Izdzīvot līdz pavasarim...Tā ir laime putnam un pumpuram, graudam un ziemcietei puķei, irbei un stirnai, bišu stropam un pamestai mājai. Cilvēkam un Cerībai. Pavasari jūt gaisā, un tāpēc tas liekas netverams. Saule lēnām iekustina lielo dabas karuseli, un Tu vienā jaukā brīdi pamani, ka Tev noreibst galva. Katrai dienai ir cita krāsa un smarža, un tērces, kas izgrauž sniegu, atdzīvinot zemes asinsriti, ir mierinājums tam, kurš domā esam necila darba darītājs. Bet necils ir arī strauts, zemes kailā un grumbainā āda, pērno lapu melnējošās zvīņas, kārklu ziedēšana un pirmo vizbuļu naivais zilums. Pali rauj līdzi visas drazas, bet pali ir skaisti. Dabas varenais karuselis griežas arvien straujāk, un nu jau Tev raibs metas gar acīm. Šis dīvainais satraukums - it kā bailes nepaspēt, nokavēt, palaist garām! Bet jo vairāk Tu steidzies, jo mazāk paspēj. Puķe, kuru Tu noplūci šodien būtu ziedējusi tikai rīt. Bet rīt būs par vēlu maukt stabuli, jo kārklam miza vairs neatleks. Pavasara nogurumus - kas tas ir? Ritmu saskaņošana, pielāgošanās, nepazaudējot sevi.

Gaidītais svētceļojums debesīs - putnu atgriešanās un svētceļojums zemē - vagas atgriešanās, asnu maigie zobeni un siltums, ieraugot pirmo vardi - aukstasini. Un mulsinošā sajūta - viss ir pirmoreiz. Un tāpēc tik nemierīgs zemes cilvēku miegs, un tāpēc pilsētnieks svaidās savā akmens sprostā un viņā pamostas ilgas - asinsradnieku vienotājas. Par mīlestību nerunā. Gaiss smaržo pēc maizes. Šī zeme ir pilna ar lieliem un maziem šūpulīšiem.

Un nenomirst neviens no mums pavasarī - tik ļoti stipra, tik nepārejoša ir dzīvība, tik ļoti gribas dzīvot vasarā, ziedēt Latvijas vasarā.

/J.Tālbergs/