, kurā centrālo vietu ieņem Sivicku ģimenes apbedījumi.
Jaunbornes baznīca ir no mūra, celta krusta veidā, no ārpuses balti krāsota, ar cinkotu skārda jumtu, vienu torni un mazu tornīti uz baznīcas jumta vidus. Tornis apjumts ar melnu skārdu, krāsots. Baznīcas sānos 3 logi ar dzelzs restēm priekšā. Vidū krusta pagarinājuma sienā 2 logi un presbiterijā arī ir logi. Presbiterija daļa sešstūraina. Pie tās 2 sakristejas. Presbiterija galā augsta mūra kapela, balti krāsota ar nišu virsū. Nišā liela Kristus figūra ar koka krustu virsū. Baznīcas lielums 15 m x 7 m. Tornī 2 nelieli zvani. Virs ieejas durvīm uzraksts poļu valodā “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums”. Baznīcā ir trīs altāri. Lielajā altārī Pestītāja krusts. Labajā pusē Dievmātes pastāvīgā palīga altāris ar Dievmātes un sv. Jāzepa gleznām, kreisajā pusē Jēzus Sirds altāris ar Jēzus Sirds un sv. Nikolaja gleznām. Baznīcā ozolkoka kancele. Kora telpās ērģeles (atjaunotas 1975. g.) un harmonijs.
Apkārt baznīcas dārzam mūra žogs ar cementa jumtu, bet baznīcas priekšā dzelzs žogs uz akmens pamata. Dārza kreisajā stūrī liela bedre, kur prāv. P. Jakoveļs gribēja celt plebaniju. Dārzā ir misiju krusts, kas uzcelts 1935. g., kad tēvs B.Skrinda te rīkoja misijas. Ir Baznīcas dārzā apbedīts prāvests Teodors Kulikovskis (1874. g. – 1931. g.).

The post Jaunbornes Svētā krusta Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas Vecsalienas pagastā priežu meža vidū netālu no Daugavas kreisā krasta. Jau ļoti sirmā senatnē te bijusi koka baznīciņa, ko kāds latviešu dzimtcilvēks ar plostu atvedis no Krievzemes. Baznīca vairākkārt degusi, bet arvien atjaunota. Sākumā tā piederējusi katoļu draudzei, bet 18. gs. otrajā pusē katoļi to atdevuši luterāņiem, vietā saņemot Elernes dievnamu. Celta 1819. gadā. Līdzās baznīcai atrodas Muravku vecie luterāņu kapi ar seniem pieminekļiem.

The post Sīķeles evaņģēliski luteriskā baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Medumu vecticībnieku kopienas dievnama komplekss sastāv no baznīcas, atsevišķa zvanu torņa un priestera dzīvojamās mājas. Ir pieejamas liecības par dažādiem tempļa celtniecības laikiem – diapazonā no 20. gs. sākuma līdz 1940. gadam. Ņemot vērā, ka baznīcas interjers ir dekorēts ar 20. gadsimta sākumā apgleznotajām ikonām, arī dzīvojamās mājas fasādes dekors ir attiecināms uz 20. gadsimta sākumu, šis datums šķiet visticamākais.
Dievnams ir interesants ar to, ka tas dod priekšstatu par vecticībnieku kulturālās ēkas izskatu līdz 1905. gadam, laikā, kad vecticībniekiem tika aizliegts saviem dievnamiem piešķirt atpazīstamu izskatu. Nesen baznīca tika atjaunota. Šīfera jumta segumu nomainīja mūsdienīgs jumta segums.

The post Medumu vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Vecticībnieku kopiena Krivānos tika dibināta 1908. gadā, vēlāk tika uzcelts lūgšanu nams. Dievnams izceļas ar dekoratīvās apdares klātbūtni, kas nav raksturīga Augšdaugavas reģionam. Tajā pašā laikā arhitektūras kompozīcija, formas un detaļas līdzinās jau tagad nojauktajai Daugavpils Vecās Forštates lūgšanu nama koka daļai. Iespējams, šis lūgšanu nams kalpoja kā modelis celtniekiem Krivānos.
Padomju laikos lūgšanu namam bija piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss.

The post Krivānu vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Sākotnēji lūgšanu nams izskatījās savādāk – neapmesta guļbūve ar četriem logiem gareniskajās fasādēs, šindeļu jumts, konsoles veida koka nojume, neliels zvanu tornis ar atvērtām zvana atverēm, kas “izaug” no jumta, koka krusti virs ēkas austrumu daļas un zvanu torņa – kopumā tradicionāls koka lūgšanu nama tēls.
Vēlāk baznīca tika apšūta ar dēļiem, atstājot fasādēs pa diviem logiem, tika pārveidots arī jumts un uzlabots tā segums. Zvanu tornis tika pakļauts vislielākajai pārbūvei. Jaunās formas atgādina protestantu dievnamu motīvus, kas, iespējams, tika noskatīti no Latgales apkārtējās kultūrvides un norāda uz abu kultūru savstarpējās ietekmes procesu.
Lūgšаnas nama griesti ir izgatavoti līdzīgi koka velvēi – tie ir mansarda tipa ar diviem lūzumiem lūgšanu istabas malās. Ikonostāsu veido divi plaukti ar ikonām.

The post Koroļevščinas vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Lipinišķu draudze ir viena no pirmajām pareizticīgo draudzēm Daugavpils novadā. Pirmais koka dievnams iesvētīts 1836. gadā. Pašreizējās baznīcas celtniecībai līdzekļus ziedoja draudzes locekļi, kā arī Polockas-Vitebskas bīskapija. Baznīcas pamati likti 1906. gadā, tā iesvētīta 1908. gadā. Ēka celta krusta formā bizantiešu stilā no sarkaniem ķieģeļiem, tai ir divi torņi. Fasādes noformējumā ir daudz dekoratīvu elementu.

The post Lipinišku Vissvētās Dievmātes Atdusas pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas Skrudalienas pagastā, aptuveni 17 km no Daugavpils. Celta 1800. gadā kā Červonkas Sv. Nikolaja baznīcas filiāle muižnieka Felkerzāma zemes īpašumā. 1811. gadā tā kļuva par draudzes baznīcu. Ceļot Skrudalienas baznīcu, muižnieks Felkerzāms apņēmās remontēt kā pašu baznīcu, tā arī tai piederošās ēkas. Tomēr viņa pēcteči atteicās no šī pienākuma un ar laiku baznīca nonāca kļuva tik sliktā stāvoklī, ka tajā vairs nevarēja noturēt dievkalpojumus. Tā kā draudze bez baznīcas palikt nevarēja, 1862. gadā tika uzcelts jauns lūgšanu nams. 1872. gadā šis lūgšanu nams tika pārvērsts par draudzes baznīcu, uzceļot tam zvanu torni, jaunu kupolu un uzklājot visai ēkai dzelzs skārda jumtu. Baznīcas kapitālremonts tika veikts 1926. un 1937. gadā. baznīcas projekta autors ir arhitekts Roberts Augusts Pflūgs. Baznīca plānā veido krustu. Dievnama interjerā ir 19.gs. ikonas un ikonostass, kuru karkasu rotā kokgriezumi.

The post Skrudalienas Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Salienas baznīca uzcelta 1894. gadā no šķeltiem laukakmeņiem ar ķieģeļu oderējumu iekšpusē. Tā tika iesvētīta 1895. gadā.

Baznīcas vēsture:
Salienas draudze ir viena no vecākajām pareizticīgo draudzēm Ilūkstes apkārtnē. Pirmā koka baznīca Salienas muižas zemē tika uzbūvēta 1760. gadā. Laikam ritot, tās koka konstrukcijas kļuva nedrošas, tāpēc 1859. gadā, saskaņā ar eparhijas rīkojumu, baznīcu slēdza un tā tika izjaukta. Tajā pašā gadā, pateicoties Salienas muižas īpašnieka Nīmana piešķirtajiem līdzekļiem, pie Tartakas kapiem tika uzbūvēta un iesvētīta jauna koka baznīca, kura ieguva sv. Nikolaja brīnumdarītāja nosaukumu. Tā nebija plaša (tikai 18 m x 8 m), un arējā izskata ziņā esot atstājusi nomācošu iespaidu. 1889. gadā, Rīgas arhibīskaps Arsenijs, izveidojoties arhibīskapijai, personīgi pārliecinājās par jaunas baznīcas celtniecības nepieciešamību Salienā un draudzes locekļiem apsolīja sameklēt līdzekļus šim mērķim. 1890. gada maijā tika uzsāktas sarunas par zemes gabala iepirkšanu jaunās baznīcas, skolas un saimniecības ēku celtniecības vajadzībām. Vietējie muižnieki – fon Nīmani – piekrita ziedot šiem mērķiem 5 ha lielu gruntsgabalu. Naudas līdzekļi celtniecībai, pateicoties Rīgas arhibīskapa Arsenija pūlēm, tika saņemti no St. Pēterburgas lieltirgotāja A.I.Gruzdeva. Jaunās baznīcas celtniecība (23,63 m x 10,64 m x 7 m) tika pabeigta 1894. gadā un izmaksāja 6000 rubļu. 1895. gada 27. augustā baznīcu svinīgi iesvētīja un tā ieguvu Sv. Jāņa Kristītāja nosaukumu.
Salienas baznīca uzcelta no šķeltiem laukakmeņiem ar ķieģeļu oderējumu iekšpusē, ikonostass ir vienstāvu, mākslinieciski augstvērtīgs. Salienas draudzes locekļu svētībai, baznīcas iesvētīšanas dienā Rīgas arhibīskaps Arsenijs atsūtīja svētbildi “Jēzus Krusta uzstādīšana”, bet St.Pēterburgas lieltirgotājs A.I.Gruzdevs ziedoja 650 rubļu baznīcas priekšmetu iegādei un baznīcas iekārtošanai. Vecā koka baznīca 1921. gadā tika pārcelta uz baznīcai piederošās zemes un tika pārbūvēta par skolu. Plebānijas vajadzībām 1898. gada martā arhibīskapija no muižnieka Henriha Nīmana par 4450 rubļiem iegādājas divas koka ēkas ar saimniecības piebūvēm, līdz to baznīcai piederošā zemes gabala platība pieauga līdz 8,57 ha. 1898. gadā Salienas draudzē bija 1110 cilvēki, 1914 gadā – 744; 1938. gadā – 643.

The post Sv. Jāņa Kristītāja pareizticīgo baznīca Salienā (Tartakā) appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Dubnas Jēzus Sirds draudzes kapela (Varšaveņa) celta 1800. gadā kā koka astoņstūru īpatnēja celtne ar pagarinājumu altāra daļā. Vienīgā tāda veida sakrālā celtne Augšdaugavas novadā.

Kapelas vēsture:
Indultu tā saņēma no bīskapa S.Sesčenceviča 1804.gadā. Restaurācijas darbi tajā veikti 1882. gadā. Tad izgatavoja ozolkoka altāri un Jēzus Sirds gleznu. 1882.gada.9.oktobrī Dubnas muižas īpašnieks Broņislavs Benislavskis, kam piederēja šī kapela, lūdza bīskapu Fialkovski mainīt kapelas titulu un nosaukt to Jēzus Sirds vārdā. Lūgumu ievēroja un kapelas svētkus atļāva svinēt jūnija pēdējā svētdienā Jēzus Sirds godam, tā, lai nebūtu traucējuma Nīdermuižas draudzes baznīcai. Pēc remonta kapelu iesvētīja 1884. gada. 21.augustā kanoniķis Jaloveckis. 1891.gadā Dubnas muižas īpašnieks Zelmārs, kas bija šo muižu nopircis no Benislavska, lūdza bīskapu atļaut kapelā uzcelt otru altāri – Dievmātes godam. Zelmārs bija luterānis, bet par kapelu ļoti rūpējies. Bīskaps norādīja, ka viņam nav iebildumu par altāra ierīkošanu, bet šo atļauju vajag meklēt pie gubernatora. Šī atļauja nav bijusi dota un kapelā otrs altāris netika uzcelts.
1804.gadā Dubnā dzīvoja patstāvīgs kapelāns Francis Maļiehs. Viņš dažreiz aizvietoja prāvestu Nīdermuižā. Jādomā, ka kapelāns dzīvoja Dubnas muižā. Parasti Dubnas kapelu apkalpoja Nīdermuižas prāvesti. 1933.gadā nopirka jaunu zvanu un 1934.gadā kapelu izremontēja. Arī 1938.gadā Dubnas kapelu vēlreiz remontēja: uzlika jaunu jumtu, izlaboja tornīti virs jumta. Kapela no piecdesmito gadu sākuma vairs nedarbojās. To izmantoja par noliktavu kolhozs “Dzirkstele.” Ozolkoka altāris ar gleznu aizvesti uz Višķu baznīcu. Aizkalnes baznīcā ievietoja koka dievgaldu un Gurnejošu kapu kapličā misiņa ciboriju un biķeri.
Nīdermuižas draudzes arhīvā glabājas Dubnas kapličas 1891.gada inventāra saraksts, ko sastādījis prāvests A.Baltejus: “Dubnas kapela ir koka celtne uz akmens fundamenta. Tās garums ir 4,5 asis, platums 4 asis, augstums 2,5 asis. Jumts ceļmalas pusē skārda, bet otrā pusē lubiņām klāts. Jumtam virsū dzelzs krusts. Kapelas ārpuse apšūta dēļiem un krāsota, bet iekšpuse izmesta. Ir divas ieejas durvis: no gala un no sakristejas. Logi lieli ar apaļiem virslokiem un krāsotiem stikliem. Griesti un grīda no koka. Dziedātājiem ir kora telpas. Altāris no ozolkoka, tumši krāsots un mākslinieciski veidots. Tai ir Jēzus Sirds glezna zeltītā rāmī. Jēzus Sirdij veltīta šī kapela. Soli koka, krāsoti. Koka bikts krēsls. Koka kumode, 2 ornāti, koka krusti, svečturi, dažas liturģiskās grāmatas, apkārt kapelai koka žogs mūra stabos, ar vārtiem pie ieejas kapelā. Viens zvans, apmēram 5 pudi smags.” Tāds ir bijis Dubnas kapelas inventārs.

The post Dubnas Jēzus Sirds draudzes kapela (Varšaveņa) appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Spruktu Sv. Antona Romas katoļu draudzes baznīcu no cementa ķieģeļiem uzbūvēja 1933. – 1938. gadā par draudzes un arhibīskapa līdzekļiem.

Baznīcas vēsture:
Spruktos bijusi sava koka kapela. Vienos dokumentos teikts, ka tā celta 1820. g., bet citos, ka – 1785. gadā. Kapela bija novecojusi jau 1866. gadā. Tagadējo Spruktu draudzi nodibināja 1933. gadā no Izvaltas un Jezupovas draudzēm, kopā 12 sādžas apmēram ar 1500 locekļiem. 1933. gada 3. jūlijā Vaclavs Kozlovskis iecelts par Spruktu jaunās draudzes prāvestu. Viņš apmetās uz dzīvi privātās mājās. Prāvests V. Kozlovskis, kas jaunībā bija Daugavpils būvtehniķis, pats izstrādāja ceļamās baznīcas būvplānu un pats vadīja baznīcas celšanas darbus. Draudze saveda pamatiem akmeņus un granti.
1933. g. 10. septembrī Krāslavas dekāns J. Kiselis iesvētīja jaunās baznīcas pamatus. Tajā pašā gadā uzcēla dzīvojamo māju un tajā ierīkoja pagaidu kapelu. Baznīcas celšanai līdzekļus deva draudze un arhibīskaps, jūnijā baznīcu Spruktos iesvētīja dekāns J. Kiselis. Baznīca bija jau uzcelta, izņemot torņus, kas vēl bija jāceļ. Pēc iesvētīšanas dievkalpojumi notika baznīcā. Prāvestu V. Kozlovski pārcēla par vikāru uz Varakļāniem. 1935. g. 8. augustā Spruktos iebrauca prāvests V. Litaunieks. Viņš uzcēla Spruktu baznīcai torņus. 1938. gadā par Spruktu draudzes prāvestu iecēla Staņislavu Kokinu, kas pabeidza baznīcas celšanu.
Baznīca ir 28 m gara, 16 m plata, 12 m augsta ar diviem torņiem. Tā celta no lieliem cementa ķieģeļiem. Baznīca ir trīsjomu celtne. Grīda no cementa, bet griesti koka, apmesti un velvē veidoti. Presbiterija abās pusēs nelielas sakristejas. Baznīca veltīta sv. Antona godam. Lielajā altārī ir sv. Antona glezna, kas atvesta no Izvaltas baznīcas. Sānu altārī ir niša ar lielu Jaunavas Marijas statuju, arī atvestu no Izvaltas. Trešajā altārī ir Jēzus Sirds glezna, ko veidojusi māksliniece Žilvinska.

The post Spruktu Sv. Antona Romas katoļu draudzes baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Medumu katoļu baznīca būvēta 1933. – 1935. gadā pēc arhitekta Pavlova būvprojekta par draudzes līdzekļiem prāvesta J. Ploņa uzraudzībā.

Baznīcas vēsture:
Medumu apkārtnes katoļticīgie gāja uz Smelinu. Tur bija veca koka baznīca, pārbūvēta 1854. gadā. Pēc Pirmā pasaules kara šī baznīca palika Lietuvā. Pēc robežas slēgšanas baznīcas apmeklētājiem katrreiz bija jākārto caurlaides formalitātes. Tas sagādāja lielas neērtības. Tāpēc Grīvā dzīvojošie prāvesti jau no 1922. gada sāka braukt uz Medumiem noturēt dievkalpojumus. Tie notika katoļticīgā saimnieka Jāzepa Gabrāna māja, kura bija liela un atradās 2 km no Medumu centra. 1928. g. Medumu draudzē bija apm. 1000 locekļu un tā skaitījās kā Grīvas filiāle. 1931. gadā Medumu baznīcas vajadzībām piešķīra 16 ha zemes. To no valsts fondiem iemērīja mērnieks Mikelāns neapdzīvotā vietā, krūmiem noaugušā uzkalnē. Bija dota arī otra izvēle, tuvāk Medumu centram, tur, kur tagad atrodas vecticībnieku lūgšanu nams. Tā kā draudzes priekšniekam Azarevičam par 2 km tuvāk bija uzkalns, nevis Medumu centrs, viņš izvēlējās vietu baznīcai krūmiem apaugušā uzkalnā. Tam piekrita arī Grīvas prāvests J. Plonis, kas pārzināja Medumu baznīcas lietas. Pēc zemes piešķiršanas prāvests J. Plonis uzsāka baznīcas celšanu. Plānu izstrādāja arhitekts Pavlovs. Draudzes locekļi jau no 1932. gada vāca līdzekļus baznīcas celšanai: rīkoja loterijas, “laimes akas”, sarīkojumus u.c.. No citām draudzēm medumiešiem nekāda palīdzība neienāca. Ar bīskapa J. Rancāna atļauju Medumu baznīcai pamatakmeni iesvētīja dek. J. Plonis 1933. g. 24. jūnijā, sv. Jāņa Kristītājā dienā. Svinībās piedalījās loti daudz cilvēku. Baznīcu cēla no betona ķieģeļiem. Darbs virzījās sekmīgi un jau 1935. g. 10. jūnijā baznīcai uzlika pagaidu jumtu, ielika logus, durvis un sāka noturēt pirmos dievkalpojumus. 1936. gadā Meduma draudzei nozīmēja pastāvīgu prāvestu J. Kazenas (dzim. 1869. g., ordinēts 1895. g.). Plebanijas vēl nebija, tāpēc prāvests dzīvoja privātās mājās, netālu no baznīcas. Tad uzsāka celt māla kleķa kūti, kurai uzlika cinkota skārda jumtu. 1937. g. septembrī uzsāka celt lielu divu stāvu plebāniju. Šajā gadā baznīcā nobeidza koka apdares darbus un uzlika cinkota skārda jumtu. 1939. gada 2.jūlijā Liepājas bīskaps A.Urbšs Medumu baznīcā veica kanonisko vizitāciju. Viņu pavadīja vairāki garīdznieki un LU Romas katoļu teoloģijas fakultātes studenti. Arī pēc bīskapa vizitācijas baznīcā turpinājās būvdarbi, bet, sākoties Otrajam pasaules karam, tie palika nepabeigti.
Baznīca ir 15 x 10 x 7 m liela, ar 3 x 10 m lielu lieveni priekšā, kuru balsta 4 betona pīlāri. Baznīca bez presbiterija un kora telpām ir 100 m2. Nepabeigtajam tornim uzlikts lēzens četrslīpais skārda jumts. Pēc plāna tornim bija jānoslēdzas ar augstu smaili. Baznīca ir vienas navas celtne, ar trijiem altāriem. Lielais altāris ir mūra, virs kura paceļas liela sv. Jāņa Kristītāja glezna ozolkoka rāmī. Šis svētais ir arī Medumu baznīcas patrons. Presbiterija abās pusēs nelielas sakristejas. Sānos pa labi Kristus Karaļa altāris ar lielu bareljefa figūru. Kreisajā pusē Jaunavas Marijas Lurdas altāris. Baznīcas grīda un griesti ir no koka. Griesti apmesti. Ir kora telpas ar “Bokuma” firmas harmoniju. No ārpuses baznīca apmesta 1969. gadā. Ieejas durvis no gala trīs un vienas no sakristejas. 1975. g. baznīcā ierīkoja centrālapkuri. Pārtrauktie būvdarbi Medumu baznīcā netika atsākti līdz 1954. gadam, tā bija loti neizskatīga un valdīja liela nabadzība. Kad 1954. g. reliģisko lietu pilnvarotais Resbergs apmeklēja Medumu baznīcu, viņš sašutumā izteica izbrīnu: “Kas te ir, baznīca vai lopu kūts?” Pēc tam prāv. J. Gavračs apmeta iekšpusi un sāka izdaiļot baznīcu. Prāv. L. Lapkovskis no 1957. gada turpināja iesākto darbu un nobeidza baznīcas iekārtošanu un izveidošanu. Baznīcā ir sv. Modesta relikvijas, bīskapa A. Urbša aprobētas 1938. gadā. Blakus baznīcai kapsēta. To iesvētīja ar bīskapa Rancāna atļauju dekāns J. Plonis 1933. gadā.

The post Medumu Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

1800. gadā Sventē muižnieks Kazimirs Plāters – Zībergs uzcēla mūra baznīcu Vissvētākās Trīsvienības godam. Sakrālo celtni iesvētīja Miķeļa Ercenģeļa godam.

Baznīca celta no akmeņiem taisnstūra formā, tā ir 26 x 16 x 8 m liela. No ārpuses apmesta ar kaļķu javu, kurā liktas akmeņu šķembas. Apmesta un balti krāsota pajumte, stūru pīlāri, durvju un logu ierāmējumi. Cinkots skārda jumts. Virs jumta – fasādē apmēram 5 m augsts tornītis ar zvaniem. Katros sānos baznīcai 5 logi, pie ieejas no gala 2 logi un katrā sakristejā viens. Ieejas durvis no gala, sāniem un sakristejas. Pie ieejas durvīm cementa kāpnes.
Sventes baznīca ir vienjomas celtne, ar koka grīdu un griestiem. Griesti klāti ar mazu ieloku. Trīs koka altāri, soli dievlūdzējiem un kancele. Tos visus gatavoja galdnieks S. Meinards 1913. gadā. Gar sienām krusta ceļa bildes ģipša veidojumā. Tās 1913. gadā izgatavojis Serafinovičs. Sākumā tās dāvāja Grendzas baznīcai, tad dāvātāja to atsauca un dāvāja Sventes baznīcai. Uz Grendzas baznīcu aizveda Sventes baznīcas litogrāfiskās Krusta ceļa gleznas. Presbiterija labajā stūrī koka statuja “Ecce Homo”, ko iegādāja prāvests Juris Pieskovskis. Kora telpas balstās uz diviem vareniem mūra pīlāriem, kur atrodas ērģeles. Prezbiteriju no baznīcas telpas atdala koka dievgalds. Lielajā altārī Vissvētās Trīsvienības glezna. Tai abos sānos koka pīlāri. Līdzīgi veidoti abi sānu altāri. Labajā pusē sv. Miķeļa altāris ar gleznu, bet kreisajā – sv. Jura, ar gleznu. Visas trīs gleznas ir laba mākslinieka darbs. Presbiterija abās pusēs sakristejas, virs kurām noliktavas. Sakristejā griesti koka, bet koka grīdu prāv. A. Žilvinskis pakāpeniski nomainīja uz cementa grīdu. Apkārt baznīcas dārzam akmeņu mūra žogs bez jumta. Ieejas vārti no gala un no sāniem. Dārzā aug veci lapu koki. Aiz baznīcas žoga, pretī presbiterijam, plebānija, kurā dzīvoja prāv. A. Žilvinskis. Apmēram 1 km no baznīcas draudzes kapsēta. Tajā apbedīti četri prāvesti: P. Smelters (1868 – 1947), M. Mikelonis (1875 – 1950), S. Šikur – Kalvani (1892 – 1970), B. Dūre (1894 – 1971).

The post Sventes Vissvētās Trīsvienības draudze appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Augšdaugavas novada ziemeļu daļā, Nīcgales – Špoģu, Vaboles – Upmalas ceļa krustojumā ceļotāju uzmanību piesaista no sarkaniem ķieģeļiem būvētā Kalupes Vissvētākā Altāra Sakramenta Romas katoļu baznīca Pirmā Kalupes baznīca būvēta 1785. gadā no priežu koka baļķiem. Šo baznīcu būvēja Līksnas grāfs J. Zībergs ar meistara Šidlovska palīdzību. Koka baznīca bija ar diviem torņiem 19,2 m gara un 8,1 m plata. Baznīca kalupiešiem kalpoja 97 gadus. Pēc nojaukšanas tās vietā uzstādīja krustu, kas bijušās muižas liepu audzē stāv vēl tagad. 1861. gadā tika likti pamati jaunajai Kalupes mūra baznīcai. Līdzekļus deva draudze, grāfs un prāvests S. Beinarovičs. Politiskie notikumi aizkavēja baznīcas celtniecību par 20 gadiem. 1882. gadā baznīca bija uzcelta un prāvests S. Beinarovičs to iesvētīja. Šis notikums iemūžināts baznīcas fasādē: “1882. Deo omni potenti”. 1896. gadā baznīcu konsekrēja Moģiļevas bīskaps Albins Simons.
Baznīca ir no sarkaniem ķieģeļiem, bez torņiem, 34,4 m gara un 19,2 m plata. Virs fasādes paceļas dzelzs krusts. Baznīca celta krustveida formā, skārda jumtu, koka griestiem un grīda no cementa flīzēm. 1913. gadā tiek mākslinieciski apgleznotas sienas. Baznīcā ir trīs koka altāri ar daudzām svēto figūrām. Galvenā altāra centrā atrodas Kristus statuja ar ciboriju rokā, sānos Sv. Terēzes un Sv. Staņislava statujas, pie dievgalda labajā pusē Sv. Franciska statuja. Sānu altāros -labajā pusē Lurdas Dievmātes statuja un kreisajā sānu altārī sv. Miķeļa Ercenģeļa statuja. Tās 1928. gadā iegādātas Parīzē. Uz sienām melna marmora plāksnes ar Zībergu piemiņas uzrakstiem. Baznīcai ir trīs zvani. Viens ap 400 kg smags. Divi pārējie mazāki. Apkārt baznīcas dārzam sarkanu ķieģeļu žogs. Baznīcas dārzā apbedīts noslepkavotais prāvests Klements Apšs (1913 – 1990).

The post Kalupes Vissvētākā Altāra Sakramenta Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Tagadējā Silenes Romas katoļu koka baznīcas ēka tika uzbūvēta 1913. gadā, prāvesta Miķeļa Skorupska laikā netālu no agrākās, 19. gs. celtās, bet nodegušās kapelas. Silenes baznīca ir viena no lielākajām koka baznīcām Rīgas Metropolijā un vislielākā Jelgavas diacēzē. Tai ir krustveida plānojums ar vienu lielu un vairākiem mazākiem tornīšiem.

Pašlaik baznīca veiksmīgi realizēja projektu  “Senā garīgās kultūras mantojuma saglabāšana un garīgo sabiedrisko aktivitāšu attīstība Skrudalienas pagastā”, kā rezultātā baznīcā ir iespējams apskatīt jaunu ekspozīciju. Šeit savākti dažādi garīgās dzīves priekšmeti, kulta priekšmeti, medaljoni un relikvijas, kas radīti 18.-21.gadsimtā. Īpašs lepnums ir Liturģisko tērpu kolekcija. Tie ir ļoti skaisti un unikāli eksponāti.

Baznīcas vēsture:
Silenē (Barovkā) bija veca koka kapela, celta 19.gs. Telšu diacēzes kalendārā 1911. gadā tā minēta kā Elernas filiāle, kur dzīvoja priesteris Pēteris Purovskis. Šī kapela nodega. Pēc atlikušā akmeņu pamata var redzēt, ka tā bija 14 x 6 m liela. Tagad uz šiem pamatiem uzcelta neliela būdiņa un atrodas no baznīcas apm. 50 m. Kapela bija veltīta sv. Jāņa Kristītāja godam.
Tagadējo Silenes koka baznīcu cēla priesteris Miķelis Skorupskis. Viņš strādāja Elernē par vikāru. Silenē viņš iegādāja zemi, ko deva Lapinskim. Lapinskis arī citādi palīdzēja baznīcai. Pēc nāves ir apbedīts draudzes kapos un uz pieminekļa ierakstā uzsvērts, ka bija baznīcas labdaris. Priesteris M.Skorupskis no Elernes par saviem līdzekļiem 1913. gadā uzcēla Silenes koka baznīcu. Celšanas gads ir iekalts pamatu akmenī pie presbiterija.

Baznīcas apraksts:
Silenes baznīca ir viena no lielākajam koka baznīcām Rīgas Metropolijā – tās garums ir 24 m, platums 14 m un augstums 12 m. No ārpuses tā ir apšūta ar dēļiem un krāsota. Jumts segts ar cinkotu skārdu. Virs tā ir viens tornis un vairāki mazi tornīši. Baznīca celta krusta veidā, ļoti īpatnēji un skaisti. Ieejas durvis no gala, sāniem un sakristejas. Ir daudz logu un pēc izmēriem lieli. Baznīca ir triju navu celtne. Koka grīda un lēzeni segti koka griesti. Vidējā navā augsti pacelti, bet sānu navās zemāki griesti. Sienas satur saišķu sijas (četras), ar īpatnējiem kokgriezumiem. Griesti balstās uz četriem koka pīlāriem, kas apšūti ar dēļiem. Arī baznīcas sienas apšūtas ar dēļiem, bet nav krāsotas. Baznīcā trīs altāri. Lielais altāris ir ozolkoka ar mākslinieka Bitkova gleznu. Sānu altārī kreisā pusē tā paša mākslinieka sv. Jāzepa glezna, bet labajā pusē mākslinieka Glaudāna Jēzus Sirds glezna. Visus trīs altārus gatavoja prāv. M.Kļaviņa laikā. Baznīcu no presbiterija nodala koka dievgalds. Ir divas sakristejas: kreisajā pusē ģērbkambaris, bet labajā pusē noliktava dažādiem baznīcas piederumiem. Kora telpas balsta koka pīlāri. Ir tikai harmonijs. Abās pusēs virs koriem divas istabas procesijas dalībniekiem. Apakšā pie ieejas abās pusēs tumšas telpas Ziemassvētku Betlēmei un lielās nedēļas dievkalpojumiem. Draudzē divas kapsētas.

The post Silenes Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Juzefovas (Jezupovas) Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcu sāka būvēt 1934. gada un pabeidza 1961. gada. Pēc uzcelšanas dievnamu atņēma un nodeva kluba ierīkošanai. 1989. gadā baznīcu atgrieza draudzei.

Baznīcas vēsture:
Juzefovas (Jezupovas) vārds cēlies no muižnieka Juzefa (Jezupa) Šadurska. Agrāk, saukusies lietuviešu vārdā “Naujene” jeb “Novene”. Juzefovas pirmā koka baznīca celta jau pirms 1685. gada. Bīskaps N. Poplavskis 1685. gadā iesvētīja Jezupovas baznīcā vienu altāri. Varbūt baznīca bija tikko uzcelta un vēl nebija izbūvēti pārējie altāri, ko varētu iesvētīt. Šī baznīca Jezupovā pastāvēja vismaz 97 gadus. 1782. gadā par Staņislava Šadurska līdzekļiem Jezupovā tika uzcelta jauna koka baznīca, un tā bija veltīta sv. Pētera Pāvila godam. Šī baznīca pastāvēja 162 gadus, līdz tā nodega 1944. gadā, vāciešiem atkāpjoties. Pāri palika kāda draudzes māja. Daugavpils dekāns Vladislavs Zundo šajā mājā ierīkoja lūgšanu namu un tur noturēja dievkalpojumus. Prāvesta Jāņa Stroda darbības laikā šo māju pārbūvēja, resp. pagarināja, piebūvējot presbitērija telpu un sakristeju. Lai lūgšanu telpa būtu augstāka, tika izņemti griesti. Juzefovas draudzes baznīca (lūgšanas nams) ir 14 m gara un 9,8 m plata dzirnavu ēka. Prāvesta A. Blaževiča darbības laikā (1961.—1970.) baznīca tika apšūta ar dēļiem, uzlikts skārda jumts. Tika iekārtoti divi sānu altāri, iegādāta Sv. Pētera glezna — mākslinieces Peilānes darbs. Prāvesta J.Mukāna darbības laikā (1970—1977) tika izkrāsota baznīcas iekšpuse, baznīcu apšuva ar baltajiem ķieģeļiem, ielika dubultlogus, ap baznīcas teritoriju uzcēla koka žogu, kuru saturēja betona stabiņi. Iegādātas Jēzus Sirds, Sv. Jura, Jēzus dzimšanas, Pēdējo vakariņu un Jēzus augšāmcelšanās gleznas.
Juzefovas mūra baznīcu saka celt prāvesta I. Broka laikā (1934—1936). 1936. gada 29. jūnijā Aglonas ģimnāzijas direktors, dekāns Aloizs Broks iesvētīja pamatus. Baznīca būvēta no tēstiem akmeņiem. Prāvesta I. Broka laikā baznīcu uzcēla līdz logiem, bet prāvesta A. Turka vadībā tā tika uzcelta līdz jumtam. Tad nāca kara gadi, celtniecību, protams, pārtrauca. Tāda, nepabeigta, šī celtne bija līdz 1959. gadam. Prāvesta St. Petuško un Garīgā semināra audzēkņa Oļģerta Daļecka vadībā 1961. g. tās celtniecību pabeidza, bet pavisam drīz baznīcas ēku atsavināja. Padomju varas laikā tur bija gan klubs, gan bibliotēka, gan vēl citas iestādes. Baznīca tika atgūta tikai 1989. gadā. 1989. g. 27. decembrī bīskaps V. Nukšs to konsekrēja. 1990. gadā veica iekšpuses pārbūves darbus, piešķirot baznīcai agrāko veidolu.

The post Jezupovas (Juzefovas) Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Dievnams uzcelts 1895.-1896. gadā. Projekta autors arhitekts Vilhelms Neimanis. Baznīca ir neliela, vienjoma halles tipa celtne ar vientorņa fasādi. Ēkai ir stāvs divslīpju jumts. Ēka pašlaik iekonservēta un netiek izmantota.

The post Demenes evaņģēliski luteriskā baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Celta pēc Roberta Augusta Pflūga projekta. Iesvētīta 1878. gadā. Ēka darināta no plēstiem laukakmeņiem ar šķembu pildījumu. Baznīcas stūri, apmales u.c. detaļas veidotas no sarkaniem ķieģeļiem, kuru virsmā redzami iespiesti zīmogi ar uzrakstu Kalkunhen -tas liecina, ka celtniecībā izmantoti Kalkūnes ķieģeļu rūpnīcā ražotie ķieģeļi. Dievnamā atrodas 19. gs. gleznas un ikonas.

The post Jāņuciema (Fabianovas) Sv. lielmocekļa Georgija Uzvarētāja pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Iesvētīta 2006. gadā. Dievnams ierīkots bijušajā muižas un Zemgales stacijas ēkā (1928).

Baznīcas vēsture:
Baznīcas ēka 20 gs. divdesmito gadu sākumā bija kā dzelzceļa stacija uz Latvijas – Polijas robežas (tajos gados). Ēku uzcēla ātrā tempā, ar masīvām sienām un skaistu kupolu virs ēkas centrālās daļās. 1944. gadā vācieši atkāpjoties gribēja to noslaucīt no zemes virsas, un līdz ar to divas trešdaļas no ēkas aizgāja nebūtībā.
Līdz 20. gs. sešdesmito gadu sākumam ēka kalpoja kā stacija, bet tad Latvijas Dzelzceļš no tās atteicās. Mainījās apsaimniekotāji – ēka tika galīgi nolaista. Ēka stāvēja sliežu malā, nevienam nevajadzīga, caurumotu jumtu, satecējušām un sapelējušām sienām, tukšām logu un durvju ailēm, līdz kamēr to ievēroja dekāni A. Madelāns un A. Olehno no Daugavpils, kā arī priesteris Klavcāns.
Dievnama celtniecība ilga trīs gadus. Draudzes locekļi ar saviem spēkiem veica pilnīgu ēkas restaurāciju. Daļu no celtniecības materiāliem iegādājās pateicoties vietējās pašvaldības atbalstam. Savu tiesu līdzekļu deva arī Vācijas organizācija “Bonifacius werk” un sabiedrība “DauTkom”.

The post Zemgales Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Vecticībnieku kopiena Voitišķu ciematā tika dibināta 1740. gadā. Pirmā baznīca bija koka guļbūve bez pamatiem un ar salmu jumtu. 19. gadsimtā lūgšanu nams vairākas reizes cietis no ugunsgrēkiem, tas tika bojāts arī Otrā pasaules kara laikā, bet pēc tam atjaunots. 1979. gadā ēka dega atkal – pēc šī incidenta tika nolemts būvēt mūra lūgšanu namu. Baznīcas komplekss sastāv no žoga un vārtiem, lūgšanu nama un garīdznieku dzīvojamajām ēkām. Draudzes dibinātāji ir izvēlējušies ļoti skaistu vietu dievnamam – no augstā Bruņu ezera krasta paveras plaša apkārtnes panorāma.

The post Voitišku Vissvētās Dievmātes vecticībnieku kopienas lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Lūgšanu nams celts 19. gs. beigās. Celts no guļbaļķiem, apšūts ar horizontāliem dēļiem. Augsts zvanu tornis, ko sedz īpatnējs četrslīpju jumts. Logus rotā kokgriezumiem rotāta aploda.

The post Pantelišku (Brīveru) vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Augškalnes Romas katoļu draudzes sv. Ģimenes baznīca ir ar ķieģeļiem apmūrēta koka celtne, 18,5 m gara un 8,5 m plata. 1946. gada pavasarī prāvests Jāni Strods uzsāka jaunas baznīcas būvi 1944. gadā nodegušās baznīcas vietā. Draudzes locekļi bija atsaucīgi, īpaši Demperu un Rudzišku ļaudis. Daļu būvmateriālu iepirka mežniecībā, bet lielāko daļu saziedoja paši draudzes locekļi. Ēkas karkasu uzcēla no baļķiem, tad apšuva ar dēļiem, bet vidu piepildīja ar zāģu skaidām. 1947. gada 14. augustā prāvests Jānis Strods jaunuzcelto baznīcu iesvētīja.

The post Augškalnes Romas katoļu draudzes Sv. Ģimenes baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Nīcgales Romas katoļu draudzes Jaunavas Marijas dzimšanas baznīcas mūra ēka tika uzbūvēta 1863. gadā neogotikas stilā, saskaņā ar grāfa Henriha Plātera-Zīberga rīkojumu.

Baznīcas vēsture:
Nīcgales novads piederēja Ilūkstes baronam Zībergam. Kad 1690. gadā izraidīja jezuītus no Rīgas, tie apmetās uz dzīvi Ilūkstē. Kad Zībergi bija kļuvuši katoļi, viņi atļāva jezuītiem savos īpašumos izvērst katolisko darbību. Šai darbības jomā bija iekļauta arī Nīcgale. Pirmā koka baznīca Nīcgalē celta 1803. gadā.Šī baznīca pastāvēja tikai 60 gadus. 1863. gadā muižturis Henriks Plāters-Zībergs uzbūvē Nīcgalē mūra baznīcu pašā Daugavas krastā un to veltī Jaunavas Marijas dzimšanas godam (8. septembrī). Šī baznīca būvēta koka baznīcas vietā, neogotiska stilā no ķiegeļiem uz akmens pamata. Nīcgales baznīcu cēla vienā laikā ar Dvietes baznīcu. Dvietes draudzes prāvests M.Jermacāns, uzklausot nostāstus tautā, stāstījis, ka šo baznīcu būvēm apmainīti celšanas plāni. Dvietē uzcelta baznīca pēc Nīcgalē paredzētā un Nīcgalē pēc Dvietē paredzētā celšanas plāna. Tā varētu būt patiesība, jo Latgalē baznīcas cēla ar diviem torņiem, bet Kurzemē ar vienu. Baznīcas garums 17 m, platums – 10 m un augstums – 7,8 m (bez zvanu torņa). Baznīca celta ar vienu navu. Griezti veidoti lokveida velvē no mūra un apmesti. Priekšpusē pie galvenās ieejas paceļas četrstūrains tornis, 13 asis augsts.
Pirmajā pasaules karā Nīcgales baznīca bija stipri bojāta: noplēsts jumts, sienas un velves sašautas, nopostītas ērģeles, altāris un tornis. Izpostīts arī baznīcas inventārs. Pāri bija palicis sadragātais gotiskais altāris un bojātā kancele. Prāvests Kazimirs Sirvids kara dēļ atstāja draudzi un pārcēlās uz Rozentavu.
Tūlīt pēc kara baznīcu sāka atjaunot. To izdarīja prāvests Ignacijs Mišķins. Viņš salabo lielo altāri, ambonu, luktskrēslus. Lekcijas pusē uzcēla sānu altāri ar Jaunavas Marijas gleznu. Baznīcā ielika daļu grīdas, logus utt. Prāvestu Mišķinu apmaina ar Rušonas prāvestu J.Janoviču. Tas turpina baznīcas atjaunošanu: ieliek baznīcai melnā skārda jumtu, bet tornim cinkotā skārda. Drīz pēc tam prāvests Janovičs nomirst. Viņu apbedī turpat Nīcgales kapos. Iesāktos atjaunošanas darbus turpina nākošais prāvests J.Kazens. Viņš izdara baznīcas ārpuses apmešanas darbus un baznīcu balti nobalsina, izlabo apmetumu no iekšpuses un baznīcu izkrāso. Ap kapsētu uzliek arī žogu. 1924. gada 15. jūlijā baznīcu konsekrē arhibīskaps A.Springovičs. 1935. gadā Nīcgalē vēl ir prāvests J.Kazens. Šajā gadā draudzē ir apmēram 1800 locekļu. Drīz pēc tam prāvests J.Kazens aiziet pensijā. Viņa vietā par prāvestu nāk sirmgalvis A.Mačuks. Ar visu savu vecuma nespēju viņš apkārt baznīcas dārzam uzliek žogu. 1938. gadā prāvestu A.Mačuku ieceļ par Znotiņu prāvestu. Iebrauc V.Jankovskis no Atašienes. Pēc tam īsu laiku Nīcgalē ir prāvesti S.Šikur – Kalvani un L.Garško. Prāvests L.Garško te nodzīvoja tikai vienu gadu (1955.). Šajā īsajā laikā viņš salabo baznīcas tornim koka konstrukcijas.
Sākot ar 1956. gadu, Nīcgalē prāvests ir Antons Gerinš. Dzīvodams ilgus gadus, prāvests A.Geriņš baznīcai iegādā pilnīgi jaunas ērģeles, uzbūvē gotiskā stilā abus sānu altārus – vienā Dievmātes glezna, otrā svētā Antona. Tā kā prāvests A.Geriņš mīl gleznot, viņš sienu gleznu uzgleznojis Nīcgales baznīcai. Tā atrodas pie baznīcas ieejas pa labai rokai. Tā ir domāta lielajai nedēļai, kad šajā vietā ierīko lielās nedēļas Kristus kapu. Tā pat prāvesta A.Geriņa laikā iegādātas pilnīgi jaunas liturģiskās drēbes no Kanādas.
Baznīca ir ar vienu navu. Logu ailas lielas – gotiskā stilā. Grīda no tēstiem akmeņiem un mūra griesti veido velves. Visi trīs altāri arī gotiskā stilā. Ir kancele, uzkāpšana tai no sakristejas. Presbiterija abās pusēs ir pa sakristejai. Baznīca gaiši krāsota kaļķiem ar eļļas krāsām krāsotu paneli apakšējā daļā. Baznīcu no presbiterija atdala dzelzs dievgalds. Dievlūdzējiem ir soli. Apkārt baznīcai dārzs un ap to no akmeņiem mūrēts žogs. Baznīcā ved trīs durvis: no gala, sāniem un no sakristejas. Netālu no baznīcas lieli draudzes kapi. Šajos kapos atdusas mirušais prāvests J.Janevičs. Baznīcā ir elektrība, bet nav apkures. Nav apkurināma ari sakristeja. Baznīca krāsota Antona Geriņa laikā — 1986. gadā — ar kaļķi, panelis — ar eļļas krāsu. Vecais krāsojums nedaudz izmainīts.

The post Nīcgales Dievmātes dzimšanas Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Berķeneles luterāņu kapos ceļotājos tukši nolūkojas kādreizējā Berķeneles (Birķeneles) evaņģēliski luteriskās baznīcas (1830) celtne. Baznīca tapusi par grāfa Fridriha fon Klopmana līdzekļiem. Tās torņa smaili rotā dekoratīvs vējrādis, bet baznīca, kopš padomju vara draudzei to atsavināja, nedarbojas jau daudzus gadu desmitus. Baznīcas tuvumā atdusas J. Raiņa vācu valodas skolotājs Bazeners, kas par skolmeistaru strādāja Grīvas vācu ģimnāzijā. Pa labi no Bazenera kapavietas atdusas Birķineļu pusmuižas kādreizējais īpašnieks barons, Vidzemes landmaršals Hamilkārs fon Felkerzāms. Pie viņa kapa plāksnīte ar uzrakstu: “Cilvēka vērtību nenosaka tiesības, ko viņš manto, bet gan pienākumi, ko viņš uzņemas.”

The post Berķeneles (Birķineļu) luterāņu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Ēģiptes luterāņu draudzes baznīcu Vilkumiestā sāka būvēt muižnieks A. Etingens 1823. gadā, 1863. gadā baznīcai uzcēla torni. Baznīca tika sagrauta pirmā pasaules kara laikā, otrā pasaules kara laikā tā tikusi pilnīgi izdemolēta.

Baznīcas vēsture:
Ēģiptes evanģēliski-luteriskā draudze dibināta 1567. gada 28. februārī pēc Kurzemes hercoga pavēles par jaunu baznīcu dibināšanu. Ar 1584. gadu Ēģiptes draudzei ir jau savs mācītājs. Ap I6. un 17.gs. miju pie Ēģiptes baznīcas radās miestiņš, kuru nosauca par Vilkumiestu, kas ir arī draudzes īstais latviskais nosaukums. Ēģiptes draudzei bijušas vairākas pēc kārtas koka baznīcas, no kurām pēdējā izdemolēta 1812.g. franču karā.
Kalkūnes un Medņu (Meduma) muižas īpašnieks 1823. gadā sāka celt mūra baznīcu, kuru iesvētīja 1825. g. 5.jūlijā. A.Etingens (Oettingen) 1863. gadā veica pilnīgu baznīcas remontu un uzcēla torni. Reizē ar Ēģiptes draudzes nodibināšanos Medņu muižas īpašnieks V.Firstenbergs nodibināja mācītājmuižu, kas tāpat kā baznīca, daudz cieta karos, jo atrodas lielā Daugavpils ceļa malā. Franču karā un sevišķi pirmā pasaules karā draudzes arhīvs pilnīgi iznīcināts.
Ēģiptes baznīca pēc pirmā pasaules kara atjaunota 1930. gadā. Baznīcā bija 80 sēdvietas. Draudzei piederēja 54 ha mācītājmuižas zemes. 1936. gada pārskatā Ēģiptes draudzē bija 50 draudzes locekļu, kristīti 3 bērni, iesvētīts viens jauneklis. Ieņemts draudzes kasē 1988,86 lati un izdots Ls 1231,11. Ir zināms, ka uz Ēģiptes-Birkeneļu luterāņu baznīcas zīmoga bija attēlota Ēģiptes Heopsa piramīda, bet ne krusts vai citi reliģijas simboli, kuri parasti ir uz baznīcas zīmogiem.
Otrā pasaules karā 1944. gadā Ēģiptes baznīcas tornis ar lielgabalu sašauts, jo tornī atradās kauju uguns novērošanas punkts. Baznīca pilnīgi izdemolēta. Pēc otrā pasaules kara mācītājs Nikolajs Muižnieks no Daugavpils noturēja dievkalpojumus gan izdemolētajā baznīcā, gan tuvējā baznīcas apkalpotājas mājā, kura tagad ir nojaukta. Draudzes locekļu mazā skaita dēļ valsts iestādes drīz vien aizliedza dievkalpojumu noturēt kā Ēģiptes baznīcā, tā arī draudzē. Līdz ar to Ēģiptes draudze tika slēgta un nedaudzie draudzes locekļi pievienojās Birkeneļu draudzei, bet arī Birkeneļu draudzi slēdzot, pievienojās pie Daugavpils ev. lut. draudzes. Pēc Ēģiptes baznīcas slēgšanas, baznīcā kādu laiku iekārtoja vietējā kolhoza siena miltu maltuvi, ko darbināja ar elektrību. Ap 1979.g. arī siena miltu malšanu pārtrauca un maltuve tika demontēta. Līdz ar to tagad Ēģiptes baznīca stāv tukša, neizmantota un nožēlojamā stāvoklī. Durvis ir izlauztas. Ēģiptes ev.lut. kapi, kuri atrodas ap baznīcu, ir gandrīz jau likvidēti un mežā aizauguši. No nezināmiem cilvēkiem visi pieminekļi novākti un aizvesti. Tikai nedaudzas kapu kopiņas tiek sakoptas. Pēdējās bēres Ēģiptes kapos bija 1980.g. 6.martā. Apglabāja Vaiņags Sofiju. Šajos kapos atdusas arī Raiņa skolotājs Oskars Svensons.

The post Ēģiptes luterāņu draudzes baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Laucesas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas koka celtne tika uzbūvēta 1921. – 1923. gadā, 1797. gada celtās, bet 1920.g. nodegušās koka baznīcas vietā. Laucesā bija viena no vecākajām Zemgales baznīcām, kuru jau 1665. gadā apkalpoja jezuīti no Ilūkstes. Tā atradās muižnieku Līdinghauzenu-Volfu īpašumā.
Laucesas baznīca ir 30 x 12 m liela, no ārpuses apšūta ar dēļiem un krāsota. Ieejas durvis ir no gala, sāniem un sakristejas. Baznīcai grīda un griesti koka. Ir kora telpas ar harmoniju. Presbiterijs no baznīcas atdalīts ar dievgaldu. Tā abās pusēs sakristejas. Lielajā altārī sv. Pētera un Pāvila glezna. Viens sānu altāris veltīts Jaunavas Marijas skapulāram, bet otrs – Kristus ciešanu godam. Baznīcas priekšā, virs jumta, ir neliels tornītis, kam blakus divi mazi tornīši. Apkārt baznīcas dārzam mūra žogs ar 14 sarkanu ķieģeļu stabiem. Šis žogs palicis vēl no iepriekšējās baznīcas. Dārza kreisajā stūrī ir zvanu tornis, kas celts no baļķiem. Netālu no šī torņa apbedīts prāvests Tadejs Ronkaitis (1859. —1928).

The post Laucesas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daniševkas Sv. Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca atrodas vienā ielā ar vecticībnieku lūgšanu namu, blakus tam. Baznīca tika celta kā vienticībnieku. Celtniecības bija nepieciešama jau 1871. gadā, taču draudze tika izveidota tikai 1903. gadā. Baznīcas celtniecības iniciators bija Joans Digiļovs, kas pārgāja vienticībā 1902. gadā. Viņam pievienojās aptuveni 50 cilvēki. J. Digiļovs saņēma priestera amatu. Ākumā dievkalpojumi notika parastā lauku mājā, kas tika pielāgota šīm vajadzībām. J. Digiļovs pats pārraudzīja baznīcas būvniecību. Viņš devās uz Maskavu un Sanktpēterburgu, lai vāktu ziedojumus un iegādāties visu nepieciešamo baznīcas iekārtojumam. Baznīca tika iesvētīta 1908. gadā augustā. Pirmās Pasaules kara laikā Daniševskā tika izvieta militāra daļa, kuras karavīrus baroja šī draudze. 1920. gadā baznīca stipri cieta no artilēristu apšaudes. Baznīcas remonts tika veikts 1926. -1931. gados. Kopš tā laika baznīca ir saglabājusies bez pārbūvēm.
Sv. Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca ir uzbūvēta kā “kuģis”, apjoma kompozīcija ir izveidota pēc hierarvijas principa. Augstākais galvenais nodalījums ir vairāk izstiepts garumā, tam pieiet mazākās augstumā un platumā altāra un priekšnama telpas. Katrs nodalījums ir nosegts ar savu teltij līdzīgu četrkantainu jumtiņu. Baznīca ir guļbūve, kas no ārpuses ir apšūta ar dēļiem. Fasādes dizains ir ļoti skops: lieveņa stabi ar kokgriezumiem, jumta karnīze, ļoti vienkārši logi. Iekšā ar koka dēļiem ir apžūti griesti, austrumu siena un neliela paneļu siena. Lūgšanu zāli rotā skaists divlīmeņu ikonostass, kas izgatavots no tumšā koka un bagātīgi aprakstīts ar vīnogulāju ornamentiem.

The post Daniševkas Sv. Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daniševkas vecticībnieku kopiena tika dibināta 1728. Lūgšanu nams ir izdzīvojis līdz šai dienai, iespējams, celts pēc 1905. Visa ēka ir nosegta ar divslīpju jumtu, no kura rietumu pusē “izaug” taisnstūrveida zvanu tornis. Koka guļbūve ir pārklāta ar dēļiem. Uz ziemeļu un dienvidu fasādēs ir pa diviem logiem vienkāršā formā. Vienīgais dekoratīvais akcents – mazs rombveida logs virs ieejas. Kopīgais lūgšanu nama tēls ir izveidojies pateicoties precīzi atrastajām formu proporcijām.
Dievnama ikonostass ir veidots saskaņā ar seno tradīciju: divi plaukti, kurā ir iekārtotas ikonas. Interjers ir rotāts ar ļoti vienkāršiem svečturiem un lustrām. Šī senā lūgšanu nama sienās ir izdevies saglabāt vecticībnieku tradīcijas.

The post Vissvētās Dievmātes Patvēruma vecticībnieku lūgšanu nams Daniševkā appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Aščuku vecticībnieku kopiena tika dibināta 1859. gadā. Šis lūgšanu nams tika uzcelts 1910. gadā vecā lūgšanu nama vietā. Pēc 1905. gada lēmuma “Par toleranci” vecticībniekiem tika atļauts būvēt dievnamus un ierīkot savus kapus. Pirms Pirmā pasaules kara vairākām kopienām Dvinskas reģiona izdevās atjaunot savus dievnamus, starp tiem bija arī Aščuki. Ēkai ir vienkārša forma: taisnstūra lūgšanu zālē, neliela veranda, lieveņa vietā – segts vestibils (iespējams, vēlāk pārbūvēts), divslīpju jumts. Koka guļbūve pārklāta ar dēļiem, dzelzs jumts. Karnīzes detaļas, logi ar slēģiem, tipiski četrstūraini zvanu torni – viss ir pieticīgi, bet tradīcijas ietvaros. Rietumu fasāde ir interesanta ar to, ka tā ir dekorēta ar nelielu “rozi” – apaļu lodziņu. Daugavpils novadā tāds lodziņš ir tikai šim lūgšanu namam.
Lūgšanu nama interjers ir veidots no koka. Divu līmeņu ikonostass veidots no 1830 – 1914 gados gleznotām ikonām. Griesti ir plakani, ar nelielu slīpumu gar ārējām sienām. Kopumā šo lūgšanu namu var saukt par tipisku vecticībnieku baznīcu Daugavpils reģionā, ar oriģināliem apdares elementiem. Padomju laikos lūgšanu namam bija piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss.

The post Aščuku vecticībnieku lūgšanas nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Krivošejevas vecticībnieku lūgšanu nams celts 20. gadsimta sākumā ap 1906. gadu. Jumts ēkai uzlikts 1926. gadā. Dievnams celts guļbūves tehnikā un apšūts ar horizontāliem krāsotiem dēļiem. Ikonostasā apvienots dažādu ikonu brīvs izvietojums, kopumā tas veidots atbilstoši vecticībnieku tradīcijām. Ikonostasa ikonas gleznotas laikaposmā no 19. gs. otrās puses līdz 20. gs. 60.-70.gadiem. Viena no lūgšanu nama grāmatām (1575) iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Līdzās dievnamam atrodas vecticībnieku kapi, kuros var aplūkot senus unikālus kapu pieminekļus – stēlas.

The post Krivošejevas vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Bondarišķu vecticībnieku lūgšanu nams ir būvēts aptuveni starp 1920. un 1930 gadiem.
Baznīca atrodas pie šosejas, taču aiz veco koku vainagiem ir knapi saredzama. Baznīcas kopējā kompozīcija ir ļoti vienkārša: ēka ar divslīpju jumtu, virs tā – taisnstūra zvanu tornis, kuru sedz četrkantains kupols. Ēka ir saglabājusies tās pirmatnējā izskatā.

The post Bondarišķu vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Višķu Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca tika uzbūvēta 1908. – 1925. gadā. Ievērojams valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, viena no nedaudzajām sakrālajām celtnēm Daugavpils novada, kas ir celta no šķeltiem akmeņiem un pieder pie viena torņa bazilikāņu krusta baznīcu tipa.

Baznīcas vēsture:
Višķu pirmā baznīca celta 1621. gadā no ozola baļķiem par godu svētajam Jānim Kristītājam. To cēla muižnieki Andrejs un Elizabete Moli ārpus Višķu ciema, kapsētā. 1625. gadā nodibināja Višķu draudzi. Šī baznīca draudzei kalpoja 94 gadus. 1715. gadā par Heronima un Katrinas Molas līdzekļiem baznīcu nojauca un pārcēla tuvāk pie Višķiem, uz ezera pussalas. Šī baznīca draudzei kalpoja 224 gadus un tās lielums bija 410 kubikmetri. Vecā Višķu baznīca saistīja prof. Vipera un Dr. A.Krūmiņa uzmanību kā oriģināls arhitektūras piemineklis. Baznīca celta no ozola baļķiem ar mūrētiem stūru stabiem un apšūta dēļiem līmeniskā virzienā. Baznīcas priekšā bija portiks ar 4 masīvām, mūrētām kolonnām. Logi tikai virs ieejas durvīm un zelmenī. Baznīca gandrīz kvadrātveidīga ar vienu navu. Kora telpas (luktas) bija uz tievām koka kolonnām visapkārt baznīcai ar paplašinājumu pie ieejas un pie altāra. 1891. gadā Lieldienu svētkos Višķu baznīcu piemeklēja nelaime. Tā kā kora telpās (luktās) sakāpa daudz cilvēku, tievie un sapuvušie stabiņi, uz ko balstījās luktas, nolūza. Hallē (baznīcā) iebruka griesti ar luktām. Tas prasīja vairāku personu upurus un dažus sakropļoja uz visu mūžu. 1894. gadā salaboja iebrukušos grieztus un ielika mūra stabiņus salūzušo vietā.
Pēc šī notikuma 1907. gada 2 augustā Moģiļovas arhibīskapa kūrija Pēterpilī griezās pie gubernatora ar lūgumu atļaut Višķos celt jaunu mūra baznīcu. 1908. gadā prāvests B.Veržbickis nevis vecās baznīcas vietā, bet ārpus Višķu miesta uzsāka celt jaunu baznīcu. Baznīcu cēla pēc Liepājas arhitekta Standmaņa būvprojekta. Tā ir celta no šķeltiem akmeņiem un pieder pie viena torņa bazilikāņu krusta baznīcu tipa. Laikā no 1908. gada līdz 1915. gadam prāvests B.Veržbickis par draudzes locekļu un Leticijas Moles līdzekļiem uzcēla baznīcu un uzlika tai jumtu. Nepabeigti palika baznīcas iekšdarbi. 1918. gadā par Višķu draudzes prāvestu iecēla J.Livcānu. Viņš veica baznīcas iekšdarbus: salika grīdas, griestus, izdarīja apmetuma darbus, ielika pagaidu altāri un 1925. gadā sāka noturēt dievkalpojumus jaunajā mūra baznīcā. 1930. gadā bija nobeigti arī galvenie iekšdarbi. 1935. gadā vēl nopirka 673 kg smagu zvanu. 1936. gadā par Višķu prāvestu iecēla A.Skromanu. Viņa laikā iegādājās divus žirandolus, Jaunavas Marijas karogu, ievilka elektrību, cēla plebāniju un Rīgas Kolbes firma uzstādīja jaunas ērģeles. Tās iesvētīja profesors A.Novickis. Sprediķi runāja Augškalnes prāvests A.Misjuns.1939. gada 27.jūnijā Višķu baznīcā iespēra zibens. Ugunsgrēku nodzēsa Višķu un Daugavpils ugunsdzēsēji. Baznīcai pilnīgi nopostīja kārniņu jumtu, kā arī sabojāja iekšējo iekārtu. Baznīcai radās zaudējumi ap 20 000 latu. Laikā no 1966. līdz 1972. gadam prāvests E.Klavcāns salaboja tornim jumtu un arī torni, iegādājās solus, salika logus, pagaidu altāri pārnesa sānos un ierīkoja tur sv. Jāņa altāri, sakārtoja lielo altāri un izkrāsoja baznīcu.
Baznīcas labajā pusē ir melns ozolkoka altāris, kas pārvests no Dubnas kapelas. 1937. gadā veco koka baznīcu Višķos nojauca. To pārveda uz Valmieru un tur uzstādīja no jauna. Tā trešo reizi šo baznīcu pārbūvēja. Tagad tajā ir izdarītas būtiskas izmaiņas. Vecās koka baznīcas vietā vēl ir pagrabi, kur atrodas muižnieku Molu kapu kapenes. Pie šīs baznīcas dārzā apbedīti prāvesti F.Sandra un J.Kesmins. Pie jaunās mūra baznīcas dārzā ir apbedīts prāvests S.Litaunieks. Daži apgalvo, ka Višķos dzīvojuši četri baznīckungi. Žēl, ka nepiemin laiku un gadu, kad tas bijis. Kādreiz prāvests B.Veržbickis stāstīja, ka viduslaikos Višķos bijusi bīskapa baznīca. Šo domu apstiprina arī kāds 1310. gada dokuments, kurā rakstīts, ka Latgalē bijusi sava diecēze un tā būtu meklējama starp Kalupi un Višķiem. Tās nosaukums dokumentos minēts kā “epixopatus Versowensis” un diacēze “Columniensis”. Balstoties uz šo dokumentu, daži domā, ka bīskapa katedrāle bijusi Višķos.

The post Višķu Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Celta un iesvētīta 1879. gadā. Baznīcas altāris ir vienkāršs, bez rotājumiem. Īpaši izteiksmīgi ir t.s. Novgorodas stilā veidotie baznīcas vārti un vairākas ikonas, kas ir veidotas senā tehnikā: Novgorodas, Maskavas u.c. stilos.

The post Maskovskas (Maskavas) Vissvētās Dievmātes patvēruma pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Koka dievnams uzcelts 1907. gadā. Sākotnēji jumtam bija dzelzs pārklājums, taču tagad tas ir pārklāts ar mūsdienīgu metāla jumtu, kas ievērojami mainīja baznīcas izskatu. Ēkas austrumu daļa ir nedaudz sašaurināta, bet jumts ir izgatavots vienotā formā. Baznīcas plānojums ir tuvu kvadrātam, kas ir reta parādība Daugavpils novadā. Dievnama sienas un griesti ir pārklāti ar šaurām koka līstēm, arī grīda ir izgatavota no koka. Ikonostasa centrā ir uzstādīts krusts, bet plaukti, kas tika domāti ikonām, paliek tukši jau kopš Pirmā pasaules kara, kad ikonas no dievnama tika izvestas. Draudze piepilda lūgšanu namu ar ikonām tikai dievkalpojumu laikā.

Līgšanu nama vēsture:
Vecticībnieku kopiena Rubenišķоs dibināta 1889. gadā. Pirmais lūgšanu nams tika uzbūvēts šeit 19.gadsimta beigās, kuras vietā 1907. gadā jau jaunā vietā tika uzcelta šī baznīca. Pirmā pasaules kara laikā ikonas no lūgšanu nama evakuēja uz Krieviju, °bet ēka tika izmantota kā militārā slimnīcā (pēc citiem avotiem – kā staļļi). Pēc kara baznīca tika atjaunota, tika nomainīta grīda. 1927. gadā baznīcu skāra liels ugunsgrēks, taču ar draudzes palīdzību, lūgšanu nams tika atjaunots. 20.gadsimta 70. gados dievkalpojumi baznīcā vairs nenotika un ēka stāvēja pamesta. Dievkalpojumi atsākās pēc 20 gadiem. Atjaunotās draudzes spēkiem kopš 2003.gada sākās baznīcas atjaunošanas darbi. Lūgšanu nama uzturēšanu sekmē vietējie un Latvijas vecticībnieku kopienas.

The post Rubenišķu vecticībnieku lūgšanu nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Maļinovas pagastā pareizticīgo dievnamus vairākkārtīgi piemeklējis smags liktenis. Sākumā Maļinovā bija sv. Aleksandra Ņevska koka baznīciņa, būvēta ampīra stilā, – tagadējās Šķeltovas baznīcas kopija. 19.gadsimta pirmajā pusē, kad tika būvēts Pēterburgas – Varšavasceļš, baznīciņu pārnesa uz ciemata centru. Te bija uzcelts skaists koka dievnams, kuru vēl tagad atceras vecākie ciemata iedzīvotāji.
Otrā pasaules kara laikā baznīca nodega. Arī netālu uzceltā pravieša Elijas dievnamu iznīcināja uguns. Tagadējā Maļinovas Svētā Pravieša Elijas pareizticīgo baznīca ir pārbūvētā priestera māja. Pateicoties ticīgo ziedojumiem, tika uzbūvēts zvanu tornis, bet 2008.gadā tika iegādāti trīs jauni zvani.
2010. gadā, bijušās baznīcas atrašanās vietā uzbūvētais Maļinovas kultūras nams nodega. Pēc traģiskā gadījuma, pašreizējā Augšdaugavas novada dome pieņēma lēmumu ēku nodot Latvijas Pareizticīgās baznīcas valdījumā. Tagad draudze nodegušās ēkas vietā atjauno dievnamu.

The post Maļinovas Svētā Pravieša Elijas pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Elernes baznīcas mūra ēku 1650. gadā uzbūvēja Heinrihs Tinens. Līdz 1761. gadam tā kalpojusi luterāņu draudzes vajadzībām. Tās arhitektūra gan apjomos, gan detaļās sasaucas ar citām šai laikā Kurzemes hercogistes teritorijā celtām baznīcām. Arī interjera apdarē tā iekļāvās laikmeta tradīcijās. Par to liecina atsevišķi manierisma stila kokgriezumu fragmenti, šur tur telpā izkaisītās eņģeļu galviņas un cilnis ar Marijas pasludināšanas sižeta atveidu.

Baznīcas vēsture:
Gothards Ketlers 1567.g. Elernē uzbūvēja pirmo luterāņu baznīcu. Draudzei nebija dots vēl nosaukums un tā bija bez vārda. 1636.g. pie baznīcas veica pārbūves darbus. Tagadējo Elernes mūra baznīcu cēla luterānis Heinrihs Tinens 1650.g. Katoļiem Elernē baznīcas nebija. Par to nerunā ne jezuīti savās annalēs, ne arī bīskaps Šembeks savā 1715.g. relācijā pāvestam. Tur piemin vienīgi Laucesas baznīcu. Tikai 1775.g. 10.februārī Jelgavas prāvests A. Folkmanis relācijā par Kurzemes baznīcām rakstīja prāvesta nuncijam Varšavā: “36 jūdzes no Jelgavas atrodas Elerna, C.Falkerzāma muiža, kur uzturas katoļu prāvests”. 1771.g. vai 1777.g. Muravkā, uz augsta kalna mežā, apmēram 2 km no Elernes, uzcēla nelielu koka baznīcu katoļiem sv. Andreja godam. Pēc nostāstiem, šo koka baznīcu uzbūvēja mežiem bagātajā Valdajā, Daugavas augštecē. Tad baznīcu izjauca, sakrāva uz baržām un pārveda uz Elerni. Kad vakara krēslā tās tuvojušās Elernei, uz tām aizdegtas sveces, kas tālu atspīdējušas Daugavas ūdeņos. To redzot Elernē, cilvēki saukuši: “ Čudo! Čudo!”  (krievu val. – Brīnums! Brīnums!). Tā ir paša Dieva griba, lai Elernē būtu baznīca!” Šo baznīcu uzbūvēja Murovkā uz kalna kapos, tur kur tagad atrodas Siķeles luterāņu baznīca. Tautā šo baznīcu uzskatīja par Dieva sūtītu, kas “atpeldēja” pa Daugavu. To uzskatīja par svētceļojuma vietu, kas apveltīta bagātām Dieva žēlastībām.Izrādījās, ka Murovkā pie katoļu koka baznīcas dzīvoja pārsvarā luterāņi, bet Elernē pie luterāņu baznīcas – katoļi. Kad Elernes muiža nonāca katoļticīga muižnieka īpašumā, viņš apmainīja baznīcas: luterāņiem nodeva Murovkas (Sikeles) katoļu koka baznīcu, bet katoļiem Elernes luterāņu mūra baznīcu. Arī vēlāk katoļi nepārstāja apmeklēt un lūgties savā vecajā koka baznīcā. Kad to atrada aizslēgtu, sita ārā logus un kāpa iekšā lūgties “savā – šai Dieva sūtītajā” baznīcā. Šāda rīcība ļoti nepatika luterāņiem. Tāpēc viņi nojauca koka baznīcu un tās vietā 1819.g. Murovkā uzcēla tagadējo Siķeles mūra baznīcu.
Katoļiem nodoto baznīcu luterāņi vairākkārt mēģināja dabūt atpakaļ. Vēl pirms Pirmā Pasaules kara Elernes draudzes vikārs M.Skorupskis “sargāja un aizstāvēja Elernes baznīcu no kuršu baroniem, kas bija nodomājuši viņu pārvērst par protestantu kirku.” Trīsdesmitos gados luterāņu baznīcas avīzē sūrojās par to, kādu netaisnību tiem nodarīja muižnieks Elernē, nododams viņu baznīcu katoļiem.Tātad tagadējā Elernes katoļu mūra baznīca ir celta 1650.g. gotu stilā, ar vienu torni, kuram smaile uzbūvēta 1911.g. No ārpuses abos sānos baznīcas vienas atbalsta trīs piloņi. Sienas balti krāsotas. Baznīca veltīta Kristus debesīs kāpšanas godam. Tās lielums 9,5×4,5 asis. Ieejas durvis no gala un no sakristejas. Baznīcas griezti mūra velvē, kur skaisti izceļas sarkano ķieģeļu “ribas” (krusta velves). Grīda dēļu, klāta 1878.g. un 1974.g. Baznīca ir vienas jomas celtne. Altāri ir trīs, visi darināti kokā. Lielais altāris celts 1878.g. sv. Jura godam, ar svētā gleznu virsū. Starp kolonnām zeltītos rāmjos Jaunavas Marijas “Assumpta” glezna. Kreisajos sānos Jaunavas Marijas pasludināšanas godam veltīts altāris ar gleznu. Starp kolonnām Jēzus sirds glezna (agrāk vēl bijusi “Kristus Pēdējo Vakariņu” glezna, kas tagad nodota muzejam). Krusta ceļa bildes baznīcā ievietotas ar bīskapa Presneviča ierosinājumu un indultu no 1879.g.
Labajā pusē koka kancele. Koka dievgalds atdala presbiteriju no dievlūdzēju telpas. Presbiterija kreisajā pusē 2×1,5 asis liela sakristeja ar diviem logiem. Sakristeja piebūvēta vēlāk, jo kamēr baznīca bija lietošanā luterāņiem, tās nebija. Presbiterijā, virs sakristejas durvīm ir liela Vissvētākās Trīsvienības glezna. Baznīcu apgaismo astoņi logi. Ir arī elektrība. Kara telpās 9 reģistru ērģeles. Tās laboja 1930.g. un 1938.g. Pie ieejas torņa telpā, kreisajā pusē nišā Jaunavas Marijas statuja. Grīdā akmens plāte, kuras apakšpusē iekalts kontrakta teksts par baznīcas apmaiņu ar luterāņiem.
Zem baznīcas ir pagrabi, kur atradās mirušo fundātoru (baznīcas mecenātu un dibinātāju) zārki. Tos visus 1968.g. pārapbedīja baznīcas dārzā. Te mirušos apbedīja jau no seniem laikiem. Dārzā atdusas trīs prāvesti: Leščinskis (mir. 1867.g., 67.g.v.), pr. Leščinskam uz kapa akmens plāte ar uzrakstu. Matejs Čuževičs (mir. 1891.g., 40.g.v.) Jāzeps Kupinskis (1893. – 1948.). Pr. Kupinskim uz kapa Dievmātes statuja.

The post Elernes Kunga Jēzus debeskāpšanas Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Demenes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas Katoļu draudzes baznīcas celtniecība tika uzsākta 1932. gadā 18. septembrī prāvesta M.Voitekunas vadībā. Otrais pasaules karš pārtrauca ieceres. Padomju laikā, tajā atradās izklaides vieta. Savu sakrālo nozīmi baznīca atguva 80-tajos gados, bet pilnībā pabeigta un iesvētīta tā tika 1992. gada 30. augustā.

Baznīcas vēsture:
Pie pašas Baltkrievijas robežas atrodās Feldkopas kapi, kur 1874.g. par Kārļa Raviča līdzekļiem tika uzcēla koka baznīcu. Taču dievnams nodega. Baznīcai bija 1 m augsti akmeņu pamati, kas redzami vēl pēc nodegšanas. Baznīca bija veltīta sv. Staņislava godam ar tādu pašu gleznu lielajā altārī. Vienā sānu altārī Jēzus Sirds, bet otrajā – Dievmātes aizgādības glezna. Ugunsgrēkā šo gleznu izglāba un tā tika nodota Pāvilam Soboļevskam uzglabāšanai. Tagad glezna novietota Demenes baznīcas altāra kreisajā pusē.
Feldhofas baznīcai apkārt dārzam bija 52 x 40 x 1 m akmeņu valnis – žogs. Tas redzams arī tagad. Dārzā apbedīti mirušie. Kreisajā pusē no dārza ir Feldhofas kapi. Lajā pusē plebānija, saimniecības ēkas un ābeļdārzs. No ēkām nekas nav palicis. Pie Feldhofas baznīcas 1900.g. sāka veidoties draudze. Te no 1911.g. līdz 1918.g. dzīvoja prāv. Juris Martinaitis. Tuvākā stacija baznīcai bija Drisvjati. Pirmajā Pasaules karā baznīca nodega. Muižnieks draudzes locekļiem deva kokmateriālus jaunas, baznīcas celšanai. Viņš ierādīja meža nostūrī, ko nocirta draudzes locekļi. Sagatavotos materiālus saveda pie nodegušās baznīcas. Tās priekšā uzcēla dēļu šķūni, kur sāka noturēt dievkalpojumus. Pēc kara, kad nosprauda Polijas robežu, Feldhofa atradās pie pašas robežas, nomaļus, pie sliktiem ceļiem un daļai draudzes locekļu neizdevīgā vietā. Tāpēc prāv. M.Voitekunas sāka veidot draudzi Demenē, 8 km no Feldhofas. Te saimnieks Ptičko baznīcai dāvāja 3 ha zemes. Uz šejieni no Feldhofas pārveda sagatavotos kokmateriālus, kaut gan daļa draudzes locekļu protestēja. Feldhofā atstātais dēļu škūnis (pagaidu bazn.) palika novārtā, to neviens neremontēja un tā aizgāja bojā. Tagad Feldhofa ir aizaugusi krūmiem.
1928.g. Demenē no atvestajiem materiāliem uzcēla kūti, pagrabu un tad dzīvojamo māju. Vienā galā ierīkoja kapelu un sāka noturēt dievkalpojumus. Demenes vecā baznīca (kapela) ir koka mājā, kas pateicoties vietējo iedzīvotāju gādībai ir saglabājusies līdz mūsdienām. Pašreizējā izskatā Demenes baznīcu (kapelu) izveidoja prāv. Z.Naglis, kad viņš apkalpoja draudzi no Laucesas. Demenes baznīcas māja ir 16 x 9 x 3 m liela. To pārdala koka siena. Baznīcas mājas lielums ir 11 x 9 x 3 m , bet aiz sienas atlikušajā daļā ir prāvesta dzīvoklis. Pamati no betona, 1 m augsti, jumts cinkota skārda, krāsots 1976.g. baznīcā ieeja no gala, bet dzīvoklī no sāniem. Grīda un griesti koka. Pēdējie lēzeni segti. Lielais altāris ir atvests no Baltkrievijas baznīcas un tanī gleznu nav. Tabernakuls bagāts kokgriezumiem. Kreisajā pusē Dievmātes aizgādības altāris ar gleznu, kas pārvesta no Feldhofas. Labajā pusē tikai galds un sveces. Presbiterija sānos ir divas nelielas sakristejas. Baznīcas mājas interjeru apgaismo seši logi sānos un divi logi galā. Prāvesta dzīvoklī ir divas istabas un virtuve. Apkārt baznīcai drāšu pinuma žogs dzelzs stabiņos.
1932.gada 18. septembrī prāvests M.Voitekunas Demenē sāka celt jaunu mūra baznīcu – 26 x 17 x 12 m lielu. Pamati no kaltiem akmeņiem, labajā stūrī iekalts celšanas gads. Baznīca no cementa ķieģeļiem, un tiem, kurus atrada Pirmā Pasaules kara vācu ierakumos. Tā celšanas materiāls nebija visai dārgs. Daļa draudzes atšķēlās, celšanas darbus neatbalstīja un gāja uz Silenes baznīcu, tāpēc ka necēla baznīcu Feldhofā. Baznīcai uzcēla mūrus, bet nepaspēja uzlikt jumtu. Sakrālā celtne, saskaņā ar LR Centrālajā vēstures arhīvā atrodamajiem rasējumiem, bija iecerēta kā neogotiska, augstu debesīs vērsta ēka ar vieglu zvanu torni centrā. Smailarku logi un mazie tornīši jumta stūros vēl vairāk izceltu ēkas vieglumu, gaisīgumu un tās tiekšanos uz Dieva troni. Diemžēl sakās Otrais Pasaules karš un iesāktais darbs palika nenobeigts. Prāv. M.Voitekunas 1944.g. nomira un tika apbedīts pie nepabeigtās baznīcas presbiterija. Otrajam pasaules karam beidzoties, padomju sistēmas pašvaldību pārstāvji bija nolēmuši uzceltās sienas izmantot kluba celtniecībai. Vieta, kura bija domāta lūgšanām, kļuva par aktīvās atpūtas vietu, kur tika demonstrētas filmas, rīkotas diskotēkas, svinīgas sapulces un sociālistiskās sacensības uzvarētāju godināšanas. Baznīcas arhitektoniska iecere tika rupji pārkāpta: sienās iemūrēti silikāta ķieģeli, sakristejas vietā tika ierīkota kurinātava, ēku no visam pusēm apjoza malkas grēdas, jumtu noklāja šīfera sloksnēm. 80-to gadu beigās baznīcu tika atgriezta atpakaļ draudzei. 1992. gadā atjaunošanas darbi tika pabeigti un 1992. gada 30. augustā Liepājas diacēzes bīskaps Jānis Bulis iesvētīja jauno baznīcas ēku par godu Vissvētākajai Jēzus Sirdij.
Draudzē ir strādājuši prāv. Pekšs, Šikurs – Kalvani, J.Lapkovskis, Z.Naglis, P.Rudzīts, J.Kārkle, K.Vitanis, dekāns A.Madelāns.

The post Demenes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Ambeļu Romas katoļu sv. Jura baznīca ir koka celtne, 13 m gara un 8 m plata, ar šīfera jumtu, pamats mūrēts no akmeņiem, uz jumta ir neliels tornītis ar krustu. Par baznīcas celšanas laiku noteiktu ziņu nav, taču netieša informācija liecina, ka 1782. gadā tā jau bijusi. Ambeļu katoļu baznīca raksturo vietējo 18.-19. gs. koka celtniecības tradīciju izmantošanu sakrālā arhitektūrā, tās struktūra atspoguļo baroka laika profesionālo glezniecības un skulptūru darbu.
1782. g. 17.XII dominikāņu provinciāls Dr. A. Soļuha, apmeklējot Aglonas klosteri, uzdod rūpīgāk apkalpot Ambeļu, Putānu un Raģeļu baznīcu. Tātad, 1782. gadā Ambeļu baznīca jau bija. Ir zināms, ka to cēlis Plāters-Zībergs kā kapu kapliču. Sākumā tā ir bijusi ļoti neliela, ar apaļiem logiem. Tos vēl tagad var saskatīt baznīcas vecajā daļā. Kapliča bija veltīta sv. Jura godam, to izmantoja arī draudzes vajadzībām.
1888. gadā šo kapliču pārbūvēja. Pēc pārbūves tā ir 13m gara un 8 m plata (bez presbitērija un priekštelpas 11,4 x 7,25 = 83 m2). Ambeļu baznīca ir koka celtne ar šīfera jumtu, pamats mūrēts no akmeņiem, uz jumta ir neliels tornītis ar krustu. Baznīcas griesti ir nedaudz velvēti. Ir tikai viens altāris, kurā ir Jaunavas Marijas glezna. Altāris ir veidots baroka stilā, rotāts ar īpatnējiem, mākslinieciski augstvērtīgiem kokgriezumiem.
Ambeļu baznīcā saglabājušies vairāki mākslas pieminekļi. Nozīmīgs Latgales baroka koktēlniecības paraugs ir 18.gs. veidotais altāra retabls. Aplūkojamas arī vairākas anonīmu profesionālu mākslinieku darinātās gleznas: “Sv. Jans Nepomuks”, “Sv. Francisks Ksaverijs’, “Sv. Ignacijs Lojola” (18.gs. II puse), “Golgāta” (18.gs. beigas). Interesanti, ka daļa amatniecības izstrādājumu un gleznu (19.gs.) glabājas Rundāles pils muzejā. (R.Kaminska ‘Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā”. Rīga, 2009, “Neputns”)

The post Ambeļu Sv. Jura Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Jaunbornē redzama uz liela akmens celta 2 m x 1,5 m x 2 m ķieģeļu kapela ar cinkota skārda jumtu. Laukakmens virszemes izmēri ir 3,6 m x 2,5 m x 0,9 m. Būtībā kapela ir mūra  stabs ar  nišu, kurā atrodas Jaunavas Marijas pastāvīga  palīga  glezna  koka  rāmī.  Uz  rāmja  uzraksts  poļu valodā:  1907. g.  15. oktobrī. Tālāk lūgums uz Dievmāti, lai dod veselību. Zem nišas misiņa skārda plāksnīte ar uzrakstu poļu valodā: “Matko Boska Nìeustajacej Pomocy Mòdl sìę za Nami” (Tavā patvērumā).

Par šīs kapelas būvēšanu ir šāds nostāsts: “Kādam zemniekam 1907. gadā dienas laikā uzbruka ļaundari, lai to noslepkavotu. Tam laimējās izbēgt. Ļaundari, lielā niknumā, metās to gūstīt. Zemnieks, bēgot nespēkā pakrita pie lielā akmens un zinādams, ka ļaundari to tūlīt panāks, sāka skaitīt lūgšanu: “Tavā patvērumā”.  Ļaundari zemnieku neievēroja un paskrēja ­garām, jo savu acu priekšā it kā arvienu redzēja  skrejošo zemnieku. Zemnieks, pateicībā  par izglābšanos no drošās nāves, uzcēla Dievmātei šo kapelu.”

Otrs nostāsts vēstī, ka kapelu uzbūvējusi Jaunbornes muižniece Savicka sava vīra piemiņai, kas pazudis poļu sacelšanās laikā 19.gs. beigās. 1975. gadā pie šīs kapelas nogāzās liels koks, kas kapelu neskāra. Bioenerģētikas un rīkstniecības speciālisti (I.Vīks), apsekojuši krucifiksu un konstatējuši, ka pamatakmens atrodas spēcīgu āderu krustpunktā. Ņemot vērā šo faktu, ka arī, to, ka  akmens tuvumā ir avotainas vietas un dažus simtus metru no krucifiksa joprojām darbojas diezgan spēcīgs avots (pie Jaunbornes baznīcas), var izvirzīt hipotēzi, ka te ir bijusi sena svētvieta. Līdzīgi ka citviet Latvijā, lai izskaustu pagānismu, šādās svētvietās bieži tika novietoti kristietības  simboli –  krusti, krucifiksi, kapelas, vai pat celti dievnami.

The post Jaunbornes kapela (krucifikss) appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Līksnas Romas katoļu draudzes Vissvētākās Jēzus sirds baznīcas celtniecība tika pabeigta 1913. gadā. Tā celta neogotikas stilā. Baznīcas siluets ir nozīmīgākā Daugavas ielejas ainavas dominante Koša ezera apkārtnē.

Baznīcas vēsture:
Līksnas baznīcas vēsture lielā mērā saistāma ar jezuītu ordeņa darbību. Kad 1621. gadā zviedri ieņēma Rīgu, viņi izraidīja jezuītus. Tiem patvērumu deva Ilūkstes barons Bērtulis Zībergs, kuram piederēja lieli īpašumi: Ilūkstē, Dvietē, Pilskalnē, Dunavā, Rubeņos, Bebrenē, Sventē, Līksnā, Nīcgalē un Ķirupē. Šeit – abpus Daugavai – jezuīti veica rekatolizācijas darbu. Līksnā ilgu laiku darbojās jezuītu misija, kas sākumā bija pakļauta Ilūkstes, bet vēlāk Daugavpils rezidencei. Ar 1635. gadu jezuītu darbība Zīberga īpašumos kļuva rosīgāka, jo Ilūkstē nomira pēdējais luterāņu mācītājs. Grāfa Zīberga dēls Jans Ilūkstes baznīcu atdeva katoļiem, tās aprūpi uzticot jezuītiem. Polijas Karalis Vladislavs IV tās piederību katoļiem apstiprināja uz mūžīgiem laikiem. 1771. – 1772.gadā jezuītu ordeņa Lietuvas provinces locekļu sarakstā minēts, ka sevišķi rosīgs Līksnā bijis tēvs Miķelis Butovičs. Viņš te darbojies 17 gadus. Kad 1783.gadā nodibināja Moģiļovas arhidiecēzi, tās pirmais arhibīskaps S.Siestžencevičs Līksnā nodibināja Daugavpils (Lejas) dekanāta sēdekli. Ar to 1789.gadā jezuīti savu darbību Līksnā izbeidza, to savā aprūpē pārņēma laicīgie priesteri. No Līksnas dekāniem daži bija ļoti slaveni un ievērojami. 19.gs. Līksnā dzīvoja kanoniķi – Latgales garīgās literatūras autori Jāzeps Akilevičs un Tomašs Kosovskis. Pēc tam T.Kosovska darbu turpināja dekāns Tomass Kopecs. Sevišķi ievērojams Līksnā bija prāvests (vēlāk arhibīskaps) A.Springovičs (1905. – 1918.).
Līksnā pirmā baznīca celta 1748. gadā Līksnas muižas pils pagalmā. To cēluši pils īpašnieki Ludingshauzeni – Volfi. No kāda materiāla celta šī baznīca, nav zināms. Līdz mūsdienām tā nav saglabājusies.
Pirmā Līksnas draudzes baznīca celta no ķieģeļiem 1798. gadā par grāfa Plātera – Zīberga līdzekļiem. To konsekrēja bīskaps Valerians Kamionka 1819.gadā svētās ģimenes godam.  Spriežot pēc senām fotogrāfijām, tā ir bijusi pietiekoši liela baznīca, ar diviem torņiem, baroka stilā. Pēc šīs baznīcas uzcelšanas baznīca pils pagalmā tika pārdēvēta par kapelu.
Laikā no 1909.gada līdz 1913.gadam prāvests (vēlāk arhibīskaps) A.Springovičs Līksnā uzcēla jaunu mūra baznīcu. Līksnas baznīcas fasādē ir atzīmēts šis celšanas gads – “1912.” Baznīca ir ķieģeļu celtne, neogotiskā stilā un celta tuvāk Rīgas – Daugavpils šosejai nekā vecā baznīca. Pēc baznīcas uzcelšanas veco mūra baznīcu nojauca un no tās materiāliem uzbūvēja lielu divstāvu pastorāta namu. Celšanas darbiem baznīcai līdzekļus deva draudzes locekļi un muižnieks. Pirmajā pasaules karā baznīca cieta artilērijas apšaudē. 1915.gada 15.oktobrī. Līksnas baznīcu pirmo reizi vācieši apšaudīja ar vieglo artilēriju, izdarot niecīgus bojājumus. Decembra mēnesī vācieši jau apšaudīja baznīcu ar smago artilēriju. Seši šāviņi, kas ķēra baznīcu, tai izdarīja diezgan lielus bojājumus: trijās vietās caursita sienu un ielauza velvi. 1916.gada 9.februārī baznīcu apšaudīja ar 8 collu artilēriju. Baznīcai sabojāja presbiterija daļu, vienu torni un ieplīsa sānu sienas. Pēc kara divdesmitajos gados baznīcu salaboja.

Baznīcas apraksts:
Baznīca ir sarkano ķieģeļu celtne. Ķieģeļi pirkti Polijā. Jumts un torņi segti ar cinkotu skārdu. Līksnas baznīca ir 30 m gara un 17 m plata trīsnavu celtne neogotiskā stila ar flīžu grīdu. Ir divi simetriski torņi abpus ieejai, trešais, nelielais virs presbiterija, izveidots, lai saglabātu arhitektonisko stilu. Torņos ir trīs zvani: 1 – 609 kg., 2 – 124 kg., 3 – 62 kg. Baznīcas priekšā virs durvīm liels logs, aiz kura redzams Jēzus Sirds statuja. Baznīcas grīda no cementa flīzēm, bet griesti no mūra velvēm, kas balstās uz 5 pāriem pīlāru, un tie baznīcu sadala trijās navās. Sienas apmestas ar kaļķiem, bet šķautņu savienojumos atstāti sarkanie ķieģeļi (t.i. izveidotas tā saucamās krusta velves). Baznīcā trīs altāri no ozolkoka, veidoti gotiskā stilā. Tāpat ozolkoka ambons un ģipša krusta ceļa bilžu rāmji. Lielajā altārī Jēzus Sirds statuja ar svēto gleznām sānos. Vissvētākās Jēzus Sirds godam veltīta arī Līksnas baznīca. Labajā pusē svētā Jāzepa altāris ar svētā Antona gleznu virsū, bet kreisajā svētā Asīzes Franciska altāris. Sānos pie presbiterija svētā Antona un svētās Terēzijas ģipša statujas. Presbiteriju no baznīcas atdala dzelzs dievgalds. Abās presbiterija pusēs lielas sakristejas. Kreisajos sānos vēl ir durvis, bet labajos – Lurdas Dievmātes kapliča ar altāri. Baznīcā katrā pusē pieci lieli logi bez vitrāžām. Pie presbiterija mazāki logi, tāpēc tas ir patumšs. Plašas kora telpas ar lielām ērģelēm, kuras iegādātas prāvesta J.Kalniša laikā. Ērģelēm esot ļoti skaists skanējums. Baznīcai ir viss nepieciešamais liturģiskais inventārs. Apkārt baznīcai plašs dārzs. To ieslēdz augsts sarkanu ķiegeļu mūra žogs, ko uzcēlis prāvests J.Kalnišs. Baznīcas dārzā apbedīts prāvests Pāvils Vaičulonis (1867. – 1929.). Nojauktās baznīcas vietā apmēram 1,5 km no jaunās baznīcas piemiņai uzcelta mūra kapliča. Tagad tā ir ļoti sliktā stāvoklī. Līksnas baznīca pēdējo reizi krāsota 1964. gadā ar eļļas krāsām, griesti izbalsināti. Baznīcā ir elektrība, bet nav apkures, apkurināma ir tikai sakristeja.
Laikam ritot izrādījās, ka ķieģeļi baznīcas mūriem ir bijuši zemas kvalitātes. Tie sāka drupt, tāpēc prāvests J.Kalnišs 1939.gadā tos sāka pakāpeniski izņemt un apmainīt pret jauniem. Tas bija liels darbs, bet viņš apmainīja vismaz 60 000 ķieģeļu. Tā kā prāvests J.Kalnišs nodzīvoja Līksnā nepilnus 20.gadus, kādreiz arhibīskaps A.Springovičs atsaucīgi novērtēja viņa darbu un teica: ”Es un tu uzcēlām Līksnas baznīcu”.

The post Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

1850. gadā Dinaburgas iedzīvotāji griezās pie Polockas un Vitebskas bīskapa Vasīlija ar lūgumu atļaut pilsētā uzcelt pareizticīgo baznīcu. Atļauja tika saņemta un jaunais dievnams tika iesvētīts 1877. gadā. 1964. gadā padomju vara to slēdza. Līdz 1991. gadam dievnama telpās atradās bibliotēka. Baznīca dievnamu atguva ļoti bēdīgā stāvoklī. Bija nepieciešams nomainīt jumtu, uzstādīt kupolus, veikt remontu, nomainot logu rāmjus. 2007. gadā atjaunotajā dievnamā notika pirmais dievkalpojums.

The post Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Vecticībnieku draudze Nīderkūnos tika izveidota 19. gadsimta beigās. Baznīcas būvatļauja tika saņemta pēc dekrēta „Par ticības iecietības sākumu nostiprināšanu” pieņemšanas.

Senators Harjakins uzdāvināja draudzei zemi un iedeva kredītu būvmateriālu iegādei. No privātpersonu ziedojumiem tika savākti gandrīz 2000 rubļi. Jau 1907. gadā dievnams tika uzcelts, bet 1908.-1911. gadā tika veikti iekšējie apdares darbi. Draudzes locekļi dievnamam ziedoja svētbildes un grāmatas. Līdz pat mūsdienām te ir saglabājušās tādu autoru kā Konstantīna Pavlova, Vasīlija Kiriļļina, Varvaras Kiriļļinas, Ļeontija Seļezņova veidotās svētbildes.

1930.-1935. gados nācās nostiprināt jumta konstrukcijas, tāpēc baznīcā tika uzstādītas kolonnas. 1930. gados pie baznīcas darbojās dziedātāju vecticībnieku biedrības Grīvas-Nīderkūnu nodaļa, kuru vadīja F. Fadejevs. Dievkalpojumi baznīcā netika pārtraukti.

2000. gadā Daugavpils pilsētas dome piešķīra līdzekļus zvanu torņa un krustu remontam. Baznīcas celtnieki no ķieģeļiem atveidoja Daugavpils reģiona vecticībnieku baznīcu tradicionālās formas: vienots apmērs ar divslīpju jumtu. Ar četriem logiem, nelielu zvanu torni, kas ir pārsegts ar teltsveida jumtu un slejas virs baznīcas jumta, kupols virs kanceles, konsoljumtiņš virs lieveņa – viss tas ir izveidots vienkārši, bet stingri kanoniski. Baznīcas interjeru rotā bagātīgs četrrindu ikonostass, krāšņs kroņlukturis, svētbildes skapīšos. Pārsegums virs zāles ir izveidots velves veidā, kuras koka konstrukcija atveido jumta formu.

Piebraukšana: no pilsētas centra pa tiltu pāri Daugavai, nogriezties pa kreisi –  uz Nīderkūniem.

The post Nīderkūnu vecticībnieku lūgšanas nams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Grīvas Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca iesvētīta 1924. gadā. Projekta autors Vladimirs Šervinskis. Dievnamam raksturīgi kogriezumi: tie rotā telpas un priekštelpas jumta dzegu, ieejas fasādes augšdaļu, torņa dzegas, kā arī zvanu torni. Dievnamā ir senas ikonas, kas datētas ar 17. gs. beigām.

The post Grīvas Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Mežainā vietā, Daugavas labajā krastā, (mūsdienu Gajoks) jau sen bija apmetušies vecticībnieki. Kad 1883. gadā bija pieņemts likums, kas atļāva vecticībniekiem būvēt dievnamus, kuriem nebūtu ārēju kulta pazīmju, tirgotājs Kondratijs Molčanovs lūgšanu nama būvēšanai dāvināja daļu no savas zemes. Par dievnama būvniecības jautājumu risināšanu gādāja viņa dēls – Ivans Molčanovs. Ar lūgumiem par būvatļauju nācās braukt uz guberņas pilsētu Vitebsku un pat uz Pēterburgu. 1884. gadā būvatļauja tika saņemta. Dievnamu būvēja par draudzes locekļu (tirgotāja G. Vasiļjeva, Astratovu, Kapustinu un Trifonovu ģimeņu, u.c.) līdzekļiem. Kondratijs Molčanovs ziedoja līdzekļus svētbilžu un citu baznīcas piederumu iepirkšanai.

1886. gada 30. martā dievnams tika iesvētīts. Līdz mūsdienām ir saglabājies tā projekts. Tā bija izturīga un grezna vienstāva akmens ēka ar divslīpju jumtu. Pēc plāna tai bija priekštelpa un kvadrātveida zāle. Baznīcas austrumu un rietumu puses bija izceltas ar rizalītiem, dienvidu un ziemeļu fasādes – ar frontoniem. Sienas rotāja arku frīze. Kulta pazīmju šai ēkai nebija. Šī baznīcas daļa ir saglabājusies līdz mūsdienām bez jebkādām pārbūvēm. Pēc 20 gadiem, 1906. gadā, pēc dekrēta „Par ticības iecietības sākumu nostiprināšanu” pieņemšanas, baznīcai tika piebūvēta pagaidu koka zvanu tornis ar 5 zvaniem, uz jumta tika uzstādīts mazs jumols. Lieldienām, 1907. gadā, tika uzcelts jauns ķieģeļu zvanu tornis – divi astoņšķautņu uz augsta četršķautņu elementa, liels kupols, dekorējums neīstās velvjsienas veidā. Jaunā zvanu torņa arhitektūra bija meistarīgi pieskaņota agrāk izveidotā dievnama formām. Dievnams kļuva par vienu no visskaistākajām kulta ēkām Daugavpilī. Tās arhitektūras formās ir pamanāma meistara rokraksts. Gajoka vecticībnieku lūgšanu nama zvanu torņa, kā arī Rīgas dievnama Grbenščikova draudzes augstā zvanu torņa prototips var būt saskatāms slavenajā Maskavas Kremļa Ivana Lielā zvanu tornī. Interesanti, ka Rīgas zvanu tornis tika uzbūvēts gadu agrāk, 1906. gadā pēc arhitekta Aleksandra Šmelinga projekta. Gajoka zvanu tornis pēc izmēriem ir mazāks, bet abu zvanu torņu formas ir ļoti līdzīgas. Tām ir manāms viens un tas pats „rokraksts”. Arī šajā gadījumā autors varētu būt slavenais Rīgas arhitekts.

Sākās Pirmais pasaules karš. 1915. gadā zvani un baznīcas piederumi tika evakuēti uz Krieviju. 1922. gadā baznīca stipri cieta no plūdiem. Ķeroties pie baznīcas atjaunošanas darbiem, draudzes locekļi atcerējās par zaudētajiem zvaniem. 1929. gadā notika divu draudžu (Gajoka un Vecās Forštates) sapulce, kurā tika nolemts sūtīt delegātus uz Padomju Krieviju evakuēto mantu meklējumos. Padomju valdība sniedz palīdzību šajos meklējumos. Pilnvarotie K. Volosovs un D. Hutelionoks atrada savas baznīcas piederumus (dažādos avotos – Vladimirskas guberņas Gorohovecā vai Krasnajā). Zaudēto zvanu vietā viņiem izdevās iegūt citus, tostarp – 64 pudus un 30 mārciņas (vairāk nekā tonna) smagu zvanu, kurš 1756. gadā bija izliets Triju svētītāju baznīcai, kas atrodas pie Sarkanajiem vārtiem Maskavā. Atgūtie zvani un piederumi tika iesvētīti 1929. gada 26. aprīlī.

1941. gadā, iebrūkot vāciešiem, baznīca nodega. Izdevās izglābt tikai dažas grāmatas un svētbildes. Dievkalpojumi notika baznīcas mājā, kas palika neskarta. 1947. gadā baznīca atkal tika atjaunota.

Baznīcas interjers ir tradicionāls. Tās zāles griesti ir izveidoti no koka pusapļa formā, kurš atkārto jumta formu. Rietumu daļā – luktas. Trīsrindu svētbilžu siena sastāv no daudzām dažādām svētbildēm.

The post Marijas pasludināšanas dienas un Svētā Nikolaja vecticībnieku lūgšanu nams Gajokā appeared first on VISITDAUGAVPILS.

19. gadsimta beigās Grīvā bija gan vecticībnieku, gan ebreju dievnami, bet Romas – katoļu draudzei savas baznīcas nebija. Pēc pēdējā lielākā ugunsgrēka 1845. gadā Grīva bija pārvērsta gruvešos. Vietējie iedzīvotāji dienu un nakti lūdza Dievu, lai Tas pasargā viņus no nelaimēm. Teika vēstā, ka vienā tādā lūgšanu naktī kādam daudzbērnu ģimenes tēvam parādījās Jaunava Marija un teica, lai cilvēki uzceļ baznīcu un tajā lūdz Dieva žēlastību. Jaunavas Marijas parādīšanās notika nelielā dārzā uz grāfa Augusta fon Etingena zemes. Negaidot rītausmu, daudzbērnu ģimenes tēvs steidzās šo ziņu pavēstīt pārējiem kaimiņiem, atstāstīdams vārds vārdā Dievmātes teikto. Rīta pusē par šo jaunumu zināja viss Grīvas miestiņš. Vietā, kur tika redzēta Jaunava Marija, ieradās arī pats Augusts fon Etingens. Viņš nokrita ceļos un ilgi lūdza Dievu, bet pēc tam lika Dievmātes parādīšanās vietā novietot krustu un sakot, ka šo vietu atvēlēs baznīcas celšanai. Tas notika 1860. gadā. Daudzbērnu ģimenes tēvs esot gājis no mājas uz māju, vākdams ziedojumus baznīcas celšanai. Kad pēc 20 gadiem līdzekļi tika savākti, Grīvas miestiņa iedzīvotāji lūdza atļauju baznīcas celšanai.

Dievnama projekta izstrādāšana tika uzticēta Daugavpils pilsētas arhitektam V. Neimanim.  1881. gada 18. janvārī Garīgo lietu departaments ar priekšrakstu Nr. 538 Kurzemes gubernatoram deva atļauju baznīcas būvei. Būvei atvēlētais laukums bija 20 asis (42, 7 m) garš un 30 asis (64 m) plats. Meklējot iespēju tūlītējai dievkalpojumu svinēšanai, sākotnēji ierīkoja koka namu, kuru iesvētīja toreizējais Zemgales dekāns Jāzeps Tamulevičs. Tas notika 1881. gada 6. septembrī, un tajā pašā dienā Grīvā tika nosvinēts pirmais katoļu dievkalpojums. 1882. gada maijā tika iesākta pamatu likšana mūra dievnamam: priekšējai fasādei tie tika likti 11,5 pēdu (3, 5 m) dziļumā, bet altāra dienvidu pusē to dziļums bija 5 pēdas (1 , 5 m). Pamatus svinīgi iesvētīja Lauceses prāvests Drukšteins 1882. gada 21. jūnijā. Akmens ar stikla caurulē ievietotu pergamentu tika iemūrēts altāra labajā sienā, vietā, kur sākas apsīde. 1883. gadā uzbūvēja 5 pēdas augstu pamatu no plēstiem laukakmeņiem, bet baznīcas stūri tika pārklāti ar kaltiem akmeņiem. Ķieģeļu sienas sāka mūrēt 1884.gadā, un turpmākajos gados tika pabeigta visas baznīcas būve.

Dievnams tika celts 1881. – 1889. gadā, 1935. – 1942. gadā to pārbūvēja. Kopš 1938. gada te atrodas Dekanāta centrs. 1990. gadā dievnamam līdzās, pieskaņojot baznīcas arhitektūrai, pēc Kazimira Lielauša projekta tika uzcelts ķieģeļu zvanu tornis.

Ēkas fasāžu veidojumā un dekorējumā izmantoti gotikas un romānikas motīvi. Nozīmīgākais dievnama interjera akcents – logailās ievietotās vitrāžas, kas 1889. gadā tapušas Sv. Lukasa vitrāžu darbnīcā Varšavā. Dievnama vitrāžas ir vienīgie Latvijā atrodamie Varšavas Sv. Lukasa vitrāžu darbnīcas meistaru darinājumi Latvijā.  Ērģeļu luktā virs baznīcas ieejas atrodas Frīdriha Veisenborna darbnīcā (Krustpilī) 1890. gadā izgatavotas ērģeles ar neogotikas prospektu.

Kristietības 2000 gadu jubilejas misiju piemiņai 1999. gada 12. – l8. jūlijā pie dievnama tika uzstādīts arī misiju krusts. V. E. bīskaps Anotons Justs, kapucīnu tēvi un Nabadzīgā Bērna Jēzus kongregācijas māsas iestādīja 3 tūjas kā Svētās Trīsvienības simbolus.

The post Grīvas Sv. Jaunavas Marijas Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Līdz 1.pasaules karam 1 km attālumā no Vecās Forštates mežā, artilērijas poligona teritorijā, atradās sena koka baznīca, kas bija veltīta Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja  godam. Līdzās  tai atradās kapela. Dievnamā regulāri notika dievkalpojumi, un Vecās Forštates pareizticīgie apmeklēja šo baznīcu, kurā vienmēr dziedāja artilēristu koris. 1917. – 1919.g. Sv. Nikolaja baznīca bija atstāta likteņa varā: grīda un jumts tika izlietots malkā, logi tika izsisti, daudzas ikonas tika sabojātas un sašautas, vērtīgākās – nolaupītas.

20.gs. 20. gadu sākumā  pareizticīgajiem radās doma glābt to, kas bija palicis pāri no baznīcas, un pārcelt atlikšās detaļas uz Veco Forštati un atvērt dievnamu. Idejas iniciatori ar M. Kaufmanu priekšgalā 1921. gadā lūdza Kara ministru atļaut pārvest izpostīto dievnamu uz Jauno Foršatati. Drīz vien tika saņemta atļauja.  Lai dievnamu pārņemtu no militārā resora, 1922.gadā tika izveidota celtniecības komiteja, kurā iesaistījās Vecās Forštates pareizticīgie.

1923.gada oktobrī baznīcas detaļas jau bija pārvestas uz Veco Forštati un saliktas šim nolūkam uzceltajā šķūnī.  Pēc tam komiteja sastādīja plānus un tāmi jauna dievnama celtniecībai.  Drīz vien atvestie materiāli tika savesti kārtībā un papildināti ar jauniem (Daugavpils pareizticīgo kapsētu padome baznīcas celtniecībai piešķīra 25 baļķus), tika iekārtots baznīcas celtniecības laukums un iestādīti 50 jauni kociņi.

Vienlaikus komiteja ieguldīja milzīgu darbu, lai iegūtu papildus līdzekļus: organizēja labdarības vakarus, rīkoja garīgās mūzikas koncertus u.c.  Tādejādi ziedojumos tika tika savākti   4248 lati  un  96 santīmi. 300 latus piešķīra Baznīcas Sinode.  1929.gadā tika uzsākta baznīcas fundamenta būve. Baznīcas (15x6x5,6m) celtniecības darbi, kurus uzraudzīja tehniķis I. Fjodorovs, tika pabeigti  1934.gada augustā. 16.septembrī tēvs Mihails (Pētersons) dievnamu iesvētīja svēto apustuļu Pētera un Pāvila godam.

 Gadiem ritot, dievnams, kas bija darināts no baļķiem, novecoja. Bija nepieciešama tā rekosntrukcija un paplašināšana. Taču līdzekļu šā mērķa īstenošanai nebija.  Draudzes loceklis Valērijs Orazumovs un viņa dēls Sergejs Obrazumovs uzrakstīja projektu un piedalījās Turisma attīstības valsts aģentūras rīkotajā konkursā „Sakrālā tūrisma objektu infrastruktūras attīstība”, kuram līdzekļus piešķīra Eiropas Savienība.  Dievnama renovācijai tika piešķirti 9600 lati. 300 Ls tika saņemti no Baznīcas Eparhijas. Taču līdzekļu apjoms bija nepietiekams. 2003.gada decembra sākumā bija iecerēts uzsākt celtniecības darbus. Dievnama rekonstrukcijas darbu īstenošanai  atsaucās ziedotāji. 2006. gadā, lai iegūtu līdzekļus, tika organizēts labdarības koncerts, kurā piedalījās arī Latvijas Nacionālās operas solisti Ilona Bagele un Samsons Izjumovs.  Labdarības koncerti kļuva par tradīciju. Beidzot celtniecības darbu lielākā daļa tika pabeigta. Dievnama platība palielinājās gandrīz trīs reizes.  2008.gada 12. jūlijā dievnamam tika uzcelti jauni kupoli. 2012.gadā tika iesvētīts zvanu tornis un krusti.

The post Daugavpils Svēto Pētera un Pāvila pareizticīgo draudzes baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Sv. Pētera Ķēdēs Romas katoļu baznīca uzcelta 1848.–1849. gadā, pārbūvēta no 1924.g. līdz 1934.g. Dievnama arhitektūrā jaušamas klasicisma iezīmes. Vizuāli tā līdzinās Svētā Pētera Bazilikai Vatikānā. Baltā dievnama lielais kupols balstīts uz četriem dubultpīlāriem.

The post Sv. Pētera Ķēdēs Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Iesvētīta 2004. gadā. Atrodas A. Pumpura skvērā, kur agrāk bija pareizticīgo katedrāle Svētā kņaza vārdā. Sv. Ņevas Aleksandra katedrāle tika uzbūvēta 1864. gadā. 1961. gada to slēdza, bet 1969.gadā – uzspridzināja. Kapela ir memoriāla būve, kurai ir arī simboliska nozīme – atgādināt nopostīto katedrāli.

The post Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo kapela appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Atrodas Mežciemā pie Garnizona kapiem. Dievnams celts stilā, kāds bija raksturīgs Krievijas ziemeļdaļai. Dievnama celtniecību finansēja Pēterburgas tirgotājs M. Čukasovs. Projekts un būvuzraudzība bija kara inženiera Raševska ziņā, dievnamu cēla Daugavpils cietokšņa amatnieki.

Baznīca iesvētīta 1897. gadā. Baznīca ir vienstāva koka guļbūve, kas nav apšūta ar dēļiem. Četrslīpju jumts segts ar rombveida skārda plāksnēm. Baznīcai 9 tornīši, kuru karkasi apšūti ar dēļiem, un tiem ir piecas atšķirīgas formas. Virs sānu ieejām uz jumtiņiem atrodas smaili torņi ar četrslīpju jumtu. Altārdaļas jumtu grezno tornis, kura sešstūrainais apjoms balsta sīpolveida kupolu ar krustu.

The post Daugavpils Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Vietā, kur šobrīd atrodas katedrāle, 1866. gadā armijas vajadzībām tika uzcelta dzelzs baznīca. Pēc Polockas eparhijas vadības rīkojuma 1904. gadā šo baznīcu pārcēla uz Jersiku (Preiļu rajons). Katedrāle uzcelta 1905. gadā. No 1925. gada dievanmam bija divas draudzes – latviešu un krievu. 1938. gadā dievnamā tika iesvētīts Jersikas bīskaps Aleksandrs un baznīca kļuva par jaunā bīskapa mītni, tādejādi nosaukumā iegūstot apzīmējumu – katedrāle. Katedrāles ēka ir ļoti izteiksmīga: ēkas paaugstinātās vidusdaļas austrumgalā uz taisnstūra pamatnes izbūvēti 5 tornīši, pavisam ir 10 torņa kupoli, daļa no tiem – zeltītavirs ieejas ir zvanu tornis; tās ārējā veidolā izmantoti dekoratīvie ķīļveida arkas elementi, dzegas, kolonnas. Virs ieejas baznīcā novietots Kristus attēls. Katedrālē uz sienām ir gleznojumi. Ikonostasa karkass darināts no pulēta ozolkoka. Pastāv viedoklis, ka ikonostasa ikonas ir Viktora Vasņecova gleznoto ikonu (atrodas Sv. Vladimira katedrālē Kijevā) kopijas.

The post Svēto mocekļu Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils 1. vecticībnieku draudze ir viena no lielākajām visā Latvijā. Dievnams iesvētīts 1928. gadā par godu Dievmātes dzimšanai un Sv. Nikolajam. II pasaules karā apšaudes laikā dievnams nodega, saglabājās tikai mūra sienas. Pēc kara lūgšanu namu atjaunoja. 1983. gadā tika veikts dievnama remonts un jauna ikonostasa uzstādīšana. Dievnama nozīmīgākā iekārtas daļa ir ikonas. Šajā dievnamā atrodas viena no Latvijā bagātākajām ikonu kolekcijām, kuras veidošanā stingri ievēroti senkrievu ikonu glezniecības kanoni. Galvenais interjera elements – ikonostass sastāv no 6 ikonu rindām. Ikonas datējamas ar 19. un 20.gs., bet ir arī daži 17. un 18.gs meistaru darbi. Dievnama ieejas fasādes nišā (16 m augstumā virs ieejas) 2002.gadā tika uzstādīta “Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja” ikona, kuru pēc kanoniem gleznojis Nikolajs Portnovs.

The post Jaunbūves vecticībnieku draudzes Augšāmcelšanās, Dievmātes Piedzimšanas un Svētītāja Nikolas dievnams appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Luterāņu draudze Daugavpilī izveidojās jau pēc reformācijas, bet līdz pat 19. gadsimtam draudzei pilsētā nebija pastāvīgas pulcēšanās vietas. Luterāņu diasporu apkalpoja piepilsētas draudžu mācītāji. Laika gaitā luterāņu skaits pilsētā palielinājās – tie galvenokārt bija vācu amatnieki, cietokšņa garnizona virsnieki, kā arī pilsētas iedzīvotāji.

1834. gadā – Krievijas cara Nikolaja I Daugavpils apmeklējuma laikā, cimdu meistars Gotfrīds Dibels iesniedzis caram lūgumu atļaut dibināt luterāņu draudzi un saņēmis piekrišanu.
1835. gada 22. jūlijs – draudzes dibināšanas datums. Draudzes pirmais mācītājs bijis K.J. Fukss. Tā bija vāciska luterāņu draudze. Dievkalpojumiem tika pielāgota kāda no Daugavpils cietokšņa teritorijā esošajām ēkām.
1836. gadā – telpas cietoksnī kļuva par šaurām, un tika uzcelts jauns koka dievnams, pie kura tika piebūvēta arī skola. Draudzei augot (1863. gadā 9,8% Daugavpils apriņķa iedzīvotāju bija luterāņi), radās vajadzība pēc plašāka dievnama.
1837. gadā – aizsākās līdzekļu vākšana dievnama celtniecībai.
1838. gada 3. jūlijā – Krievijas Iekšlietu ministrijas Garīgo lietu departamenta vicedirektors nosūtīja lūgumu Vitebskas guberņas gubernatoram atļaut Daugavpils luterāņu draudzei iegādāties zemi jaunas mūra baznīcas celtniecībai. Draudze ieguva gruntsgabalu Jaunbūves rajonā.
1839. gadā – mācītāja Jūliusa Bitnera vadībā, no labprātīgiem draudzes locekļu ziedojumiem, sākās jaunā mūra dievnama celtniecība pēc arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta, kura tika pabeigta 1893.gadā. Šajā laikā draudzē bija aptuveni 3000 locekļu.

Mārtiņa Lutera baznīcas liktenis saistīts ar 20. gs. vēstures notikumiem.

I Pasaules kara laikā baznīcas ēka stipri cieta, tomēr pēc kara draudze kopējiem spēkiem to atjaunoja.

20. gs. sākumā draudzē rosīgi darbojās dažādas nozares. Dievnama telpās regulāri notika koncerti ar profesionālu izpildītāju piedalīšanos.

II Pasaules kara laiks – smagākie gadi baznīcai, kura laikā ēka tika izpostīta.

1941. gadā – padomju armija atkāpjoties, dievnams tika aizdedzināts. Izdega viss baznīcas koka interjers. 1942. gadā draudze uzsāka izpostītā dievnama atjaunošanas darbus, kuri netika pabeigti. Luterāņu skaits strauji samazinājās, jo daudzi bija devušies bēgļu gaitās, vai arī tikuši deportēti.

Pēc 1944. gada – kamēr draudzei nebija sava mācītāja, baznīca tika pilnībā izdemolēta. Tikai 1945. gada februārī, ierodoties mācītājam, draudze atsāka savu darbību.

Pēc II Pasaules kara draudze baznīcā dievkalpojumiem varēja izmantot tikai kapelas telpu, bet arī tā 1975. gadā tika nodota vietējai valdībai.

Pēc 1947. gada dievnama telpas tika izmantotas kā noliktava.

1969. gadā dievnama telpās tika iekārtota Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcas boksa skola. Boksa skolas nodarbību vajadzībām ēkas iekštelpas pārbūvēja. Metāllūžņos tika nodots baznīcas torņa pulkstenis.
1970. gadā ēkā izcēlās ugunsgrēks, kura rezultātā nodega zvanu tornis un daļa jumta.
1971. gadā sporta skola baznīcu atstāja.
1972. gadā – Daugavpils pilsētas pašvaldība pilnīgi izpostīto baznīcu nodeva draudzei, kura uzsāka ēkas atjaunošanas darbus. Oktobrī Daugavpils evaņģēliski luteriskā draudze pirmo reizi pēc II Pasaules kara pulcējās dievkalpojumam savā izpostītajā baznīcā.

Līdz 1998. gadam draudze baznīcu pamazām atjaunoja. Lieldienās atsākās regulāri dievkalpojumi. Šajos gados dievnams kārtējo reizi tika uzcelts no krāsmatām. Dievnamu atjaunot palīdzēja cilvēku un organizāciju ziedojumi, kā arī ziedojumi no māsu draudzēm Vācijā, Norvēģijā, Dānijā un Somijā. Lielu atbalstu dievnama atjaunošanā sniedza arī Daugavpils pilsētas dome.

2004. gadā tika pabeigts baznīcas iekštelpu remonts un 2005. gadā draudzes 170 gadu jubilejas svētku dievkalpojumā tika iesvētīts Ogres amatniecības skolas audzēkņu izgatavotais jaunais baznīcas interjers.
2005. gadā Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca ieguva jaunu statusu – tā kļuva par Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāli un  Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Daugavpils diecēzes bīskapa sēdekli.

Šobrīd – ar salīdzinoši nelielu draudzes locekļu skaitu, dievnamā regulāri notiek dievkalpojumi, izstādes, semināri un lekcijas. Savas izcilās akustikas dēļ, baznīcā īpaši iecienīti ir koncerti. Jebkuram interesentam ir iespēja draudzē pulcēties arī Bībeles stundās, Lūgšanu vakaros, Vīru vakaros un Svētdienas skolā. Gada siltajā periodā dievnams ir atvērts tūristiem.

Skatu laukums Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrālē
Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāles draudzei izdevās īstenot jau sen iecerēto projektu par skatu laukuma ierīkošanu baznīcas tornī. Tornis paceļas 5 stāvu mājas augstumā,  bet skatu laukums – 21,1 m augstumā. No tā skatam paveras tuvākā apkārtne un Baznīcu kalna panorāma. Mārtiņa Lutera katedrāles tornis šobrīd ir vienīgais no visiem četriem Baznīcu kalna dievnamu torņiem, kas ir pieejams apmeklētājiem. Informācija: +371 26315707, info@luterakatedrale.lv

Darba laiks:
Tūrisma sezonā katru dienu no plkst. 10.00 līdz plkst. 16.00 vai iepriekš piesakoties.

The post Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāle appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpils Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca dibināta kā pilsētas Sv. Pētera draudzes filiāle. Ņemot vērā pilsētas attīstību, tika izlemts celt jaunu dievnamu Jaunbūves rajonā. Būvēšanas atļauju saņēma 1902.gadā, bet patstāvīga draudze tika izveidota 1912.gadā. Baznīcas ēku projektēja arhitekts Vilhelms Neimanis. Būvdarbus vadīja vietējais inženieris Jozafats Hludziņskis. Dievnamu sāka celt 1903. gada aprīļa vidū, bet pabeidza un iesvētīja 1905. gadā.

Dievnama divtorņu fasāde veidota neobaroka formās. Baznīcā izveidota Lurdas Dievmātes kapela. Neobraokālais centrālais altāris, kā arī neogotiskie sānu altāri, kas ir no koka, darināti 1905. -1906. gadā. Neogotikas formās risināti baznīcēnu soli un biktssoli, kancele, kuru rotā ažūrs metālkalums. Greznas, smalki izstrādātas metālkaluma margas veidotas arī ērģeļu luktai.

Centrālajā altārī ievietota Bartolomē Estebana Muriljo gleznas “Bezvainīgā Dievmāte” kopija, ko 1906. gadā Pēterburgā darinājis Aleksandrs Sergejs Boravskis. Dievnamā atrodas poļu ērģeļbūvētāju lielākais darinātais instruments Latvijā – ar 1909. gadu datētās ērģeles tapušas Ādolfa Homana  firmā (Varšava, Viļņa).

The post Daugavpils Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Ikvienam ceļotājam, kas vēlas apskatīt Daugavpili, noteikti jāapmeklē Baznīcu kalns – vieta, kur līdzās atrodas četru konfesiju dievnami. Daugavpils Baznīcu kalns atrodas Jaunbūvē – pilsētas rajonā, kas tika izveidots 1865. gadā, kad tika apstiprināts toreizējās Dinaburgas apbūves plāns. Pirmsākumos Jaunbūvē tika celtas vienstāva koka dzīvojamās ēkas, bet 19. gadsimta beigās te parādījās arī sarkano ķieģeļu apbūve. 19. un 20. gadsimta mijā palielinoties pilsētas iedzīvotāju skaitam, pieauga arī lielāko konfesiju draudžu locekļu skaits, un radās nepieciešamība šajā pilsētas rajonā celt dažādu konfesiju dievnamus. Kā pirmo 1893. gadā uzcēla Mārtiņa Lutera katedrāli (18. novembra iela 66), 1905. gadā netālu tika uzbūvētas Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca (A. Pumpura iela 11a) un Svētā Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle (Tautas iela 2), bet 1928. gadā – 1. Vecticībnieku kopienas lūgšanu nams (Puškina iela 16a). Jaunbūvi  šķērsoja Pēterburgas-Varšavas maģistrāle, kuru pilsētas robežās sauca par Šosejas ielu (tagadējā 18.Novembra iela), kas sadalīja rajonu divās daļās. Tādējādi vienā maģistrāles pusē atrodas katoļu un luterāņu, otrā – pareizticīgo un vecticībnieku dievnami.

Pateicoties sakrālo būvju kompleksam šis rajons ieguva nosaukumu Baznīcu kalns. Baznīcu kalns ir unikāla vieta Daugavpilī, kur salīdzinoši nelielā teritorijā ir pārstāvēti visu četru Latgales galveno konfesiju dievnami, kuri veido tieši Daugavpilij raksturīgo panorāmu. Dievnami kļuva ne tikai par Jaunbūves garīgo centru, bet arī par rajona arhitektonisko dominanti. Katras konfesijas dievnams ienes savdabīgus vaibstus pilsētas panorāmā ar savu arhitektūras stilu daudzveidību – sākot ar baroku un neogotiku, līdz pat bizantiešu stilam. Ceļot dievnamus draudzes apzināti vai neapzināti sacentās savā starpā arhitektūras formu izteiksmīgumā un noformējuma krāšņumā. Gadsimta garumā baznīcas pārdzīvojušas dažādus laikmetus un politiskās varas, tās vairākkārt ir bijušas sagrautas, bet vienmēr atkal atjaunotas. Četru dažādu konfesiju dievnamu līdzāspastāvēšana apliecina pilsētas dziļās un stiprās reliģiskās tradīcijas un kultūrvēsturisko vērtību pārmantojamību.

Skatu laukums Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrālē
2017. gada vasaras izskaņā dievnama draudzei izdevās realizēt jau sen iecerēto projektu par skatu laukuma ierīkošanu baznīcas tornī. Tornis paceļas 5 stāvu mājas augstumā, bet skatu laukums atrodas aptuveni 40 m augstumā. No tā skatam paveras Daugavpils Baznīcu kalna panorāma. Mārtiņa Lutera katedrāles tornis šobrīd ir vienīgais no visiem četriem Baznīcu kalna dievnamu torņiem, kas ir pieejams apmeklētājiem. Ieeja – ziedojumi. Informācija: +371 26315707, info@luterakatedrale.lv

Skatu laukuma darba laiks:
15.aprīlis – 30.septembris
Darba dienās un sestdienās: 10.00 – 16.00
Svētdienās: 10.00 – 14.00
1. oktobris – 14.aprīlis
Svētdienās: 10.00 – 14.00, vai iepriekš piesakoties

The post Baznīcu kalns appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Jau pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās radās ideja, ka Forštates rajonā vajadzētu uzbūvēt baznīcu.  Diemžēl, politisku iemeslu dēļ tas nebija iespējams. Pēc 1990. gada, kad Latvijā atkal varēja brīvi praktizēt  ticību, iedzīvotāji atgriezās pie domas par baznīcas celšanu un draudzes veidošanu. Tika organizēti dievkalpojumi skolās, ticīgie pulcējās  mājās, lai lūgtos par šo nodomu nodomā. Beidzot Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis pieņēma lēmumu par jaunas draudzes dibināšanu, kā arī sāka meklēt līdzekļus jaunā dievnama celšanai. Par šīs draudzes pirmo prāvestu tika nozīmēts Daugavpils dekāns pr. Aleksandrs Madelāns (1925 – 2018). Viņš pielika ne mazums pūļu, lai iegādātos zemi un atbalstīja būvdarbus. Pateicoties Vācijas kristiešu, kā arī dažu Saeimas un Daugavpils domes deputātu atbalstam, bija iespējams paveikt baznīcas būvēšanas darbus. Jaunā baznīca tika iesvētīta 2006. gada 1. oktobrī – Sv. Terēzes no Lizjē piemiņas dienā. Pēc dievnama iesvētīšanas draudze tika nodota Mariāņu Kongregācijas tēvu aprūpē.  2009. gadā pie draudzes formāli tika dibināts Mariāņu tēvu klosteris svētīgā Staņislava Papčinska godam. Klosteri svinīgi iesvētīja Kongregācijas provinces priekšnieks pr. Pāvils Zeiļa MIC.

Baznīca pilsētas ainavā izceļas ar smailu gotiskā stilā veidotu torni un gaišu fasādes apdari. Turklāt šis projekts apvieno klasisko ar mūsdienīgo, jo dievnams atrodas līdzās Daugavpilij raksturīgajai kultūrvēsturiskajai koka apbūvei. Baznīcas projekta autors ir arhitekts Alfreds Kokins.

The post Forštates Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Daugavpilī, Baznīcas un Liginišķu ielas krustojumā, atrodas Baltijā pirmā vecticībnieku lūgšanu nama (1660) piemiņas vieta. Latvijas vecticībniecības agrīnās vēstures avoti liecina, ka 1659. gada vasarā daļa vecticībnieku, glābjoties no vajāšanas, pārcēlušies uz dzīvi Kurzemes hercogistē. 1660. gada vasarā, apmetušies Liginišķu sādžā, kas toreiz ietilpa Kurzemes hercogistes teritorijā, viņi uzcēla Kurzemē pirmo vecticībnieku dievnamu. Tas tika būvēts laikā, kad Krievijā valdīja cars Aleksejs Mihailovičs. Šī dievnama pārzinis bija priesteris Terentijs, pēc tam viņa dēls Afanasijs un mazdēls Stefans. Vēstījums par to, kā mūsu novadā nokļuvis Terentijs, lasāms Kurzemes vēsturē. Tāpat kļuvis zināms, ka priesteris Terentijs, nodzīvojis 97 gadus, miris Liginišķos 1764. gada vasarā. Bet Terentija dēls Afanasijs aizgāja aizsaulē 111 gadu vecumā Baltruku sādžā 1775. gada vasarā.

Vecticībnieku baznīcas 1960. gada kalendārā ir publikācija “Pirmais vecticībnieku dievnams Baltijas valstīs”. Tajā rakstīts, ka dievnams ticis slēgts 1837. gadā, cara Nikolaja I valdīšanas laikā. Dievnama turpmākais liktenis nav skaidri zināms: vai nodedzis, vai arī ticis izlaupīts un iznīcināts. Tā vietā uzstādīts simbolisks melnā granīta krusts.

The post Baltijā pirmā vecticībnieku lūgšanu nama piemiņas vieta appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Jaunbūves kultūrtelpas ekspozīcija iepazīstina ar tradicionālajām krievu reliģiskajām konfesijām, krievu tautas mākslu un amatniecību, kā arī Daugavpils un Latvijas vēsturi.

Kultūrtelpā apskatāmas vairākas tematiskas ekspozīcijas: “Vecticība Latvijā”, “Pareizticība Latgalē”, “Pjotra Hudobčenoka gleznas”, “Gžeļas istaba”, “Hohlomas istabiņa”, “Kultūrvēsturiskā ekspozīcija”, “Vēsturiskā ekspozīcija” un “Pasaku istabiņa”. Ekspozīcijas “Pjotra Hudobčenoka gleznas” autors ir mākslinieks un tēlnieks Pjotrs Hudobčenoks, kura darbi savulaik dāvināti Romas pāvestam Jānim Pāvilam II, Margaretai Tečerei, Mihailam Gorbačovam un Džordžam Bušam.

Jaunbūves kultūrtelpa piedāvā ekskursijas, kā arī bērnu kvestu “Pasaku istabiņa” (bērniem 7–12 gadu vecumā). Pieteikties ekskursijām pa tālr.: +371 26232264; +371 20010284.

Gžeļas istaba
Ekspozīcija iepazīstina ar vienu no vecākajiem krievu tautas nodarbēm, kas kļuva par unikālu māksliniecisku parādību, – Gžeļas keramiku. Gžeļa – sens podniecības Piemaskavas rajons. Nav īsti zināms, kad šeit sāka nodarboties ar keramikas trauku izgatavošanu. Tomēr viens no trīsdesmit ciemiem, kas deva nosaukumu visam rajonam, pirmoreiz tika minēts 1328. gadā Maskavas kņaza Ivana Kaļitas baznīcas rakstos.

Gžeļas kā tautas podniecības centra vēsturē bija trīs attīstības etapi. Pirmais ir saistīts ar majolikas ražošanu 18. gadsimta otrajā pusē. Tolaik modernos majolikas traukus Gžeļas iedzīvotāji gatavoja mājas darbnīcās. Krāsainā māla izstrādājumus pārklāja ar necaurspīdīgu baltu emalju, uz kuras nenožuvušās virsmas veidoja emaljas krāsas daudzkrāsainus zīmējumus. Šāda tehnika prasīja lielu zīmēšanas un gleznošanas meistarību. 18.-19. gadsimta mijā majoliku sāka izkonkurēt modīgs zilganbalts fajanss. Atjautīgie Gžeļas iedzīvotāji izveidoja jaunu unikālu pasaules keramikas vēsturē pārejas materiālu – pusfajansu. Pusfajansa izstrādājumi bija gaiši-pelēkā krāsā un tika pārklāti ar bezkrāsainu caurspīdīgu glazūru. Apgleznojums tika izpildīts kā zem glazūras, tā arī uz glazūras virsmas; apgleznojumus veidoja tikai ar kobaltu – ar zilu krāsu uz balta fona.

Sasniedzot īstus mākslinieciskus panākumus pusfajansa trauku izgatavošanā, Gžeļas iedzīvotāji uzsāka smalka fajansa izgatavošanu. Turklāt Gžeļas iedzīvotāji ne tikai apguva jauno materiālu, bet arī izveidoja īpatnēju fajansa izstrādājumu stilu. Tas atšķīrās gan pēc trauku formas, gan pēc dekora, kurā tika apvienoti plastiskie un gleznošanas paņēmieni, sižetiski un ornamentāli apgleznojumi. Fajansa izstrādājumu izgatavošana ne tikai nostādīja Gžeļu uz mākslinieciskās rūpniecības ceļa, bet arī padarīja šo Piemaskavas rajonu par vispasaules slavenu tautas keramikas mākslas centru. Pusfajanss un smalkais fajanss ir otrais Gžeļas attīstības etaps. Trešais sākās 20. gadsimta otrajā pusē, kad mākslinieciskā ražošana tika atjaunota. Jaunā modernā Gžeļas keramikas stila izgatavošanā par pamatu tika ņemts baltā fona un zilā apgleznojuma princips, kuru 19. gadsimta sākumā izmantoja pusfajansa izstrādājumu apgleznojumam. Taču no priekštečiem pārmantotā tehnika piedzīvoja būtiskas izmaiņas: tiek izmantots cits materiāls – fosfors, kā arī jaunas keramikas krāsas. Gžeļas keramikas kolekcija, kas glabājas Jaunbūves kultūrtelpā, tiek uzskatīta par vienu no labākajām Latvijā. Tās pamatā ir mūsdienu Gžeļas meistaru izgatavotie porcelāna izstrādājumi. Starp daudzajiem eksponātiem, kas atrodas izstādē kultūrtelpā, ir saskatāmas brīnumaini skaistas krūkas, bļodas, kausus un krūzes, vāzes un servīzes, pulksteņus, kā arī visdažādākās cilvēku un dzīvnieku figūriņas.

Hohlomas istabiņa
Hohlomas istabiņa atvērās 2005. gada februārī. Tā ir viena no visinteresantākajām un oriģināli noformētākām izstāžu zālēm. Neliela, taču ļoti mājīga telpa ir veidota krievu mājas stilā, bet tās mēbeles ir apgleznotas hohlomas rakstu stilā. Neatkārtojamu interjera kolorītu piešķir arī krāsainie lakati, kuri ir atvesti no dažādiem Krievijas apgabaliem, košas matrjoškas un vara patvāri. Taču istabiņas galvenais rotājums ir īstas krievu hohlomas kolekcija. Hohloma – spoža, īpatnēja krievu tautas dekoratīvās mākslas parādība. Šai tradicionālajai mākslinieciskajai nodarbei ir vairāk nekā 300 gadu gara vēsture. Šī nodarbe radās 17. gadsimta otrajā pusē Ņižegorodskas Aizvolgā, netālu no tirdzniecības ciemata Hohlomas, no kura arī ir radies šīs nodarbes nosaukums. Aizvolgas mežainais novads jau izsenis bija slavens ar prasmīgiem kokgriezējiem, bet vietējie apgleznošanas meistari, starp kuriem bija slaveni svētbilžu mākslinieki, izgudroja unikālu koka izstrādājumu apgleznošanas veidu, kas imitē zeltīšanu. Hohlomas izstrādājumi ir populāri visā pasaulē. Pirmkārt tie piesaista ar savu oriģinālo krāsojumu. Tradicionālais ornaments no vijīgām zālēm un ziediem un apgleznojuma svinīgi krāšņais kolorīts, kas balstās uz sarkanās, melnās un zelta krāsu kombinācijām, piešķir hohlomai īstu vērtību. Hohlomas izstrādājumi, kas laistās zeltā un laku krāšņumā un priecē ar krāsaino, poētisko apgleznojumu, jau sen ir kļuvuši par kolekcionēšanas priekšmetu. Daugavpils Jaunbūves kultūrtelpas kolekcija, kura tika vākta desmit gadu laikā, taisnīgi tiek uzskatīta par vienu no labākajām Latvijā. Tajā ir iekļauti visdažādākie priekšmeti – dekoratīvas vāzes, bļodas un kausi, karotes, sālstrauki, trauku komplekti zivju zupai, medum, ogām un kvasam, kā arī daudzpriekšmetu servīzes, kuras ir domātas svinībām. Hohlomas istabiņa ir ne tikai izstāžu zāle, bet arī savdabīga kafejnīca. Šeit kultūrtelpas darbinieki uzņem daudzus viesus, kurus obligāti cienā ar pankūkām un aromātisko tēju. Šeit notiek bērnu svētki, lekcijas skolniekiem par tautas daiļradi, draudzīgas „vakarēšanas” un citi interesanti pasākumi. Turklāt, istabiņa ir lieliska vieta oriģinālu prezentāciju, nelielu banketu un korporatīvo pasākumu rīkošanai.

Pareizticība Latvijā
Vienā no Jaunbūves kultūrtelpas izstāžu zālēm izvietota ekspozīcija „Pareizticība Latvijā. Sākums un mūsdienas”. Tās galvenais krāšņums ir unikāla seno svētbilžu kolekcija, kuru Daugavpils Jaunbūves kultūrtelpa saņēma dāvanā 2005. gadā. Kolekciju papildina baznīcas grāmatas un piederumi, kā arī arhīvu dokumenti un mūsdienu izdevumi, kas vēsta par Pareizticīgās baznīcas vēsturi un tradīcijām. Turklāt, Jaunbūves kultūrtelpā ir savākti plaši vēsturiskie materiāli, kuri parāda, ka pareizticībai mūsu valstī ir daudz dziļākas saknes, nekā tiek uzskatīts.
Kā apgalvo vēsturnieki, pirmais kristiešu dievnams, kas bija uzbūvēts mūsdienu Latvijas teritorijā, bija pareizticīgs. Tas tika uzcelts Daugavas ielejā aptuveni gadsimtu-pusotra līdz 13. gadsimta Ziemeļu krusta gājieniem. Tolaik eksistēja vairākas lielas apriņķu kņazistes – Jersika, Koknese, Tālava. Šo kņazistu valdnieki, nolemjot izplatīt savās zemēs kristietību, pieņēma pareizticību no krievu tautas. „Livonijas hronikās” tiek vēstīts, ka jau 12. gadsimtā Jersika un Koknese bija ne vienkārši nostiprinātas pilis, bet pilsētas ar vairākām mājām un pareizticīgajām baznīcām. Dievkalpojumus baznīcās vadīja kā krievu, tā arī latgaļu garīdznieki. Atmiņas par to ir saglabājušās latviešu valodā. Daudzus vārdus, saistītus ar kristietību, – „божница” (baznīca), „крест” (krusts), „святой” (svēts), „свеча” (svece), „пост” (postenis), „грех” (grēks) un citus, latvieši aizguva no krievu valodas.

Vecticība Latgalē
Senajā manuskriptā „Deguckas hronika” tiek vēstīts, ka pirmie vecticībnieki, kas nebija pieņēmuši patriarha Nikona baznīcu reformas un tāpēc bijuši vajāti savā dzimtenē, parādījušies Dinaburgas apkārtnē 1659. gadā. Lielākā vecticībnieku daļa apmetās kreisajā Daugavas krastā Liginišķos, kur 1660. gada vasarā tika uzbūvēta pirmā vecticībnieku baznīca mūsdienu Latvijas teritorijā. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā trīs gadsimti. Visu šo laiku vecticībnieku-pārceļotāju pēcteči rūpīgi glabāja savu „veco ticību”, īpatnēju kultūru, valodu, tradīcijas un paražas, amatus un mākslinieciskās nodarbes. Viņi cēla baznīcas, kuras rotāja unikālas svētbilžu sienas, veidoja reliģiozas kopienas, kuras kļuva par nozīmīgiem garīguma un kultūras centriem. Mūsu valsts vecticībnieku kopienu vēsture un kultūra ir viens no galvenajiem Daugavpils Krievu kultūras centra izpētes objektiem. 10 gadu laikā centra darbiniekiem izdevās savākt daudzus arhīvu dokumentus, muzeju eksponātus un citus materiālus par vecticību Latvijā. Uz šo materiālu pamata Jaunbūves kultūrtelpā ir izveidota izstāde „Latvijas vecticības garīgā un materiālā kultūra”. Plašajā ekspozīcijā tiek izstādītas senas un jaunas svētbildes, unikāli atveidojumi, pēc kuriem mūsdienās zīmē seno svētbilžu kopijas, baznīcas tērpi un piederumi (vīraku kvēpināmie trauki, lampādes un citi), senas rokrakstu un iespiestas dievkalpojumu grāmatas, mūsdienu izdevumi (kalendāri, žurnāli, izglītošanas literatūra, kultūrvēstures pētījumi). Izstāde iepazīstina arī ar vecticībnieku ikdienu. Šeit tiek demonstrēti dažādi sadzīves priekšmeti: drēbes (bērnu kleitas, rokām izšūtie krekli, sieviešu lakati utt.), saimniecības (trauki, izšūtie dvieļi, koka piestas, vērpjamais ratiņš, seni gludekļi) un citi piederumi, kuri atspoguļo dziļu tautas dekoratīvi-lietišķās mākslas paraugu tradicionalitāti.

The post Nacionālo kultūru centrs “Jaunbūves kultūrtelpa” appeared first on VISITDAUGAVPILS.

Tagadējā Daugavpils sinagoga – Kadiša lūgšanu nams, celta 1850. gadā. Tā telpiski aizpilda kvartāla stūra apbūvi pilsētas centrā, bet tās fasādes ir vērstas pret Lāčplēša un Cietokšņa ielu. Celtnes iekārta atjaunota pēc Otrā pasaules kara. 2005. gadā veikta celtnes renovācija, tai līdzekļus piešķīra arī mākslinieka Marka Rotko bērni, kas dzīvo ASV un uztur saikni ar tēva dzimto pilsētu. Sinagogas atklāšanā pēc renovācijas piedalījās Valsts eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Sinagogas otrajā stāvā ierīkots muzejs “Ebreji Daugavpilī un Latgalē”. Muzeja ekspozīcija stāsta par ebreju dzīvi un sadzīves tradīcijām Latgalē un Daugavpilī kopš 1900.gada. Ekspozīcija attēlo ebreju skaita izmaiņas, radu akstus fotogrāfijās, sadzīves un kulta priekšmetus, kā arī dažādus izdevumus: žurnālus, kalendārus un grāmatas par ebreju dzīvi Daugavpilī un Latgalē.
Vietējā gida – novadpētnieka Josifa Ročko pavadībā ikvienam Daugavpils pilsētas viesim un interesentam ir iespēja iepazīties ar sinagogu un ekspozīciju, uzzinot interesantus un aizkustinošus vietējo ebreju ģimeņu stāstus, ebreju dzīves vēsturiskos aspektus, lūgšanu tradīcijas, altāra nozīmi sinagogā u.c.

Darba laiks:
Sinagogas apmeklējums pēc iepriekšējas pieteikšanās.

Ieejas maksa:
Par ziedojumiem.

The post Daugavpils sinagoga appeared first on VISITDAUGAVPILS.