Ilūkste senajos vēstures avotos minēta kā apdzīvota vieta, amatnieku un tirgotāju apmertne uz Pilskalnes (Šlosbergas) muižas zemes. 1769.gadā Ilūkstē uzcēla staltu, diviem torņiem greznotu katoļu katedrāli, kura bija lielākā un staltākā Baltijā. 1786.gadā uzcēla arī klosteri. Līdz pirmajam pasaules karam Ilūkste pastāvēja kā miests ar ierobežotām pilsētas tiesībām. Ilūkstē un tās apkārtnē dzīvoja daudz leišu un poļu. No miesta pamazām izauga pilsēta. Pilsētas tiesības Ilūkste ieguva 1917.gadā. 1920. gadā saasinājās robežstrīds starp Latviju un Lietuvu. Lietuva pieprasīja Baltijas jūrmalu no Palangas līdz Liepājai, kā arī Ilūksti un tās etniski raibo apkārtni. Starptautiskā arbitrāža 1921.gadā angļu profesora Džeimsa Simpsona vadībā Ilūksti atstāja Latvijai. Ilūkstes ģerbonī uz melna fona attēlots uz pakaļkājām pacēlies sudraba zirgs. Savukārt Lietuvas ģerbonī attēlots karavīrs ar zobenu auļojoša zirga mugurā. Iespējams, zirgs Ilūkstes ģerbonī stāsta par lietuvisko ietekmi pilsētas kultūrvēsturē. Ilūkste ir tipiska sēļu mazpilsēta, kas izvietojusies Ilūkstes upes krastos Ilūkstes-Eglaines senlejas nogāzēs. Pilsēta stipri cieta 1. pasaules kara laikā, un pēc tā faktiski uzcelta no jauna. Kara laikā nopostīta arī greznā baroka stilā celtā katoļu katedrāle, kuru senos rakstos dēvē par garīgās gaismas ugunskuru. Zīmīgi, ka Ilūkstes 1. vidusskola (1927) ir vienīgā skola Latvijā, kuru atklāja dzejnieks un toreizējais Izglītības ministrs Jānis Rainis. Skolas atklāšanā viņš atgādināja teiku par Lāčplēsi, kuram bija jāsargā atslēga no vēl neuzceltās gaismas pils, un piekodināja ilūkstiešus turēt svētu savas jaunās gaismas pils godu.