Katra cilvēka attiecības ar Augstāko spēku ir individuālas, taču ticība Dievam ir radījusi mūsu kultūrvēsturisko telpu – bez sakoptām baznīcām sevi cienoša Latvijas ainava nav iedomājama. Augšdaugavas novadā ir ļoti bagāts un daudzveidīgs sakrālais mantojums. Šeit atrodas vairāk nekā 50 dažādu konfesiju dievnamu.
LĪKSNAS VISSVĒTĀS JĒZUS SIRDS ROMAS KATOĻU BAZNĪCA
Līksnas Romas katoļu draudzes Vissvētākās Jēzus sirds baznīcas celtniecība tika pabeigta 1913. gadā. Tā celta neogotikas stilā. Baznīcas siluets ir nozīmīgākā Daugavas ielejas ainavas dominante Koša ezera apkārtnē. Līksnā pirmā baznīca celta 1748. gadā Līksnas muižas pils pagalmā. To cēluši pils īpašnieki Ludingshauzeni – Volfi. No kāda materiāla celta šī baznīca, nav zināms. Līdz mūsdienām tā nav saglabājusies.
Pirmā Līksnas draudzes baznīca celta no ķieģeļiem 1798. gadā par grāfa Plātera – Zīberga līdzekļiem. To konsekrēja bīskaps Valerians Kamionka 1819.gadā svētās ģimenes godam. Spriežot pēc senām fotogrāfijām, tā ir bijusi pietiekoši liela baznīca, ar diviem torņiem, baroka stilā. Pēc šīs baznīcas uzcelšanas baznīca pils pagalmā tika pārdēvēta par kapelu.
Laikā no 1909.gada līdz 1913.gadam prāvests (vēlāk arhibīskaps) A.Springovičs Līksnā uzcēla jaunu mūra baznīcu. Līksnas baznīcas fasādē ir atzīmēts šis celšanas gads – “1912.” Baznīca ir ķieģeļu celtne, neogotiskā stilā un celta tuvāk Rīgas – Daugavpils šosejai nekā vecā baznīca. Pēc baznīcas uzcelšanas veco mūra baznīcu nojauca un no tās materiāliem uzbūvēja lielu divstāvu pastorāta namu. Celšanas darbiem baznīcai līdzekļus deva draudzes locekļi un muižnieks. Pirmajā pasaules karā baznīca cieta artilērijas apšaudē. 1915.gada 15.oktobrī. Līksnas baznīcu pirmo reizi vācieši apšaudīja ar vieglo artilēriju, izdarot niecīgus bojājumus. Decembra mēnesī vācieši jau apšaudīja baznīcu ar smago artilēriju. Seši šāviņi, kas ķēra baznīcu, tai izdarīja diezgan lielus bojājumus: trijās vietās caursita sienu un ielauza velvi. 1916.gada 9.februārī baznīcu apšaudīja ar 8 collu artilēriju. Baznīcai sabojāja presbiterija daļu, vienu torni un ieplīsa sānu sienas. Pēc kara divdesmitajos gados baznīcu salaboja.
VIŠĶU SV. JĀŅA KRISTĪTĀJA ROMAS KATOĻU BAZNĪCA
Višķu Sv. Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca tika uzbūvēta 1908. – 1925. gadā. Ievērojams valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, viena no nedaudzajām sakrālajām celtnēm Daugavpils novada, kas ir celta no šķeltiem akmeņiem un pieder pie viena torņa bazilikāņu krusta baznīcu tipa.
gada 27.jūnijā Višķu baznīcā iespēra zibens. Ugunsgrēku nodzēsa Višķu un Daugavpils ugunsdzēsēji. Baznīcai pilnīgi nopostīja kārniņu jumtu, kā arī sabojāja iekšējo iekārtu. Baznīcai radās zaudējumi ap 20 000 latu. Laikā no 1966. līdz 1972. gadam prāvests E.Klavcāns salaboja tornim jumtu un arī torni, iegādājās solus, salika logus, pagaidu altāri pārnesa sānos un ierīkoja tur sv. Jāņa altāri, sakārtoja lielo altāri un izkrāsoja baznīcu.
Baznīca uzcelta 1797. gadā. Baznīcas novietojums saskaņots ar grāfu Plāteru – Zībergu muižas ansambli un parku, pils ar baznīcu atrodas uz vienas ass, kuru iezīmē parka un baznīcas vārti. Baznīcai nav torņu, ir tikai divi metāla krusti uz jumta – viens priekšpusē, otrs aizmugurē. Zvanu tornis veidots kā atsevišķa celtne, kurā ir trīs zvani. Šī celtne kalpo arī kā ieejas vārti baznīcas dārzā, kuru ieskauj akmens mūra žogs. Baznīcas fasādē abpus galvenajām durvīm četrās nišās gleznoti apustuļi – Pēteris, Lūkass, Matejs un Marks.
Dievnamā ir trīs altāri. Centrālajā altārī atrodas gleznojums ‘’Marijas debesīs uzņemšana’’ (1866), vienā sānu altārī ‘’Rožukroņa Dievmāte’’, bet otrā sānu altārī ‘’Sv. Jānis Kristītājs’’ (1909).
Dievnamā saglabājušies baroka formās darināti grāfa un vienkāršo baznīcēnu soli. Šeit atrodas vēl joprojām darbojošās ērģeles (19.gs.).
Dievnams ir nozīmīgs ne tikai kā savrups sakrālās arhitektūras piemineklis, bet arī kā muižas un baznīcas ansambļa kopējā telpiskā risinājuma un vietējās kultūrainavas būtiska sastāvdaļa.
Ikdienā baznīca apskatāma no ārpuses, dievnamā var ieiet svētdienās vai iepriekš piesakot ekskursiju vietējā gida pavadībā.
DVIETES SV. STAŅISLAVA KOSTKAS ROMAS KATOĻU BAZNĪCA
Dvietes Sv. Staņislava Kostkas Romas katoļu baznīca tika uzbūvēta 1864. gadā baroka stilā par muižnieka Kazimira Plātera-Zīberga līdzekļiem. Ievērojams valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, viens no greznākajiem sakrālajiem baroka interjeriem Augšdaugavas novadā.
Pirmā pasaules kara laikā baznīca tika sagrauta — tika uzspridzināti torņi, sašautas sienas. Pēc kara 10 gadus dievkalpojumus noturēja muižas klētī. 1919. gadā par draudzes prāvestu kļuvis Boļeslavs Dižgalvis, kurš pēc saglabātajiem dievnama celšanas plāniem atjaunoja baznīcu iepriekšējā veidolā, tikai bez torņiem. 1929. gada 17. novembrī Ilūkstes baznīcas dekāns J. Velkme iesvētījis atjaunoto baznīcu. Vēlākos gados tika uzcelti torņi.
Baznīca ir viena joma krustveida celtne ar trijiem altāriem, divām sakristejām, dēļu grīdu, velvētiem mūra griestiem. Ieejas durvis no gala un no sakristejas. Pie baznīcas gala durvīm maza priekštelpa. Virs tās kora telpas ar harmoniju. Apkārt baznīcas dārzam mūra žogs ar kārniņu jumtu.
Mansardā ir iespēja apskatīties apģērbu un priekšmetus, kas izmantoti vadot mises, kā arī reliģiskā literatūra. Mansards ir plašs un gaišs, kas tā vien aicina pavadīt tajā ilgāku laiku, lai ne tikai iepazītu eksponātus, bet arī apsēsties un ieklausīties sevī.
Blakus baznīcai atrodas arī draudzes māja.
SUBATES PESTĪTĀJA EVAŅĢĒLISKI LUTERĀŅU BAZNĪCA
Subates luterāņu baznīcai, kas celta 1685. gadā un ir Valsts un Eiropas nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis, Latvijas mākslas vēsturē piemīt īpaša vieta. Pirmkārt, tās arhitektūra pilnīgi atšķiras no tradicionālā priekšstata par Latvijas lauku baznīcu. Otrkārt, Subates vārds tiek lietots, lai apzinātu kokgriezēju un koktēlnieku grupu, kura 17 .gs. beigās darinājusi iekārtas virknei baznīcu Latvijā un Lietuvā. No skopā ēkas apraksta uzzinām, ka tā ir 14 asis gara, 9 asis 2 pēdas plata un 5 asis 2 pēdas augsta masīva ēka ar šindeļu jumtu, labā tehniskā stāvoklī. 1940. g. baznīcai uzliek skārda jumtu. Nākošais remonts seko tikai pieminekļu valdes darbības laikā – 1935. gadā. Kopš tā brīža nenotiek nekādas būtiskas pārmaiņas līdz pat 1988. gadam, kad pamatīgi tika remontēta pati ēka un pārkrāsota baznīcas iekārta.
Baznīca atrodas kalnā, no kura paveras elpu aizraujošs skats uz Subates pilsētu, ezeru un Lietuvas robežu. Dievnama interjers ir īpašs baroka stila darinājums, ko veidojuši Stelmuižas kokgriezēji. Baznīcā ir brīnišķīga akustika.
MAĻINOVAS SVĒTĀ PRAVIEŠA ELIJAS PAREIZTICĪGO BAZNĪCA
Maļinovas pagastā pareizticīgo dievnamus vairākkārtīgi piemeklējis smags liktenis. Sākumā Maļinovā bija sv. Aleksandra Ņevska koka baznīciņa, būvēta ampīra stilā, – tagadējās Šķeltovas baznīcas kopija. 19.gadsimta pirmajā pusē, kad tika būvēts Pēterburgas – Varšavasceļš, baznīciņu pārnesa uz ciemata centru. Te bija uzcelts skaists koka dievnams, kuru vēl tagad atceras vecākie ciemata iedzīvotāji.
Otrā pasaules kara laikā baznīca nodega. Arī netālu uzceltā pravieša Elijas dievnamu iznīcināja uguns. Tagadējā Maļinovas Svētā Pravieša Elijas pareizticīgo baznīca ir pārbūvētā priestera māja. Pateicoties ticīgo ziedojumiem, tika uzbūvēts zvanu tornis, bet 2008.gadā tika iegādāti trīs jauni zvani.
gadā, bijušās baznīcas atrašanās vietā uzbūvētais Maļinovas kultūras nams nodega. Pēc traģiskā gadījuma, novada dome pieņēma lēmumu ēku nodot Latvijas Pareizticīgās baznīcas valdījumā. Tagad draudze nodegušās ēkas vietā atjaunoja dievnamu.
SILENES JAUNAVAS MARIJAS DEBESĪS UZŅEMŠANAS ROMAS KATOĻU BAZNĪCA
Tagadējā Silenes Romas katoļu koka baznīcas ēka tika uzbūvēta 1913. gadā, prāvesta Miķeļa Skorupska laikā netālu no agrākās, 19. gs. celtās, bet nodegušās kapelas. Silenes baznīca ir viena no lielākajām koka baznīcām Rīgas Metropolijā un vislielākā Jelgavas diacēzē. Tai ir krustveida plānojums ar vienu lielu un vairākiem mazākiem tornīšiem.
Pašlaik baznīca veiksmīgi realizēja projektu “Senā garīgās kultūras mantojuma saglabāšana un garīgo sabiedrisko aktivitāšu attīstība Skrudalienas pagastā”, kā rezultātā baznīcā ir iespējams apskatīt jaunu ekspozīciju. Šeit savākti dažādi garīgās dzīves priekšmeti, kulta priekšmeti, medaljoni un relikvijas, kas radīti 18.-21.gadsimtā. Īpašs lepnums ir Liturģisko tērpu kolekcija. Tie ir ļoti skaisti un unikāli eksponāti.
KRIVOŠEJEVAS VECTICĪBNIEKU LŪGŠANU NAMS
Krivošejevas vecticībnieku lūgšanu nams celts 20. gadsimta sākumā ap 1906. gadu. Jumts ēkai uzlikts 1926. gadā. Dievnams celts guļbūves tehnikā un apšūts ar horizontāliem krāsotiem dēļiem. Ikonostasā apvienots dažādu ikonu brīvs izvietojums, kopumā tas veidots atbilstoši vecticībnieku tradīcijām. Ikonostasa ikonas gleznotas laikaposmā no 19. gs. otrās puses līdz 20. gs. 60.-70.gadiem. Viena no lūgšanu nama grāmatām (1575) iekļauta Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Līdzās dievnamam atrodas vecticībnieku kapi, kuros var aplūkot senus unikālus kapu pieminekļus – stēlas.
LAUCESAS SV. PĒTERA UN PĀVILA ROMAS KATOĻU BAZNĪCA
Laucesas Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas koka celtne tika uzbūvēta 1921. – 1923. gadā, 1797. gada celtās, bet 1920.g. nodegušās koka baznīcas vietā. Laucesā bija viena no vecākajām Zemgales baznīcām, kuru jau 1665. gadā apkalpoja jezuīti no Ilūkstes. Tā atradās muižnieku Līdinghauzenu-Volfu īpašumā.
Laucesas baznīca ir 30 x 12 m liela, no ārpuses apšūta ar dēļiem un krāsota. Ieejas durvis ir no gala, sāniem un sakristejas. Baznīcai grīda un griesti koka. Ir kora telpas ar harmoniju. Presbiterijs no baznīcas atdalīts ar dievgaldu. Tā abās pusēs sakristejas. Lielajā altārī sv. Pētera un Pāvila glezna. Viens sānu altāris veltīts Jaunavas Marijas skapulāram, bet otrs – Kristus ciešanu godam. Baznīcas priekšā, virs jumta, ir neliels tornītis, kam blakus divi mazi tornīši. Apkārt baznīcas dārzam mūra žogs ar 14 sarkanu ķieģeļu stabiem. Šis žogs palicis vēl no iepriekšējās baznīcas. Dārza kreisajā stūrī ir zvanu tornis, kas celts no baļķiem. Netālu no šī torņa apbedīts prāvests Tadejs Ronkaitis (1859. —1928).
Krucifikss – katoliskās Latgales simbols, Latgales novada ainavas neatņemama sastāvdaļa, savdabīgs mākslas darbs. Latgalē krucifiksus sāka uzstādīt 18. gadsimtā. To būvēšanas tradīcijas visstraujāk attīstījās 20. gs. 20.-30. gados. Vaboles pagastam raksturīgs tas, ka šeit bija un arī šodien ir Latvijā vislielākais krucifiksu skaits. Pēc 20. gs. 40.-ajiem gadiem daudzi tika iznīcināti. No 44 krucifiksiem šodien ir saglabājušies tikai 29. 20.gs. 80.-90.-ajos gados sādžu iedzīvotāji pakāpeniski uzsāka krustu atjaunošanu.
Visvecākie krusti, kas saglabājušies cilvēku atmiņā, bijuši vienkārši, rupji aptēsti, samērā zemi. Vienkāršību noteica laika un, iespējams, arī amata prasmes trūkums. Krustu izskats laika gaitā mainījās. 20.gs. 20.-tie gadi raksturīgi ar to, ka sāka parādīties krusti ar jumtiņiem. Celti dažādos laikos, tie atšķīrās gan augstuma, gan formas ziņā. Dažviet tie sasniedza pat 4 m augstumu un bija ar grezni rotātu jumta daļu. Vaboles pagastā tādi bija vairāki. 20.gs. 30.-40.-ajos gados parādījās daudz smagnēju, no cementa lietu krustu, kas daudz neatšķīrās viens no otra. Ļoti izplatīti bija čuguna krusti, kuru pamati tika lieti no betona. 20.gs. 80.-90.-tie gadi raksturīgi ar to, ka krustus atjaunoja, izmantojot koku.
Par ciemu krustu reliģisko un kultūrvēsturisko nozīmi stāsta vēsture. Krusts ceļmalā un ar to saistītās aktivitātes ir viena no senākajām un skaistākajām tradīcijām Latgalē. Pie ciemu krustiem maija vakaros pulcējās ciemu ļaudis uz dievkalpojumu. Pie krustiem tika dziedātas garīgās dziesmas un skaitītas lūgšanas. Dziedāts tika līdz vēlam vakaram. Krusti bija bagātīgi rotāti ar meijām un ziediem. Pie krusta piestiprināto Pestītāja tēlu (mūku- latg.) rotāja ziedu vainags. Pagastā esošie krusti tiek rotāti arī šodien, bet dziedājumi maija vakaros skan tikai pie atsevišķiem krucifiksiem. Šīs skaistās tradīcijas atjaunošana, izveidojot un uzstādot krucifiksus, nenozīmē identiski kopēt bijušo. Izzinot pagātnes tradīcijas, tiek meklēts to labākais pielietojums šodienā. Krusts mūsdienās tiek izmantots arī kā piemiņas vietas apzīmējums. Kalnainā un skaistā vietā Liepu Mukānos, kur kādreiz bijušas Skrindu mājas, 1990. gadā tika uzstādīts 4 m augsts koka krusts un iekārtota piemiņas vieta. Akmeni ar uzrakstu “Skrindu māja” darinājis tēlnieks I. Folkmanis.
Plašāka informācija: www.visitdaugavpils.lv
