Hover

Izstāde “Pārvietojumi/starp atmiņu un iztēli”

Izstāde “Pārvietojumi/starp atmiņu un iztēli”

Datums: 05. jūlijs - 08. septembris

Laiks:

Norises vieta: Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs, Mihaila iela 3, Daugavpils


Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā skatāma izstāde “Pārvietojumi/starp atmiņu un iztēli”.

 

Izstāde aplūko laiku un telpu, kā arī atmiņu un telpas organizēšanas principus kā izpētes lauku. Telpa šajā gadījumā nav tikai ģeogrāfisks lielums, bet ietver arī psiholoģisku, sociālu un kultūras konteksta nozīmi. Cilvēks, atrodoties nemitīgā kustībā, savu attiecību un pārvietošanās trajektoriju veido cieši saistītu ar telpiskiem nosacījumiem. Savukārt telpas uztvere mainās atkarībā no skatupunkta, pieredzes, uztveres, sociālā un kultūras konteksta un vēl neskaitāmies nosacījumiem. Telpas uztvere ir saistīta ar atmiņu.

 

Atmiņa veido telpu. Ar atmiņas palīdzību nupat ieraudzītais pārklājas ar pirms mirkļa ieraudzīto – dodot dziļumu redzamajam. Nepieciešamība redzēt un ieraudzīt ir saistīta ar sajūtu pieredzēšanu un pieredzes apzināšanu. Tā veido attiecības ar laika plūsmu, domas telpu starp topošo un pagājušo, un personisko laika izjūtu. Atmiņa veido pārklājumus pieredzē starp to, kas paiet, un to, kas paliek. Atmiņa cieši saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni, ļaujot piedzīvot laika secīgumu un orientēties telpā. Ar atmiņas palīdzību reproducētais notikums ir radījis pavisam jaunu teritoriju apziņas kartē, nevis realitātes dublikātu.

 

Kurā mirklī garāmslīdošais kļūst par klātesošu, piedzīvotu un mainīgais par pastāvīgo? Kas ir tas spēks, kas liek atgriezties pie kādas situācijas, attēla, vārda? Aprakstot skatiena spēku fotogrāfiski iegūtā attēlā, R. Barts izceļ punctum, spontanitāti un reizē redzamā saliedētību ar iekšējo pieredzi: “Lai arī punctum ir kā zibsnis, tam, vairāk vai mazāk virtuāli, piemīt izplešanās spēks. Bieži šis spēks ir metonīmisks”.[1]

 

Starptautiskās izstādes autoru loku veido mākslinieki, kuri savos darbos atšķirīgi trasformē telpas uztveres pieredzi, strādājot dažādos medijos – glezniecība, fotogrāfija, tēlniecība, zīmējums. Kustība telpā un atšķirīgo kontekstu klātbūtne ir ietverta pašā izstādes veidošanas principā, izstādē apvienojot māksliniekus no ASV, Lielbritānijas, Latvijas un Somijas.

 

 

Džonija Brigsa (Londona) izstādē iekļauto darbu sērija pēta fotogrāfijas kā medija spējas pārraidīt dažādas laika un telpas struktūras, kā arī aplūko realitātes un uztveres robežas. Lai izveidotu “Spotlight” sēriju, Briggs fotografēja Džērsijas Policijas iecirkņu telpas fragmentus zemā attēla izšķirtspējas režīmā, atklājot attēla veidojošo pilseļu rakstu. Iegūtos fotoattēlus izgrieza apļa formā un pārvietoja tos vēlreiz tur, kur tie sākotnēji bija fotografēti. Šādi tika veidota atsauce uz policijas cenzūras ikonogrāfiju, un, lai gan attēli var radīt iespaidu par prožektoru izgaismotu apli, lai iegūtu labāku redzamību, tie faktiski ir maskas, kas aizēno to, kas atrodas aiz tām. Divi laika plūsmas ietvari, divas telpiskas struktūras un divi redzējumi ir nostādīti blakus vienā un tajā pašā attēlā.
Šīs Džērsijas Policijas iecirkņos tapušās fotogrāfijas izvirza jautājumus par to, kas ir reāls un kas nav, kas ir patiesība un kas ir meli, kā arī uzdod jautājumu par fotogrāfijas kā medija lomu. Fotografija tiek uzlūkota ar aizdomām un šaubām – ja kaut kas attēlā šķiet dīvains, mēs viegli pieņemam, ka tā ir digitāli manipulēta, tādējādi pastāvīgi provocējot mūs apturēt mūsu neticību.

 

 

Sigitas Daugules (Rīga) darbi top, atsaucoties impulsiem, kas ir atrodami pilsētvidē. Laikietilpīgais gleznošanas process kondensē šajos darbos jaunas gleznieciskās kvalitātes, kas kontrastē ar motīviem un vizuālām atsaucēm, kuras atrodamas pilsētvidē. Daugules gleznas spēj atklāt ko dziļi personisku un poētiski trauslu, kas izaicina urbānajā vidē radušos tēlu sistēmu. Viņas gleznas var uztvert kā realitātes fragmentus, kas tiecas paplašināt savas robežas ārpus gleznas plaknes.

 

Kuratore un mākslas zinātniece Inga Šteimane, Mākslas stacijas Dubulti direktore, raksta par Daugules glezniecību: ”Par saikni ar dabu gleznā tradicionāli signalizē horizonts. Daugule “Fasādēs un struktūrās” (sava veida kultūrainavās) iztiek bez horizonta, un tāpēc reālisma diskurss viņas mākslu uzreiz nenoķer. Toties abstraktā māksla vismaz sākotnēji ir visai uzstājīga Daugules glezniecības skaidrotāja. Pēc laika gan jāsecina, ka “Fasādes un struktūras” var aplūkot abos vēsturiskajos uzskatos – gan kā dabu, ko transkribējis mākslinieks, gan kā abstrakti sacerētu gleznu”.

 

 

Vinetas Kaulačas (Rīga) darbos risinātas attiecības starp mainīgo un pastāvīgo, izvēloties atsauces telpiskās situācijās, kas piešķir paātrinājumu kustībai vai tieši otrādi to apstādina. Kaulača uzlūkot telpu, telpiskās attiecības un laiku kā dimensijas, kuras ieraugāmas, pateicoties izmaiņām, uztveres fokusa pārvietojumiem, distancei.

 

Laiks vai laikietilpība ir tie lielumi, kādēļ glezniecības procesam par zināmu atskaites punktu tiek izvēlēta atsauce fotogrāfiski reģistrētā skatienā, kas nes sevī informāciju par laika pagātnes formu. Laikā izvērstais gleznošanas process skatītājam atklājas vienlaicīgi, un tas sevī ietver informāciju, kas top līdz ar gleznu un iepriekš nav paredzama, lai arī sākotnējā impulsa koordinātas atrodamas reālās telpas kartē. Glezniecība ir vieliska, tā atvēl vietu pieskārienam, iespējai pieskarties, varbūt pat impulsam, kādēļ tapis kāds no momentuzņēmumiem, un tas šķiet būtiskāk par redzamā optisku pārnesumu. Kaulača mēģina uztvert delikātu starpstāvokli starp atcerēšanos un aizmiršanu, kas nepieļauj iespēju pieredzi atkārtot divreiz, bet ļauj piedzīvot laika secīgumu un tā vektoru, kas ir vērsts nākotnē. Pieņemot, ka laiks ir pārmaiņu ātrums, kustības tvērums ir viens no veidiem, kā to ieraudzīt.

 

 

Kaisu Koivisto (Helsinki) kā vienu no savu darbu tapšanas stratēģijām izmanto ceļojumu. Koivisto darbi tiek radīti saskares punktos starp vēsturiskās, personiskās un poētiskās pieredzes elementiem, kas tiek asociēti ar noteiktu vidi. Kaisu Koivisto apgalvo: “Es apzināti meklēju vietas, kuras uzskatu par sev nozīmīgām, kuras ietver priekšnosacījumus mākslas radīšanai, kurās var meklēt un atrast. Es fotografēju kultūras ainavas, ainavu kultūru. Es fotografēju un ļoti daudz zīmēju Padomju armijas pamestajās bāzēs bijušās Padomju Savienības teritorijās vai tās ietekmes sfērās, piemēram, Baltijas valstīs, Baltkrievijā un bijušajā Austrumvācijā.”

 

Dokumentējot kultūras ainavu, pats fotografēšanas process ļauj pieskarties laikam un vēsturei. Koivisto braucieni un klejojumi noteiktās ģeogrāfiskās vietās tiek pārvērsti par gandrīz sirreālu pieredzi fotogrāfijās, zīmējumos un skulptūrās. Koivisto raksta: “Ceļojums nezināmajā ir kā mākslas radīšanas process: sasniedzot to, kas vēl tikai top un pakāpeniski piepildās ar formu un saturu.”

 

 

Keitijas Pratas (Londona) abstraktās gleznas var uztvert kā kartogrāfiskas sistēmas, domāšanas un radīšanas telpu un kā nospiedumus, ko atstājis gleznošanas procesā veiktais ceļojums. Tās attīstās savā sarežģītībā un izaicina vizuālās valodas robežas. Pratas gleznas atspoguļo dažādu sistēmu mijiedarbību, būvējot racionālo uz nekontrolēta krāsu uzliciena. Pratas gleznu sākumpunkts ir žests: “Pamats tiek veidots brīvi un dāsni – uzmetot krāsu uz audekla. Pēc tam iegūtā krāsu virsma tiek apsekota ar zinātniski pētniecisku rūpību, lai noteiktu jebkādas likumsakarības, modeļus un tendences otas un krāsu šļakstu nospiedumos. Atrastās likumsakarības tiek organizētas un sistemātiski iedalītas kategorijās.”
“Šīs gleznas reflektē par cilvēku sociālās un politiskās organizētības principiem. Klasterizācija darbos notiek diezgan dabiski, apsverot apmaiņu starp indivīdiem un sabiedrību. Noteikumu izmantošana atspoguļo sabiedrības regulējuma dilemmas un likuma ieviešanas robežas: neizbēgami ir sadursme starp regulējumu un brīvību, kā arī ierobežojumi katras klauzulas jurisdikcijai”, raksta Prata.

 

 

Kārlis Rekevics (Ņujorka) savā darbībā atsaucas uz urbānām arhitektoniskām struktūrām, ko viņš transformē telpiski skulpturālos objektos un lielformāta ogles zīmējumos. Rekevics iesaistās dialogā ar apbūvēto vidi. Daugavpils Marka Rotko mākslas centra rezidencē Rekevics veido skulpturālu objektu pilsētvidē, iesaistot videi raksturīgas arhitektoniskas formas. Kā izdevumā “Sculpture Magazine” raksta Ņujorkas neatkarīgā kuratore un mākslas kritiķe Kārena Vilkina: “Rekevica dāsni izvērstās, arhitektoniski savādās lietā ģipša konstrukcijas ir spēcīgas, agresīvas un materiālā ekspresīvas skulptūras. Tās ir arī emocionālas un netveramas. Kaut kā tās atmodina virkni pretrunīgu, bet savstarpēji bagātinošu asociāciju. Ar savu īpatnējo metāla virsbūvi un kvēlojošajām kvēlspuldzēm tās atsaucas ne uz tām piemīlīgākajām pilsētvides daļām – lietderīgi uzbūvētiem, nepārdomātiem, parasti perifēriem, bieži vien bojātiem pilsētas elementiem, ar ko mēs ikdienā sastopamies, bet gandrīz nekad neievērojam. Tomēr šīs atsauces ir tikai Rekevica sākumpunkts. Viņa darbu patiesais temats ir veids, kā atmiņa pārveido uztveri. Viņa skulptūras sakņojas reālā pieredzē, bet tā ir pieredze, kas ir rūdīta atmiņā… mainījusies, sadrumstalota, sapludināta un pārkārtota, pirms pārtop intensīvi fiziskā, metaforiskā valodā. Neskatoties uz Rekevics darba arhitektoniskām atsaucēm, viņš ātri un brīvi darbojas ar racionālām telpiskām un strukturālām attiecībām, mainot mērogu un pārvarot loģiskās gaidas.”

 

 

Vineta Kaulača, 2019

[1] Rolāns Barts, Camera Lucida

 

Informācija: Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs